Viens no karstākajiem jautājumiem šī mācību gada sākumā ir: kā vērtēsim skolēnu sniegumu? Kā to formāli ierakstīt skolas vērtēšanas nolikumā? Ko teiks IKVD? Tomēr man gribas vedināt šo sarunu uz citiem jautājumiem – kā dot iespēju skolēniem piedzīvot vērtēšanu, kas ir jēdzīga? Kas dotu viņiem izpratni par to, ko viņi labi ir paveikuši un kurp tālāk ved izaugsmes ceļš, apzināties, kur esam un kāds ceļš vēl jānoiet, lai nokļūtu līdz nākamajam robežstabiņam – sasniedzamajam rezultātam vai mērķim? Tāda vērtēšana, kas nebūt bieds skolēniem un apgrūtinājums skolotājiem. Un kas motivētu skolēnus sasniegt vairāk.

Man šī izdevuma tapšana bija grūts process, jo izglītības ceļā esmu piedzīvojusi vērtēšanu, kurā palicis daudz neizpratnes. Augstskolas darbos recenzijās galvenie iebildumi bija par nepareizu noformējumu un neizmantotiem recenzentam zināmiem avotiem. Skolas laikā ar nervu nomierinošiem līdzekļiem devos uz eksāmeniem, lai gan biju no tiem skolēniem, kuriem vienmēr lika labas atzīmes, – jo, šķiet, klasē vajadzēja kādu paraugu. Savukārt brālim tās bija nemitīgi zemas, jo laikam vajadzēja arī grēkāzi. Ne viņš, ne es nereti nevarējām droši pateikt, par ko tieši un par ko šoreiz. Kādā latviešu valodas skolas konkursā uzrakstīju sacerējumu rīmēs – rakstīju, manā izpratnē, sengrieķu eposu stilā, ar tādu iekšēju radošu pacilātību, it kā pats Homērs būtu pieskāries. Tā arī neuzzināju, ko skolotāji padomāja, to lasot. Iespējams, neatbilda prasībām un palika nenovērtēts. Taču par to neviens nerunāja. Un es nezināju, ka drīkstu jautāt.

Izrādās – vērtēšanas jautājums ir cieši saistīts ar daudziem citiem jautājumiem par mācīšanos un motivāciju plašākā nozīmē. Skaidrība par paveicamo darbu, uzdevumu, atgriezeniskās saites klātesamība vai neesamība, tas, cik tā ir konkrēta, saprotama, palīdzoša, atbilstoša adresātam, – tie ir nozīmīgi faktori, kas ietekmē motivāciju un virza tālāku izaugsmi, rada vai grauj pārliecību par savām spējām jeb pašefektivitāti. Par šo faktoru savstarpējo saistību lasiet LU profesores Sandras Sebres un pieredzējušās personālvadības speciālistes Sandras Lāces pārdomas, kā arī psihoterapeites Karīnas Strodes rakstu par pašefektivitāti – par to, cik liela nozīme ir pārliecībai par savām spējām, lai efektīvi izmantotu savas reālās zināšanas un prasmes.

Līdz ar to, manuprāt, vērtēšanā pašlaik akcentētie principi ir vērtīgi jau ar to vien, ka skolēnam ir dota iespēja zināt, uz kādu sasniedzamo rezultātu viņš virzās, kas tieši viņam ir jāapgūst. Šajā ceļā formatīvā vērtēšana jeb ikdienā saņemta atgriezeniskā saite viņu pieradina apzināti domāt par to, kur šajā ceļā viņš atrodas, bet diagnosticējošie darbi – saprast, kā skolotājs skolēnam var palīdzēt un atbalstīt. Līdz ar to pārbaudes darbiem katra temata vai mācīšanās posma noslēgumā vairs nevajadzētu būt kā veiksmes spēlei vai biedējošam pārbaudījumam. Vērtēšanas process drīzāk ir iespēja ieraudzīt savas zināšanas un prasmes, apzināties savas spējas un turpmākās iespējas, sarunāties par tām ar skolotāju un citiem skolēniem.

Par diagnosticējošo darbu jēgu un nozīmi lasiet Pāvela Pestova rakstā. Lasiet arī par to, kā vērtēšanas prakse mainās Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā un ko un kā vērtē Rīgas PII “Viršu dārzs”.

Dzīvojam laikā, kad vīrusa Covid-19 izplatība izjaukusi mūsu ikdienu un liek pārvērtēt daudzas lietas dzīvē. Šajā kontekstā piedāvājam Ogres 1. ģimnāzijas direktora Igora Grigorjeva stāstu par to, kā organizēt mācības kombinēta un attālināta mācīšanās procesa apstākļos. Šajā sakarā noderēs arī Ādažu Brīvās Valdorfskolas (ĀBV) pieredze par mācību organizēšanu ciklos.

Šajā izdevumā meklējiet arī uzziņu resursu apkopojumu par vērtēšanu, skolotāju diskusijas pārstāstu par vērtēšanu, atbildes uz skolotāju jautājumiem, bērnu domas par vērtēšanu, ieteikumus un citas Skola2030 aktualitātes.

Atgādinājumam – šis ir otrais Skola2030 izdevums par vērtēšanu, par šo tēmu skatiet arī 2018. gada decembra “Domāt.Darīt.Zināt.” Nr.2.

Inese Tamsone,
Skola2030, Domāt.Darīt.Zināt. redaktore

⇒ Ziņu izdevumu arhīvs - http://skola2030.lv/lv/jaunumi/zinu-izdevums