Skola2030 divus mācību gadus strādā ar vairāk nekā 1700 skolotājiem no 100 pirmsskolām un skolām visā Latvijā, sniedzot tām atbalstu pilnveidotā mācību satura un pieejas pakāpeniskā īstenošanā un aprobējot mācību saturu un tā ieviešanu. Uzsākot darbu, pilotskolām rosinājām izveidot pirmsskolas, 1., 4., 7. un 10. klašu skolotāju komandas no skolotājiem, kuri turpmākos divus gadus strādās ar vieniem un tiem pašiem skolēniem. Šo pilotskolu komandu uzdevums ir izvirzīt katram mācību gadam kādu konkrētu kopīgu mērķi, pie kura strādās katra komanda vai visa skola mācību gada garumā, lai uzlabotu skolēnu mācīšanos. Tam jābūt kādam darbā ar skolēniem sastaptam izaicinājumam vai iespējai, jaunai idejai. Šāda katrai skolai konkrēta mērķa izvirzīšana ir svarīga, lai skolu darbā galvenā uzmanība tiktu pievērsta skolēnu mācīšanās uzlabošanai un lai sekmētu skolotāju sadarbību. Turpmāk apkopoti secinājumi, mācību gada noslēgumā dažādos semināros klausoties pilotskolu stāstos par paveikto.

Mērķtiecīga, sistemātiska problēmu risināšana kļūst par ieradumu. Fokusa jeb darba prioritātes izvēle mācību procesa pilnveidei, kopīga darba plānošana un īstenošana ir nozīmīgs pārmaiņu vadības solis. Tas palīdz saskaņot, ko skolēni iemācās dažādos mācību priekšmetos, labāk nostiprināt prasmes, ja tās turpina attīstīt arī citu priekšmetu skolotāji. Vienas prioritātes, nevis daudzu vispārīgu mērķu izvēle dod iespēju skolām panākt uzskatāmas izmaiņas, vienlaikus gūstot gandarījumu par paveikto un pieredzi.

Šogad daudz vairāk nekā agrāk komandas izvirzījušas konkrētu, paveicamu mērķi mācību procesa pilnveidei, lemj par noteiktiem risinājumiem, tos ievieš, vāc datus, izvērtē un, mācoties no paveiktā, mēģina atkal. Nostiprinās ieradums kopīgiem spēkiem risināt ar skolēnu mācīšanās pilnveidi saistītus jautājumus, izstrādāt un pārbaudīt risinājumus, pieņemot datos balstītus lēmumus – plāno, dari, izvērtē, secini.

Komandas izvēlējušās dažādus veidus, kā organizēt darbu, – tikties visi kopā, izveidot darba grupas dažādu prioritāšu, uzdevumu īstenošanai. Cik vien tas bijis iespējams ikdienas aizņemtībā, gan mazās, gan lielās skolās atrasts laiks katru nedēļu satikties, lai apspriestu un saskaņotu tālāko rīcību. Dzirdēju no vairākām skolām – ir iepazīta auglīgas sadarbības lieliskā garša, augstu novērtēts un arvien efektīvāk izmantots katrs kopīgo apspriežu brīdis.

Aprobācijā iesaistīto pirmsskolu un skolu izvēlētās prioritātes ir dažādas – nozīmīgu mācīšanās daļu pavadīt āra vidē, attīstīt bērnu pašaprūpes prasmes, uzlabot lasīšanu ar izpratni, mācīt informācijas ieguves un izvērtēšanas stratēģijas, sadarbības prasmes u. tml. Risinājumiem ir izvēlēti konkrēti metodiskie paņēmieni, analizēts skolēnu sniegums, pētīta skolotāju darbība stundās. Darot rodas atskārsme, ka ar pirmo reizi ne vienmēr viss izdodas, dzirdam atklātas un godīgas atziņas par pieļautajām kļūdām un secinājumus tālākajam darbam.

Aizvien mazāk saklausu stāstus par atsevišķiem, vienreizējiem, ar ikdienas mācību procesu un ilglaicīgiem mācīšanās mērķiem nesaistītiem pasākumiem, kā tematiskajām dienām, kampaņām, konkursiem, vai pārāk plašus un it kā kādam citam, nevis sev izvirzītus mērķus un neskaidras idejas to sasniegšanai.

Ja risinājums ir sevi apliecinājis, to var tālāk ieviest visās vecuma grupās, skolas mērogā, jo ir iegūta ticama, pašu izauklēta pieredze, izaudzētas vietējiem apstākļiem piemērotākās sēklas, lai iegūtu jaunus, izturīgus stādus. Īpašs prieks par sarunās saklausīto – mēs gribam to darīt nevis ķeksītim, bet sev, jo mums tas liekas svarīgi.

Veidojas un nostiprinās mācīšanās kultūra. Vairākās pirmsskolās un skolās jau agrāk ierastā savstarpējās mācīšanās un koleģiālā stundu vērošanas prakse ir nostiprinājusies, kļuvusi mērķtiecīgāka, regulāra. Citviet tā ir jauna pieredze, kas tikai sākusi iesakņoties. Tas ir ļoti svarīgi, jo ir galvenais veids, kā skolā iedzīvināt kādus uzlabojumus mācību procesā, kā dažādu priekšmetu skolotājiem īstenot vienotas prasības skolēniem. Nozīmīgs pirmais solis ir gūt pieredzi, atrast veidu, ieraudzīt pirmos rezultātus kopīgam darbam, kā pilnveidot vai nostiprināt kādu konkrētu pedagoģisku praksi skolas ikdienā, piemēram, katrai stundai izvirzīt skaidru sasniedzamo rezultātu skolēnam, piedāvāt skolēniem arvien vairāk uzdevumu, kas prasa darbināt augstākās domāšanas prasmes, biežāk rosināt skolēnus domāt par savu mācīšanos u. tml.

Pilotskolas ir atradušas ceļu, kā to paveikt. Tas ir kopīgas mācīšanās ceļš – izvirzot prioritāti, izveidojot mācīšanās grupu, kas pastiprināti strādās pie šī jautājuma, pētot, izdomājot, kā tas varētu izskatīties, tad mēģinot to ieviest savās stundās, kolēģiem aicinot citu pie cita ciemos, lai saņemtu konkrētu atgriezenisko saiti, precizējot savu izpratni un daloties pieredzē ar kolēģiem. Kad reiz ir piedzīvots šāds darba pilnveides cikls, saņemts darba biedru atbalsts, neviens nākamais uzdevums nešķiet par grūtu.

Mācīšanās kļūst arvien vairāk ieraugāma. Gan pirmsskolu, gan skolu praksē mācīšanās iegūst taustāmas aprises. Visuzskatāmāk tas redzams pirmsskolu mācību vidē – gan iekštelpas katras pirmsskolas grupas darbam, gan āra vide iekārtota atbilstoši tematam, kurā pašlaik iedziļināmies. Pie sienām plāni, kas izglītības iestādē palīdz sekot darbu izpildei, piemēram, katrs bērns atzīmē, kurus uzdevumus jau paveicis; bērnu darbi dažādās tapšanas stadijās ar iespēju pie tiem atgriezties, uzlabot un pabeigt vēlāk, ne tikai vienā konkrētā nodarbībā. Pie sienām pieejamas atgādnes, jauno jēdzienu kartes mācīšanās atbalstam. Pirmsskolu audzēkņu vecākiem piedāvāta uzskatāma informācija par pašlaik apgūstamo tematu – bērnu mācību darba gaitas vizuāls atspoguļojums un tas, ko bērni sasniegs, iemācīsies.

Skolotāji izvirza un formulē skaidrus sasniedzamos rezultātus skolēniem, vēsta par tiem, veido izpratni, ko tie nozīmē; darbu uzsākot, piedāvā skolēniem temata plānojuma lielos soļus, uzdevumu secību stundā, kurus skolēni var veikt katrs sev piemērotā ātrumā. Skolotājs piedāvā snieguma vērtēšanas kritērijus pirms darba veikšanas vai formulē tos kopā ar bērniem un jauniešiem, izvērtējot daudzveidīgus piemērus, lai visiem būtu skaidrs veicamais darbs. Ir apgūtas un ierastas daudzveidīgas mācību darba metodes, piemēram, “domā pats/ strādā pārī/ dalies ar citiem”, “mājas un ekspertu grupas”, “galerijas metode”, kuru darbības principi jau visiem ierasti, tādēļ laiks stundā netiek izniekots darba organizācijai, bet veltīts apgūstamā saturam. Grupā un klasē pamazām veidojas mācīšanās kopiena, kurai ir kopīga mācīšanās valoda – saprotam, ko domājam ar tādiem vārdiem kā “sasniedzamais rezultāts”, “stratēģija” u. c.

Likumsakarīgs uzsvars uz skolēnu pašvadītu mācīšanos. Vairākums pirmsskolu un skolu izvēlējās attīstīt skolēnu pašvadītas mācīšanās prasmes. Pašvadīta mācīšanās ir viena no sešām caurviju prasmju grupām, kas ir nozīmīga pilnveidotajā mācību saturā un pieejā. Tas nozīmē, ka bērni un jaunieši mācās izvirzīt sev mācīšanās mērķus, darba gaitā formulēt aizvien jaunus jautājumus un rast uz tiem atbildes; izvēlēties piemērotākās stratēģijas, lai mērķus sasniegtu; plānot savu darbu, pārraudzīt to izpildi, izvērtēt gan darba gaitu, gan rezultātu; meklēt un jautāt pēc palīdzības, kad tas vajadzīgs; mācās atpazīt, izprast, pārvaldīt savas emocijas; izvēlēties un reflektēt par piemērotākajiem darba veikšanas paņēmieniem un veidot sev labvēlīgus mācīšanās apstākļus.

Lai pakāpeniski attīstītu bērnu un jauniešu pašvadītas mācīšanās prasmes, viņiem vajag skaidrus spēles noteikumus, iespēju pašiem pieņemt lēmumus, lai tos ievērotu, un iedrošinājumu vingrināties dažādos darba paveikšanas paņēmienos jeb stratēģijās. Jau aprakstīju skolotāju centienus padarīt mācīšanos visiem ieraugāmu jeb skaidru spēles noteikumu piedāvāšanu – kas man šeit būs jāiemācās, par ko esmu atbildīgs, kas raksturīgs kvalitatīvam darbam, kādi ir iespējamie soļi, lai nonāktu pie mērķa, kā konkrētais, pašlaik veicamais uzdevums man to palīdzēs sasniegt. Šāda caurspīdīga klases sistēma ļauj skolēniem kļūt arvien patstāvīgākiem, uzņemties atbildību par savu sniegumu, aizvien vairāk iesaistīties lēmumu pieņemšanā par savu mācīšanās.

Pilotskolu pieredzes stāstos dzirdēju daudzveidīgus piemērus, kā bērniem jau no agrīna vecuma tiek dotas iespējas vingrināties patstāvībā, piemēram, mācīties pašaprūpes prasmes jau pusotra, divu gadu vecumā – likt ēdienu uz šķīvja, sakārtot galdu aiz sevis, paņemt un atlikt atpakaļ darba piederumus visiem pieejamā vietā, patstāvīgi ģērbties u. tml. Jo bērni kļūst vecāki, jo patstāvīgāk viņi var strādāt pie uzdevumiem šim nolūkam izveidotās vietās vai centriņos grupā un klasē un sekot līdzi, vai paveikti visi uzdevumi. Vecākiem skolēniem jau tiek piedāvāti apjomīgāki uzdevumi, kas prasa pašiem izplānot, kā darbu paveikt, u. tml. Daudzos gadījumos skolēni jau tiek iesaistīti sava darba vērtēšanā jeb pašvērtēšanā, piemēram, atkārtoti izmantojot vienus un tos pašus snieguma līmeņu aprakstus dažādiem uzdevumiem, lai skolēniem būtu iespēja sekot prasmes attīstībai ilglaicīgi, apzināties, ka šodien apgūtais noderēs arī turpmāk; sīki analizējot pārbaudes darbu rezultātus un formulējot jautājumus, kas vēl jāpamācās pamatīgāk. Stundu plānos ir iekļauti dažādu mācību priekšmetu jautājumi, kas rosina skolēnus aizvien apzinātāk domāt par savu mācīšanos, jautājot “Kā tu nonāci pie risinājuma?”, “Kurš uzdevuma risināšanas paņēmiens bija piemērotāks?”, “Ko nākamajā reizē darītu tāpat vai citādi?”. Tādā veidā skolēni mācās dubultīgi – gan konkrēto mācību saturu, gan vingrinās patstāvīgas mācīšanās rīkus piemērot citās situācijās.

Secinājums, kuram apstiprinājumu guvu sarunās ar aprobācijas dalībniekiem, ir – pašvadīta mācīšanās daudziem kļuvusi gan par nozīmīgu mācību darba mērķi līdztekus ierastākām pamatprasmēm mācību jomās, gan arī par svarīgu priekšnoteikumu, lai mācību process kļūtu arvien auglīgāks, jo arī skolēni tagad ir gatavi iedziļināties, paveikt vairāk un labāk.

Milzīgs paldies visām pilotskolām par gatavību darīt, mēģināt un mācīties un par neskaitāmu tuvu un tālu ciemiņu uzņemšanu, kas braukuši iepazīties ar viņu darbu. Kad nu ciemos būts, laiks atgriezties mājās un turpināt darīt katram pašam šeit un tagad. Ceru, ka pilotskolu pieredzes stāsti par nu jau vairāk nekā divu gadu garo ceļu projektā labi ilustrē darāmo ikvienam, palīdz ieraudzīt nākamo soli. Maziem solīšiem – ar vienu ideju, vienu tematu, vienu bērnu, vienu grupiņu vai klasi. Mēģināt un eksperimentēt. Labu ceļavēju!

Zane Oliņa, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja