06.12.2021
Ilze Zeltkalne-Znotiņa

“Skola kā mācīšanās organizācija, kurā mācās visi”

Justīne Smuļkēviča, Rīgas Ēbelmuižas pamatskolas direktores vietniece izglītības jomā un skolotāja 4.a klasē, savu jubileju skolas darbā svin kopā ar Skola2030. Izaugusi kopā ar izglītības pārmaiņu idejām, aicina būt atvērtiem un pozitīvi domājošiem. Justīnes mērķis ir veidot vidi, kas atbilstu ikviena skolēna vajadzībām. Kolēģi viņu sauc par speciālo pedagoģi ar lielo burtu. Pamatoti un pelnīti, jo spēj iedvesmot un apliecināt, ka nedzirdīgi bērni ir tikpat zinātkāri, atvērti sadarbībai... un laimīgi.

Izglītības pārmaiņu iesaistē esat visus piecus gadus. Kā jūs raksturotu tās pārmaiņas, kas ir notikušas izglītībā kopumā, jūsu skolā, bērnos? Un kā mainījusies esat jūs?

2017. gadā skola iesaistījās VISC īstenotajā projektā “Kompetenču pieeja izglītības saturā” [kā viena no jaunās pieejas un satura aprobācijas skolām jeb tā dēvētajām pilotskolām]. Tolaik skolas mērķis bija pievērst uzmanību nedzirdīgu skolēnu mācību procesa specifikai un vajadzībām, apzinoties dažādību sabiedrībā. Tagad saprotu, ka vēl viens būtisks mērķis bija radīt skolotāju kopīgas mācīšanās un sadarbības iespējas.

Interesanti, ka arī man šogad ir jubileja, jo skolā strādāju piekto gadu. Atceros, kā skolotāju sanāksmēs runāja un stāstīja par Skola2030 un sagaidāmajām pārmaiņām izglītībā. Tas viss man bija kas jauns. Tāpat atceros, cik dažādas bija sarunas ar kolēģiem, kuriem bija savs viedoklis par pārmaiņām, redzēju, ka dažiem bija grūtības pieņemt un saprast jaunās pieejas būtību un nepieciešamību.

Man projekta aktivitātes, kopīgās tikšanās reizes, mācības, sarunas, veicamie uzdevumi šķita interesanti, uztvēru to kā iespēju mācīties un satuvināties ar kolēģiem. Priecājos par kolēģiem, kuri pieņem pārmaiņas, saprot to nepieciešamību, ir atklājuši jaunas iespējas, kā strādāt ar skolēniem, kā rast motivāciju savam darbam, iedvesmot gan skolēnus, gan kolēģus.

Ikdienā izjūtu nepieciešamību domāt par to, kā strādāt, kā mācīt, kā izvirzīt konkrētus mērķus un tos sasniegt. Cenšos domāt par to, lai skolēniem būtu vairāk iespēju mācīties atbilstoši savām interesēm un saviem nākotnes plāniem. No skolotājiem tiek sagaidīts tas, ka viņi spēj būt proaktīvi, elastīgi, tālredzīgi, prot izmantot mūsdienu tehnoloģiskos risinājumus, lai aktivizētu skolēnus un padarītu mācību procesu radošāku.

Esmu secinājusi, ka skolēni prot novērtēt skolotāja mūsdienīgu pieeju mācību satura veidošanā. Visbiežāk skolēni grib iesaistīties un sadarboties. Viņos veidojas cita līmeņa domāšanas prasmes.

Kam, jūsuprāt, vēl būtu jāmainās?

Jāmainās būtu izglītības politikas jautājumiem par speciālo izglītību. Skolēni šajās skolās ir tik ļoti dažādi. Katram vajag individuālu pieeju, speciālistu atbalstu. Ir jādomā, kā mācību procesa laikā nodrošināt visu skolēnu pilnvērtīgu iesaisti, ņemot vērā katra speciālās vajadzības. Būtiski padarīt mācību procesu pieejamu un saprotamu atbilstoši skolēnu vajadzībām, radot piemērotus mācību līdzekļus un materiālus.

Vēl svarīgi ir mainīties pašam. Būt atvērtam un pozitīvi domājošam. Skolotājam ir jābūt komunikablam, atsaucīgam un laipnam, tad jebkuras pārmaiņas ir viegli pieņemt. Domāju, ka lielākā daļa skolotāju ir gatavi pārmaiņām, ir atvērti un ieinteresēti.

Jūsu aicinājums ir speciālā pedagoģija – darbs ar bērniem, kuriem ir dzirdes traucējumi. Kā jūs raksturotu savu misiju?

Bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā nolēmu studēt un iegūt maģistra grādu izglītības vadībā. Praksē strādāju skolā bērniem ar dzirdes traucējumiem. Skola un tās skolēni man ir tuvi, jo daļu savas bērnības pavadīju tieši tur. Agrāk skolā strādāja mana mamma. Viņa ir nedzirdīga un ir skolotāja. Viņas darbs man vienmēr licies ļoti nopietns un interesants. Man patika būt pie viņas skolā.

Mūsu skolā izglīto skolēnus ar dzirdes traucējumiem. Tas, manuprāt, jau daudz ko izsaka par mūsu skolotājiem. Ikdienas darbā ar skolēniem, ievērojot un atbalstot viņu vajadzības, nepārtraukti ir jādomā par pieejamu, modernu un atbalstošu izglītības vidi.

Nekad neesmu domājusi par nedzirdīgajiem cilvēkiem kā cilvēkiem ar invaliditāti jeb tādiem, kuri būtu mazāk spējīgi un varoši. Mana ģimene tam ir lielisks piemērs. Viņi ir izglītoti cilvēki, dzīvē veiksmīgi un laimīgi. Tā es arī dodos uz darbu. Ne uz speciālo skolu pie speciālajiem bērniem. Strādājot ar bērniem, neredzu un nejūtu nekādas barjeras. Es ļoti labi pārzinu zīmju valodu, tāpēc komunikācijai ar skolēniem un vecākiem nav nekādu šķēršļu.

Darbs skolā bērniem ar dzirdes traucējumiem ietver savu specifiku, bet tas man sagādā lielu prieku. Man patīk strādāt radoši, interesanti, inovatīvi, piedāvāt skolēniem dinamisku mācību vidi un mācīšanās darbību, vizualizējot un praktizējot dažādas mācīšanās situācijas, iesaistot un motivējot skolēnus uz sasniegumiem un attīstību, veidojot cieņpilnas un draudzīgas attiecības.

Ar skolēniem bieži iesaistāmies dažādās aktivitātēs. Uzskatu, ka skolēnos ir jāveido pozitīva pieredze, gūstot dažādus sasniegumus un panākumus, tas skolēnos rada prieku un motivāciju. Ceru, ka šādu pieredzi viņi vēlāk vēlēsies gūt vēl un vēl. Vienmēr saviem skolēniem uzsveru, ka viss ir atkarīgs no viņiem pašiem. Viņu ieguldītais darbs ir ceļš uz rezultātu.

Kā jūs iedvesmojat tos, kuri tomēr aizvien vēlas saglabāt to modeli, kas bija pirms pieciem gadiem?

Es aicinātu pavērot savus skolēnus un iesaistīties viņu aktivitātēs. Veidot sarunas un situācijas, kurās skolēni varētu būt savas mācīšanās pieredzes un procesa veidotāji. Kopīgi izvirzīt sasniedzamo rezultātu stundai var būt izaicinoši, bet tas noteikti ļaus skolēniem citādi uzlūkot mācīšanās darbību.

Es nedomāju, ka pirms pieciem gadiem skolotāji būtu bijuši mazāk profesionāli vai mazāk zinoši, domāju, ka šīs ir bailes, kas daļai skolotāju rada šaubas. Tā tam noteikti nevajadzētu būt. Ikdienā strādāju ar kolēģiem, kuru darba stāžs tiešām ir ievērojams, bet viņi nebaidās iesaistīties un izmēģināt jauno. Viņi ir atvērti un fantastiski skolotāji, ar kuriem kopā man ir prieks strādāt!

Kādas ir jūsu būtiskākās atziņas par šiem pieciem gadiem?

Izglītības politika ir mainīga, tiek izvirzīti dažādi uzdevumi, bet tās mērķis vienmēr ir piedāvāt kvalitatīvu un laikam atbilstošu izglītību. Jūtu, ka skolā klašu durvīm jābūt atvērtām sadarbībai, komunikācijai un kopīgas mācīšanās iespējām. Skola kā mācīšanās organizācija, kurā mācās visi. Tā es to redzu!

Skola2030 un jaunā izglītības pieeja aicina skolotājus mācīties un strādāt kopā, piedāvājot skolēniem iespēju mācīties mūsdienīgā, personību attīstošā vidē.

Jūsu vēlējums gan Skola2030, gan visiem, kas iesaistīti pārmaiņās!

Man ļoti svarīgas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Uzskatu, ka ļoti būtiski ir veidot un kopt attiecības ar skolēniem, vecākiem un kolēģiem, tad viss ir iespējams. Domāju, ka man ir brīnišķīga klase un skolēni. Lielu paldies par sadarbību un atsaucību varu teikt savu skolēnu vecākiem! Paldies arī skolas vadības komandai un kolēģiem!

Mūsdienās skolotājam var rasties sajūta, ka jāatbilst daudzām prasībām un noteikumiem. Ja cilvēks ir īstajā vietā, tad tas notiek dabiski un personiskie izaicinājumi nesagādā grūtības. Tāpat es ceru, ka katrs skolotājs sevi spēj raksturot kā atvērtu, ieinteresētu un zinošu personību, kas ir gatavs mācīties darot, veidojot savu pieeju mācībām.

Dzimšanas dienā vēl “Daudz laimes!”. “Laime” ir ļoti plašs vārds, un mans novēlējums visiem skolotājiem ir “Būt laimīgiem!”. Es ticu, ka katrs skolotājs rod piepildījumu savā profesijas izvēlē.

Paldies Skola2030 par iespēju kopā mācīties un augt! Novēlu īstenot jaunas un veiksmīgas ieceres!

Par raksta autoru

Ilze Zeltkalne-Znotiņa

Skola2030 eksperte