PAR SKOLĒNIEM

Es esmu pārliecināts, ka ikviens skolēns Latvijā ir pelnījis iespēju iegūt kvalitatīvu, konkurētspējīgu un mūsdienu prasībām atbilstošu izglītību neatkarīgi no viņa dzīvesvietas, materiālā stāvokļa, etniskās piederības u.c. faktoriem. Tāpēc jautājums, kas mums ir jāatbild steidzamības kārtā, ir: kā to panākt? Iepriekšējā vispārējās vidējās izglītības satura reforma Latvijā ir notikusi pirms 10 gadiem, kuras laikā ir notikušas fundamentālas pārmaiņas: sabiedrība ir kļuvusi globalizētāka un daudzveidīgāka; relatīvas ir kļuvušas ne tikai ģeogrāfiskās, bet arī tās robežas, kas šo gadu laikā ir nosēdušās cilvēku prātos; tehnoloģijas ir neatgriezeniski pārveidojušas mūsu mācīšanās, darba un ikdienas komunikācijas ieradumus; darba tirgus ir kļuvis prasīgāks pret skolu beidzējiem, apliecinot, ka faktu, formulu un jēdzienu zināšana nav pietiekama, lai gūtu panākumus un būtu veiksmīgs vispārējas konkurences apstākļos. Tāpat ir veikti neskaitāmi izglītības pētījumi, un zinātnieki ir kļuvuši prasmīgāki, skaidrojot, kādos apstākļos un kādā veidā notiek mācīšanās un kādās situācijās mēs vienkārši uzņemam informāciju, neiekustinot tikpat kā nevienu smadzeņu šūnu.

Izglītības saturam, kas tiek apgūts skolās, ir jāiet roku rokā ar pārmaiņām, kādas notiek sabiedrībā ne tikai Latvijā, bet arī plašākā kontekstā. Ja palūkojas uz pašreiz spēkā esošo mācību priekšmetu standartu, mani bažīgu dara tajā formulētie sasniedzamie rezultāti, kas no skolēniem vairāk prasa faktu un jēdzienu mehānisku iekalšanu grūti aptveramā apjomā, neatvēlot laiku un telpu domāšanas darbību veikšanai un padziļinātas izpratnes veidošanai. Tāpat skolēniem formulētie sasniedzamie rezultāti ietver formulējumus, kas nedod skaidras norādes, kas no skolēna tiek sagaidīts mācību procesa iznākumā un ko es kā skolotājs esmu tiesīgs no viņa prasīt. Kā lai skolotājs pārliecinās, vai skolēns "izprot ekosistēmu nozīmi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā" (bioloģija, 9. klase), "raksturo vēstures procesu un kultūru mijiedarbību" (pasaules vēsture, 9. klase), "apzinās altruisma nozīmi: izprot ziedošanas, sponsorēšanas, mecenātisma, filantropijas nepieciešamību" (sociālās zinības, 9. klase) vai "izprot latviešu valodas nozīmi mūsdienu daudzkultūru sabiedrībā" (latviešu valoda, 9. klase)?

Nav runas par to, ka skolēniem to nevajadzētu, taču jautājums ir par to, kā pārliecināt skolēnus, ka  skolas programmā apgūstamais saturs viņiem pašiem šķiet nozīmīgs un vērtīgs; kā formulēt mācīšanās procesa rezultātus tā, lai skolēni paši varētu sekot līdzi un izvērtēt savu progresu; kā palīdzēt skolotājiem labāk ieraudzīt skolēniem mācāmā satura jēgu un praktisko lietojamību, īpaši situācijās, kad eksāmens un mācību priekšmetu olimpiāde vairs nav galvenais profesionālās meistarības apliecinājums. Skola2030 izstrādātajā mācību saturā ir mēģināts paveikt tieši to: aktualizēt, konkretizēt un piešķirt lielāku jēgu un pārbaudāmības pakāpi saturam, kas skolēniem būs jāapgūst skolā. Un nevis tāpēc, lai mācīšanās procesu padarītu automatizētu un racionālu (lasi – izmērāmu), bet tāpēc, lai skolēni varētu uzņemties lielāku atbildību paši par savu mācīšanos un sistemātiski izvērtētu savu izaugsmi. Es ticu, ka mācīšanās procesa dziļākā jēga ir ieraugāma tad, ja mācību saturs tiek apgūts ar izpratni un iedziļināšanos un tas ļauj labāk ieraudzīt, cik atšķirīgos veidos iespējams nonākt pie viena un tā paša precīzi formulētā sasniedzamā rezultāta.

PAR SKOLOTĀJIEM

Vairākus gadus nodarbojos ar skolotāju tālākizglītošanu, vadot mācību nodarbības par dažādiem ar mācību metodiku un efektīvu stundu plānošanu saistītiem jautājumiem. Šo gadu laikā man ir bijusi iespēja tikties ar simtiem skolotāju no daudzām Latvijas un Eiropas skolām, lai kopīgi mācītos un sarunātos par nepieciešamajām pārmaiņām izglītībā. Esmu absolūti pārliecināts, ka jau tagad Latvijas skolās ir neskaitāmi skolotāji, kuri dara, mēģina, kļūdās un mācās no savām kļūdām, lai nodrošinātu skolēniem pēc iespējas labāku un daudzveidīgāku mācīšanās pieredzi. Esmu saticis pārsteidzošus pedagogus ar lielu darba stāžu, kuri savā cienījamajā vecumā ar entuziasmu runā par skolēniem un min konkrētus piemērus no mācību stundām, un varu apliecināt, cik vērts un nozīmīgs viņiem ir skolotāja pienākums. Tāpēc esmu pārliecināts, ka skolotāji Latvijas skolās jau tagad ir zinoši un varoši, lai iesaistītos un sekmīgi īstenotu gaidāmās pārmaiņas.

Skola2030 nav par mūsu iepriekšējās profesionālās pieredzes apšaubīšanu vai noliegšanu. Es personiski uz to raugos kā uz jaunu grūdienu mērķtiecīgākai un sistemātiskākai darīšanai. Tas ir mēģinājums apzināt labās prakses piemērus, kurus jau tagad īsteno ne tikai Latvijas, bet arī citu valstu izglītības sistēmā, un radīt skolēniem un skolotājiem iespējami labāku savstarpējās mācīšanās ietvaru. Tas ir mēģinājums skaidri un saprotami definēt valsts pasūtījumu izglītībā, kur vienlīdz svarīga ir gan skolēnu, gan skolotāju profesionālā izaugsme. Es apzinos, ka arī man gaidāmās pārmaiņas liks daudz mācīties un pielāgoties, lai gan man jau ir darba pieredze skolā, jo es ne tuvu visu zinu un māku. Taču aicinu savus kolēģus uz gaidāmajām pārmaiņām raudzīties kā uz profesionālās izaugsmes iespēju arī mums pašiem. Mēs strādājam profesijā, kas no mums pieprasa nemitīgi atjaunināt profesionālās iemaņas un katru dienu liek kļūt par iespējami labāko sevis versiju. Tāpēc tik ilgi, kamēr darbs skolā būs mūsu personiskā izvēle, nevis apstākļu diktēta nejaušība, es aicinu sev atgādināt: arī es to varu, tāpēc mums izdosies!

Protams, reformas sekmīgai īstenošanai būs svarīgi domāt par profesionālā atbalsta sistēmas veidošanu skolotājiem uz vietas skolā, lai palīdzētu viņiem sagatavoties pārmaiņām un iedrošinātu mēģināt. Mani novērojumi, tiekoties ar skolotājiem no dažādiem Latvijas reģioniem, liecina nevis par to, ka skolotāji nebūtu gatavi pārmaiņām, bet gan par to, ka viņi pārāk maz uzticas paši sev, jo viņi jau pašlaik daudz dara, lai pielāgotu mācību procesu skolēnu mācīšanās vajadzībām. No savas skolotāja pieredzes zinu droši, ka profesionālā varēšana būtiski mainās, tiklīdz apzinātā līmenī atļaujamies mēģināt un pēc tam sarunāties par savu mēģinājumu iznākumu, jo tas gan ir skaidrs – mēs nevaram iemācīt saviem skolēniem būt drosmīgiem, neatlaidīgiem un mērķtiecīgiem tikai ar vārdiem vien. "Neviens tevi neatcerēsies tikai par tavām domām..." /G. G. Markess./

PAR EKSPERTIEM

Iespējams, kādam no malas varbūt šķiet, ka jaunā mācību satura veidošana ir bijis viegls un pavadoša entuziasma pilns process, taču nonākt pie kopsaucēja situācijā, kur kopīga rezultāta sasniegšanai strādā dažādu jomu profesionāļi ar savu pieredzi un redzējumu, nebūt nav viegli. Taču es uzticos ekspertu viedoklim un redzējumam, tam kopsaucējam, pie kā viņi ir nonākuši neskaitāmu diskusiju, strīdu un argumentu cīņu rezultātā, un esmu pārliecināts, ka radītais mācību saturs būs labākais iespējamais, kādu ļauj radīt mūsu līdzšinējā domāšanas un mācīšanās pieredze. Tas, ka publiskajā telpā reformas kritizētāji atļaujas izraut atsevišķus satura kumosus un pamest saplosīšanai, ir ne tikai neprofesionāli, bet arī apliecina nevēlēšanos vai neprasmi iedziļināties: uzdot jautājumus, pirms izdarīt spriedumus; jautāt citu cilvēku viedokli, pirms izteikt savējo u.c. Kolēģi, kuri citādi domājošus profesionāļus atļaujas saukāt par "hipsteriem" un atšķirīgu mācīšanās pieeju dēvē par izklaidi, maldina sabiedrību, jo, visticamāk, viņiem nav bijusi iespēja būt neviena "hipstera" vadītā mācību stundā, lai sarunātos par lietas būtību.

Es ļoti cienu atšķirīgus viedokļus un uzskatu, ka konstruktīva kritika un atgriezeniskā saite ir teju vienīgais veids, kā uzlabot savu rezultātu. Tāpēc ceru, ka publiskajā telpā izskanējušie atšķirīgie viedokļi par jauno mācību saturu ir iesniegti sabiedriskās apspriešanas kārtībā kā konstruktīvi priekšlikumi. Taču mani satrauc diskusijas par to, ka politisku motīvu un šauru interešu dēļ ekspertu ieguldītais darbs var tikt "norakts" parlamenta gaiteņos. Vai tiešām dažos desmitos demokrātijas gadu mēs tā arī neesam iemācījušies uzticēties citu cilvēku ekspertīzei un neizmantot savu viedokli kā vienīgo pareizo uztveres algoritmu? Es neuzskatu, ka sabiedrības ievēlēti politiķi reformas sakarā var būt kompetentāki par vairākiem simtiem izglītības jomas profesionāļu – praktizējošu skolotāju, augstskolu pasniedzēju, tālākizglītotāju u.c. –, kuri ir darbojušies, veidojot jauno mācību saturu. Būtu nepiedodami, ja priekšvēlēšanu laikā politiķi savu personisko interešu vai nepiepildīto ambīciju dēļ upurētu Latvijas skolēnu nākotnes izredzes iegūt mūsdienīgu, kvalitatīvu izglītību.

Reformas sakarā problēma nav tajā, ka ikkatrai ieinteresētajai pusei ir savs atšķirīgs viedoklis un redzējums par skolēniem apgūstamā satura apjomu un tajā ietvertajiem akcentiem. Mani vairāk satrauc tas, ka mācību saturu neatslogos un tas nekļūs ērtāk lietojams, bet mēs izglītības standartā nonāksim turpat, kur esam bijuši iepriekš, – pie kārtējā vecmāmiņas lupatu deķa, kur līdzīgi mācību satura gabali būs izmētāti kur kurais pagadās, un lietotājam nebūs skaidrības, kāpēc deķis izskatās tieši tāds un ne citāds. Pēc principa "ka tik var apsegties". Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka izglītība 21. gadsimtā nedrīkst kļūt par propagandas instrumentu un skolas un skolotāju uzdevums nav atrisināt visas problēmas, kas būtu risināmas arī citām sabiedrības struktūrām, piemēram, ģimenei. Ja vēlamies, lai skolēni arī pēc skolas beigšanas vēlētos mācīties visu mūžu, mums kā sabiedrībai ir morāls pienākums nodrošināt viņiem pēc iespējas daudzveidīgāku mācīšanās pieredzi.

PAR SKOLĀM

Ir kāds jautājums, kas iepriekš veikto izglītības reformu kontekstā Latvijā ir ticis ignorēts vai tam nav tikusi pievērsta pastiprināta uzmanība, proti, Latvijas skolu iekšējās organizācijas kultūra, no kā ir atkarīga jebkādu reformu izdošanās. Diskusijas, kas Skola2030 ietvaros tiek rosinātas, runājot par skolām kā efektīvām pārvaldības institūcijām, ir tikpat svarīgas kā jaunā mācību satura izstrāde vai mācīšanas pieejas aprobācija. Kādas ir mūsu skolas vērtības, un kāpēc mums tās ir svarīgas? Kādu mēs redzam savas skolas absolventu, un ko mēs esam gatavi darīt, lai mūsu skolēni tādi kļūtu? Kādas skolotāju savstarpējās sadarbības formas ir jāievieš skolā, lai  sekmīgi īstenotu savas skolas vīziju? Vai mūsu skolai ir formulēta vecākiem, skolēniem un skolotājiem saprotama darbības vīzija? Tie ir tikai daži no jautājumiem, par kuriem arī man kā skolas vadības cilvēkam gaidāmo pārmaiņu sakarā nākas domāt arvien biežāk un mērķtiecīgāk, un esmu pateicīgs par pamudinājumu to darīt.

Man šķiet, ka Latvijā mēs pārāk maz uzmanības pievēršam tam, ka vienas skolas skolotāji strādā ar vieniem un tiem pašiem skolēniem, līdz ar to kopēja sadarbības struktūra var nodrošināt lielāku iespēju skolēniem izvirzītos mērķus sasniegt ātrāk un efektīvāk. Šis ir īstais brīdis un laiks, lai skolotāji atvērtu savu kabinetu durvis un sāktu tā pa īstam profesionāli sarunāties. Nemēģinu apgalvot, ka Latvijas skolās šādas sarunas nenotiek, taču tām ir jānotiek mērķtiecīgi un regulāri. Mācīšanās process iegūst citu kvalitāti, ja ikviens skolas dzīvē iesaistītais – skolēni, vecāki un skolotāji – piedalās kopīgas vīzijas radīšanā un īstenošanā. Taču to ir grūti panākt, ja neiesaistāmies profesionālās sarunās un nemeklējam problēmu risinājumus, bet labāk izvēlamies problēmas neredzēt vai noklusēt. Es ceru, ka sekmīgi īstenotu pārmaiņu iznākumā skolu organizācijas kultūra būtiski mainīsies un skolotāju savstarpējā sadarbība tiks novērtēta kā iespēja, nevis apgrūtinājums.

Kā skolotājam pieredzes apmaiņas programmās man ir bijusi iespēja viesoties vairākās Lielbritānijas un ASV skolās. Manuprāt, svarīgākā atšķirība, kas ir novērojama šo skolu darbībā salīdzinājumā ar skolām Latvijā, ir nevis mācību procesa organizācijā vai skolai pieejamā finansējuma apjomā, bet gan tajā, kā skolās var ieraudzīt kopīgās vīzijas un vērtību iedzīvināšanu. Un tas ir mūsu domāšanas un attieksmes, nevis metodiskā darba jautājums, proti, kā mēs redzam mācīšanās procesu un kāds, pēc mūsu ieskatiem, ir izglītības mērķis. Es atbalstu uzskatu, ka vērtību, attieksmes un konkrētas rīcības veidošana skolēniem ir svarīgāka par nebeidzamu atmiņas un reproducēšanas spēju treniņu. Taču nevienu vērtību, nevienu rīcību nav iespējams iemācīt, tikai sarunājoties par to, ka šādi rīkoties būtu labi. Tāpēc jau mēs atkal un regulāri atgriežamies pie darīšanas jautājuma.