Pats ar savu galvu: pats tu salmu vīrs
Kritiskā domāšana ir caurviju prasme mācību saturā, ko mācās bērni jau no pirmsskolas. Tā ir sabiedrībā vajadzīga un pieprasīta prasme, ko publiskajā telpā piesauc apskaužami bieži, taču nereti ar to saprot visnotaļ atšķirīgas lietas.
Tādēļ Skola2030 sadarbībā ar portālu Satori ir tapusi rakstu sērija par kritisko domāšanu – gan par tās saistību ar lielajām ideoloģijām — liberālismu un konservatīvismu — gan ar ikdienas dzīvi, bērnu audzināšanu un skolu. Rakstu autore ir komunikācijas zinātnes doktore Olga Pračevska.
Rakstus papildina Olgas Procevskas vadīta diskusija, kurā piedalās filozofs Igors Gubenko, uzņēmējs Mārtiņš Vaivars, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa un antropoloģe Dace Dzenovska.
Atsauces uz kritiskās domāšanas principiem un oponentu argumentācijas kļūdām ir iecienīta metode cīņai ar dezinformāciju. Tās vienīgais trūkums – tā nestrādā.
Cīņā pret dezinformāciju tiek atvērtas arvien jaunas frontes – aktuālākā no tām saprotamu iemeslu dēļ ir saistīta ar pretošanos vakcinācijai. Arvien biežāk kaujās ar sazvērestību teoriju piekritējiem iesaistās ne tikai valsts institūcijas un profesionāli aktīvisti, bet arī "parasti cilvēki" – lielākoties dažādu intelektuālu darbu darītāji, visbiežāk – ar liberāliem uzskatiem. Nereti šai cīņā viņi izvēlas izmantot kritiskās domāšanas ieročus. Viņi izgaismo oponenta izmantoto premisu nepamatotību, parāda, ka secinājums X nebūt neizriet no premisas Y, norāda uz dažādiem domāšanas aizspriedumiem un argumentācijas kļūdām – no ad populum un apstiprināšanas kļūdas līdz slidenajai nogāzei, sarkanajai siļķei un tālāk.
Šādas kaujas sociālajos tīklos man nācies ievērot itin bieži, taču nekad neesmu redzējusi, ka to rezultātā sazvērestību teorijas piekritējs atzītu savu sakāvi. "Tev taisnība, izskatās, ka savus spriedumus es balstīju nevis zinātniski pamatotos faktos, bet gan neargumentētās dogmās un manipulācijās. Manu domāšanu ietekmēja grupas spiediens un manis paša aizspriedumi. Tagad es mainīšu savas domas," teica antivakseris, plakanās zemes teorijas piekritējs vai cilvēks, kas tic, ka gejiem ir plāns iznīdēt heteroseksuālās ģimenes, – nekad.
To, ka kritiskās domāšanas paņēmienu izmantošana diskusijās nav sevišķi efektīva, droši vien ievērojuši daudzi. Tomēr iemesli nav acīmredzami – patiešām, kāpēc cilvēkus nepārliecina racionāla un faktos balstīta argumentācija?
Atbilde ir divdaļīga. Vispirms jāņem vērā, ka sazvērestību teoriju piekritējiem kopumā patiešām ir raksturīgas vājākas kritiskās domāšanas prasmes nekā tiem, kas nedomā, ka teroraktus, finanšu krīzes, slimības un citas parādības rada šauras interešu grupas, slepus vienojoties. Pārsteidzošā kārtā šī korelācija zinātniski noskaidrota pavisam nesen. Tikai šīgada sākumā publicētā pētījuma[1] autori uzsver, ka kritiskās domāšanas sakarā konkrētas prasmes, piemēram, spēja atrast tekstā galveno argumentu, spēja identificēt un analizēt sakarības, kā arī implicīto informāciju, ko satur argumenti un definīcijas, prasme identificēt un izvērtēt alternatīvas tekstā paustajiem apgalvojumiem u.c., ir tikpat svarīgas kā gatavība šīs prasmes reāli lietot ikdienas lēmumu pieņemšanā. Respektīvi, lai kritiskā domāšana funkcionētu, ir nepieciešamas gan prasmes, gan to praktizēšana tik bieži, ka tieši šāds informācijas veids kļūst par (pusautomātisku) ieradumu.
Sazvērestību teoriju atbalstītājiem ir vājāki rezultāti abos šajos parametros, taču tikpat augsts pašvērtējums attiecībā uz savām kritiskās domāšanas spējām, salīdzinot ar cilvēkiem, kas sazvērestībām netic. Respektīvi, aicinājums domāt kritiski par saviem uzskatiem viņos nerezonē ne tikai tāpēc, ka viņi nezina, ko īstenībā nozīmē "domāt kritiski" un kādas konkrētas kognitīvas darbības tas paredz, bet arī tādēļ, ka viņi ir pārliecināti, ka JAU domā kritiski. Daļa no šiem cilvēkiem veltījuši neskaitāmas stundas sava laika, lai "atklātu patiesību", un guvuši tai apstiprinājumu "avotos", pašu ieguldītais darbs balsta viņu pārliecību par pamatīgu domāšanas procesu. Tas, ka visa šī izpēte lielākoties ir viena liela apstiprināšanas kļūda (confirmation bias), jo balstīta selektīvā avotu un argumentu atlasē, raugoties "no iekšpuses", nebūt nav pašsaprotami.
Taču tā ir tikai daļa no atbildes. Papildus šai tehniskajai pusei tās ne mazāk svarīgā kontekstuālā puse ir meklējama nevis psiholoģijā un kognitīvajās teorijās, bet gan sociālajās zinātnēs. Vienu no pārliecinošākajām versijām savā grāmatā "Svešinieki savā zemē" par Tea party atbalstītājiem ASV dienvidu štatos ir formulējusi politikas zinātniece Arlija Hoščailda. Savā darbā viņa pievērsusies cilvēkiem, kuru uzskati viņai pašai šķiet, maigi izsakoties, pilnīgi nepamatoti. Rezultātā viņa secina, ka racionāla argumentācija, lai cik kvalitatīva tā nebūtu, visbiežāk netiek pāri tam, ko viņa sauc par "empātijas sienām"[2]. Starp cilvēkiem ar ļoti atšķirīgām identitātēm (jeb precīzāk, atšķirīgiem "dziļajiem stāstiem" par sevi, savu kopienu un tās vietu plašākā sabiedrībā) valda tik liela savstarpēja nesaprašanās un neuzticēšanās, ka mēģinājumi pārliecināt citas grupas pārstāvi mainīt pozīciju kādā viņam svarīgā jautājumā ir gandrīz garantēti lemti neveiksmei.
Polarizētās sabiedrībās (un Latvijas sabiedrība kļūst arvien polarizētāka[3] vairākās dimensijās) patiesība tiek politizēta gluži tāpat kā viss cits un pārvēršas par vienu no viedokļiem, ko iespējams pieņemt, noraidīt, kā arī izmantot manipulācijās. Radikāla politizācija nozīmē to, ka ikviens spriedums tiek vispirms (vai pat – tikai) skatīts kategorijās "kam tas [ko tu saki] ir izdevīgi", nevis "vai tas ir pamatoti". Polarizācijas apstākļos indivīdi vispirms tiek uzlūkoti kā zināmas grupas vai ideoloģijas pārstāvji. Apskaidrotajai pieejai, kurā ikviens pretimnācējs var kļūt par skolotāju, tajā ir maz vietas.
Ko darīt, ja kādos apstākļos (piemēram, globālas pandēmijas ierobežošanas mērķa labad) mums tomēr ir svarīgi pārliecināt uz noteikta veida rīcību (piemēram, uz vakcinēšanos) arī cilvēkus, kuru izpratne par kritisko domāšanu krietni atšķiras no vispārpieņemtās un kuri pieder citiem informatīvajiem un identitātes burbuļiem? Cilvēkus, kuru "dziļais stāsts" par sevi un attiecībām ar citiem ir radikāli atšķirīgs no mūsējā?
Vispirms ir jāakceptē, ka emocionālas apelācijas un atsaukšanās uz personiskiem piemēriem strādā labāk[4] par racionāliem argumentiem. "Padomājiet par bērniem"[5] ir klišeja, ko kritiskās domāšanas aizstāvji peļ un noraida, tomēr tā turpina visnotaļ labi darboties. Ja kritiski domājošo mērķis ir nevis nodemonstrēt savas prasmes, bet panākt izmaiņas oponentā (ja ne uzskatos, tad uzvedībā), daudz efektīvāk ir pārvarēt savu pārliecību par kritiskās domāšanas universālo labumu un nekautrējoties izmantot paņēmienus, kas intelektuālās kopienās tiek uzskatīti par banāliem un bezgaumīgiem. Rādīt ainas, kurās nevainīgi bērni mokās no slimībām, ko var novērst ar poti. Stāstīt par savu draugu geju ģimeni, kas atjauno dzimtas māju Kurzemes laukos, sien Jāņu sieru un stāda ozolus. Bez izpratnes par auditorijas "dziļajiem stāstiem" te neiztikt, un augstprātība ir empātijas lielākais ienaidnieks. Svarīga ir ne tikai intelektuāla izpratne par to, kā cēlušies kāda cilvēka vai kopienas uzskati, bet gan cilvēciska spēja saslēgties un neatraidīt to, kas sākotnēji šķiet pilnīgi neadekvāts un neglīts – šī ceļa dēļ vien ir vērts izlasīt iepriekš pieminēto Hoščaildas grāmatu.
Tomēr būtu daudz vieglāk, ja visai sabiedrībai izglītības rezultātā tiktu nodrošinātas bāzes līmeņa kritiskās domāšanas prasmes. Tiesa, tas diez vai nozīmētu sazvērestību teoriju galu – jo to popularitāti baro ne tikai izglītības, bet arī kopienas saišu[6] un piederības sajūtas trūkums, kas, visticamāk, pasaulē tikai turpinās pastiprināties. Bet tas noteikti padarītu sarunu iespējamāku, ja vien sarunas dalībnieki kritisko domāšanu par citiem būtu iemācīti kombinēt ar tikpat kritisku pašrefleksiju.
Vismaz manam domāšanas procesam saruna nozīmē tikpat daudz (ja ne vairāk) par domāšanu, kas notiek individuāli. 35 gadu vecumā man ir tikai tik daudz saprāta, lai apzinātos, ka vienatnē saprotu diezgan maz. Labākie lēmumi un trāpīgākie spriedumi manā dzīvē nākuši no sarunām, kurās es spēju piedalīties ar pietiekami atvērtu prātu un gatavību mācīties. Šādas sarunas, protams, ir retums arī manas vainas dēļ, taču pamazām mācos tās kultivēt. Šķiet, ka interese patiesi apgūt citas perspektīvas, izņemot savējo, varētu būt viena no patīkamākajām pusmūža blaknēm.
[1] https://onlinelibrary.wiley.com/doi/epdf/10.1002/acp.3790?saml_referrer=
[2] https://greatergood.berkeley.edu/article/item/scaling_the_empathy_wall
[4] https://newsroom.ucla.edu/releases/how-to-convince-vaccine-skeptics-and-how-not-to
[5] https://en.wikipedia.org/wiki/Think_of_the_children
[6] https://www.apa.org/news/apa/2020/conspiracy-theories
Raksts publicēts portālā Satori.lv: https://satori.lv/article/pats-ar-savu-galvu-pats-tu-salmu-virs
