Pats ar savu galvu: kāpēc mēs nedomājam līdzīgi?
Kritiskā domāšana ir caurviju prasme mācību saturā, ko mācās bērni jau no pirmsskolas. Tā ir sabiedrībā vajadzīga un pieprasīta prasme, ko publiskajā telpā piesauc apskaužami bieži, taču nereti ar to saprot visnotaļ atšķirīgas lietas.
Tādēļ Skola2030 sadarbībā ar portālu Satori ir tapusi rakstu sērija par kritisko domāšanu – gan par tās saistību ar lielajām ideoloģijām — liberālismu un konservatīvismu — gan ar ikdienas dzīvi, bērnu audzināšanu un skolu. Rakstu autore ir komunikācijas zinātnes doktore Olga Pračevska.
Rakstus papildina Olgas Procevskas vadīta diskusija, kurā piedalās filozofs Igors Gubenko, uzņēmējs Mārtiņš Vaivars, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa un antropoloģe Dace Dzenovska.
Daudzi cilvēki uzskata, ka domā kritiski. Un daļa no viņiem, visticamāk, patiešām domā kritiski. Taču pat labāk izglītoto, vairāk lasošo un dziļāk domājošo cilvēku uzskati un spriedumi, kas rodas informācijas kritiskas izvērtēšanas rezultātā, mēdz būt radikāli atšķirīgi. Kā to izskaidrot?
Ideja, ka ir nepieciešams attīstīt kritisko domāšanu, jo tās trūkums noved pie dažādām politiski nevēlamām sekām, Latvijā parādījās 1990. gadu beigās. Tobrīd galvenais kritiskās domāšanas attīstības projektu finansētājs bija Karla Popera "atvērtās sabiedrības" teorijas iedvesmotais finansists Džordžs Soross.
Dažādos pētījumos, apskatos, programmu un projektu atskaitēs kritiskās domāšanas trūkums Latvijas sabiedrībā tika pasniegts kā acīmredzams fakts. Par pietiekamu šī iztrūkuma apliecinājumu, kā raksta sociālantropoloģe Dace Dzenovska savā grāmatā "Eiropeiskuma skola"[1], tika uzskatīts jau tas, ka Latvijas iedzīvotāji lielākoties nebija gatavi sekot Rietumu liberālisma piemēram attieksmē pret homofobiju un rasismu, koloniālisma pagātni un citām politiski jutīgām tēmām.
Papildu pierādījums un vienlaikus arī izskaidrojums bija padomju izglītības sistēma. Akcentējot, ka mācīšanās ilgus gadus bija vērsta uz iegaumēšanu, nevis uz patstāvīgu spriedumu izdarīšanu, Latvijas sabiedrības liberalizētāji ieguva skaidru mērķi – radīt kritiskās domāšanas paradumu tur, kur tas neeksistē. Kritisko domāšanu tobrīd definēja kā pamatotus, informācijas analīzes procesā iegūtus spriedumus iepretim sekošanai iepriekš dotām dogmām. Padomju ideoloģijas, reliģiskas vai nacionālisma dogmas šajā pieejā ir līdzvērtīgas – visas tika uzskatītas par vienlīdz nekritiskas, neracionālas domāšanas piemēriem.
Pa šiem gadiem kritiskās domāšanas prominence ievērojami augusi – tagad tā vairs nav atsevišķu nevalstisku organizāciju projektu tēma, bet gan nozīmīga, valsts atbalstīta "caurviju prasme"[2] skolu izglītības sistēmā. Taču Latvijas sabiedrības liberalizācijas panākumi caur kritiskās domāšanas instrumentu ir visai apšaubāmi – mēs kā bijām, tā joprojām paliekam viena no Eiropas noraidošākajām[3] sabiedrībām attieksmē pret gejiem, migrantiem un reliģiskajām minoritātēm.
Vai šie dati ir pietiekami, lai pasludinātu liberalizācijas projekta izgāšanos Latvijā, kā to dara konservatīvās domas pārstāvji[4]? Diez vai, katrā ziņā tas ir ļoti selektīvs skatījums. Tagadējie jaunieši Latvijā ir daudz liberālāki[5] nekā jaunieši pirms 15‒20 gadiem. Izmantojot tikpat selektīvu skatījumu no otras ideoloģiskās nometnes, varētu teikt, ka tā arī ir liberālisma īstā uzvara. Taču sabiedriskā doma ir tikai viens no elementiem – lai novērtētu liberalizācijas panākumus Latvijā, būtu jāanalizē arī rīcībpolitikas, parlamenta sastāva izmaiņas un pieņemtie likumi, tiesu lēmumi, diskursi publiskajā telpā un minoritāšu pārstāvju redzamība valsts pārvaldē, populārajā kultūrā, biznesā, sportā utt.
Katrā ziņā liberālisma veiksmes un neveiksmes ir vēl viens temats, kuram noteikti vajadzētu pieiet no kritiskās domāšanas pozīcijām – citādi mums nav adekvātu atbilžu un tas tiek atstāts dažādu aktīvistu visnotaļ nekritiskai lietošanai. Bet ir skaidrs, ka vēsturiski par kritiskās domāšanas nepieciešamību (skolās, medijos un citviet) vairāk publiski runājuši tieši liberālo vērtību pārstāvji. Cilvēki, kas asociē sevi ar konservatīvajām vērtībām, mēdz pārmest kritiskās domāšanas veicinātājiem ideoloģiskumu neitralitātes aizsegā. Kritiskās domāšanas semināros un mācību programmās viņi saskata vēlēšanos ieviest noteiktu attieksmi pret ģimeni, dzimti, nacionālo identitāti utt.
Un zināmā mērā viņiem ir taisnība, pat atmetot vēsturisko sasaisti ar "liberālisma ieviesējiem", – kritiskās domāšanas projektos kritizējamo piemēru lomās daudz biežāk parādās neliberālu, nevis liberālu mediju un politiķu izteikumi. Taču liberālisma kritiķu priekšstati par iespējām šādā veidā ietekmēt politiskos uzskatus, manuprāt, ir krietni pārspīlēti. To pierāda arī viņu pašu piemērs. Ja kritiskās domāšanas kursiem patiešām piemīt tik liels liberalizācijas potenciāls, tad kāpēc viņi paši nav kļuvuši par liberāļiem?
Daudziem no redzamākajiem Latvijas konservatīvās domas pārstāvjiem nudien nevar pārmest nedz izglītības, nedz kritiskās domāšanas trūkumu. Portāla "Telos" redakcija nav dumjāka vai mazāk izglītota par portāla "Satori" redakciju, tomēr to ideoloģiskās pozīcijas ir ļoti atšķirīgas. Un tas nebūt nav pārsteidzošs iznākums, ja ar kritisko domāšanu saprotam tieši informācijas analīzes un spriedumu izdarīšanas metodi. Tieši pārliecībai, ka visiem saprātīgiem un ar kritisko domāšanu apveltītiem cilvēkiem agri vai vēlu būtu jānonāk līdz vieniem un tiem pašiem [liberālajiem] uzskatiem, vajadzētu raisīt aizdomas par šādas pārliecības piekritēja izpratni par kritiskās domāšanas patieso jēgu.
Bet tomēr – kāpēc tad visi saprātīgie un ar kritisko domāšanu apveltītie nedomā līdzīgi? Kāpēc, analizējot visapkārt pieejamo informāciju, mēs visi neesam nonākuši pie pārliecības par viendzimuma laulību nepieciešamību? Kāpēc visi neaizstāvam vegānismu, neaicinām uz pesticīdu ierobežošanu un veloceliņu atbalstu? Kāpēc visu domājošo cilvēku prātos nav iestājušās vēstures beigas? Kāpēc mēs joprojām (un, šķiet, arvien niknāk) strīdamies par šīm un daudzām citām lietām?
Īsumā atbilde ir vērtības un intereses. Kā jau rakstīju iepriekš[6], politika primāri nav par zināšanām, bet gan par interesēm un konfliktu starp tām. Atšķirīgas, pat pretējas un nesavienojamas intereses ir politikas sāls. Un mūsu intereses – kā autovadītājiem, kā lauksaimniekiem utt. – ietekmē mūsu uzskatus vismaz tikpat daudz, cik mums pieejamie fakti un spēja analizēt argumentus. Visbiežāk politiskos strīdos ir runa nevis par to, kurš arguments ir pamatots un loģisks un kurš – maldīgs. Ja tā būtu, iespējams, kritiskā domāšana patiešām palīdzētu šos strīdus atrisināt vienreiz un uz visiem laikiem. Taču parasti runa ir par to, kurš no argumentiem piedāvā labvēlīgāku risinājumu kādai konkrētai grupai/kopienai. Argumentu gala svaru katra cilvēka galvā ietekmē ne tikai pats arguments, bet arī šī cilvēka intereses un vērtības.
Vērtības ir sarežģītākas par materiālajām interesēm[7]. Tās ne tik tieši izriet no mūsu esošā materiālā, profesionālā, ģimenes stāvokļa, bet ir saistītas ar mūsu izcelsmi, dzīves gājumu, pašidentitāti utt. Tās mainās lēnāk par interesēm un parasti ir arī mazāk artikulētas. Taču reti kurš uzdrīkstēsies teikt, ka savos spriedumos ir brīvs no vērtībām, ka tās nekādā veidā neiekrāso secinājumus, ko ikviens no mums izdara kritiskās domāšanas ceļā. Liberālo uzskatu piekritējiem ir raksturīgi domāt, ka konservatīvie ir tie, kas atrodas vērtību gūstā un nespēj no tām distancēties informācijas analīzes procesā, taču nav pamata domāt[8], ka liberāļiem grupas identitāte un tajā sakņotie uzskati nenozīmē tikpat daudz.
Intereses un vērtības ir iemesls, kāpēc pastāv politiski jautājumi, kurus nespēj atrisināt itin nekāds faktu daudzums. Piemēram, Nobela prēmijas laureāti Abhidžits Banerdžī un Estere Diflo, izmantojot, cik vien iespējams, precīzas metodes, ir noskaidrojuši[9] dažādu nabadzības mazināšanas pasākumu ietekmi gan uz pašiem nabagiem, gan uz ekonomiku kopumā. Viņu radītais zināšanu apjoms un kvalitāte ir neapstrīdami. Viņu atklātie fakti pārliecinoši runā par labu konkrētai politikai – tiešiem pabalstiem sabiedrības nabadzīgākajiem cilvēkiem. Ja runa būtu par faktu objektīvu izvērtējumu (respektīvi, par kritisko domāšanu), saprātīgi domājošu pretinieku pabalstu politikai nebūtu. Taču pretinieku netrūkst — un nevis tāpēc, ka šie cilvēki nedomātu kritiski, bet gan tāpēc, ka viņu vērtību sistēmā nabadzība ir dabiska, jo cilvēki dzimst nevienlīdzīgi. Nabadzības apkarošanu šādu vērtību piekritēji neatbalsta, jo tā ir valsts iejaukšanās, viņuprāt, lietu dabiskajā kārtībā.
Es pie šādiem cilvēkiem nepiederu, un man ir grūti pieņemt viņu uzskatus. Taču katru reizi, kad krītu kārdinājumā domāt, ka cilvēki, kuru uzskati atšķiras no manējiem, ir vienkārši dumjāki/ne tik labi izglītoti/mazāk sapratuši par mani, es atceros šo grupas "Ļeņingrad" dziesmu[10] par visu labo, pret visu nejauko (uzmanību, nepiedienīga leksika krievu valodā). Visas uzskatu atšķirības izskaidrot ar kritiskās domāšanas prasmēm nevar. Un arī nevajag. Vienlaikus tas ir arī iemesls nebaidīties no kritiskās domāšanas apguves, pat ja tā ir ar liberalizācijas projekta piegaršu – vērtības un intereses tik un tā paņems savu.
[1] https://www.cornellpress.cornell.edu/book/9781501711152/school-of-europeanness/#bookTabs=1
[2] https://skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/domat-un-rikoties-lai-iemacitos-labak
[4] https://telos.lv/godigie-liberali/
[5] https://www.lgbthouse.lv/zinas/params/post/2360779/pieejams-skds-petijums
[6] https://satori.lv/article/politika-nepariet
[7] https://www.goodreads.com/quotes/21810-it-is-difficult-to-get-a-man-to-understand-something
[8] https://www.ft.com/content/31e82c22-848f-403a-9f87-bed1b4865bb5
[10] https://youtu.be/8WTt14AAuyU
Raksts publicēts portālā Satori: https://satori.lv/article/pats-ar-savu-galvu-kapec-mes-nedomajam-lidzigi
