19.02.2018
Ansis Nudiens Mg.paed., Bc. hist. Sociālo zinātņu satura izstrādes vecākais eksperts

ATSKATS uz diskusiju forumu “Vai patriotismu var iemācīt?”

Šajā jaunā mācību satura un pieejas sabiedriskās apspriešanas forumā viedokļu līderi un nozaru speciālisti diskutēja par jēdziena patriotisms saturu un to, vai patriotismu ir iespējams iemācīt.

Šīs sarunas centrā lielā mērā ir tas, kādu sabiedrību, kādus cilvēkus mēs gribam nākotnē. Ir nepieciešams vienoties par jēdziena patriotisms izpratni – vai tas ir statisks, simbolisks patriotisms ar noteiktiem rituāliem (svētku reizēs), vai tas ir aktīvs, pilsonisks patriotisms ar katra līdzdalību un iesaistīšanos, vai arī tas ir patriotisms, kas aptver gan pirmo, gan otro?

Pēc tezaurs.lv piedāvātās definīcijas patriotisms ir dzimtenes un valsts mīlestība, to aizstāvot gan vārdos, gan darbos, – darbošanās, rīcība valsts labā. Šāds skaidrojums šim jēdzienam piešķir zināmu ietvaru, turklāt nav jākonkretizē, kāda tieši ir šī rīcība valsts, sabiedrības labā. Būtiski ir tas, lai rīcība būtu ar izpratni, jēgu, nevis diktēta un iestudēta. No tā savukārt izriet atziņa, ka valsts nav tikai abstraktu simbolu kopums, bet gan cilvēki un vide visapkārt, tādējādi līdzdalība vietējas (un arī valstiskas) nozīmes sabiedriskās un politiskās aktivitātēs ir tieša un konkrēta patriotisma izpausme.

Patriotisma izpausme vislabāk saredzama tieši ikdienas problēmu risināšanā, tomēr forma nedrīkst būt svarīgāka par saturu. Līdz ar to ļoti būtiski ir skolā radīt apstākļus, lai veidotos izpratne par to, kas ir Latvija šodien un tagad, – valsts, bet nevis kā abstrakts lielums, bet gan kā apkārt esoša realitāte, dažādu sabiedrības grupu vienojoša vērtība, jo valsti veido sabiedrība.

  • Foruma diskusijas laikā tika secināts: lai radītu šādus apstākļus, skolā būtu nepieciešams:
  • pieaugušajiem nevis mācīt par patriotismu, bet gan sniegt paraugu ar savu rīcību, nostāju, attieksmi. Par to ir atbildīgs ikviens pieaugušais skolā (un arī ārpus tās);
  • savstarpēja cieņa starp skolēniem, skolotājiem un citiem skolas darbiniekiem,  tādējādi veicinot piederības izjūtu skolai un kopienai;
  • pozitīva iesaistīšanās un līdzdalības pieredze, kas veicina sajūtu, ka ir iespējams gūt rezultātus;
  • noteikti rituāli, kas palīdz veidot izpratni – piedzīvot un saprast, nevis mācīties par Latviju, bet to piedzīvot, tādējādi gūstot pieredzi;
  • attīstīt vēlmi mācīties gan no apkārtējiem līdzcilvēkiem, gan no savas pieredzes (arī no neveiksmēm un kļūdām);
  • kopīgas vērtības un izpratne par tām, kuras ievēro visa skolas kopiena;
  • saišu veidošana starp notikumiem dažādu paaudžu garumā.

Lojalitāte un cieņa pret valsti un tās sabiedrību, un vērtībām, kas šai sabiedrībai ir svarīgas, izpaužas aktīvā rīcībā, tā ir vēlme darboties kaut kā labā (ģimenes, vietējās kopienas, pilsētas, valsts), tā arī ir cieņa pret tradīcijām, – tradīcijām ar jēgu un izpratni, nevis tradīcijām tradīciju pēc.

Pieaugušajiem ir svarīgi atcerēties, ka bērniem ir jāļauj izdarīt savas izvēles – veidot savu pieredzi, savas izjūtas. Jau gatavu izjūtu un pieredžu uzspiešana darbojas kā indoktrinācija (ilgstoša pamācīšana un ideoloģiska ietekmēšana), kas rada pretestību. Galvenais secinājums pēc forumā izskanējušajām diskusijām ir tas, ka jēdziena patriotisms skaidrojums ir ļoti plašs un sarežģīts, to nevar iemācīt abstrakti, atrauti no realitātes. Patriotismu nav nepieciešams mācīt, taču svarīgi ir radīt apstākļus, lai to izpaustu.

Forums “Vai patriotismu var iemācīt?” bija piektais no septiņiem diskusiju pasākumiem, kuros dažādu profesionālās darbības jomu eksperti diskutēja par jautājumiem, kas ir aktuāli jaunā mācību satura un pieejas kontekstā.  Forumā izskanējušie viedokļi un atziņas ir būtiski Skola2030 komandai un Valsts izglītības satura centram, strādājot pie mācību satura un pieejas pilnveidošanas un domājot par sekmīgu tā ieviešanu. Paldies ikvienam foruma dalībniekam par aktīvu līdzdalību!

Par raksta autoru

Ansis Nudiens

Mg.paed., Bc. hist. Sociālo zinātņu satura izstrādes vecākais eksperts

Pedagoģijas maģistra (Virdžīnijas Tehniskā universitāte, ASV) un vēstures maģistra grāds (LU). Bijis sabiedrisko zinību skolotājs un audzinātājs jauniešu nometnēs ASV Latviešu centrā“Garezers” un ASV ebreju bērnu un jauniešu nometnē “Capital camps”. Pēdējos 10 gadus - vēstures, sabiedrisko zinību, politikas un tiesību skolotājs, klašu audzinātājs. Vēstures skolotāju biedrības valdes loceklis, priekšsēdētāja vietnieks. 2013.gadā ieguvis Fulbraita stipendiju mācībām ASV un 2010./2011. mācību gadā - titulu “Rīgas sakarīgākais skolotājs”. Piedalījies Eiropas vēstures skolotāju biedrības EUROCLIO pētniecības projektā “Teaching Europe”. Profesionālās intereses: vēsture un pedagoģija.