Kādus diagnosticējošos darbus izstrādā Skola2030?

Skola2030 ietvaros tiek izstrādāti 20 diagnosticējošie darbi, lai atbalstītu skolotājus pilnveidotā mācību satura un pieejas ieviešanā. Atšķirībā no Valsts izglītības satura centra (VISC) līdz šim veidotajiem un īstenotajiem valsts pārbaudes darbiem šos projektā veidotos un aprobētos diagnosticējošos darbus skolotājs varēs izmantot klasē ar saviem skolēniem tajā brīdī, kad tas viņam visvairāk nepieciešams, lai izvērtētu jaunajos izglītības standartos nozīmīgu prasmju, tostarp caurviju prasmju apguvi.

Šie darbi neaptver visu mācību saturu un visus mācību priekšmetus, taču to mērķis ir nodrošināt informāciju par būtisku, līdz šim mazāk ierastu mācību satura daļu, lai palīdzētu skolotājiem mērķtiecīgāk plānot mācību procesu konkrētajiem skolēniem. Divpadsmit no 20 plānotajiem darbiem saskaņā ar Skola2030 uzticētajiem uzdevumiem veltīti prasmju diagnostikai dabaszinātņu, matemātikas un tehnoloģiju mācību jomās, lai dotu ie-spēju skolotājiem labāk izprast šo mācību jomu apguves gaitu un tādēļ labāk atbalstītu skolēnu mācīšanos. Konkrēta satura izvēle, izstrādājot Skola2030 diagnosticējošos darbus, ir saistīta gan ar nozīmīgo prasmju mācīšanu, kuru attīstībai ir svarīgi sekot līdzi, gan ar tādu saturu, kurš tipiski ir bijis izaicinošs skolēniem. Mācību satura izvēli ietekmēja arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (angl. Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) starptautisko pētījumu rezultāti. Šajā pētījumā ik pēc trim gadiem mēra 15 gadus vecu skolēnu pamatkompetences lasītprasmē, matemātikā un dabaszinātnēs, un vērtēšanas darbi ir veidoti tā, lai tie būtu maksimāli piemēroti dažādām valstīm un lai tie atspoguļo skolēnu spēju rīkoties nepazīstamā situācijā. Šie rezultāti liecina, ka Latvijā ir daudz skolēnu ar vidējiem sasniegumiem, bet maz ar augstākiem sasniegumiem, taču tieši skolēni, kuri demonstrē augstāka līmeņa domāšanas prasmes un rīcību jaunajā situācijā, būs nozīmīgs dzinējs nākotnes inovācijām, arī ekonomikā.

Tabulā tālāk uzskaitīti visi plānotie darbi. Pirmie seši Skola2030 veidotie diagnosticējošie darbi skolotājiem jau pieejami mācību resursu krātuvē mape.skola2030.lv kopā ar vebināriem, kas detalizētāk skaidro katra saturu un izmantošanu (sk. šeit: https://www.skola2030.lv/ lv/skolotajiem/diagnosticejosie-darbi). Pārējie būs pieejami pakāpeniski 2021. gada pavasarī. Tāpat kā līdz šim, arī turpmāk skolotāji turpinās izmantot diagnosticējošo vērtēšanu savā darbā visos mācību priekšmetos, par citiem tematiem un prasmju grupām veidojot saviem skolēniem un kontekstam atbilstošus diagnosticējošos darbus.

Kā izmantot diagnosticējošajos darbos iegūtos datus?

Skola2030 veidotie diagnosticējošie darbi ir paredzēti, lai pēc to rezultātiem noskaidrotu un ieplānotu vajadzīgo atbalstu skolēniem. Katram uzdevumam klāt ir definēts, ko ar šo uzdevumu mēra. Aiz katra uzdevuma ir konkrēta prasme, ko bērns demonstrē. Nozīmīgi analizēt rezultātus no vairākiem skatpunktiem: gan no prasmju grupām atbilstoši mācību saturam (piemēram, izpratne par dabu, pētniecības prasmes, modelēšanas prasmes), gan no domāšanas jeb izziņas dziļuma. Pēc šiem rezultātiem var ieraudzīt, cik liela klases daļa ir apguvusi attiecīgās zināšanas un prasmes, ko apliecina skolēnu atrisinātie uzdevumi, un cik liela daļa vēl nav tos apguvusi pienācīgi, kā arī izvērtēt demonstrēto domāšanas dziļumu. Tad skolotājs plāno nākamos soļus mācību procesā. Trešais līmenis, kā analizēt rezultātus, ir individuāla skolēna snieguma izvērtēšana: kādas zināšanas, prasmes, izpratni viņš demonstrē, izpildot uzdevumu? Šajā g adījumā ir svarīgi analizēt ne tikai rezultātu konkrētajā uzdevumā, bet arī skolēna atbildes, risinājuma gaitu. Tas ļauj saprast, kur tieši viņam nepieciešams papildu atbalsts.

Būtiski, ka diagnosticējošajā vērtēšanā iekļautiem uzdevumiem jāsniedz skolotājam informācija gan par to, kādas skolēniem ir zināšanas un izpratne, ko skolēni prot izdarīt, gan arī jāpalīdz ieraudzīt, kā skolēni do-mā, padarīt skolēnu domāšanu redzamu, lai sniegtu atgriezenisko saiti, lai mērķtiecīgāk plānotu atbilstošas skolēnu mācību aktivitātes, kas ne tikai palīdz skolēnam tikt līdz pareizai atbildei konkrētajā piemērā, bet arī iemācīties izpratni un prasmes demonstrēt dažādos kontekstos. Pārliecināties gan par pašreizējo sniegumu, gan arī atgriezties pēc nedēļas vai dažām, lai gūtu pārliecību, ka šis sasniedzamais rezultāts ir tiešām apgūts. Nākotnē plānojot šo sasniedzamo rezultātu apguvi, svarīgi atvēlēt laiku šī sasniedzamā rezultāta apguvei detalizētāk vai arī ieplānot lielāku aktivitāšu skaitu, treniņu dažādos kontekstos. Šādi var rīkoties, arī plānojot diferencēto pieeju un papildus sniedzot atgriezenisko saiti tikai konkrētai skolēnu grupai, nevis visai klasei.

Kas mainās diagnosticējošos darbos līdz ar pārmaiņām mācību pieejā un saturā? Kāda ir būtiskākā atšķirība no iepriekš VISC piedāvātajiem diagnostikas darbiem salīdzinājumā ar tiem, kas būs turpmāk?

Lai raksturotu atšķirības no līdzšinējās pieredzes, tās varētu sadalīt divās daļās. Viens ir formālais līmenis. Pirmkārt, diagnosticējošie darbi nav valsts pārbaudījumi, un tas nozīmē, ka tiem nav noteikts konkrēts datums, laiks un organizēšanas veids. Tas nozīmē, ka skolotājs pats izvēlēsies datumu, kad viņš šos diagnosticējošos darbus vai diagnosticējošo darbu daļu izmantos, proti, tad, kad viņam tie būs vajadzīgi. Piemēram, ja diagnosticējošais darbs vērtē pētniecības prasmes un es kā skolotājs grasos mācīt skolēniem tieši šīs prasmes, tad es izmantošu šo rīku – diagnosticējošo darbu –, lai saprastu, ka tie sasniedzamie rezultāti, kas pašreiz svarīgi, ir apgūti, lai varētu iet tālāk. Līdzīgi kā pašlaik par šiem darbiem mēs noteikti neliekam atzīmes, jo mērķis ir strādāt ar konkrēto prasmju attīstību mācību procesā. Nolūks ir iegūt datus par vajadzīgo atbalstu skolēniem, līdz ar to vienkārši atzīmes ielikšana šim mērķim netuvinās un nemudinās tālāk strādāt ar iegūto informāciju. Pētījumi pierāda arī to, ka, liekot gan atzīmi, gan sniedzot atgriezenisko saiti, skolēni neizmanto atgriezenisko saiti, viņus interesē tikai atzīme. Ja tā ir laba, tad ir labi, ja slikta – tad ir slikti.

Otrkārt, Skola2030 izstrādātajos diagnosticējošajos darbos ir iekļauts mācību saturs, kas ir jauns un nozīmīgs pilnveidotajā mācību saturā, piemēram, inženiertehniskā darbība un sadarbības prasmes. Piedāvājam veidu, kā ir iespējams vērtēt sadarbības prasmes, izstrādājot inženiertehnisko risinājumu. Darbos ir iekļauti arī jautājumi, kas ļauj skolēniem reflektēt par risinājumu un iegūto atbildi.

Pilnveidotajā mācību saturā pieaug komplekso sasniedzamo rezultātu īpatsvars, šis princips arī atspoguļojas diagnosticējošo darbu uzbūvē.

Skola2030 izstrādātie diagnosticējošie darbi mape.skola2030.lv ir pieejami tikai skolotājiem, izmantojot Valsts izglītības informācijas sistēmas, MyKoob, E-klases piekļuvi. Pieejas ierobežošana ir saistīta ar diagnosticējošo darbu izmantošanu skolās, lai iegūtie dati būtu ar lielāku ticamību.

Skola2030 izstrādātie diagnosticējošie darbi atkarībā no iekļautiem sasniedzamiem rezultātiem ir izstrādāti tā, ka tos ir iespējams īstenot vai nu rakstiski uz papīra, vai nu gan rakstiski uz papīra, gan digitāli. Vairākos diagnosticējošajos darbos bērniem ir nepieciešams demonstrēt sniegumu, piemēram, izstrādājot produktu, veicot eksperimentu vai lauka darbu. Tos darbus, kurus ir iespējams pildīt rakstiski gan uz papīra, gan digitāli, pakāpeniski ievietosim tiešsaistes e-mācību vidē, kuru Skola2030 pašlaik veido, lai skolotāji atkarībā no tehniskā nodrošinājuma un skolēnu pieredzes varētu izmantot arī digitāli.

Cik apjomīgi ir diagnosticējošie darbi? Ja to izpildei paredzēts vairāk par vienu stundu, vai to var sadalīt pa vairākām dienām?

Apjoma ziņā tie variē no vienas līdz divām mācību stundām. Vairākiem diagnosticējošajiem darbiem ir mo-dulāra uzbūve, piemēram, diagnosticējošais darbs, uzsākot 1. klasi, sastāv no trim moduļiem: tekstpratība, rēķinpratība un pašvadība. Katru moduli ir iespējams izmantot attiecīgi paredzētajā laikā. Ja skolotājs redz, ka bērni zina, prot un var, bet netiek galā tāpēc, ka pietrūkst laika, lai parādītu savas zināšanas un prasmes, tad ir iespējams pagarināt laiku. Citādi iegūtā informācija būs nepareiza, t. i., skolotājs iegūs datus, ka bērni kaut ko neprot, bet viņi gluži vienkārši nav paspējuši. Tās ir divas dažādas lietas. Šis nekādā ziņā nav eksāmens, kuru laiks un procedūra ir noteikti. Tāpēc pie darbiem ir piebilde, ka skolotājs drīkst pagarināt laiku. Īpaši svarīgi to ņemt vērā mazākajās klasēs. Arī aprobācijā iegūtie dati liecina, ka laiku ietekmē, piemēram, vai diagnosticējošā darba norisi organizēja viens vai divi skolotāji.

Kad diagnostiku vislabāk veikt? Vai ir kādi ieteikumi?

Mūsu ieteikums ir tos īstenot darbā norādītās klases sākumā, uzsākot darbu pie attiecīgo prasmju vai izpratnes veidošanas. Bet, iespējams, skolotājs strādā pēc mazliet citādas programmas un citādos termiņos, tāpēc nav stingri noteikta perioda. Darbi būs pieejami visu laiku. Līdz ar to, ja skolotājs redz, ka šis darbs, piemēram, ir domāts 7. klasei, bet tas der viņa mācāmajai 6. klasei, tad to, protams, var izmantot.

Izglītībā viens no svarīgākajiem rezultātiem ir noturīga bērna izpratne un prasmes, nevis vienas dienas sniegumu. Tikai sasaistot kopā ar iepriekšējām zināšanām, pieredzi un izpratni, ir iespējams uzbūvēt konceptuālo izpratni un nonākt pie dziļākām zināšanām. Līdz ar to mūsu ieteikums ir diagnostiku izmantot pirms jaunu zināšanu un prasmju apguves plānošanas, ko būvēt uz jau apgūtā satura. Tad diagnostikas darbi kļūst par rīku, ko izmantot, lai pārliecinātos, ka saturs, kas ir vajadzīgs pamatā, patiešām tur ir. Tāpēc ieteicams diagnostiku veikt mācību gada sākumā vai mācību satura temata apguves sākumā – kā kurā klasē.

Tāpat nevajag uztraukt vecākus, iepriekš viņiem rakstot, lai sagatavotu bērnus, vai arī pašiem bērniem kaut kā īpaši liekot gatavoties, jo šie darbi uzrāda bērnu zināšanas un prasmes, kā arī mācīšanās vajadzības – tieši kādu atbalstu viņiem vajag. Mūsu redzējums ir tāds, ka diagnosticējošie darbi ir normāla mācību procesa daļa un īpaši gatavoties tiem nevajag, lai rezultāti patiešām uzrādītu to, ko skolēni ir apguvuši. Turklāt ir labi, ka atklājas vājākās vietas. Ar tām turpmākās nedēļas skolotājs varēs strādāt. Taču ir svarīgi bērniem izstāstīt, kāpēc viņi šo darbu veic, ar kādu mērķi, ko ar to tālāk darīs. Diagnostikas darbi ir pietiekami apjomīgi, un jāierēķina laiks labošanai.

Vai vāji rezultāti varētu būt saistīti ar nepareizi izvēlētu laiku diagnostikas veikšanai?

Tāda situācija drīzāk varētu rasties ar līdzšinējo VISC izstrādātiem diagnosticējošiem darbiem, kad valstī bija noteikts konkrēts datums un skolēniem šie darbi bija jāpilda, pat ja viņi vēl attiecīgo saturu nebija mācījušies. Bet šajā gadījumā skolotājs pats izvēlas laiku, tātad viņš nedos šo darbu, pirms nav mācījis atbilstošo saturu, jo tam nebūs jēgas. Jēga tam ir tad, ja es, skolotājs, sāku jaunu tematu un man vajag noskaidrot, vai skolēni līdzšinējo saturu ir apguvuši, ko viņi no tā atceras un ko ne, vai varu droši virzīties uz priekšu. Ja es dodu diagnostikas darbu gada sākumā, tad noskaidroju, ko bērni pa vasaru ir aizmirsuši, un, kad to noskaidroju, tad varu izmantot šo informāciju, plānojot mācību procesu, veicu nepieciešamas korekcijas, mācību priekšmeta tematiskajā plānā. Citiem vārdiem, no jauna aktualizēju vajadzīgo. Uzdodu šo darbu tad, kad zinu, ar kādu konkrētu saturu strādāšu, teiksim, modelēšanu vai argumentācijas prasmēm.

Iedomāsimies praktiski. Piemēram, inženierzinībās skolēni ir mācījušies veidot trīs projektus, bet pavisam šajā mācību priekšmetā to ir seši. Skolotājs iedod diagnosticējošo darbu un ierauga, kur viņa skolēniem ir vislielākā problēma, kā viņiem visvairāk pietrūkst, kur va- jag atbalstu. Iespējams, bērniem grūtības sagādā risinājuma dizaina veidošana. Pie šī tad arī īpaši jāpiestrādā, pirms ķerties pie nākamajiem projektiem.

Kā es varu pārliecināties, ka pēc diagnosticējošo darbu analīzes, mācot skolēniem iztrūkstošās prasmes, rīkojos pareizi?

Pēc būtības skolotājam ir jāpārliecinās, ka zināšanas un prasmes – plānotos sasniedzamos rezultātus – skolēni ir apguvuši, lai zinātu, kāda ietekme ir viņa vadītajām mācībām līdz šim. Skolotājs ir plānojis stundas un satura apguvi, un tagad vērtēšanas rīks – diagnostikas darbs – ļauj noskaidrot, vai bērni ir iemācījušies. Pēc tam skolotājs var dot atgriezenisko saiti saviem skolē-niem, plānot turpmāko satura apguvi. Būtiski, ka diagnos-ticējošo darbu rezultāti neietekmē atzīmi mācību gada beigās.

Vai diagnosticējošos darbu var izmantot, piemēram, lai sadalītu skolēnus pēc spējām vai vēl kādiem papildu mērķiem?

Atbilde noteikti ir – nē. Mērķis ir nevis sadalīt skolēnus pēc spējām, bet diferencēt pēc nepieciešama atbalsta konkrētā mācību satura apguvē. Tātad vieniem varbūt nesanāk kāds matemātikas uzdevums, teiksim, pārveidot rakstīto uzdevumu matemātiskos simbolos, savukārt citiem tieši šī prasme padodas, bet viņi nespēj pēc tam atrisināt vienādojumu. Tās ir divas dažādas problēmas, un katrai no tām vajag atšķirīgu atbalstu.

Noteikti nevajag izmantot šo darbus, lai izdarītu secinājumus par skolas vai skolotāja darba kvalitāti, lai salīdzinātu pēc gadiem savā starpā. Pirmkārt, diagnosticējošie darbi satura ziņā ļoti atšķiras. Piemēram, viens diagnosticējošais darbs vērtē, kā skolēni saskaita un atņem, bet cits – prasmes ģeometrijā. Tāpēc, ja skolēnu vidējais rezultāts, piemēram, vienu gadu ir 50 % un citu gadu 70 %, tad tos nevar salīdzināt, jo tie ir par atšķirīgu mācību saturu. Diagnosticējošo darbu rezultātus noteikti nevajadzētu saistīt ar skolotāja kvalitāti, – rezultāti ir saistīti ar to, no kuras vietas pe- dagogs ir sācis mācīt, kādi bērni mācās klasē. Svarīgi ir, kā darbs noris ilglaicīgi, nevis kā viens “kontrolšāviņš” noteiktajam saturam. Otrkārt, ir jāsaprot daudzi un dažādi faktori, kā dēļ diagnosticējošie darbi nav izmantojami, lai vērtētu skolotāja darba kvalitāti. Katras klases konteksts ir atšķirīgs, gan ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, gan ģimenes sociāli ekonomisko stāvokli. Arī sadalīt klases spējīgāko un mazāk spējīgo klasēs nav efektīvi. Ja skola ir sadalījusi bērnus pēc spējām, kad vienā klasē mācās spējīgākie, citā – lēnākie, tad spēcīgākā klase parasti pieprasa arī spēcīgāku skolotāju, un tad segregācija skolas līmenī pastiprinās, veidojas situācija, kurā dažās klasēs vienmēr ir slikti rezultāti, savukārt citās klasēs vienmēr ar labi rezultāti. Pētījumu rezultāti liecina, ka lielāks ieguvums ir jauktas klases ar dažādiem bērniem.

Kā orientēties diagnosticējošajā darbā piedāvātajos snieguma līmeņu aprakstos, ja līdzšinējā praksē nav šādas pieredzes?

Kritēriju veids ir atkarīgs no sasniedzamā rezultāta veida. Vienkāršiem sasniedzamajiem rezultātiem ir vērtēšanas shēma ar vienu vai vairākiem kritērijiem, kompleksiem sasniedzamajiem rezultātiem atbilstoši kritērijiem tiek veidoti snieguma apraksti dažādos kvalitātes līmeņos. Katrā ir jau izstrādāti kritēriji. Pie katra uzdevuma ir arī piemērs, kā izskatās tipiskas skolēna atbildes no aprobācijas. Teiksim, lai izvērtētu argumentācijas prasmes, modelēšanas prasmes, būs nepieciešami snieguma līmeņa apraksti (SLA). Tos var izmantot ne tikai diagnosticējošajiem darbiem, bet arī mācību procesā.

Visiem Skola2030 veidotajiem diagnosticējošo darbu aprakstiem ir līdzīga struktūra, un tie ir veidoti pēc līdzīga principa: plānotais izmantošanas veids un mērķis, izglītības mērķu taksonomija, mācību satura apraksts, kas ir iekļauts diagnosticējošajā darbā, uzdevumi, vērtēšanas kritēriji, metodiskie ieteikumi.

Iesakām noskatīties Skola2030 vebināru “Diagnosticējošo darbu loma pilnveidotā mācību satura īstenošanā” https://www.youtube.com/watchv=dF9IuIxM21Y&feature=youtu.be