Radošums – ģimnāzijas koncepcijas pamatakmens

Kā attīstīt radošās spējas? Šis svarīgais jautājums pedagoģijā nodarbinājis Romanu Alijevu jau sen, tam savulaik veltīts viņa promocijas darbs, jaunais skolotājs piedalījies konferencēs ārzemēs un īpaši iedziļinājies amerikāņu izglītības teorētiķa Džona Djūija darbos. “Ja es uzzinu kādu interesantu, pamatotu domu, tad es to izpētu dziļāk un piedāvāju kolēģiem izmēģināt. Gribu akcentēt vienu patiesību – mācību procesā ir ļoti svarīgi iziet ārpus ierastajiem, klasiskajiem rāmjiem.” Kā skaidro mācību iestādes vadītājs, radošums bijis skolas izveides pamatā jau pirms gadiem divdesmit, kad tapa klasiskā ģimnāzija kā jauna, brīvāka un radošāka mācību iestāde.

Direktors uzsver, ka radošums ir personības galvenā īpašība, un šīs spējas attīstīt – tas skolas laikā ir pats svarīgākais visiem audzēkņiem. “Mēs centāmies izveidot tādu vidi un sistēmu un lietot tādu metodoloģiju, kas palīdz jebkuram skolēnam īstenot savu potenciālu, proti, visam pārējam jābūt pakārtotam šim virsuzdevumam,” atceras mācību iestādes dibinātājs un atzīst, ka šis mērķis ir prasījis lauzt veco sistēmu, jo vajadzējis mainīt visu, gan veidojot saturu, gan pašu darba organizāciju. Bija jādomā, kā savietot laiku ar telpu, ar vidi, ar mācību priekšmetu saturu un kā to visu savienot ar virsmērķi – ar transversālām (kā šajā skolā sauc caurvijas) prasmēm. Direktoram bija jāuzrunā kolēģi, jāizskaidro un jāiedvesmo, lai izveidotu komandu – domubiedru grupu, kas lauž veco sistēmu un rada jaunu.

Direktora vietniece izglītības jomā Inna Burova piebilst – skolotāja ikdienā visu laiku ir izaicinājumi, pārmaiņas, arī problēmas (tas ir tikai dabiski!), un tas arī uztur dzirksteli. Direktors papildina: “Man pašam vienmēr ir tā – ja ir interesanti, tad ir labi. Mūsu skolā ir izveidojies skolotāju kodols, kolektīvs arī ik pa laikam atjaunojas, pie mums nāk strādāt mūsu absolventi – katrs ar savām jaunām idejām. Liels prieks ir arī par brīvprātīgo, mūsu pensionēto matemātikas skolotāju. Tagad viņai ir 79 gadi, bet viņa labprāt nāk uz skolu, tiekas ar kolēģiem, veido uzdevumus, darba lapas. Es to ļoti labi saprotu – viņai tā ir interesanti dzīvot, bet viņa tādējādi arī bagātina mūsu skolas dzīvi.”

Taču uzturēt radošo dzirksti ikdienā nav viegli nevienā darbā. Un būt skolotājam nozīmē strādāt darbu, kas bieži draud ar pārslodzi. Tādēļ direktoram ir ierosinājums jau nākamajā mācību gadā marta brīvlaikā visiem skolas skolotājiem paredzēt iespēju ņemt atvaļinājumu, lai viņi mācību gadu noslēgtu nenoguruši. Savukārt vasarā skolotāji varētu atgriezties darbā ātrāk un pastrādāt bez skolēniem – veltīt laiku radoša mācību procesa plānošanai.

Par Rīgas Klasisko ģimnāziju
Dibināta 1983. gadā kā Rīgas 87. vidusskola, bet 1997. gadā kļuva par ģimnāziju.
Direktors: Romans Alijevs, Dr. paed.
Pedagogi: 127.
Multikulturāla vide: mācās dažādu tautību skolēni (lielākā daļa krievi, taču ir arī latvieši, ukraiņi, ebreji, poļi, azerbaidžāņi, gruzīni, spāņi, armēņi u.c.). Īsteno 2 pamatizglītības mazākumtautību programmas un 2 vispārējās vidējās izglītības programmas: (matemātikas, dabaszinību un tehnikas virziena programma ar moduļiem A (inženierzinātnes), B (matemātika un fizika), C (veselības mācība)); (humanitārā un sociālā virziena programma).
Mācību procesā izmanto mūsdienīgas pedagoģijas elementus – interaktīvas, pētnieciskās un projektu metodes (no 1. līdz 12.klasei), organizētu skolēnu patstāvīgo darbu stundā. Liela uzmanība tiek pievērsta radošumam un individuālai pieejai – katra skolēna personiskai izaugsmei.
Mācību priekšmetu apguve organizēta pēc bloku un moduļu principa.
Regulāri diagnosticējošie pārbaudes darbi ir veidoti pēc daudzlīmeņu principa.
Izmanto bilingvālo mācīšanās metodi. Vidusskolā visi skolēni apgūst divas svešvalodas un latīņu valodu.
www.rkg.lv

Atbildība – pamatakmens visai dzīvei

Atbildība ir ne tikai sekmīgas mācīšanās ķīla skolā, tā ir pamatīpašība, kas balstīs cilvēku visu turpmāko dzīvi. Atbildība par savu mācību darbu, attieksme skolēnos ir jāieaudzina, atzīst ģimnāzijas vadītājs: “Tas ir jāmāca, jo ne jau uzreiz visi skolēni māk organizēt savu dzīvi. Tas vienmēr ir un būs skolotājiem mācību un audzināšanas darbs, un ir jānodrošina vajadzīgo resursu pieejamība. Piemēram, skolai ir sava pieeja, kā atbalstīt skolēnus gadījumos, ja viņi kāda iemesla dēļ nav bijuši skolā, jo skolēns nedrīkst pāriet uz nākamo posmu, ja viņš no iepriekšējā mācību satura kaut ko ir izlaidis. Pieejamību nodrošina e-vide, kurā ievietoti visi materiāli, uzdevumi un pārbaudes darbi. Tā ir gan skolotāju atbildība – šos mācību materiālus, savstarpēji sadarbojoties, sagatavot un laikus ievietot, – gan skolēnu atbildība šos mācību resursu izmantot.

Bet, kā tas ir, no skolēna redzes viedokļa raugoties? Stāsta 11. klases audzēkne Raminta: “Ja es, piemēram, matemātikā esmu izlaidusi kādu svarīgu tēmu, tad to apgūt jau ir mana atbildība. Es apzinos, ka tas ir svarīgi manai nākotnei.” Dzirdot tik nobriedušas domas, gribas jautāt, vai šāda attieksme ir vecāku nopelns. Raminta smaidot atbild, ka atbildīga ir bijusi vienmēr un mājasdarbus jau kopš pirmās klases pildījusi patstāvīgi. “Man laikam vienkārši tāds raksturs!”

Un tomēr – kā skola to panāk, kā iemāca bērnos atbildību?

Izvēle – atbildības audzinātāja

“Tikai dodot bērnam izvēli, viņā veidojas atbildība,” ir pārliecināts R. Alijevs, piebilstot, ka tas ir vēl viens skolas pamatprincips un skolotāji arī šajā ziņā ir domubiedri. “Tas ir ļoti svarīgs pamats visai dzīvei, un izvēles brīvībai ir jābūt jau izglītības sākumposmā. Jau pirmajā klasē skolēni izvēlas savas radošās nodarbības – nodarboties ar angļu valodu vai matemātiku, vai ar mūziku. Interešu izglītību mēs integrējam kopīgajā mācību procesā. Tās arī ir mācības, tā arī ir audzināšana. Sākumskolā katru nedēļu ir radošās nodarbības.”

Rīgas Klasiskā ģimnāzija ir skola, kurā pirmajā klasē šahs ir kā obligāts mācību priekšmets. To māca Rīgas Šaha skolas trenere Diāna Matisone. Taču pēc tam, sākot ar otro klasi, šahs jau ir izvēles iespēja.

Direktors uzsver, ka mācību stundas laikā bērniem ir arī iespēja izvēlēties, kādus uzdevumus pildīt. Skolotājs ir tas, kurš palīdz skolēniem saprast, kā viņi var izvēlēties. Pirmajās klasēs tā vairāk ir kā spēle, bet vēlāk tas pārvēršas par ieradumu. Ar brīvību un iespēju izvēlēties pamazām arī aug atbildība. Tas viss ir vienoti – ja bērns pats izvēlas, tad viņš arī par to atbild.

Pamatskolā skolēni jau var izvēlēties ne vien uzdevumus, bet arī pētniecības grupu. Tādas Rīgas Klasiskajā ģimnāzijā darbojas no 7. klases. Ir arī tādi audzēkņi, kuriem 7.-9. klašu posmā vēl grūti izdarīt izvēli. Skola respektē arī to. Bet 10.-12. klašu posmā jau visiem obligāti ir jāizdara sava izvēle. R. Alijevs: “Mēs it kā atgriežamies pie iesākuma – sākumskolā visiem ir noteikti jāizvēlas savas radošās nodarbes, tāpat tas jādara vidusskolā posmā, tikai tagad jāizraugās radoša darbība pētniecībā.”

Bet kā ir tad, kad skolēni nonāk līdz vidējai izglītībai un moduļu izvēlei, vai viņi vairs nešaubās par virzienu, kurā doties?

Gan skolas direktors, gan ekonomikas skolotājs Dz. Dvinskis teic, ka šaubas ir un būs vienmēr, bet tas ir tikai dabiski. Par izvēlēm vislabāk atkal uzklausīt Ramintu, kas atklāj, ka vēl tagad īsti nezina, par ko gribētu kļūt: “Es izvēlējos inženierzinātņu programmu, jo man šķita, ka šis novirziens vairāk noderētu nākotnē. Ja arī nekļūšu par inženieri, zināšanas šajā jomā man noderēs. Kaut vai datorprasmes – tās noderēs arī tad, ja es, piemēram, izdomātu kļūt par ekonomisti. Tagad mācību stundas man palīdz saprast, vai izraudzītais virziens mani patiesi interesē. Manuprāt, ir cilvēki, kuriem vieglāk padodas valodas, un ir tādi, kuriem labāk padodas eksaktās zinātnes. Daži mani klasesbiedri jau pēc devītās klases skaidri zināja, par ko grib kļūt, un droši izraudzījās savu virzienu. Dažiem tas iepatikās vēlāk, jau mācoties. Mans secinājums ir tāds, ka izvēle nav viegla un diezgan daudzi arī nav pārliecināti par izvēles pareizību, bet 10. klasē vēl ir iespēja nomainīt klasi, ja pirmajā pusgadā esi sapratis, ka tas tomēr nav tev domāts. Labi, ka pastāv tāda iespēja. Es savu izvēli nenožēloju. Ja mācītos valodu klasē, tad gan apzinātos, ka tas nav man domāts.”

Raminta arī stāsta par iespēju izvēlēties uzdevumus. “Matemātikas stundā skolēniem iedod darba lapu, un mēs varam izvēlēties, kādā secībā uzdevumus izpildīt un kāda līmeņa uzdevumus veikt. Ir vairāki uzdevumi trijos līmeņos – visvieglākajā, vidējā un augstākajā, un skolotājs pasaka – tie, kas vēlas, var sākt uzreiz ar augstākā līmeņa uzdevumiem, bet šiem skolēniem tāpat jāzina, kā var rēķināt arī vieglākos uzdevumus. Ir noteikts uzdevumu skaits, kas līdz stundas beigām jāizpilda, tātad te parādās skolēnu atbildība. Ja skolēns grib vairāk attīstīties, tad viņš var risināt augstāka līmeņa uzdevumus,” Raminta dalās pieredzē. Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors min piemēru no savas, filozofijas skolotāja, prakses, kad skolēniem dots uzdevums veidot dialogu starp sengrieķu filozofu Pla tonu un kādu 21. gs. radošu personību. Pirmā persona, Platons, ir obligāts, otrā – skolēnu brīva izvēle. Vēl cits piemērs. Skolēni var izvēlēties pildīt uzdevumu angļu valodā vai latviešu valodā. Protams, angļu valodu izvēlēsies tie, kam šī valoda patīk un padodas, bet visi skolēni zina, ka pārbaudes darbi būs latviski. Skolēniem ir jāapsver un jāizlemj, kas būs lielāks ieguvums ilglaicīgi, – latviešu valodu es jau zinu labi, nākotnes labad vajadzētu rakstīt angliski. Tā atkal ir atbildība.

I. Burova iepazīstina ar pieredzi angļu valodas stundā. Visa klase lasa vienu tekstu, bet nav tā, ka ikviens lasa tikai divus trīs teikumus, un tā daudzi pēc kārtas. Skolēniem ir pateikts, ka ikviens var sākt lasīt jebkurā brīdī, kad viņš grib. Ieguvums ir liels – tieši šādi lasot, tieši tādēļ, ka ir izvēle lasīt vai nelasīt, tagad vai vēlāk, skolēni ļoti uzmanīgi seko līdzi tekstam. Vēl cita nozīmīga izvēle ir darboties kādā pētniecības grupā.

Mācīšanās iedziļinoties kā viena no prioritātēm

Skola rūpējas, lai pētniecība būtu iestrādāta mācību procesā pastāvīgi kā viena no prioritātēm. Pētniecība aizsākas sākumskolā. Ir attiecīga programma un konkurss “Es esmu pētnieks”, skolēni ar prieku gaida zinātnes dienas, kad veic dažādus eksperimentus. Svarīgi, ka jau šajā nelielajā vecumā skolēniem paveras iespējas pašiem praktiski darboties. I. Burova skaidro, ka sākumskolā nav projektu nedēļas, bet ir atsevišķas projektu dienas. Katrā projektu dienā tiek paveikts kāds noteikts darba posms, viss pārējais izpaužas mācību stundās. Piemēram, ceturtajā klasē ir temats par pasaules valstīm, kontinentiem, un tajā skolēniem jāizpēta, kā svešā zemē runā, ko cilvēki ēd, kādas dziesmas dzied u. tml.

Septīto līdz devīto klašu posmā mācību priekšmetos bērni mācību stundās ik pa brīdim apgūst pētniecības prasmes, bet lielākos projektos tās padziļina un nostiprina.

Skolā jau septiņus gadus ir mācību priekšmets “Zinātniskās pētniecības darba pamati”, jo, kā uzsver R. Alijevs, tas skolēniem dod iespēju padziļināti apgūt kādu mācību priekšmetu. Skolēni no septītās klases var darboties dažādās pētniecības grupās. Klasē, kurā ir, piemēram, trīsdesmit skolēnu, ir dažādas grupas. Tā, piemēram, Dz. Dvinskim ir ekonomikas grupa, skolas direktors vada filozofijas grupu, tāpat ir ķīmijas grupa, fizikas grupa, ir grupas vēsturē, valodās utt. Visās grupās tās dalībnieki nodarbojas ar pētniecību. Skolotājs, grupas skolotājs, konsultē gan satura ziņā, gan darbu rakstīšanu – kā izvirzīt mērķi, kā atlasīt informāciju utt. Pamati ir vienādi, visiem ir programma, bet katrai jomai ir sava specifika, atšķirīga praktiskā darbība. Šāda darba lielais ieguvums ir tas, ka skolēniem uzreiz paveras iespēja apgūt konkrēto vielu ne tikai teorētiski, bet arī darbojoties praktiski.

Vidusskolas posmā zinātniskās pētniecības darbus (ZPD) izstrādā katrs skolēns atsevišķi vai grupā, un to izstrāde sadalīta vairākos posmos. Skolā arī darbojas šo darbu vērtēšanas padome, turklāt ekspertu lomā iejūtas ne vien skolotāji, bet arī skolēni.

Ķīmijas skolotājs A. Tukāns iepazīstina ar savu jauno pētnieku darbu: “Sākumā skolēni izdomā tēmu, tad izveido posteri (plakātu, reklāmattēlu – Red.), izvirza hipotēzi, atrod pētāmo problēmu. Tad notiek plakātu konkurss, prezentācija. Ir skolēni, kas jau pievieno secinājumus. Tad nāk praktiskais darbs.”

Pamatskolā reizi gadā ir posteru diena. Tie ir tādi kā svētki visai skolai – visā mācību iestādē valda gaidpilna gaisotne, sienas rotā plakāti, skolēni ierodas saposušies, gaida ierodamies direktoru vai kādu citu no skolas vadības, arī citus skolēnus, kas labprāt nāk uz vērtē, starp citu, bieži vien viskritiskāk.

Sākotnēji, 7. klasē, pētnieku darbs ir vienkāršāks, astotajā klasē skolēni to turpina padziļināti. Ir tādi audzēkņi, kas iesākto tēmu tiešām arī turpina nākamajā mācību gadā, ir tādi, kas grib pamēģināt ko jaunu, bet novērtējumu skolēni saņem katru gadu. A. Tukāns ilustrē pētniecības darbu ķīmijā: “Meitenes staigāja pa skolu, ņēma ūdens paraugus, skatījās, salīdzināja ar mājās esošo ūdeni, ar dabā pieejamo. To darīja jau pērn, un šogad, darbu turpinot, ir jau dati, ar kuriem salīdzināt. Ja trīs gadus skolēni darbojas vienā virzienā, tad jau beigās var izdarīt pamatotus secinājumus.”

Ekonomikas skolotājs Dz. Dvinskis ir pārliecināts, ka jebkurā mācību satura tēmā galvenais ir attīstīt skolēnu kompetences un prasmes. “Manuprāt, mācīšanās procesā pats svarīgākais ir nevis tas, KO tu dari, bet gan tas, KĀ tu dari. Gribu uzsvērt, ka tieši ar pētniecības palīdzību vislabāk var attīstīt kompetenci jeb lietpratību. Un attīstīties mēs piedāvājam pilnīgi visiem, visiem ir iespēja paaugstināt savu līmeni. Piemēram, pirms eksāmena vienmēr ir paredzētas vairākas stundas konsultācijām, un es ar tiem skolēniem, kas mācību procesā laiku vairāk veltījuši pētniecības darba izstrādei un mācību priekšmetā varbūt kādu darbu nav pildījuši, varu ļoti ātri visai vielai iziet cauri. Tas jau ir cits līmenis.”

Bet kā ir ar pārbaudes darbiem? Vai tie, kas darbojas pētnieku grupā, tos nepilda? Direktors skaidro: “Skolotājam jāatbrīvojas no žandarma funkcijas. Skolotājiem jāvienojas, ka bērns nevar visu izpildīt perfekti, tad jau viņš būtu robots. Jāatceras, ka lielie konkursi, valsts mācību olimpiādes notiek mācību gada laikā. Tāpēc šie skolēni var nerakstīt visus pārbaudes darbus, jo viņi nosacītu augstāko līmeni šeit, skolā, jau ir sasnieguši. Tie, kas piedalās olimpiādēs, drīkst neapmeklēt stundas, nerakstīt pārbaudes darbu, ja tas iekrīt šajā laikā.”

Raminta, kas bieži piedalās olimpiādēs, stāsta par skolā praktizēto individualizēto pieeju un izvēles iespējam katram skolēnam: “ Esmu bijusi atbrīvota no daudzām stundām, lai varētu piedalīties mācību olimpiādēs, bet es labi sapratu, ka izlaistais materiāls man jāapgūst. Skolotājs šo vielu var apkopot mazliet vieglāk uztveramā veidā, lai to varētu ātrāk apgūt un lai labi uzrakstītu kontroldarbu. Ja neesmu bijusi, tad jautāju skolotājam vai klasesbiedriem, un viņi man pasaka, kur vajadzīgo informāciju atrast. Skolotājs man iedod darba lapu, un, ja man trūkst materiāla moodle, tad varu pajautāt skolotājam konsultācijā.”

Pašiem sava vērtēšanas sistēma

Ar vērtēšanu iepazīstina direktora vietniece izglītības jomā I. Burova: “Sākumskolā, kas mums ir pirmās trīs klases, vērtēšanas sistēma atšķiras no tās, kāda ir pamatskolā un vidusskolā. No ceturtās līdz divpadsmitajai klasei ir vienota summatīvā un formatīvā vērtēšanas sistēma, kur skolēni kāda mācību bloka ietvaros saņem vērtējumu ne tikai par testiem un kontroldarbiem, bet arī krāj punktus par darbu stundās, par dažādiem radošiem darbiem, ko veic mājās, un vēlāk punktu skaits pārtop atzīmē. Skolēni zina, kāds punktu skaits noteiktā laikā katrā mācību priekšmetā jāsakrāj, piemēram, latviešu valodā 200 punktu trīs mēnešos. Tā ir viena atzīme. Otru atzīmi veido mazi testi, kurus skolēni pilda katru nedēļu katrā mācību priekšmetā. Tas ir vajadzīgs, lai veiktu monitoringu un skolēniem un skolotājiem būtu priekšstats, cik daudz un labi ir apgūts iepriekšējās stundās. Savukārt mācību bloka noslēgumā skolēni raksta lielāku pārbaudes darbu, par ko saņem trešo atzīmi. Kopējais vērtējums par blokā apgūto veidojas no šīm trim atzīmēm.

Katrs mācību priekšmets ir tematiski sadalīts blokos ar sākumu un nobeigumu. Tas sākas septembrī un beidzas novembrī. Skolēni jau mācību bloka sākumā zina tā saturu, proti, skolotājs izskaidro, ko un kā šajos trīs mēnešos skolēni apgūs, kāda būs vērtēšana. Ja kaut kādu iemeslu dēļ skolēns nav sakrājis vajadzīgo punktu skaitu, tad nokārtot noslēguma pārbaudes darbu viņš nevar. Tādā gadījumā skolēnam vēlams apmeklēt konsultācijas, pildīt papildu darbus, lai apgūtu nepieciešamo mācību saturu, savāktu punktus un kārtotu noslēguma pārbaudes darbu.

Skolēni pilda eksprestestus – ne vairāk kā 15 minūtes nedēļā. Skolēns tā ierauga, kur viņš atrodas satura apguvē, bet vairāk tas noder skolotājiem, lai uzreiz saņemtu atgriezenisko saiti. Skolēni par to neiegūst vērtējumu kā atzīmi, bet procentus. Skolēns redz, piemēram, ka viņš no konkrētā mācību satura apguvis apmēram pusi, tikai 52 %. Tātad viņš gandrīz pusi vēl nesaprot. To redz abas puses, un skolotājs var izveidot atbilstošas grupas, diferencēt darbu un arī meklēt sev organizatorisku palīdzību.

Kā skolēni paši uztver vērtēšanas sistēmu, pārbaudes darbus? Par to stāsta Raminta: “Mēs jau esam pieraduši, ka mums katru nedēļu gandrīz katrā mācību priekšmetā jāraksta kāds pārbaudes darbs. Tas gan atkarīgs no stundu skaita nedēļā. Jā, iesākumā bija grūti pierast, ka eksprestestos ir vērtējums procentos. Manuprāt, tas tomēr ir labāk. Piemēram, 62 % ir saprotamāk nekā atzīme 6 vai 7, skolēns var uzskatāmi redzēt, kādā līmenī viņš ir, pie kā jāpiestrādā, kurp jātiecas.”

Bet kā vērtēšanu procentos vērtē vecāki, vecvecāki, kas vispār nākuši no piecu ballu sistēmas laikiem? Raminta teic, ka vienmēr mācījusies sevis dēļ, jau no pirmās klases meitenei bijis pašsaprotami, ka sekmēm jābūt izcilām. Droši vien tādēļ vecāki par atzīmēm nav uztraukušies. Jā, uzzinot par vērtēšanu procentos, sākumā bijis izbrīns, bet drīz vien pie šī jaunieveduma vecāki pieraduši.

Novērtējumā visos mācību priekšmetos kritēriji ir vienādi. Savā pieredzē dalās ķīmiķis A. Tukāns: “Klasēs mums ir rakstīts sauklis: zinu, protu, saprotu. Stundas sākumā vienmēr pasaku, kas skolēniem jāzina, ko viņi iemācīsies, kas būs jāsaprot, lai beigās būtu veiksmīgs iznākums. Tātad zināšanas, izpratne un prasmes. Lūk, trīs lielie kritēriji, vērtējot katru darbu.”

Savi vērtēšanas kritēriji ir arī gan caurviju prasmēm, gan pētniecības darbiem, un tie ir zināmi gan skolotājiem, gan skolēniem pirms veicamā darba. A. Tukāns: “Viņi pirms katras stundas to zina, un arī vecāki par tiem zina. Mēs rīkojam atvērto durvju dienas, ir moodle vide, kur par katru bloku ievietoti mācību materiāli, vecāki bieži par to interesējas.”

Refleksija – sevis izvērtēšana

Vai pēc tam, kad bērnam ir iedota izvēle, skolotāji pārrunā ar skolēniem, kāpēc viņi to vai citu uzdevumu ir izvēlējušies? Vai skolēnam nākas sevi skaļi izvērtēt? Skolas direktors atklāj, ka tas nav pašmērķis, bet pēc tam, kad skolēni ir veikuši kādu lielu darbu vai piedalījušies lielā, nozīmīgā pasākumā, viņi apspriež, kas ir labi izdevies, kādu ieguldījumu katrs ir devis, arī to, kas nav sanācis tā, kā gribētos, un kāpēc. Tā, piemēram, pēc posteru dienas konkursa radošās grupas vai klases izvērtē savu ieguldījumu, darbus, prezentācijas.

Raminta stāsta par praksi latviešu valodas un literatūras stundās: “Skolotāja ir izveidojusi īpašas lapas, kuras mēs saņemam, kad jau zinām savu semestra atzīmi. Šajā darba lapā apakšpusē par katru mācību bloku mums jāuzraksta sava iegūtā atzīme, kā arī tas, ko šajā blokā esam ieguvuši, ko jaunu uzzinājuši, kā to varam izmantot gan gaidāmajā eksāmenā, gan vispār turpmāk dzīvē saskarsmē ar draugiem, paziņām un citiem līdzcilvēkiem. No atzīmēm mēs izveidojam diagrammu, lai paši redzētu, kā ir mainījušies mūsu rezultāti, varam redzēt savu sniegumu. Vienā ailē mums ir iespēja uzrakstīt jautājumus pašiem sev, lai zinātu, kas mums būs jāatkārto pirms eksāmena.”

Aptvertas ir gan zināšanas un prasmes, gan transversālās jeb caurviju prasmes. Bet vai pašvērtēšana skolēniem jau šķiet kaut kas pašsaprotams? Raminta teic, ka viņai pati to tā arī uztver, tas palīdz izaugsmei, bet klasesbiedru reakcija ir dažāda: “Daži varbūt vēl īsti nesaprot, kam viņi mācās, viņiem vēl nav skaidra nākotnes mērķa. Manuprāt, tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, vai viņš saprot, ko viņš grib, kā redz savu dzīvi. Skolotājs, manuprāt, ir cilvēks, kas var palīdzēt, ne vairāk, ne mazāk.”

Sadarbība skolotāju, skolēnu un skolu starpā

Par skolotāju sadarbību stāsta A. Tukāns: “Piemēram, es redzu, ka septītās klases skolēniem ģeogrāfijā ir problēmas darbā ar tekstiem no oficiāliem avotiem (statistika, ziņojumi utt.). Aizeju pie kolēģa, latviešu valodas skolotāja, izstāstu, ka dažiem maniem skolēniem ir grūtības noteiktā jomā, un mēs kopīgi izstrādājam uzdevumu, katrs no sava mācību priekšmeta viedokļa, un pēc tā izpildes vērtējam arī katrs no sava mācību priekšmeta viedokļa.” A. Tukāns piebilst, ka skolotāju sadarbība var būt gan pēkšņas vajadzības vadīta, gan lēnā garā iepriekš izdomāta. Tā, strādājot ar devīto klasi, ģeogrāfijas skolotājs gribēja pārliecināties, kā skolēni māk uzzīmēt diagrammas un nosaukt tautības Latvijā, bet latviešu valodas skolotāja – pastrādāt ar locījumiem un deklinācijām, un abu skolotāju sadarbībā tapa integrēts uzdevums.

R. Alijevs paskaidro – kad tiek izvirzīti mērķi nākamajam mācību gadam, vienmēr tiek pievērsta uzmanība skolotāju ciešākai sadarbībai, lai pedagogi veidotu integrētus uzdevumus. Jau otro gadu skolotāji paši veido darba lapas, jo skolā jau no pirmās klases notiek darbs grupās. R. Alijevs: “Mācību saturu saskaņojam trim gadiem – gan fizikā, gan ķīmijā, gan matemātikā, gan ekonomikā, gan ģeogrāfijā utt., un skolotāji zina, kurā brīdī un kā viņi var sadarboties. Protams, pēc tam var kaut kas mainīties, var ienākt jaunas idejas, tāpat skolā var sākt strādāt jauns kolēģis un piedāvāt citus uzdevumus, un tad ar viņu no jauna ir jāsaskaņo. Skolotājs vienojas ar kolēģiem, ka mēs darām tā un tā, izmantojam tādu un tādu pieeju, varam arī sarunāt vienotus pārbaudes darbus, informatīvus materiālus, uzdevumus, kurus pārbaudīs gan viens skolotājs, gan viņa kolēģis. Mēs varam attīstīt skolēnu komunikācijas prasmes, piemēram, matemātikā, konkursā, un tas notiek dabiski. Skolēni to ļoti labi jūt – kas ir dabisks un kas ir mākslīgs.”

Direktors stāsta, ka programmās saskaņo gan mācību saturu, gan praktiskos uzdevumus, gan transversālās prasmes. Saskaņoti ir sasniedzamie rezultāti. Lai saskaņotu trīs gadu posmam, tas prasa vismaz divas nedēļa augustā, un reizēm vēl skolotāji tiekas grupiņās arī septembrī.

I. Burova iepazīstina ar matemātikas un vācu valodas skolotāju radošo saskarsmi. Savdabīgu paātrinājumu šādai sadarbībai dod tas, ka pati ģimnāzija sadarbojas ar Gētes institūtu Rīgā, savukārt matemātikas skolotājai bija priekšzināšanas vācu valodā un interese to apgūt dziļāk. Abu skolotāju kopprojektā sestajās un septītajās klasēs skolēni risināja matemātikas uzdevumus vācu valodā, un nu jau vairākus gadus skolēni piedalās konkursā, kura laikā tiešsaistē risina matemātikas uzdevumus vācu valodā, gūstot labus rezultātus. I. Burova piebilst, ka veidot šādus sadarbības projektus, kuros viena puses ir angļu valoda, ir vēl vieglāk, jo šo valodu vairāk vai mazāk zina daudzu mācību priekšmetu skolotāji un grib savas zināšanas uzlabot.

Skolas direktors teic, ka Rīgas Klasiskās ģimnāzijas audzēkņus raksturo lielāka brīvība domāšanā, un te izpaužas daudzveidīgās sadarbības augļi. Tas atklājas arī sadarbībā ar citām skolām. Tā, piemēram, ģimnāzijas audzēkņi šajā mācību gadā piedalījušies matemātikas konkursā 64. vidusskolā. Kā stāsta Raminta, īsā laika posmā katrai komandai vajadzējis vienoties, kā atrisināt kādu uzdevumu, kam nav dotas īpašas norādes, tātad līdz šim iegūtās prasmes bija konkrēti jāliek lietā. Direktors piebilst, ka skolas jau vienojušās nākamajā šādā tikšanās reizē veidot jauktas komandās, katrā iekļaujot abu skolu pārstāvjus, kas dotu iespēju abu skolu audzēkņiem tuvāk iepazīties un pašiem novērtēt gūtās izglītības ieguvumus. Arī Raminta uzskata, ka šādā sacensībā visi tikai iegūtu.

Citas ievirzes sadarbība ģimnāzijai ir ar Juglas vidusskolu – teātra jomā. Veselu gadu skolēni teātrī skatījušies Rūdolfa Blaumaņa lugas. Pēc katras noskatītās izrādes – diskusijas, skolēnu tikšanās ar aktieriem, režisoriem, piemēram, Elmāru Seņkovu, bet nobeigumā skolēni domājuši savus jautājumus Blaumanim un teatralizēti izspēlējuši atbildes – kāds bija iejuties Blaumaņa tēlā un, protams, šīs atbildes sagatavojis. R. Alijevs ar gandarījumu teic, ka skolēni labi uztvēruši mūsdienīgo Blaumaņa lugās. Lasīt – tas ir viens, skatīties teātrī – tas ir otrs, apspriest ar vienaudžiem – atkal pavisam kas cits. Tas viss bija iekļauts latviešu literatūrā, mācību stundās skolēni rakstīja arī pārbaudes darbus utt.

Vai šāda, visai neierasta, pieeja mācībām daļai vecāku neizraisa neizpratni? Ģimnāzijas direktors piekrīt, ka tā mēdz būt un ne jau tikai par sadarbības aspektu vien. Ir vecāki, kuriem grūti samierināties ar grupu darbu, ir vecāki, kas vienkārši paziņo: jūs neko neskaidrojat skolēniem, kad es mācījos, bija pavisam citādi. “Bet daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kā mācību darbu interpretē un kā to mājās vecākiem izklāsta pats bērns. Piemēram, septītajā klasē skolēns jau pats spēj labi izskaidrot. Tā un tā, skolotājs mums koncentrēti pastāsta jauno vielu, tālāk jau mēs mācāmies, risinot uzdevumus,” R. Alijevs piebilst un smaidot turpina: “Mūsu Raminta ir tāda skolniece, kuru varētu aicināt uz devītās klases vecāku sapulci, lai vecākiem izstāstītu savu pieredzi un secinājumus.”

Temata izklāsts

Mācīšana skolā nav strikti klasiska. Ja pēc plāna ir jaunā viela, jāapgūst liels temats, tad skolotājs to koncentrēti var izklāstīt dažās mācību stundās, pēc tam jau skolēni sāk pildīt uzdevumus, kas palīdz vielu tālāk apgūt. Var notikt arī tā, bet var būt arī kopīgs grupu darbs, var būt darbība starp grupām.

Stāsta Dz. Dvisnkis: “Sākot jaunu tematu, divas stundas koncentrēti izklāstu galveno, parādu prezentāciju, iepazīstinu, kur meklēt informāciju avotos, un tad jau skolēni paši veido prezentācijas, mācās noformēt darbus pēc ZPD prasībām, atrast informāciju, interpretēt un saprast, kā to var izmantot. Tas viss mūsdienās ir ļoti svarīgi. Un noteikti notiek minimālais grupu darbs pāros.”

Arī direktors dalās savā, filozofijas skolotāja, pieredzē: “Sākas jauns temats. Skolēniem dodu uzdevumu uzrakstīt dialogu starp senlaiku filozofu Platonu un kādu mūsdienu rakstnieku, mūziķi vai politiķi pēc viņu izvēles. Temats ir “Racionālisma aizsākumi Eiropā”, un skolēni par Platonu vēl nav mācījušies. Bet viņiem ir dots uzdevums, un viņiem pašiem ir jāsameklē informācija. Pēc tam stunda notiek tā. Visi, kas gatavojušies uzstāties, gandrīz puse klases, sēž aplī, katram ir kas sakāms, bet tiem, kas paliek solos, jāuzdod jautājumi. Tā mācāmies jauno vielu. Protams, es daru savu darbu, sagatavoju trīs četrus slaidus ar uzdevumiem – jau pēc diskusijas. Būtībā es skolēnus esmu ievadījis jaunā tematā ar viņu pašu sagatavotu materiālu, dialogu, stāstījuma un jautājumu palīdzību.”

Mācību darba organizācija vidusskolā

R. Alijevs stāsta par to, kā tiek sadalīts mācību saturs: “Mācību saturu mēs sadalām pa blokiem – viens satura bloks, otrs, trešais –, un satura bloku kombinējam ar laiku, stundām, stundu sarakstu, organizatoriski ar mācību procesu un veidojam moduli. Tā rīkojamies ar visiem mācību priekšmetiem. Modulī mums ir saturiskās stundu nodarbības, mācību ekskursijas, mācību projekti vai mini pētījumi, laboratorijas pētniecības darbi (atkarībā no mācību priekšmeta), un modulis beidzas ar pārbaudes darbu. Pagaidām tas aptver desmit mācību nedēļas plus sesijas nedēļu.

Nākotnē mēs gribam izveidot divus moduļus, un katra nobeigumā jābūt radošajai sesijai. Būs mutvārdu ieskaites, konkursi, darbu aizstāvēšana, integrētas ieskaites, arī vienkārši pārbaudes darbi, bet tajā laikā nenotiks stundas.

Šī modeļa ieguvums ir tas, ka skolēni var iedziļināties un iedziļinoties var izvēlēties, vai tas ir viņa interesēs, vai nav. Viņš koncentrētā veidā pārbauda sevi. Ja tas viņu tiešām saista, viņš var izvēlēties pētniecības darbu, grupu, var rakstīt ZPD, turpināt darbu, jo grupa strādā visu gadu.”

Izglītība latviešu valodā

Direktors stāsta, ka visas programmas skolā ir latviski, un šogad 12. klases skolēni beigs šīs programmas: “Grūtības rada tas, ka līdz desmitajai klasei skolēni ir mācījušies pēc mazākumtautību programmas, un tur ir pavisam cita latviešu valoda un literatūra. Iztrūkstošas kvalitatīvas metodikas un mācību materiālu dēļ šajā jomā skolēni ir diezgan vāji sagatavoti. Mūsu skola jau atrodas labākā situācijā, mēs tam bijām gatavojušies, bet, domājot par citām skolām, man nav pārliecības, ka tur klāsies viegli. Būtu jāmaina sistēma un jau septītajā klasē mazākumtautību skolās jāsāk līdzināties ar latviešu skolām. Citādi pilnīgai valodas apguvei pietrūks laika.

Arī mums nav viegli. Visu laiku meklējam piemērotus tekstus latviešu valodā, jo to, kas ir mācību grāmatās, tikpat kā nevar izmantot, ja nu kādu atsevišķu fragmentu. Par darba burtnīcām vispār nav ko runāt, tas nav metodiski pārdomāts. Ir jau mums daudz labu piemēru, kā māca svešvalodas, kaut vai angļu ārpus Lielbritānijas. Bet mums būtībā nav uzdevumu. Skolotājiem viss ir jāizdomā pašiem. Ļoti trūkst mūsdienīgu tekstu. Tādu, kas orientēti uz komunikācijas spējām un prasmēm, caurviju prasmēm. Diemžēl saturs ir par 19. gs. raksturīgo.”

Daudzveidīgs atbalsts. Un arī šķēršļi

Ko skolotāji novērtē kā atbalstu no skolas, un kur vēl prasītos palīdzība? Kādu atbalstu gribētu pati skola?

Ģimnāzijā skolotāji lieto mūsdienīgās mācīšanas metodes, bet augstskolās tās vēl īsti nemāca. Tāpēc skola pati vismaz četrreiz gadā rīko pedagoģijas laboratorijas un metodiskās nodarbībās, kurās skolotāji aplūko labus praktiskus piemērus. “Mēs rūpējamies, lai vienmēr būtu iespējas mācīties. Viss jau nepārtraukti mainās, tāpēc katru gadu jārīko metodoloģiski semināri no jauna, lai skolotājiem būtu par ko aizdomāties,” direktors stāsta. “Esam vadījuši meistarklases, darbnīcas skolotājiem, lai viņiem piedāvātu iespēju mēģināt, eksperimentēt, īstenībā – mācīties. Visiem skolotājiem ir nepārtraukti jāmācās.”

I. Burova teic, ka skola sniedz plašu atbalstu skolotājiem profesionālajā izaugsmē, piedāvājot dažāda veida kursus, seminārus, darbnīcas, iespējas pilnveidoties pašā skolā uz vietas. Ģimnāzijā ir labs tehniskais aprīkojums. Ja vien skolotājam ir vēlme piedalīties pašam un ar saviem skolēniem pasākumos, konkursos, tad skolas vadība to noteikti atbalsta. “Ko vēl gribētos?” I. Burova retoriski vaicā un pati atbild: “Man šķiet, ka visiem skolotājiem pietrūkst laika, piemēram, darba lapu izveidei.”

Turpinot šo domu, direktors ieskicē mācību iestādes problēmas: “Ko nozīmē darba lapas? Papīru! Mums tagad darba lapu dēļ vien vajag divpadsmit reižu vairāk papīra nekā agrāk. Papīru jāieplāno nopirkt, un nopirkt vajadzētu pēc iespējas lētāk. Jāmeklē šāds piedāvājums, un tas nav tik vienkārši. Nākamais. Mums jau piekto gadu klasēs ir tā saucamās runājošās sienas. Bet tas nozīmē, ka uz sienām izliktais materiāls mainās nepārtraukti. Atkal daudz kas jāpasūta – kartons, krāsainais papīrs u. tml. Tie visi ir resursi, un tā ir mana, direktora rūpe, lai visa pietiktu. Tas, ko no pašvaldības dabūjam mācību procesa nodrošināšanai, ir niecīga daļa no tā, ko mums patiešām vajag.”

Savdabīgs atbalsts skolēniem ir pozitīvā uzsvērums. Stāsta I. Burova: “No 4. līdz 6. klasei bērni sāk mainīties, tas ir grūtākais posms. E-klasē uzvedības žurnālā skolotāji atzīmē kādus uzvedības mīnusiņus un plusiņus, bet mēs izdomājām, ka reizi mēnesī tiekamies skolas aktu zālē, rīkojam asambleju un uzteicam to klasi, kurai žurnālā starpība starp plusiem un mīnusiem ir vispozitīvākā. Gada beigās klase, kurai bijuši visvairāk plusu, iegūst kādu apbalvojumu, piemēram, tai nedēļu nav jāpilda mājasdarbi.” Direktors papildina, ka šādā pulcēšanās reizē arī aplūko kādu konkrētu tematu un kaut ko praktisku, piemēram, saistītu ar ēdnīcu vai Ziemassvētku labdarības akciju, un tādas sanāksmes saliedē visas skolas skolēnus.

Kuratori – vairāk nekā audzinātāji

Sākot no septītās klases, skolā nav audzinātāju, bet ir kuratori. Tie ir bērnu speciālisti, audzināšanas, personības veidošanās lietpratēji. Kuratori visu laiku ir iekšpusē – apmeklē savas klases stundas, bet viņu pienākumi neaprobežojas ar klases audzināšanu. Kurators vēro skolēnu izaugsmi, veic monitoringu, cenšas laikus pamanīt problēmas, iepazīstina skolas vadību ar secinājumiem, konsultē skolēnus, vecākus, arī kolēģus, citus mācību priekšmetu skolotājus. Viņš neorganizē pasākumus bērnu vietā, bet kopā ar viņiem tajos piedalās. “Tādu skolotāju atrast gan nav viegli,” direktors atzīst. “Šādam speciālistam pašam savu stundu ir maz, bet viņš pavada daudz laika saskarsmē ar saviem audzēkņiem. Parasti kuratoram ir trīs klases.

Dz. Dvinskis ir arī Ramintas kurators, un 11. klases skolniece teic, ka ar savu kuratoru ir ļoti apmierināta: “Skolotājs cenšas katru rītu pirms stundām ienākt pie mums klasē apjautāties, kā klājas, vai ir kādas problēmas. Mēs, skolēni, redzam, ka skolotājam pašam tas patīk un padodas, piemēram, piedalīties kādās aktivitātēs, ekskursijās. Viņam deg uguntiņa dvēselē, un tas jau pārmetas arī uz skolēniem.”

Nākotnes redzējums jeb - atkal izvēle un radošums!

Mūsu apmeklējuma un sarunas noslēgumā ģimnāzijas direktors labprāt iepazīstina ar savu vīziju par nākotnes skolu. Proti, tā ir ideja būtiski pārveidot sākumskolu, lai nodrošinātu bērniem vēl lielāku izvēli: “Es gribu, lai starp klasēm nebūtu robežas. Šīs idejas īstenošana gan prasa skolotāju resursus. Vīzijā redzu, ka skolēniem ir dažādas matemātikas, dažādas valodas – dažādas pēc formas, ar dažādu nodarbību organizāciju. Skolēni ir ļoti atšķirīgi, tāpēc arī vienu un to pašu procesu vajag nodrošināt atšķirīgu. Nākotnē redzu lielas, plašas mācību attīstības zonas, kas nav klases telpa. Paskatieties, kā bērni rotaļu laukumā paši izvēlas, uz kuru pusi iet, kādu nodarbi izvēlēties. Tas ir paša bērna funktieris, kas izriet no viņa konkrētās dabas, un ļoti svarīgi ir to ievērot. Man gribas iet šādu ceļu. Tad mums viena skolas teritorijas daļa būtu tāda, kurā bērni darbotos ar planšetēm, otrā attīstītu sīko motoriku, trešajā būtu stāstnieku grupa, kas izspēlēs lomu spēles, bet visās trīs bērni apgūs, piemēram, matemātiku. Tā mēs aptvertu arī pārējos mācību priekšmetus, kā valodu, datoriku, vizuālo mākslu utt. Šādu modeli pirmajām klasēm jau esmu izstrādājis.

Neesmu uzgājis, vai citu pasaulē ir līdzīgs modelis, bet es to gribētu izmēģināt. Sākumskolas sākumā ievērot šīs dabas prasības būtu ļoti svarīgi. Tāpēc mācībām jābūt ļoti variatīvām. Šādi mēs dotu bērnam iespēju attīstīties vairāk atbilstoši viņam pašam, viņš līdz ar to labāk jutīsies, būs vairāk motivēts. Galvenais, lai skolēnam būtu interese, patika tajā, ko viņš dara, un lai viņš arī varētu mainīt izraudzīto variantu pret kādu citu. Un tad konkrētais saturs, kaut vai matemātikā, bērnam būs saprotams ne tikai formāli, bet arī pēc būtības.”