Pats ar savu galvu: pastāsti man, ko tu lasi
Kritiskā domāšana ir caurviju prasme mācību saturā, ko mācās bērni jau no pirmsskolas. Tā ir sabiedrībā vajadzīga un pieprasīta prasme, ko publiskajā telpā piesauc apskaužami bieži, taču nereti ar to saprot visnotaļ atšķirīgas lietas.
Tādēļ Skola2030 sadarbībā ar portālu Satori ir tapusi rakstu sērija par kritisko domāšanu – gan par tās saistību ar lielajām ideoloģijām — liberālismu un konservatīvismu — gan ar ikdienas dzīvi, bērnu audzināšanu un skolu. Rakstu autore ir komunikācijas zinātnes doktore Olga Pračevska.
Rakstus papildina Olgas Procevskas vadīta diskusija, kurā piedalās filozofs Igors Gubenko, uzņēmējs Mārtiņš Vaivars, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa un antropoloģe Dace Dzenovska.
Viens no kritiskās domāšanas pamatpostulātiem ir – cilvēkam, kas vēlas domāt kritiski, jāspēj apzināties un analizēt savus implicītos pieņēmumus un aizspriedumus. Taču ieraudzīt tos ir ārkārtīgi grūti – it sevišķi piekopjot tik vienveidīgu mediju diētu, kāda ir raksturīga Latvijas liberālajai intelektuālajai elitei.
"Guardian", "New Yorker", "New York Times" (NYT), "The Atlantic" – lai gan oficiāla statistika nav pieejama, ilgus gadus diskusijās, saviesīgos pasākumos un sociālajos tīklos krātie iespaidi liecina, ka tieši šos izdevumus Latvijas intelektuālā elite (cilvēki, kas tādā vai citādā veidā nodarbojas ar zināšanu radīšanu) lasa, augstu vērtē un citē visbiežāk. Šie izdevumi ir diezgan vienveidīgi gan no ideoloģiskā, gan no, atvainojiet par smagnējiem jēdzieniem, ontoloģiskā[1] viedokļa.
Par ideoloģiju viss ir pietiekami vienkārši – tie visi ir sociāli liberāli un dažādās pakāpēs kreisi mediji, kas paši sevi diezgan aktīvi pozicionē pret ekonomiski labējo politiku un vērtību konservatīvismu. Savukārt mediju ontoloģija ir fundamentālāks un sarežģītāks jēdziens. Ar to es saprotu lielo analītisko rāmi, veidu, kā medijs raugās uz pasauli un interpretē to. Visi iepriekš nosauktie to dara pēc līdzīga principa – sava pasaules skatījuma centrā liekot idejas un vērtības. Tās viņiem kalpo gan par atlases principu, nosakot, par ko rakstīt un par ko ne, gan par notikumu un procesu vērtēšanas kritērijiem. Piemēram, tas izskaidro NYT fokusu uz Trampa antidemokrātisko retoriku viņa valdīšanas laikā – šiem medijiem politikas diskursi ir tikpat (ja ne vairāk) svarīgi kā rīcībpolitikas efekti (pēc 150. sašutuma pilnā raksta par kārtējo Trampa izteikumu es ar "Guardian" un NYT patēriņu nolēmu iepauzēt).
Ja kādam Latvijā vēl ir paradums lasīt saviem uzskatiem ideoloģiski pretējus medijus (konservatīvie, piemēram, regulāri lasa liberālos medijus), tad analītisko rāmju dažādību, pēc maniem novērojumiem, šeit piekopj ārkārtīgi reti. Proti, akadēmiķi, mediju un kultūras cilvēki pārsvarā lasa "idejiskos" medijus, tādējādi paliekot sev ierastā analītiskā rāmja robežās. Bet kas tad būtu alternatīva?
Citu perspektīvu uz pasauli piedāvā kvalitatīvā biznesa prese. Atšķirībā no "idejiski" orientētajiem medijiem, biznesa izdevumi ("The Economist", "Financial Times" (FT), "Bloomberg" vai "Wall Street Journal" (WSJ)) fokusējas uz interesēm un racionalitāti. Citiem vārdiem, ja NYT pasauli uz priekšu (vai uz galu) virza idejas (diskursi), tad šo biznesa izdevumu pasaules kustības pamatā ir ekonomika. Tas nozīmē, ka, rakstot par vienu un to pašu problēmu, NYT un "Economist" būs pilnīgi atšķirīgs fokuss, lai gan abi šie izdevumi ir ideoloģiski samērā līdzīgi (abi ir izteikti sociāli liberāli). NYT vai "Guardian" runās par priekšstatiem (piemēram, par partiju vai atsevišķu politiķu pozīcijām), savukārt "Economist" šo pašu procesu skaidros ar ekonomisko loģiku – ar racionālām izvēlēm politikā, investīciju un interešu, risku un ieguvumu terminos.
Ja medija ideoloģiju detektēt ir samērā vienkārši – parasti pietiek ar pāris numuru izlasīšanu, lai kļūtu skaidrs, par ko un pret ko medijs iestājas –, tad apjaust analītisko rāmi var, tikai ilgstoši patērējot konkrēto mediju un tikai salīdzinot to ar alternatīvām. Arī es sapratu atšķirību ne jau tad, kad iepazinos ar šiem izdevumiem, 20 gadu vecumā sākot strādāt laikraksta "Diena" biznesa ziņu nodaļā. Atšķirību starp "idejiskās" un biznesa preses pasaules uzskatiem aptvēru tikai cienījamā vecumā, kad atsāku lasīt FT un "Economist" vairs ne ar jaunības naivitāti, bet apzināti meklējot alternatīvu Latvijas medijiem raksturīgajai apsēstībai ar cilvēkstāstiem un veiksmes stāstiem, vietējā dzīvesstila un domāšanas partikularitātēm un lielo strukturālo problēmu analīzes trūkumam. Ja NYT un "Guardian" analītiskā rāmja centrā ir idejas un diskursi, bet biznesa presei – intereses, tad Latvijas medijiem, neatkarīgi no to ideoloģijas, visa centrs ir indivīds. Pat viskolektīvākos procesus šeit nepamatoti pieņemts skaidrot ar individuāliem cilvēkfaktoriem (skolēnu sekmes, piemēram, tiek saistītas[2] ar viņu un viņu vecāku motivāciju, nevis ar to, ar ko tas īstenībā korelē – nabadzību un citiem strukturāliem faktoriem). Bet Latvijas medijus šoreiz liksim mierā.
Kvalitatīvās biznesa preses būtība ir tāda, ka tā mēģina ne tik daudz mainīt pasauli, cik izprast, kāpēc tā faktiski ir tāda, kāda ir. Šī iemesla dēļ tā interesējas par strukturālām problēmām un lielām tendencēm. Līdzīgi kā atšķiras idejiskā un reālpolitiskā pieeja ārpolitikai, atšķiras arī "idejisko" un biznesa mediju analītiskie rāmji. Tie ietekmē visu (par ko medijs raksta, par ko neraksta, ko izceļ katrā konkrētajā problēmā, ko izsecina utt.), tomēr tos ir daudz grūtāk ieraudzīt, salīdzinot ar ideoloģiju, kas manifestējas diezgan konkrētos veidolos.
Taču tieši ekspozīcija citai ontoloģijai ļāva man saprast, cik ļoti cilvēku uzskatus ietekmē viņu ekonomiskais un sociālais stāvoklis (nevis dezinformācija, sliktas idejas un dogmas, kā to mēdz interpretēt ontoloģiski idejiskie mediji). Es sapratu, ka cilvēki vispirms kļūst pārtikuši un tikai pēc tam zaļi. Sapratu, ka ir likumsakarīgi (nevis vienkārši tumsonīgi) pretoties taisnīgākam nodokļu sadalījumam, ja esi kapitāla turētājs, kuram savu aktīvu vērtības saglabāšana vidējā termiņā ir saprotamāka un svarīgāka par sabiedrības kopējo labklājību ilgtermiņā. Sapratu arī to, ka man pilnīgi nepieņemamām pozīcijām (kā, piemēram, geju laulāšanās aizliegumam) ir šo uzskatu piekritēju dzīves ietvaros radušās racionālas saknes. Respektīvi, sistemātisks pasaules kvalitatīvākās biznesa preses patēriņš man ļāva domāt par saviem ideoloģiskajiem oponentiem nevis kā par iracionāliem tumsoņām, bet gan kā par sev līdzīgiem cilvēkiem – tikai ar citām interesēm un dzīves apstākļiem, citu racionalitāti.
Tieši tādēļ par mediju patēriņa daudzveidību ir vērts runāt kritiskās domāšanas kontekstā. Lasot ne tikai ideoloģiski, bet arī ontoloģiski daudzveidīgus medijus, var ieskatīties acīs saviem visdziļākajiem pieņēmumiem, kas virza mūsu pasaules skatījumu, vienlaikus tieši nemanifestējoties. Citādi piekļūt savam analītiskajam rāmim ir ļoti sarežģīti, jo parasti mēs operējam jau ar šī rāmja darbības iznākumiem – uzskatiem.
Tāpēc ar ideoloģisku vai tematisku dažādību vien nepietiek, nepieciešama arī analītisko rāmju daudzveidība. Tas ir iemesls, kāpēc zināšanu radītājiem un kultūras cilvēkiem no sirds varu ieteikt sākt lasīt FT (zinu, ka dārgi), lai saprastu, kā par humanitāriem jautājumiem var domāt no nehumanitāra skatpunkta. Savukārt ekonomistu kritisko domāšanu palīdzētu attīstīt, piemēram, "Atlantic" vai "New Yorker", ļaujot paskatīties uz pasauli nevis caur kauzāliem modeļiem, bet caur humanitāro zinātņu, mākslu un antropoloģijas prizmu. Lai iegūtu kritiskās domāšanas apgreidu, vispirms jāidentificē, kas ir mana esošā domāšanas pamatstraume, un tad apzināti jādodas pret to.
Starp citu, tieši to dara arī Rietumu intelektuāļi, kuru darbībai sekoju līdzi. Branko Milanovičs[3], kura pētniecības fokusā ir globālā nevienlīdzība, lasa izteikti labējo WSJ. Kreisi liberālais politikas zinātnieks Marks Blaiss[4] izvēlas kapitālisma apoloģētus FT par labu kreisajiem NYT. Un vēl pārsteidzošāk –arī pasaules slavenākais kreisais intelektuālis Noams Čomskis lasa FT. "Man kopumā ir sajūta, ka biznesa prese ir atvērtāka, brīvāka un bieži vien arī kritiskāka, mazāk pakļauta ārējiem spēkiem un ietekmēm," tā viņš argumentē[5] savu izvēli.
Ja pat Čomskis jūtas ieguvējs no tā, ka eksponē sevi atšķirīgai ontoloģijai, vai ir pamats domāt, ka ikviens no mums nebūtu?
[2] https://rebaltica.lv/2018/12/tresa-versija-berni-no-rajona/
[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Branko_Milanovi%C4%87
[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Mark_Blyth
[5] https://www.ft.com/content/bcdefd38-3beb-3506-b24c-82285ac87f6c
Raksts publicēts portālā Satori.lv: https://satori.lv/article/pats-ar-savu-galvu-pastasti-man-ko-tu-lasi
