Bērns kā aktīvs darītājs jau pirmsskolā

P. Herberta skolotājas gaitu ceļojumu veikusi it kā atpakaļgaitā – vispirms vidusskolā, tad pamatskolā, sākumskolā un, visbeidzot, bērnudārzā. Viņa ir pārliecinājusies – bērni vidusskolā ir daudz mazāk motivēti mācīties nekā sākumskolā un pirmsskolā, tāpēc nonākusi pie domām, kā bērniem jau pirmsskolā izveidot tik spēcīgu pamatu, lai tad, kad viņiem jau būs padsmit gadu, viņi būtu mērķtiecīgi, vēlētos patstāvīgi mācīties visu tālāko dzīvi. Tāpēc pirmsskolas audzinātāju loma bērnu tapšanā ir nepārvērtējama – ja vēlamies, lai valstī izglītības līmenis celtos, tad bērnības gadi ir vissvarīgākā stadija. Bērniem jābūt patstāvīgiem mācību procesā, viņos jāveido šāda tieksme. Pirmsskolā svarīgi ir mācoties radīt bērnos prieku, ļaut justies saimniekiem grupā, piederīgiem. Ja cilvēks ir savas darbības ierosinātājs, viņš uzņemas atbildību, aizvien vairāk iesaistās. Bērnu pašmotivēta un pašvadīta rīcības spēja (agency) ir nozīmīgs priekšnoteikums viņu sekmēm skolā un visai viņu dzīvei mainīgajā nākotnē. Mums taču nevajag bērnus, kas uzvedas labi tāpēc, ka viņus kāds kontrolē, – mums vajag bērnus, kas paši sevi kontrolē. Un tikpat svarīgi viņiem ir iemācīt veidot cieņpilnas attiecības un sadarboties.

Ko nozīmē bērns kā aktīvs darītājs?
Kad mēs ar skolotājām runājām par problēmām jeb izaicinājumiem, ar kuriem viņas saskaras grupā, kāda no dalībniecēm teica: “Mums klasē ir vienošanās par noteikumiem.” Turpinājām sarunu, un es teicu: “Jā, mēs varam runāt par savu rīcību vai uzvedību, bet mums nav jāsaka bērniem, kā kaut kas jādara. Sakiet bērniem: “Vai jums ir grūtības?” Ja kāds bērns jūtas skumjš, jo jūtas atstumts, tad šī ir problēma, par kuru var runāt kaut vai visu stundu. Kad mēs no bērniem uzzinām, kā viņi jūtas un ko domā, varam iegūt no viņiem idejas, lai nākotnē nekas tāds neatkārtotos.

Praksē notiek tā, ka bērnus sapulcina un tad kaut ko kopā ar viņiem dara. Parasti pirmsskolā rīta aplī bērni apsēžas, skatās uz kalendāru un laikapstākļiem. Tā ir rutīna, viņi to atkārto atkal un atkal. Daudzi pirmsskolas skolotāji domā, ka bērniem ir jāzina, kura nedēļas diena ir šodien, kāds mēnesis un kurš datums. Taču pētījumi liecina, ka maziem bērniem nav izpratnes par laiku, tādēļ mācīties, ka šodien ir trešdiena, viņiem neko nenozīmē, tie ir tikai vārdi, taču tam tiek tērēts laiks. Manuprāt, jēgpilnāk ir šo laiku veltīt sarunām par sabiedriski nozīmīgām lietām, par to, kā savu grupu vai pirmsskolu padarīt par labāku vietu, lai mācītos. Varam bērniem jautāt: “Kas tev traucē mācīties?” Tas ir svarīgi, uz to bērni var atbildēt. Daži bērni varbūt teiktu, ka viņiem traucē troksnis telpā, un tad skolotājs var jautāt: ”Kuram ir ideja, kā mēs varam radīt troksni, kas netraucē?” Bērniem ir daudz ideju. Par šādiem tematiem runāt ir daudz noderīgāk.

Kādai, jūsuprāt, jābūt pirmsskolai un skolai? Ko ideālā variantā dara skolotājs un ko – bērni?
Skolotāja loma ir nemainīga – viņa uzdevums ir rūpēties par bērnu labklājību un veidot klases kultūru. Svarīgi, lai bērni ir bez stresa un jūtas droši, ka viņos ir sajūta – viņus ciena, viņi katrs ir vērtīgs. Radīt klases kultūru ir skolotāja uzdevums. Tas nozīmē labi iepazīt katru bērnu – ne tikai to, ka šim bērnam ir 4 gadi un ko viņš prot atbilstoši vecumam, bet zināt arī to, kas viņam patīk, no kā baidās, zināt par ģimeni, par sīkās motorikas spējām, un tādēļ jāsarunājas ar bērnu divatā. Skolotājam ir jāuzklausa katrs bērns, jādzird ne tikai tas, ko viņš saka tev kā skolotājam, bet arī tas, ko viņi saka cits citam. Zinot, ko bērni domā un kādas ir viņu prasmes, skolotājs var plānot savu darbu ar bērniem.

Kad viesojos pirmsskolā, vienmēr ar aizdomām skatos uz skolotājiem, kas rāda plānu un stāsta, ko viņi darīs 6 nedēļas, ko darīs pirmajā nedēļā, ko otrajā. Nodomāju – to visu ir izplānojis skolotājs, bet tajā vispār neredzu vietas bērnu interesēm. Plānam ir jābūt, bet tam nevajadzētu būt ļoti detalizētam, jo, vērojot bērnus, tas var mainīties. Ja vakar pamanīju, ka mēs esam ļoti trokšņaini, tad šodien mēs kopā domāsim, kā kļūt klusākiem. Vai arī redzu – kāds no bērniem ļoti interesējas par stāstu rakstīšanu un grāmatu lasīšanu, vēl kādas meitenes apraksta papīra strēmeles, tad nolemju, ka rakstīšana bērniem varētu būt aizraujoša, un darbojamies ar to. Ja dzirdu, ka bērni runā par dzīvniekiem, it īpaši par zaķiem, tad es kā skolotāja dzirdēto varu izmantot, lai nākamajā dienā palīdzētu bērniem iemācīties vairāk. Ir nepieciešams tikai plāna skelets, nekas vairāk, un skaidra lielā ideja. Ja skolotāja centrālā ideja ir bērnu pašizpausme, tad visu laiku jāatgādina sev – es rosinu katru bērnu uz pašizpausmi, un līdz ar to ir skaidrs, ka mēs mācīsimies runas prasmi, klausīšanos, uzstāšanos auditorijas priekšā, un es kā skolotājs rūpēšos, lai katrs bērns attīstās. Jāņem vērā, ka visi bērni nav vienādi, katram būs atšķirīgs sagatavotības līmenis.

Kā iespējams pievērst uzmanību katram bērnam, ja grupā ir, piemēram, 26?
Mēs, skolotāji, vienmēr raizējamies par laika trūkumu, taču, darot šādi, mēs laiku tikai iegūstam. Konkrētā brīdī skolotājam ir dziļāk jāiepazīst tikai viens bērns. Jāpieraksta visi novērojumi, apzinoties, ka bērns būs gatavs darboties krietni ilgāk pie tā, ko pats izvēlējies. Esmu novērojusi, ka pirmsskolā bērnu nodarbība parasti ilgst 6 vai 7 minūtes, un tad viņiem pietiek. Taču pašu izvēlētās nodarbēs, nododoties savām interesēm, bērns var darboties pat vairākas dienas no vietas. Ja bērni kaut ko ceļ un vienā dienā nepabeidz, tad uzraksta zīmīti (vai palūdz to izdarīt pieaugušo): “Lūdzu neaiztikt, neesam pabeiguši!”, un viņi atgriezīsies pie šīs aktivitātes nākamajā dienā.

Grupas asistentēm (palīgiem, auklītēm) arī var būt cita loma – daudz ko no tā, ko viņas pašlaik dara, var iemācīties darīt bērns pats. Nevienam nevajadzētu bērnu vest uz tualeti. Ja ir maltīte, bērns var klāt galdu, to notīrīt, pats uzlikt ēdienu. Mums šie darbiņi varbūt šķiet ārkārtīgi garlaicīgi, bet 3-4 gadus veciem bērniem tie ir ļoti interesanti, un viņi tā var daudz iemācīties. Tāpat ne audzinātājai, ne auklītei nevajadzētu veidot vienādas sagataves bērnu radošajiem darbiem. Grupā nevajadzētu būt daudz vienādām lietām. Ja bērni gatavo paši, katra lieta būs atšķirīga.

Ko vēl auklīte var darīt?
Es auklīti dēvētu par mācīšanās asistenti vai asistējošo skolotāju. Viņām būtu nepieciešamas cita veida mācības. Dažkārt mēs gribam zināt, ko bērni domā un ko māk, un skolotājs dodas pievienoties bērniem rotaļās. Ja skolotājs ar bērniem ir kopā procesā, viņš nevar paralēli arī novērot, bet to var iemācīt darīt asistentam. Skolotājs var paskaidrot, ka pats dosies ar bērniem spēlēties, un lūgt asistentu veikt specifiskas piezīmes, ko tieši vērot – bērna valodu, jautājumus. Asistents var kļūt par nozīmīgu daļu no mācību procesa. Asistentam būtu jāmāca vairāk būt par treneri bērniem, mācīt, kā darīt lietas, nevis darīt bērnu vietā. Mani bērni izauga Dānijā, un 1–2 gadu vecumā viņi jau prata paši pilnībā apģērbties.

Vienīgais, kas apgrūtina darbu ar lielu grupu, ir telpu trūkums. Šaurā telpā vai tuvu cita citai jebkura dzīva radība jutīs stresu. Būtu jauki, ja dažādām aktivitātēm būtu atvēlētas atsevišķas telpas daļas. Dažas no tām būs ļoti skaļas, citas klusas, dažas prasa vairāk vietas, citas – mazāk. Ir svarīgi, ka grupā ir klusais stūris, kur bērni var lasīt grāmatu vai klusām sarunāties ar savu draugu. Nav jāsaka bērniem, kas viņiem jādara, bet var sacīt šādi: “Vai atceries, par ko mēs vienojāmies – ko mēs darām klusajā stūrītī?” Bērni visticamāk teiks: “Ak jā, mēs sēžam rātni, neskrienam, skatāmies grāmatas un sarunājamies klusi.” Un skolotāja var teikt: “Parādi, kā tu to dari!” Ir jāiesaistās, lai panāktu, ka visi ievēro principus, kurus mēģinām iedzīvināt.

Kādas ir jūsu domas par svētku svinēšanu pirmsskolā?
Pirmkārt, padomāsim, kam mēs svētkus rīkojam? Kam no tiem kāds labums? Tradicionāli tas ir mācību iestādes pasākums. Es to redzu kā iespēju bērniem mācīties. Ja svētki nozīmē sagatavotu priekšnesumu, kā tas ir vairākumā pirmsskolu, tad mazam bērnam, manuprāt, tas neko daudz nemāca, jo viņi neierauga svētku būtību. Viņi to saprot kā “stāvi tur, dari to, kusties tā, ej tur”. Domāju, ka šādi priekšnesumi arī vecākiem sniedz aplamu priekšstatu par to, ko bērns dara pirmsskolā. Viņi redz kaut ko rūpīgi nostrādātu, ļoti organizētu, visi stāv taisnās līnijās, viņi nesaprot, ka tam ir veltītas daudzas mēģinājumu stundas, bet neko no tā visa nav izdomājuši bērni, un tas neatspoguļo bērnu mācīšanos. Vecākiem būtu jāredz, ko bērns patiešām mācās un dara. Kad vecāki atnāk, tā ir iespēja viņus iepazīstināt ar to, kā viņu bērni mācās, un iegūt viņu atbalstu. Dažreiz skolotājs var nākt ar ierosinājumiem, taču, plānojot pasākumus, ir svarīgi, lai arī bērni iesaistās plānošanas procesā, jo tā ir lieliska iespēja mācīties, bet vecāki, uzzinājuši, ka bērni ir piedalījušies plānošanā, ieraudzīs, cik spējīgi ir viņu bērni. Bērni ne tikai var stāvēt rindā un dziedāt, bet var arī plānot, organizēt, sagatavot ielūgumus.

Vairākkārt esmu vadījusi nodarbības vecākiem un skaidrojusi mācību saturu. Sāku ar to, kas ir pats svarīgākais bērnam. Vecāki jau arī grib, lai bērni ir neatkarīgi, radoši, atbildīgi. Taču viņiem ir tikai pašu mācīšanās pieredze, un viņi nespēj aizdomāties, ka skolotājiem ir vēl citi veidi, kā apgūt zināšanas un prasmes. Var jau daudz un dikti stāstīt, bet viņi labāk sapratīs, ja redzēs pašu acīm. Tādēļ labāk vecākus aicināt talkā, ļaut piedalīties un ļaut bērniem pašiem stāstīt, kā viņi mācās, ko viņi dara pirmsskolā vai skolā. Mācīties stāstīt par savu mācīšanos ir svarīgi. Var aicināt nevis visus vecākus vienlaikus, bet kādus 3-4, kurus bērns izvadā pa telpu, pastāsta. Tad vecāki uzmanīgāk klausās, ko bērns stāsta, un vairāk saprot mācīšanās procesu. Bērns to var darīt jau no apmēram 4 gadu vecuma. Mēģinājumam ir jābūt, bet tas nav tik intensīvs un saspringts, kā gatavošanās publiskam priekšnesumam. Tā bērns praktizējas runāt par savu darbu, mācās reflektēt par padarīto. Gatavojoties var paņemt draugu pie rokas, iztēloties, ka tā ir mamma, un trenēties stāstīt. Tas lieliski iedarbojas gan uz bērniem, gan uz vecākiem.

Vai un kā mēs to varam darīt ar pašiem mazākajiem bērniem?
Mazos es pārāk neapgrūtinātu, jo 1,5-2 gadus veci bērni nespēj saprast pasākumus ar lielu cilvēku skaitu. Labākais, ko skolotājs var darīt, ir ļaut vecākiem redzēt savu bērniņu viņu dabiskajā vidē. Aicinām vecākus uz grupu! Bērniem vislabāk atrasties telpā, kuru viņi labi pazīst, un viņu pazīstamā telpa ir grupa, nevis skatuve. Pat 2 gadu vecumā bērns zina, ko grib parādīt saviem vecākiem, ko pastāstīt par savu darbiņu. Kaut vai par kaut ko nelielu, bet ko tādu, kas patiešām ir viņa paša. Ja cepat cepumus, varat sarunāt, ka neapēdīsiet visus, bet ieliksiet kādu arī kastītē un pataupīsiet mammai, un bērns varēs teikt: “Redzi, es to taisīju!” Ap trijiem gadiem jau var domāt par priekšnesumu – tad jau bērni var sniegt skaidrojumus un pastāstīt, kā kaut ko ir iemācījušies, un vecāki redzēs, ka mācīšanās ir kas vairāk par atkārtošanu, burtu un krāsu iegaumēšanu un citām garlaicīgām lietām.

Patrīcija Herberta kopā ar Skola2030 komandu: Inesi Leitāni, Asnāti Morozovu un Lieni Rolandu. Foto: Anrijs Požarskis

Ir svarīgi, lai skolotāji sadarbojas. Kā jums šķiet, kā tam vajadzētu notikt, par ko skolotājiem ir jāsarunājas?
Skaidrs, ka skolotājiem tam nav laika, kamēr viņi tieši atbild par bērniem, un domāju, ka ir ļoti grūti visus skolotājus sapulcināt kopā vienlaikus. Ir labi jāpārzina iestādes dienas ritms un nedēļas nodarbību grafiks. Ir iestādes, kurās citi skolotāji nāk mācīt sportu un mūziku, un pa to laiku ir iespējams satikties un plānot, vai arī kamēr bērni guļ. Tiekoties labi ir sākt runāt par to, kas izdevies. Skolotāji tādā veidā var mācīties cits no cita, var atkārtot šīs stratēģijas, ja tās ir efektīvas. Tas, ko nedrīkstētu darīt, ir veidot vienādus plānus, jo bērni dažādās grupās nav vienādi. Skolotāji var runāt par lielajām idejām, jēdzieniem, prasmēm, ko grib iemācīt bērniem, veidiem, kā to labāk izdarīt. Var runāt par to, kas neizdevās, un kopīgi meklēt iemeslus, lai saprastu, kā procesu uzlabot. Skolotāji var apmainīties idejām, var dalīties ar pierakstiem par bērniem un savām darbībām, tādā veidā mācoties cits no cita. Ir tik daudz dažādu veidu, kā dokumentēt bērnu mācīšanos. Var izmantot arī tehnoloģijas – vairākas labas programmas tieši agrīnā vecuma bērnu attīstības dokumentēšanai, piemēram, “Storypark”. Pēc sarunas ar bērnu jūs varat veikt pierakstus un papildināt ar daudzām bildēm par to, kā bērni darbojas, ko izveidojuši, vai video, kuros viņi runā, un ievietot šajā programmā. Šādi jūs daudz uzskatāmāk varat parādīt vecākiem, ko bērns prot, un arī pats saprast, cik tālu bērns savā attīstībā ir ticis. Tad varat domāt, kas būs nākamais, ko bērniem piedāvāsiet. Kopā ar citu skolotāju varat iegūt daudz jaunu ideju.

Ir labi skolotājiem sanākt kopā, sarunāties, plānot un apmainīties pieredzē – tas palīdz, jo skolotājam nav jāizdomā no jauna tas, ko kāds jau ir darījis, var izmantot kolēģu pieredzi. Ja nav iespējams sanākt kopā, var izmantot tehnoloģijas. Ir jāvelta daudz laika pārrunām par lielajām idejām, kas būs aktuālas ilgtermiņā un kas tiks īstenotas dažādos veidos un virzienos. Jādomā, lai tās dotu iespēju aktīvi mācīties un iesaistīt dažāda sagatavotības līmeņa bērnus – lai šīs aktivitātes būtu pa spēkam un interesantas mazāk sagatavotam bērnam, bet arī tālāk tikušiem bērniem tās būtu aizraujošas un vestu uz priekšu. No grāmatas kaut ko izdrukāt nebūs iespējams.

Jūs esat strādājusi skolās dažādās valstīs Eiropā, Āzijā, Āfrikā. Vai jūs redzat kādas kopīgas iezīmes izglītības procesos? Vai dažādas valstis saskaras ar kādām līdzīgām problēmām vai piedzīvo pārmaiņas izglītībā?
Daudzas valstis jau ilgu laiku vēlas uzlabot savu izglītības sistēmu, un daudzās valstīs vispirms skatījās uz universitātēm un vidusskolām. Taču pēdējos gados vērojama atskārsme, ka pārmaiņas sākt no augstākiem izglītības līmeņiem jau ir par vēlu un ir jāsāk no pašiem pamatiem. Tas daudzām valstīm ir kopīgs.

Visbiežāk vadu darbseminārus ar nosaukumu “Rotaļās balstīta mācīšanās”, un esmu tos vadījusi tādās valstīs, kuras nav izslavētas ar rotaļās balstītas mācīšanās pieeju, piemēram, Ķīnā, Singapūrā. Šīs valstis mēs mēdzam uzskatīt par konservatīvām un striktām. Šajās valstīs uztraucas, ka to iedzīvotāji ir pārāk pakļāvīgi, nav radoši, viņiem trūkst iniciatīvas.

Vai radošuma trūkums varētu būt šī brīža vispārīga iezīme izglītībā?
Tā nevarētu teikt, jo katrā valstī ir ļoti dažādas izglītības sistēmas – dažas ir progresīvākas, citas vairāk kontrolē valsts. Parasti tās, ko kontrolē valsts, nav tik progresīvas.

Lielākā daļa valsts izglītības sistēmu, kurās esmu strādājusi, sāk ar zināšanu saturu un mācību priekšmetiem. Ar to sāk visas izglītības sistēmas jau divus gadu simtus. Starptautiskajās skolās sāku strādāt 20. gs. 80. gados, un tās tika veidotas ar citu domu – bija jāatrisina problēma, kā mācīties tiem bērniem, kuru vecāki ir pārcēlušies uz citu valsti. Radās vajadzība izveidot mācību saturu, kas būtu piemērots bērniem neatkarīgi no izcelsmes. Tāda ir ļoti maz. Un mēs nonācām pie tā, ka vajag iet uz skolu, lai iemācītos mācīties, nevis apgūt specifiskas zināšanas.

Vecāki bieži uztraucas, vai viņu bērni kārtīgi mācās. Esmu lūgusi vecākus pateikt, kas, viņuprāt, ir pats svarīgākais, kas bērnam būtu jāiemācās, teiksim, beidzot sākumskolu. Biju domājusi, ka viņi teiks – svarīgi ir zināt reizrēķinu, apgūt pareizrakstību, gramatiku, bet – nē! Viņi nenosauca neko no tā. Viņiem bija svarīgi, lai bērns iemācās būt atbildīgs un godīgs. Izrādījās, ka viņi nekad nebija tā īsti domājuši, ko vēlas no skolas, taču pieņēma, ka skolā mācās reizrēķinu tabulas un gramatiku. Vecāku atbalstu iegūt bija ļoti vērtīgi, un mēs varējām doties tālāk. Sapratām, ka mēs gribam izaudzināt tādu cilvēku, kurš spēj pats domāt, un mēs patiešām gribam, lai mācīšanās viņu maina. Kad esi beidzis kaut ko mācīties, tu vairs neesi tāds pats cilvēks, kāds tu biji pirms tam. Jaunapgūtajām prasmēm un zināšanām būtu jāmudina darboties. Kad esi iemācījies lasīt, nepietiks ar to, ka vari izlasīt visus tekstus un nokārtot pārbaudes darbus. Kamēr neesi iemīlējis grāmatas, tu nevari teikt, ka patiesi esi iemācījies lasīt. Runa nepavisam nav par pārbaudes darbu nokārtošanu. Ja tu mācies sociālās zinības, ja tu mācies par vidi un dabu, tad tam ir jēga tad, ja tu ej dabā un liec apgūto lietā. Mācīšanās ir vērsta uz darbību, taču ne tādu, ko nosaka skolotājs, bet aktīvu darbošanos, kuras ierosme nāk no pašiem bērniem. Ja skolotājs saka, piemēram, tā: “Labi, mēs par šo mācāmies 2 mēnešus, tagad mēs veidosim projektu. Dosimies uz pludmali un savāksim atkritumus!” un skolēni kopā ar skolotāju to tiešām izdara, visi uzņem bildes, sabiedrība ir laimīga, taču tas ir vienreizējs pasākums. Kurš to ierosināja? Skolotājs. Protams, skolotājs var ierosināt aktivitātes mācību procesā, bet tikai tad viņš varēs teikt, ka ir guvis panākumus, kad bērni paši gribēs darīt, kļūs par aktivitāšu autoriem.

Mūsu skolā programmās centrā ir plašāka izpratne par lietām jeb lielās idejas. Lai tās apgūtu, vajag ilgāku laiku, tādēļ tematu nav daudz. Pirmsskolā gada laikā ir apmēram 4 lielās idejas un temati, lielākiem bērniem līdz 6, bet ne vairāk. Viena no lielajām idejām varētu būt, piemēram, kā kaut kas mainās un aug. Lielās idejas var pētīt dažādos virzienos, tāpēc var pētīt cilvēkus, bet var arī pārmaiņas dabā, dažādas lietas. Bērniem var dot plašu izvēli, jo ir tik daudz dažādu veidu, kā iegūt izpratni par vienu un to pašu ideju.

Jūsuprāt, ar ko skola vai pirmsskola var sākt, kas ir jāņem vērā, ieviešot pārmaiņas?
Te ir daudzi aspekti, taču izmaiņas mācību iestādē neattiecas tik daudz uz apgūstamo saturu, cik uz virzienu, kādā mēs gribam mainīt grupas vai klases kultūru. Tas ietver bērnu attiecības, to, kā mēs izmantojam laiku, kad esam visi kopā. Pārmaiņas notiek, kad esat gatavs nodot atbildību par notiekošo bērniem, taču tas būtu ļoti bīstami, ja bērni un klases kultūra tam nav gatava.

Dažkārt visi steidzas. Skolotāji jau ilgus gadus ir strādājuši noteiktā veidā, un neviens nevar prasīt viņiem ātri mainīties. Ir svarīgi to darīt soli pa solim. Svarīgs ir atbalsts no vadības. Kad skolotājs sāk darīt lietas citādi, dažiem vecākiem, skolēniem vai kādam citam tas var nepatikt. Skolotājam ir jāzina – kad viņi mēģina kaut ko jaunu, dažas lietas var sanākt ļoti labi, citas ar pirmo reizi nesanāks, bet skolas vadītājs viņus atbalstīs šajā procesā un paskaidros vecākiem, ja viņi būs neapmierināti. Ja skolotāji nejutīs atbalstu, viņi nemēģinās mainīt savu darbību.

Nav nekādas jēgas pilnīgi visu mērīt un novērtēt. Protams, ir jāapzinās, ko tu dari, bet nav jēgas vērtēt mazas lietas, jāvērtē patiešām svarīgās. Ja bērns 3 gados kaut ko nevar izdarīt, bet varēs 4, vai tam dzīvē ir liela nozīme? Reizēm tiek piemirsts, ka četrgadnieku grupiņā ir bērni, kas dzimuši gada sākumā, un bērni, kas dzimuši gada beigās, – viņiem ir ceturtdaļdzīves vecuma atšķirība, vai var gaidīt, ka viņi visu dara vienādi? Maziem šī atšķirība ir milzīga.

Kāpēc ir svarīgi mācīties ar prieku?
Ja tev kaut kas patīk, tu vēlies tam nodoties vēl un vēl. Ja pajautā cilvēkiem, ko viņi atceras no savas jaunības, tad – to, kas viņiem sagādājis prieku, vai tieši otrādi – to, ko nevarējuši ciest vai no kā baidījušies. Emocijām ir liela nozīme. Iepazīstot bērnu, viņa intereses, aizraušanos, to var izmantot mācību procesā. Daži bērni ir jauki uzreiz, kad viņus satiekat, ar dažiem ir diezgan grūti. Dažreiz, kad skolotājs pacenšas, arī pēdējie izrādās jauki. Bērni nav piedzimuši nepatīkami, kāds viņus tādus ir padarījis.

Vecāki mūsdienās ļoti uztraucas par savu bērnu drošību, veselību. Pirmsskolas grib ļaut bērniem skriet, kāpt kokos, braukt ar riteni, bet bieži tieši vecāki iebilst.
Esmu to novērojusi arī citās valstīs, tas ir vesels cikls. Šādas attieksmes kaitējošo efektu var novērot izpaužamies pusaudžu vecumā vai studentu gados – cik viņi kļūst atkarīgi no citu cilvēku rūpēm par viņu drošību un tā, ka kāds kaut ko dara viņu vietā. Ir grūti kaut ko saprast, ja pats neesi piedzīvojis.

• Patrīcijas prezentācijas “Mācīšanās mainīgai nākotnei, attīstot aktīvas rīcības spēju” ierakstu no pirmsskolas konferences “Darbojos, izzinu – mācos ar prieku” (14.03.2019.) iespējams noskatīties Skola2030 YouTube kanālā: http://bit.ly/patricija_herberta_skola2030

Bērna aktīvas rīcībspējas attīstīšanai svarīgi aspekti ikvienā grupā/klasē

• Kolektīvs, kurā visi zina noteikumus un arī bērni piedalās to veidošanā, un kurā uzklausām cits citu, pārrunājam svarīgās lietas, problēmas un iespējamos risinājumus.
• Vide, kurā ir izvēles, materiāli, ko var izmantot dažādos veidos, iespēja bērniem patstāvīgi aktīvi darboties.
• Laiks sarunai ar katru bērnu, lai noskaidrotu viņa intereses un piedāvātu atbilstošu aktivitāti, atbalstītu bērna mācīšanos viņam piemērotākajā veidā un ātrumā.
• Iespējas bērniem izrādīt iniciatīvu – spēlējoties, saskaitot klātesošos, sagatavot skolotājam vai grupai nepieciešamu lietu. Jāatbalsta bērni apzināti uzņemties nelielu risku, jo iniciatīva var būt pretstats drošības izjūtai, bet drošības izjūta un vēlme būt labam var apspiest bērna iniciatīvu.
• Labas skolotāja un bērna attiecības – tad bērni vēlēsies sekot skolotāja ierosmēm.
• Daudzveidīgas izpausmes iespējas bērnam mācību procesā. Piemēram, skolotājs 6 gadus veciem bērniem piedāvā veidot savu grāmatukarti, pārrunā, kas ir karte un kā to veidota – jāzīmē un jāraksta tā, lai ikviens saprastu, kas kur atrodas. Skolotāja uzdevums ir atrast pareizos vārdus, lai motivētu darboties un patstāvīgi domāt, var sacīt: “Tagad jūs būsiet autori!” (nevis: “Tagad darīsim tā.”), un bērns var realizēt savas idejas par karti – “Suņa karti”, “Vēdera karti”, “Sirds karti” vai jebkādu citu karti.

Bērnu patstāvīgas rīcībspējas rosināšana var būt saistīta ar izaicinājumiem skolotājam: pastiprināta agresija, traumu iespējas, lielāks troksnis.

Lūk, daži ieteikumi, kā mazināt trokšņošanu, dodot kontroli bērniem!

• Radošs risinājums. Sakiet: “Kā būtu, ja mēs vienotos, ka mūsu balsis būs 10 cm garas? T.i., dzirdamas tikai 10 cm attālumā. Vai varat izmērīt?”
• Signāla došana. Piemēram:
  • vienojieties, ka grupā/klasē būs kāds instruments (piemēram, zvaniņš), ko jebkurš var lietot kā zīmi, ka ir par skaļu;
  • vienojieties, ka skolotājs paceļ roku kā zīmi, ka ir par skaļu, un bērni seko šim signālam un arī paceļ roku, apstiprinādami, ka redz šo signālu.
• Uzmanības novēršana uz ko citu, ja bērni aizrāvušies.
• Ja grupā ir klusuma zona, varbūt var iekārtot arī zonu, kur var skaļi kliegt?

Vienmēr izvēlieties vārdus, kas apliecina bērna labos nodomus (“Kad visi būs gatavi, es parādīšu, kā iestādīt šīs sēklas.”), esiet tieši un patiesi (“Man patīk, ka Jānis un Juris uzmanīgi klausās.”); koncentrējies uz rīcību.

Patrīcijas Herbertas darbseminārā piedalījās un atziņas pierakstīja Santa Rudzīte, Skola2030