Ieraudzīt talanta iedīgli katrā bērnā

Lūdzu, pastāstiet, kādi eksperti bija iesaistīti, ko projektā esat paveikuši un kur atrast izveidotos materiālus?

Projektam bija atvēlēts pusotrs gads. Mūsu grupā strādāja tikai skolotāji, pa vienam lietpratējam no šādām jomām: eksaktās un humanitārās zinātnes, interešu izglītības, sākumskolas, kā arī pedagogu profesionālās pilnveides speciālists, skolas psihologs un digitālās komunikācijas speciālists. Līdz šim bērna talanta veicināšanas tēmai nebijām Latvijā sistēmiski pievērsušies. Pati izglītības jomā darbojos jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus, taču arī man tas bija jauns izaicinājums. Esmu pateicīga par iespēju šādu tēmu pētīt un turpinu to darīt arī pēc darba beigām. Projekts ir noslēdzies ar izstrādātu metodiku bērna talanta potenciāla identificēšanai un veicināšanai (gan tikai koncentrējoties uz vispārējām izglītības iestādēm), ar pedagoga kompetences aprakstu, kas parāda, kādas zināšanas un prasmes par bērna talanta potenciālu ir nepieciešamas katram skolotājam, un tālākizglītības programmu 36 stundu apjomā, kā arī ar 14 talantīgu skolotāju stāstiem par savu personisko pieredzi videosižetos. Darbu esam pabeiguši un atdevuši to skolotājiem, skolām, lai viņi varētu uzsākt pirmos pārdomātos soļus bērna talanta veicināšanā. Projektā tapušie materiāli atrodami mājaslapā: https://atbalstsizcilibai.lv/sasniegt.

Šo tēmu pētījām rūpīgi, taču – tikai no pedagoģiskajiem aspektiem, ne no izglītības politikas viedokļa.

Jūsu grupas pētījuma centrā bija bērns. Vai pareizi būtu teikt “talantīgs bērns”, ja bērnu uzlūkojam kā “topošu pieaugušo”?

Talants nav kādas īpaši fiksētas personas pazīmes, kas nekad nemainās, bet gan pakļauts attīstības procesiem mūža garumā. Tātad talants nozīmē to, ka personai ir iespēja sasniegt izcilību kādā jomā, ja tā “mācās” pietiekami efektīvi, un ikviens bērns ir apveltīts ar spēju mācīties. Projekta laikā, balstoties uz A. Cīglera un K. Urbana, un citu zinātnieku atziņām, definējām, ka katram bērnam ir talanta potenciāls kādā jomā un ka tas ir pavisam normāli – ticēt, ka ikviens ir vienreizējs un visi var attīstīt savas spējas, tikai nepieciešams, ka bērni bauda kvalitatīvas, piemērotas ierosmes un atbalstu gan no skolotājiem, gan no vecākiem. Piemēram, sešu gadu vecumā kādam bērnam varam novērot augstas intelektuālas spējas, taču kurš var paredzēt, ka 15 vai 50 gadu vecumā viņš būs talantīgs? Tātad savas spējas var arī pazaudēt, ja tās neveicina un neizmanto. Kādu dienu var pienākt brīdis, kad vairs nav iespējams sasniegt izcilību, jo vai nu nevēlamies neko darīt, neko sasniegt vai arī jau esam pārāk veci.

No pedagoģijas viedokļa mēs te sastopamies ar nepieciešamību pēc ļoti izsmalcinātas domāšanas par bērna attīstību un viņa talanta potenciālu. Tajā brīdī, kad vecāki bērnu uztic izglītības sistēmai, bērns ir unikālā vecumā. Otra tāda nebūs! Apmēram divu trīs gadu vecumā bērns “ieiet” sistēmā, astoņpadsmit deviņpadsmit gados “iziet” no vispārējās izglītības posma. Kam bērns ir atdots, kam ar viņu ir jānotiek, ko mēs gribam, lai notiktu? Bērna talanta attīstība nenotiks optimāli, ja nebūs veicinošas vides un gatavības ieguldīt pūles. Jautājums, uz ko vispirms man un mūsu grupai vajadzēja rast atbildi, bija tāds: vai mēs, pieaugušie, vispār drīkstam par kādu bērnu domāt, ka viņam nav nekāda talanta potenciāla?

Tādus apzīmējumus kā “ģēnijs”, “ģenialitāte”, runājot par bērniem, nevajadzētu lietot? Un kas tad ir talants?

Nē, par bērnu domājot, nevajag. Ar vārdu “ģēnijs” labāk apzīmējam tās personas (pieaugušos), kas ir guvušas augstus sasniegumus noteiktā jomā ilgā laika periodā. Ja bērnā pietiekami agri ir novērojamas kādas dabiskas spējas augstā pakāpē vismaz vienā no talanta jomām, tad tas vēl neko nenozīmē, svarīgi ir tas, ko viņš piedzīvos un cik sistemātiski attīstīs savas spējas un zināšanas. No vides ietekmes arī nekur nevaram izvairīties. Volfganga Amadeja Mocarta gadījumā visi vēlas pierakstīt vārdu “ģēnijs” jau agrā bērnībā. Vai tas ir pareizi? Apgalvo, ka mūziku viņš komponēja jau 6 gadu vecumā. Parasti gan nemeklējam, kādi tad bija viņa komponētie skaņdarbi bērnībā. Savu pirmo lielisko skaņdarbu viņš radīja tikai 21 gada vecumā, līdz tam vairāk tā bija kā kompilācija no citu komponistu darbiem, un tas ir pašsaprotami, ja ticam tai teorijai, ka katram, lai gūtu augstus sasniegumus, ir nepieciešams 10 tūkstoš stundu (apmēram 10 gadu) pavadīt sistemātiskos treniņos. Mocarts to “saskaitīja” jau 21 gada vecumā. Varbūt tolaik un arī pašlaik ir simtiem šādu potenciālo “mocartu”, taču viņi “saskaitīs” tikai līdz 4 tūkstošiem stundu?

Pētījumā pirmais grūtākais uzdevums bija atrisināt jautājumu, ko pašlaik saprotam ar jēdzienu “talants”. Vai to uzreiz var attiecināt uz bērnu, vai tomēr jāatrod kādi citi apzīmējumi? Jēdzienu “talants” attiecina uz pieaugušajiem. Par pieaugušajiem mēdz teikt – talantīgs cilvēks, ja viņš jau ir kaut ko sasniedzis, turklāt – ko ievērojamu. Joma nav svarīga, māksla vai mašīnbūve, vai pedagoģija. Talantīgs cilvēks būtībā ir guvis tādus sasniegumus, kādus citi nav guvuši, ilgā laika periodā. Turpretī no bērna (ar retiem izņēmumiem, varbūt sportā) viņa sarežģītajā attīstības posmā nav jāgaida pasaules mēroga sasniegumi; tādi var būt, bet tādi drīkst arī nebūt. Jā, mēs visi esam pacilāti, uzzinot, ka bērni no Latvijas ir guvuši panākumus kādā starptautiskā olimpiādē. Bet dzīve nav olimpiāde, un bērnam nākotnē, kad viņš būs pieaudzis, būs jāgūst sasniegumi savā jomā.

Tātad talants ir kā iespējamība visiem bērniem. Un viens fizisks trūkums nenozīmē, ka nevar būt talanta iespējamība, arī bērniem, kuri mācās speciālajā izglītībā?

Jā. Visiem, izņemot gadījumus ar tik smagām veselības likstām, ka traucēta ir visa attīstība.

Pretī potenciāli talantīgiem bērniem vajadzētu talantīgus skolotājus.

Jā. Talantīgi skolotāji ir viens no nosacījumiem, lai bērna spējas varētu attīstīties. Ja lasām citu valstu pieredzi, tad varam uzzināt par problēmām un to risinājumiem, kā sagatavot skolotājus, lai viņi varētu veiksmīgāk identificēt bērna talanta potenciālu un spētu radīt apstākļus spēju attīstībai. Taču ik pa laikam atrodama informācija, ka skolotāju vidū ir daudzi, kas nevēlas atzīt un reaģēt uz dažādiem bērna talanta attīstības līmeņiem, ka daudzi strādā, pieņemot, ka bērna spējas ir relatīvi līdzīgas.

Latvijā pašlaik ir nozīmīgi pieņemt nesasteigtus lēmumus un palīdzēt skolotājam gan sagatavoties, gan uzsākt pirmo, sagatavošanās, posmu, kura laikā katrs “izārstē” savus mītus par bērna talanta attīstību, kaut nedaudz iepazīstas ar zinātniskajiem pētījumiem un metodiskajām pieejām. Katram talantīgam skolotājam “bērna talanta tēma” var kļūt par galveno darbības aspektu.

Klasē ir daudz bērnu, dažiem augsts spēju līmenis jau skaidri redzams. Kā skolotājam ar tādiem strādāt? Ņemt tikai tālāk uz priekšu mācību vielu vai vedināt iet dziļumā?

Bērni ar augsti attīstītām spējām bieži vien skolotājiem ir liels izaicinājums, jo mācību saturs viņiem nav pietiekams. Dažreiz viņiem jau ir zināšanas un prasmes, kas mācību stundās vēl tik būtu jāapgūst, vai arī viņi jauno mācību saturu uztver ievērojami ātrāk nekā klasesbiedri un var sākt garlaikoties, taču citiem vēl vajag palīdzību un vingrināšanos.

Veicinot bērna talanta attīstību skolā, parasti domājam par piemērotu prasību izvirzīšanu un par tādiem uzdevumiem, kas ļauj viņiem augt un pilnveidot savas spējas. Bieži vien tie ir uzdevumi, kas vienaudžiem vēl būtu par sarežģītiem. Lai mācību saturs atbilstu bērnu mācīšanās vajadzībām un iespējām, ir nepieciešama individualizācija vai diferenciācija.

Ja ir bērns ar augsti attīstām spējām, tad ir lietderīgi pieņemt lēmumu, ka viņam nepieciešams mācīties “ātrāk”, jo šiem bērniem stundā, kura orientēta uz vidējo spēju līmeni, ir par lēnu. Varbūt viņš var apgūt vairāku klašu mācību saturu īsākā laika posmā? Pareizie lēmumi skolotājam ir jāpiemeklē katram bērnam atbilstīgi viņa spēju līmenim. Paaugstinātas grūtības vai daudzveidīgākas aktivitātes, t. i., “bagātāk”, ir iespējamas, ja skolotājs var piedāvāt papildu uzdevumus, projektus, iekļaujot tos mācību stundā vai arī regulāri ārpus mācību stundām.

Jāmācās visi mācību priekšmeti.

Visi der – ja tas pilnveido bērna spējas. Taču kas notiek ar bērnu, ja mācību laikā viņš nemaz negūst atbildes uz jautājumiem, kas viņu interesē? Iedomāsimies, kā justos pieaugušais, katru dienu ejot uz darbu, kas viņu it nemaz neinteresē. Cik ilgi? Jā, pieaugušo vēl var sasaistīt ar labu algu kādu laiku.

Var gadīties arī tā. Bērns ir apveltīts ar lieliskām spējām matemātikā, ir atrasts mentors – pieaugušais, kas tās sistēmiski trenē, bērns mērķtiecīgi tam velta daudz laika. Tad sākas pusaudžu gadi. Bērns atklāj, ka viņam nav draugu. Un viņš pamet savu matemātikas pasauli – es eju sociālajā vidē! Vai mēs esam tik gudri un pacietīgi, lai bērnu atbalstītu “vieglāk” iziet pusaudžu laiku, nepazaudējot savas spējas un intereses matemātikā? Katram bērnam tas ir citādi. Pavisam vienkārši – tas atkarīgs no katra personības iezīmēm. Ja bērnam nepatīk būt aktīvam sociālajā ziņā, tad viņš arī pusaudžu gados visdrīzāk paliks savās nodarbēs, bet, ja viņam patīk citu sabiedrība, ir sociāli aktīvs, var arī uz laiku pamest savas intereses. Tad svarīgākais – šajā periodā no gudrajiem pieaugušajiem saņemt tik daudz informācijas, lai pusaudzis saprastu savu spēju stiprās puses, kas no jauna palīdzētu atrast izaugsmes jomas un iekšējo motivāciju gūt sasniegumus.

Vācijā zinātnieki ir secinājuši, ka bērni piedzīvo vilšanos izglītības sistēmā, jo nav guvuši atbalstu savām interesēm, nav saņēmuši svarīgus izaicinājumus spēju attīstībai, t. s. “vilšanās spirāle”. Apmēram 12 % bērnu piedzīvo vilšanos bērnudārzā, 53 % – sākumskolas posmā, no 11 līdz 15 gadiem 27 %, pēc 16 gadiem – 6 %. Kā samazināt “vilšanās” procentu?

No kā ir atkarīgs tas, vai pusaudzis, pametis novārtā savas spējas, savu sirdslietu, pie tā atgriezīsies? Vai no līdzās esošā pieaugušā?

Tas atkarīgs no tā, kā viņam izdosies noturēt savas intereses. Par ģēnijiem gan mēs uzzinām, ka ir vienalga, ko skolotāji viņam teikuši, var pat izslēgt no skolas, pieaugušie var tevi norakstīt, taču tik un tā viņi ir noturējušies. Piemēram, Enriko Karūzo mūzikas skolotājs teica: “Tu nevari dziedāt, tev vispār nav balss!”; Luijs Pastērs ķīmijā tika novērtēts kā viduvējs, kad viņš apmeklēja koledžu; Vinstons Čērčils tika uzskatīts par nespējīgu mācīties; amerikāņu rokmūzikas leģenda Nīls Daimonds tika izslēgts no kora.

Talants pats sev ceļu izlauzīs... Ienāca prātā stāsts par Dullo Dauku. Viņš ielauzījās arodā pat par spīti tam, ka meistars viņam neko neierādīja, jo Dauka bija apķērīgs, ieinteresēts. Zinātkārs puika, tikai bez gudriem pieaugušajiem līdzās.

Bērni ar augstu talanta potenciālu paši tiks galā ar visu – tas ir viens no mītiem. Talantīgi bērni nevar paši sevi mācīt. Skolotāja loma ir izšķiroša, gan lai pamanītu, gan lai veicinātu spēju attīstību. Tāpat kā “zvaigžņu” sportisti trenējas kopā ar kvalificētiem treneriem, tāpat bērniem ar augstām spējām vajag skolotāju, kas plāno izaicinājumus un atbalsta viņus.

Projekta laikā piezvanīja kāda mamma un izstāstīja sāpīgo pieredzi par savu bērnu. Puisēns, gandrīz kā Dauka, agri parādījis unikālas iezīmes. Jau mazs bērns būdams, ar šķērēm no baltas lapas izgriezis vizuālus tēlus ar sarežģītām detaļām. Vecāki nav tam pievērsuši īpašu uzmanību. Sākumskolā audzinātāja jau ziņojusi vecākiem, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, viņš negrib pakļauties, neizrāda interesi lasīt, grib visu laiku veltīt kaut kam savam. Viņu interesēja fizika un citi eksakto zinātņu jautājumi, vecāki atbalstīja, pirka nepieciešamo zinātniskajiem eksperimentiem mājas apstākļos. Sākumskolā zēns cerēja, ka varēs attīstīt to, ko grib, gūt atbildes uz daudziem sev svarīgiem jautājumiem, bet skolotāji jau pirmajās klasēs pateica, ka jāiet uz ... pedagoģiski medicīnisko komisiju. Vecāki, to dzirdot no kompetentiem cilvēkiem, arī aizgāja. Sākumskolas beigās bērns jau bija iemantojis daudz veselības problēmu, arī vecāki. No jauna viņš atdzīvojies tad, kad, salauzis kāju, pats izgudrojis sev pārvietošanās ierīci. Pamatskolā nonācis jau ar dziļu nolemtību, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Jā, komisija bija ieteikusi ar zēnu strādāt individuāli, bet skolotāji atbildējuši, ka nav laika to darīt. Nomainīta skola, taču nekas nav mainījies. Bērnam jau pastiprinājušās veselības likstas, lietojis zāles. Kādu dienu šis zēns, tobrīd 8. vai 9. klases skolnieks, sapratis, ka ar viņu kaut kas ļoti nav kārtībā, agri no rīta skolā nostājies uz palodzes pie atvērta loga. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ tai brīdī kāds gājis garām un zēnu no palodzes norāvis.

Tādā situācijā var nonākt bērns ar savām unikālajām interesēm un spējām, ja pieaugušie skolā to nepamana. Šāds gadījums, kad bērnam nav blakus gudra skolotāja, nav vienīgais. Zēns vēlreiz nomainīja skolu, un ir jautājums, kas ar viņu notiks tālāk. Ilgu laiku viņam būs jāatveseļojas no sistēmas, jāatgūst pārliecība par saviem spēkiem.

Ir tāda patiesība: jo ātrāk talanta potenciālu ieraudzīs un pieņems lēmumu, kā to vislabāk attīstīt, jo ātrāk cilvēks dzīvē gūs unikālus sasniegumus. Iespējams, mums varēja rasties savs Einšteins...

Skumjš stāsts par atlikto dzīvi. Bet kam būtu jānotiek, lai attaptos, lai mainītos?

Mana pārliecība ir tāda: ja vēlamies izglītības politikā iekļaut virzienu – sargāt un attīstīt katra bērna talanta potenciālu, tad skolotājam pašam ir talantīgi jādomā. Nekad nevienam priekšā nenoliks pilnīgu instrukciju, recepti, kā rīkoties gluži visās situācijās. Tas būtu vienkārši – ja tu ievērosi visus noteikumus, rezultāts būs labs. Taču ir jāredz katrs un jāsāk ar katru viņa unikālajā vietā. Jāsaprot, kad jāpagaida. Pacietīgi un uzmanīgi gaidīsim! Gan izšķilsies!

Mums ļoti jādomā par to, kā padarīt skolotājus intelektuāli spēcīgākus un ar īpašiem laika resursiem bērna spēju veicināšanai.

Un arī sirdsgudrākus. Atkal atgriežamies pie jautājuma par skolotāja talantu. Kas ir talantīgs skolotājs?

Skolotāja profesija balstās uz diviem talanta veidiem, un abiem jābūt vienlīdz labi attīstītiem: intelektuālajam un sociālajam, kas ir īpaša spēja veidot nobriedušas, konstruktīvas attiecības ar citiem cilvēkiem un līderība.

Tas nav talantīgs skolotājs, ja viņam piemīt tikai viens no talanta veidiem. Citiem vārdiem sakot, svarīgi, lai skolotājam būtu gan sirds, gan galva darbotos pilnībā. Ir tā, ka sociālo talantu skolotājs ikdienā trenē, viņš ir spiests to darīt, jo dzīve noliek priekšā izaicinājumus, kaut kā ar tiem jātiek galā. Vai skolotājs apzināti trenē savas intelektuālās spējas? Es tā nejautāju, lai vainotu skolotājus, ka viņi neatrod laiku sevis pilnveidei. Kā to var darīt, zinot, kā skolotāji visus pēdējos gadus ir nodarbināti, būdami pārslodzē, iegrimuši savās eksistenciālajās problēmās... Taču par to ir jādomā. Vienlaikus uzskatu, ka mums ir daudz talantīgu skolotāju, kas dara maksimālo, lai paši attīstītos.

Skolotājam ir jāpieņem milzum daudz lēmumu. Te saskaramies ar lēmuma pieņemšanu un gudru rīcību. Skolotājs ierauga bērnu, kuram acis zib. Dažus mēnešus ir jāpavēro, uz kuru pusi vairāk “zib”, un, kad radusies daudz maz skaidrība par bērna spēju stiprajām un arī vājajām pusēm, ātri jāpieņem daudz lēmumu: kā šim bērnam ir jāpalīdz?

Te ir vēl kāda problēma saistībā ar visas sabiedrības attīstību. Manuprāt, mēs visi šūpojamies tādā vieglumā, izklaides koncepcijā. Lai notiktu bērna talanta attīstība, katru dienu viņam būtu jāpārvar kaut nelielas grūtības. Tātad zināmā mērā jāmaina mācīšanās kultūra. Skolotājam tas būtu jāizskaidro skolēnam un jāsaka – mīļo bērniņ, ziņo man, ja es tev esmu iedevis uzdevumu, kas tev ir nedaudz par vieglu! Ja skolēns katru dienu priecājas – oi, man atkal desmit balles, – tad patiesībā par to būtu gauži jāraud, jo viņš grib dzīvot viegluma eiforijā. Nav uzreiz jādod pats, pats grūtākais, bet skolotājam jāprot pamazām likt klāt grūtuma pakāpi, tikai tā var virzīties uz priekšu.

Jā, nemitīgi jābūt mazam izaicinājumam. Un kvalitatīvā puse ir svarīgāka par kvantitatīvo?

Katrs talanta veids atšķiras. Pat intelektuālajā jomā bērna potenciāls var izpausties kādā vienā aspektā, piemēram, valodā vai matemātikā vai vairākās, tāpēc skolotājam lēmumi jāpieņem, raugoties uz konkrēto bērnu. Svarīgi ir divi principi, pēc kuriem pieņem lēmumus konkrētā situācijā. Vienu sauc par paātrināšanu, otru – par bagātināšanu. Bagātināšana nozīmē dot dziļāk, plašāk, nesteidzoties uz priekšu. Savukārt paātrinājums nozīmē ļaut ļoti ātri skriet uz priekšu. Manuprāt, Latvijā ar paātrinājumu sastopamies vienīgi tad, kad vecāki nolemj – palaist ātrāk bērnu uz skolu. Tas pārsvarā ir vecāku lēmums. Taču jāuzsver, ka ļoti jāņem vērā bērna individuālās īpatnības. Varbūt ir labāk nevis paātrināt, bet bagātināt? Piemēram, ar šahu, vijoļspēli u. tml.? Pievienot attīstībai kaut ko unikālu. Jāskatās uz bērna talanta potenciālu. Ja bērnam ir padziļināta interese par matemātiku, bērnam var dot paātrinājumu tikai šajā ziņā, piemēram, vēl esot pirmsskolā, matemātiku – tikai šo vienu priekšmetu! – mācīties jau sākumskolas pirmajā klasē. Un tad, kad šis bērns sāks mācīties pirmajā klasē, viņš varbūt jau ies mācīties matemātiku ceturtajā klasē. Arī tāds var būt paātrinājums. Vai ir kādi šķēršļi, lai tā rīkotos? Te nevajag nekādas pavēles, nevajag Ministru kabineta noteikumus. Ja būs pavēles, tad gan var rasties jaunas problēmas.

Ko tad, ja vecāki redz, ka bērnam tā pati matemātika padodas ļoti labi, un lūdz skolotāju dot grūtākus uzdevumus, bet skolotāja atbilde ir – tāpat jau ir labi? Programma ir tāda, mums jāiet saskaņā ar to...

Skolotājs tad nespēj pieņemt lēmumus. Visiem dot vienādi ir vienkāršāk. Es neko nepārmetu skolotājiem. Tomēr gribu teikt – mums jāizturas saudzīgāk pret bērnu smadzenēm. Skolotājs klasē var pielāgot situācijai atbilstošu algoritmu. Un skolēniem pateikt: “Šodien jūs varat izvēlēties. Taču izvēlēties drīkst tad, kad paveikts vismaz viens no pirmā līmeņa uzdevumiem.” Iet uz otro vai trešo līmeni, tā ir skolēna izvēle. Un skolotājam draudzīgi jāaprunājas ar bērnu. “Tu taču varēji šodien būt drosmīgāks, tev nepieciešams attīstīt domāšanas ātrumu. Kāpēc tu izvēlējies tikai pirmo līmeni? Kādēļ šodien tev bija grūti plānot “izaicinājumus” sev?” Tās ir sarežģītas un vienlaikus arī vienkāršas sarunas. Mums ir jābūt gudriem pieaugušajiem. Es vairāk baidos par to, ka bieži vien tādi neesam, ka paši nedomājam, ka baidāmies ieraudzīt un izlemt.

Nosacīti var runāt par divu veidu talantīgiem bērniem. Ir akadēmiski spēcīgie, ātrās attīstības bērni, un ir tādi, kuri ir apdāvināti kādā jomā, bet vienlaikus viņiem ir arī kādas sociālas problēmas, Aspergera sindroms u. tml. Kā skolai strādāt ar vieniem un otriem?

Jā, mēs visi esam atšķirīgi, bet es te nesaskatu problēmu. Par to nebūtu jāsatraucas. Lai bērns ar autisma iezīmēm mācās sev ērtajā ātrumā, jā, varbūt jāatrod kāds cita līmeņa treniņš. Neviens nav jānoraksta vai jāparaksta – nav un nebūs nekādas spējas. Tāpat bērni ar hiperaktivitātes pazīmēm, ar mācīšanās traucējumiem. Katram bērnam ir talanta potenciāls kādā jomā, specifisks, nenoskaidrots maksimums un personības vienreizīgums. Jautājums ir par to, vai kāda bērna diagnoze nerada skolotājiem uztveres problēmas.

Vai ātrie bērni vienmēr ir zaudētāji, ja skolotāji viņiem liek palīdzēt citiem klasesbiedriem? Varbūt arī talantīgie no tā ko iegūst?

Vispirms – visi bērni ir brīnišķīgi, gan ātrie, gan lēnie, tas tikai apliecina, cik mēs esam vienreizēji. Vai skolotājs drīkst šādi izmantot kādu bērnu, lai palīdzētu citam? Atbildes var būt dažādas. Piemēram, ir matemātikas stunda, tātad ir paredzēts laiks un telpa, lai skolēns to pilnvērtīgi izmantotu savu intelektuālo spēju attīstībai, un tad ātrajam skolēnam (vai kā citādi mēs viņu nosauktu) varētu būt jautājums: “Kāpēc, skolotāj, tu man liec palīdzēt tai meitenei, kura pati netiek galā?” Cita lieta, ja skolotājs rīkotos apmēram tā – vispirms raksturo, ko konkrētais skolēns spēj intelektuāli paveikt, precīzi izdarīt, un tad saka: “Mēs jau iepriekš abi esam vienojušies, ka būtu ļoti labi, ja tu meklētu iespējas sev trenēt arī sociālās spējas. Vai tu tam piekrīti? Vismaz spēju labi vadīt sarunas. Es jau saprotu, ka tev tas ne visai patīk... Šodien ir brīnišķīga iespēja. Aizej pie tās meitenes ...” Iegūs abi skolēni. Tikai tā var ātros lietot atbalstam.

Bet, ja ātrajam bērnam jau ir labas sociālās iemaņas?

Tad ne. Tad skolotājam jārūpējas, lai viņš attīsta savas intelektuālās prasmes. Stundas laiks jāiemācās izmantot pilnvērtīgi ne tikai skolotājam, arī bērnam.

Vai vajag bērnus sadalīt pēc spējām (klases – a, b, c)? Klase ir liela, bērni – dažādi, kā skolotājam rīkoties, lai palīdzētu vieniem (ar augstu spēju pakāpi) attīstīties, nepazeminot citus?

Divi galvenie principi lēmumu pieņemšanai ir tie paši: paātrināšana un bagātināšana. Ko īsti varam grupēt? Sagrupēt bērnus ļoti agrā vecumā, ļoti jūtīgajā bērna attīstības posmā, ir riskanti. Mēs nezinām, kas ar bērniem var notikt. Piemēram, Einšteins esot tikai četros gados sācis runāt un septiņos gados – lasīt.

Ko un kādēļ grupēt? Drīzāk jau līdz brīdim, kad bērniem beidzas pusaudžu vecums, mācību procesā neko nevajadzētu grupēt. Vajadzētu tikai saprast, ko un kā katram palīdzēt. Pusaudžu gadu beigās grupēšana notiek – jau tagad. Tad skolēni paši spēj lemt, izvēlas mākslas vai sporta skolu, vai ko citu pēc savām interesēm.

Vai varam atrast kādus resursus ārpus mācību procesa, kurā var sastapties dažāda vecuma bērni ar savām īpašajām interesēm? Tas ir labs jautājums. Piemēram, no visa Saldus rajona dažāda vecuma bērni sasēžas vienā autobusā un brauc uz Druvas vidusskolu pie skolotāja Normunda Svētiņa, kur mācās programmēt u. tml. Tur ir viens ģeniāls pedagogs, kas prot brīnišķīgi iesaistīt arī savus bijušos skolēnus.

Vai atkal – citā skolā ir īpaša zinātnes diena, kad dažāda vecuma bērni satiekas pie fiziķa un visu dienu risina savus unikālos jautājumus, kas pierāda, ka nebūt nav tā, ka viss interesantais atrodas ārpus skolas.

Vēl šāds piemērs. Stundu sarakstā paredz vienu noteiktu laiku (ne katru dienu), kad katrs bērns strādā pēc savām interesēm, dara to, kas viņu saista. Vai nav skaisti? Un ko tas daudz prasa? Vai skolotājam īpaši jāgatavojas? Nē! Ko vajag? Palīdzēt skolēniem saprast, ko nozīmē darboties atbilstīgi savām interesēm. Un vēl – nesatraukties un nesatraukt tos bērnus, kuriem vēl nav savu interešu vai kuri tās vēl nav apzinājušies. Taču virziens ir pateikts, un būtu labi katru dienu atgādināt – šodien tu vēl nezini, kas tevi interesē, bet rīt tu zināsi. Ir lieliski sev uzdāvināt skaistu interešu meklēšanas laiku. Protams, visā šajā procesā gan jau būs kas tāds, kas skolotāju arī apgrūtinās, kādi skolēnu meklējumi un atziņas, taču kopumā tas ir brīnišķīgi.

Kādu stratēģiju izvēlēties vecākiem un skolotājiem, ja ir reti, netipiski gadījumi, kad bērns ir neapšaubāmi spējīgs vairākos virzienos – 3, 4, 5? (Dzejnieks Harijs Heislers bija arī talantīgs šahists, dambretists, bokseris, mūziķis un gleznotājs.) Vai mēģināt attīstīt visus, saskaroties ar ierobežotiem laika un vēl citiem resursiem, vai apzināti kaut ko neattīstīt? Kā to saprast, ko upurēt?

Tas ir brīnišķīgi, ja ir daudz spēju. Gan intelektuālais, gan mākslinieciskais, gan psihomotorais talants. Iespējams, ka cilvēks var nodzīvot laimīgu, pilnvērtīgu dzīvi, darbojoties visos šajos virzienos. Tikai ļoti labi būtu šādam bērnam vai jaunietim apzināties, ka augsti sasniegumi būs tikai tajā jomā, kurā visvairāk ieguldīs pūles. Blakus vajag gudru pieaugušo, kurš māk atspoguļot to, ka, izkopjot šīs spējas, tu varētu būt tas, attīstot tās, tu sasniegtu to. Nekas vairāk šādiem bērniem arī nav jāpasaka. Viņiem pašiem jālemj, tā būs viņu dzīve. Mēģināt izkopt visus virzienus? Ja cilvēkam ir talanti piecās sešās jomās, tad jāapzinās, ka zemes dzīve ir par īsu, lai visus vienlīdz attīstītu. Taču kurš pateiks, ka tā nevajag dzīvot – darboties visās jomās, ja tas dod prieku?

Projekta laikā – mūsu ierobežojošais ietvars bija bērna talanta attīstība izglītības iestādē – izveidojām talanta globusu, kas parāda iespējas, kā domāt par bērna talanta attīstību un svarīgākajiem faktoriem. Galvenie cilvēkdarbības veidi, kā talants var izpausties – intelektuāli, mākslinieciski, sociāli, psihomotori, praktiski. Tagad iztēlosimies, kas būtu vajadzīgs izcilam juvelieriem! Noteiktas spējas visās jomās? Tas pedagoģiskajā procesā ir pats svarīgākais – iemācīt bērnam ieguldīt pūles savu spēju attīstībā. Ja bērnam tas pazūd, ja negrib vairs pūlēties pats savā labā, ir nopietni jājautā – kas noticis? Kāpēc viņš negrib neko darīt?

Kas ir kreativitāte? Ātrums, ar kādu cilvēks var dzīvē gūt sasniegumus. Tā ir īpaša domāšana, kas ir attīstāma. Svarīgi, lai tā piemistu pašam skolotājam. Cilvēks var atdot tikai to, kas viņam pašam pieder. Skolotājs var teikt “radošs uzdevums”, bet tur var nebūt ne kripatiņas no tiem radošās domāšanas procesiem, kuriem tur jābūt.

Un vēl svarīga ir vide. Ģimenes vide, izglītības iestādes iekšējā vide, lai tā būtu tāda, kas palīdz bērna talantam augt, attīstīties.

Mājaslapā (sk. raksta sākumā) varat atrast gana daudz materiālu par intelektuālo, sociālo un psihomotoro jomu, bet par māksliniecisko un praktisko daudz neatradīsiet. Tādēļ, ka pietrūka laika, ka mūsu komandā nebija daudz cilvēku. Mākslinieciskajā jomā skolai nav atvēlēts daudz laika, arī praktiskajā jomā bērnam skolā grūtāk sevi izpaust. Piemēram, kā bērnam parādīt savas spējas, ja viņu ļoti interesē mašīnbūve? Vai atkal – sestās klases skolēns nolēmis radīt pasaulē nebijušu tomātu sugu. Vecāki ir ieguldījuši resursus, ir uzceltas siltumnīcas, zēns dzīvo tikai tajā pasaulē. Skaisti. Bet kā par to uzzināt skolā, ja dabaszinībās viņam tikai 4 balles? Ļoti maz iespēju. Jāapzinās, ka ne jau visas bērnu intereses izglītības sistēmā atspoguļojas.

Un vēl. Mēs radījām “stāstu” par bērna talanta potenciālu, redzējumu, kā bērns skolā var parādīt savas spējas. Izraudzījāmies metaforu “sēklas grauds”, kas ir simbols dzīvībai, arī neattīstīto iespēju pārpilnībai. Bērna talanta potenciāls var atrasties “snaudošā pakāpē” ļoti ilgi, un neviens neko neredzēs. Var būt “dīgstošā pakāpē”, taču mums joprojām grūti kaut ko ieraudzīt. Tās ir situācijas, kādās skolotāji arī satiekas ar bērniem. Un tad jau ir tā daļa, kur ikvienam skolotājam vajadzētu būt tik redzīgam, ka vairs nedrīkst izlikties, ka nesaprot, kas tur veidojas – “plaukstoša pakāpe”. Visbeidzot, pēdējā pakāpe, kad bērna spējas ir ieraugāmas ļoti augstā pakāpē, un to attēlojām kā “ziedošu augu”. Pārliecība ir tāda, ka skolas laikā nav jāgaida augļi. Skolotāj, to negaidi! Dzīvē tie būs. Tev ir jāsagaida pirmie ziedi.

Taču klase var būt pilna ar bērniem dažādās talanta attīstības pakāpēs. Pirmajās divās skolotāju uzdevums ir tikai būt uzmanīgiem, nekāpt virsū, neraut ārā, nepārbaudīt, cik tur ir dīgļu. Pēdējās divās – darīt visu iespējamo, lai bērna spējas tiktu attīstītas.

Vai nav tā, ka tiem bērniem, kuri bieži brauc uz olimpiādēm, dabū daudz atzinības, reizēm sāk bremzēties attīstība? Varbūt šos bērnus par daudz saslavē. Kāds ir jūsu skatījums?

Jautāšu pretī: vai jums nešķiet, ka līdz šim bērna talants ļoti bieži tiek saistīts tikai ar viņa sasniegumiem mācību olimpiādēs? Tā ir šaura domāšana. Visai bieži skolēnu pierunā aizbraukt piedalīties olimpiādēs. Ja bērnam intelektuālais potenciāls ir ļoti augsts, tad viņš būtībā var piedalīties visās olimpiādēs. No bērna viedokļa skatoties, varētu būt tā: man šis skolotājs patīk, tāpēc piedalīšos olimpiādē, šis man ne visai, tāpēc neiešu. Bērns var arī neapzināties savas intelektuālās spējas. Viņš apzinās tikai iespējas “aizstāvēt savas skolas godu”. Kāda sadarbība bērnam ir izveidojusies ar skolotāju, cik labi viņš apzinās savas stiprās un vājās puses? Ja skolēns netiek īpaši trenēts olimpiādei, taču ilgstoši skolotājs plāno bērna spēju attīstību, un abas puses to darījušas pēc labākās sirdsapziņas, tad skolotājs pirms olimpiādes varētu teikt apmēram tā: “Klau, vai tu gribētu pārbaudīt savus spēkus? Tās nav Olimpiskās spēles, par medaļām nedomāsim, bet tā ir interesanta iespēja.” Vai pat tā: “Aizbrauc, lai tu pārliecinātos, kā tu spēj domāt stresa apstākļos.” Manuprāt, tāda attieksme un tādu sarunu pietrūkst. Reizēm pat saka tā, ka skolotājam, pirms viņš kādu bērnu sūta uz olimpiādi, jābūt ļoti zinošam par šo olimpiādi. Olimpiādes bērnus var arī traumēt.

Ir dzirdēts par talantīgiem bērniem ar plašu interešu loku, kuri nespēj noenkuroties, un, beidzot vidusskolu, tādiem grūti izvēlēties, kurp tālāk doties. Vai ir tā, ka pieaugušajam jāuzspiež virziens? Jaunietis tam piekrīt, sāk iet tajā virzienā un pēc tam pats saprot – jā, tas ir mans vai arī – nē, to nu es tiešām nevēlos.

Ja pēc vidusskolas jaunietis nezina, kurp doties, tad ir daudz zaudētā laika, un blakus nav bijuši pieaugušie, kas spējuši ieraudzīt bērna īpašās spējas un palīdzējuši tās apzināties. Vēl nav pieņemts lēmums par savu dzīvi? Bērnam augot būtu jāuzrodas sapratnei, kādā jomā ir spējas, kas ir stiprās puses, kas – vājās. Kamēr bērnam dodam tikai sausas, formālas atbildes summatīvajā un arī formatīvajā vērtējumā, tikmēr viņam neradīsies sapratne pašam par sevi un to, ko iesākt ar savu dzīvi.

Vai vajag piespiest? Medijos esam lasījuši, ka Raimondu Paulu piespieda spēlēt klavieres, un tagad mums ir ģeniāls komponists, taču par viņa bērnību maz ko zinām. Bērns var ar interesi un sistemātiski attīstīt savas spējas kādā jomā tikai tad, kad viņam ir iekšējā motivācija. Ja no ārpuses nāk spēcīga “ārējā motivācija”, tā var nodarīt vairāk ļauna nekā laba. Tātad mums jābūt tik redzīgiem, lai visu laiku rūpētos par iekšējo motivāciju.

Lieliski, ja skola piedāvā plašu interešu izglītības klāstu, vecāki arī virza bērnus uz dažādiem pulciņiem. Kā neapmaldīties lielajā piedāvājumā?

Jautājums ir par to, kur pats bērns grib ieguldīt lielākas pūles. Enerģijas daudzums katram bērnam arī atšķiras. Jo bērns ir jaunāks, jo labāk būtu ļaut viņam izklejoties pa dažādām interešu izglītības jomām. Lai sākumskolas posmā izmēģina daudz ko! Tā vajadzētu izveidoties pieredzei, kas ļauj apzināti izvēlēties savu interešu jomu. Var arī vēlāk atgriezties pie kaut kā agrāk jau pamēģināta. Tikai nevajag vienlaikus sūtīt bērnu uz visiem iespējamajiem interešu izglītības pulciņiem. Kas notiks, ja viņš tā pārpūlēsies, ka neko vairs negribēs? To sauc par vecāku egoismu – vēlmi piepildīt paša neīstenotos sapņus sportā vai mūzikā, vai mākslā.

Lūdzu, dažus praktiskus ieteikumus skolotājiem! Bieži dzirdam – klasē daudz dažādu bērnu, kā sagatavoties, lai aptvertu visus?

Jā, tas bieži vien dzirdēts no skolotājiem. “Manā klasē ir trīsdesmit skolēnu, ko tad te var darīt, es taču nespēju sagatavot trīsdesmit dažādas stundas.” Zinātnieki atbild ar pretjautājumu: “Vai tad 7V mācības funkcionē? Kā būtu ar vienu mācību stundu, kas balstās uz to, ka vienu tēmu var apgūt atšķirīgos veidos?” Ko nozīmē 7 V? Visi viena vecuma bērni vienā laikā un vienā telpā kopā ar vienu skolotāju un vienādiem mācību līdzekļiem vienlīdz labi sasniedz vienu un to pašu mērķi? Ja meklējam, kā kļūt talantīgākiem domātājiem, kā darīt citādi, tad ir jāpārveido šī formula – vismaz līdz 6V vai 5V. Cik daudz pārveidosim, tik talantīgi esam. Kāpēc jābūt vienam mērķim? Mēs taču visi esam tik atšķirīgi. Nē, mums kā rūpnīcā vajag visiem vienu mērķi! Vienlīdz labi? Nekad tā nebūs. Samierināmies, taču ļaujam iet katram uz priekšu. Kāpēc mums jāizvēlas vienādi līdzekļi? Lai paliek kaut vai trīs, pat divi. Viens skolotājs un viena telpa. Un varbūt pat ne telpa.

Kā rīkoties skolotājam, kurš saprot, ka skolēns, ar kuru viņš strādās, ir talantīgāks par viņu pašu? Kā veidot vidi, lai talantīgs skolēns organiski realizētu savu talantu?

Man tas liekas gaužām vienkārši. Jāmeklē iespējas bērnu atdod tālāk, nevis dusmoties, ka viņu interesē tas, kas pašu neinteresē, un iegrožot bērna spēju attīstību.

Atceramies paātrināšanas principu! Rīgas skolām šādos gadījumos rīkoties ir pavisam viegli – jāizmanto augstskolu resursi. Piemēram, mācoties vidusskolā Rīgā, skolēns jau var iet uz RTU kaut ko paklausīties. Doma ir tā pati, dot skolēnam izaicinājumus, lai viņam būtu kaut mazliet grūtāk. Labi, es kā skolotājs vairs nevaru neko izdomāt, bet es varu rūpēties, lai skolēna spēju attīstība neapstājas.

Kāda atbalsta sistēma varētu līdzēt skolotājam, kurš, iespējams, jau ir fiziskā un emocionālā pārslodzē?

No vienas puses, tas ir izglītības politikas jautājums. Vai gribam, lai mums ir gudri, domājoši skolotāji? No otras puses, tās ir cilvēka individuālās vajadzības. Pieaugušam cilvēkam kādā brīdī pašam jāsaprot, kas ir viņa psihes sargājošie mehānismi. Neviens cits jau nesargās.

Jā, tas varētu būt pētījuma temats – meklēt atbildes, kāpēc skolotāji nespēj nosargāt paši sevi. Bieži vien atbildes meklējamas vēlmē būt paklausīgam teicamniekam, pilnīgi visu izdarīt bez kļūdām. Pieaugušam cilvēkam vajag pilnvērtīgu skatījumu pašam uz sevi. Kamēr viņš alkst pēc ordeņa, uzslavas, šādas stabilitātes viņā nav. Un, ja vēl pedagoģiskās padomes sēdē viņu nostrostē par to, ka nav vajadzīgo panākumu olimpiādēs vai eksāmenos... Ja tev ir pārliecība, ja tu zini, kā tu strādā, tad liekam uztraukumam nav vietas. Ja tu esi pārliecināts, ka katram skolēnam spēj iedot to, ko viņam vajag, tad šaubām nevajadzētu grauzt. Arī skolotājam ir jāiemācās ticēt savām spējām, savam talantam.