Iespējas lielākai daudzveidībai skolotājiem un bērniem
Apkopoja Alnis Auziņš, Inese Leitāne, Silvija Apse, Skola2030. Foto no personiskajiem arhīviem.
Kristīne Boitmane, (49), Ventspils PII “Varavīksne” vadītāja
Jauno pieeju sāka īstenot pirms diviem gadiem kā pilotpirmsskola. Pirmsskolas vadītāja jau divdesmit ceturto gadu.
Vasarā mēs nestrādājām divus mēnešus. Atgriežoties darbā, saņēmām brīnišķīgu atgriezenisko saiti: parasti, pēc vasaras pārtraukuma uzsākot darbu, ir grūti savākt bērnus – sākumā ir jaukta vecuma grupas, ir haoss, bērni skrien, kaut ko ķer un grābj, bet šogad augustā pēc atvaļinājuma pamanījām, ka bērni ir pilnīgi citādi nekā iepriekšējos gadus, – grib darboties, paši meklē interesējošās lietas. Audzinātājas gan bija sagatavojušās un padomājušas, ko bērniem piedāvās, lai iešūpotos, taču to nemaz nevajadzēja, jo viņi gāja kompānijās pa centriņiem, paši pētīja un paši darbojās. Tā ir lieliska atgriezeniskā saite un pierādījums tam, ka divu gadu ieguldītais darbs ir devis rezultātus. Tagad skatījums uz jauno mācību gadu ir gaišāks. Esam tā skaisti un pareizi iešūpojušies, ir izstrādāta dokumentācija, jau maija beigās norunājām, ka vasarā padomāsim, ar ko varam sākt, kādus tematus aplūkosim.
Lielos vilcienos nekas nav jāmaina, iesim tālāk, vērosim, palīdzēsim virzīt bērnus tā, kā līdz šim. Turpināsim iesākto darbu pie saviem izvirzītajiem lielajiem gada uzdevumiem – 1) pašvadības un sadarbības, 2) brīvdabas un eko pedagoģijas, 3) sadarbības ar vecākiem, kas mums jau ir ļoti laba, un tagad pievienosim vēl vienu – lasītprasmes veicināšanu, jo šajā mācību gadā Ventspils pilsētā lasītprasmes attīstīšanai tiks pievērsta īpaša uzmanība. Gribam tai padziļināti pievērsties, jau sākot no trīsgadniekiem (būtībā mēs šo prasmi sākam attīstīt no silītes, jo pie mums katram bērniņam jau ir savs burtiņš), un izveidot analīzē balstītu plānu turpmākajai darbībai. Ir nepieciešama pēctecība – lasīt sākam mācīt pirmsskolā un tad pakāpeniski pārejam uz skolu. Būtībā visi mūsu bērni, aizejot uz skolu, jau prot lasīt. Vadlīnijās rakstīts, ka jālasa pēc spējām, un mums arī tā ir – varbūt kāds lasa pa zilbēm, kāds ātrāk, kāds lēnāk, bet lasa. Svarīgi ir saprast, kā uzlabot darbu ar tiem, kam sokas grūtāk, un ko darīt ar bērniem, kuri, jau aizejot uz skolu, lasa grāmatas. Pārējais mums ir – vide ir sakārtota un viss pārējais arī. Stresa mums nav.
Sākums. Kad vēl tikai paši sākām mācīties, mēs mainījām vidi un ļāvām pierast gan audzinātājām, gan bērniem. Vienlaikus ar vides pārkārtošanu attīstījām arī pašvadības prasmes. Ir ļoti svarīgi iemācīt bērnam, ka viņš var un drīkst darboties pats. Te klāt nāk arī sadarbība – bez tās nekā. Tas, mūsuprāt, ir pirmais, uz ko jāskatās.
Sākumā ar skolotājām norunājām, kā rīkosimies, sagatavojām centriņus, tad bērniem izstāstījām, ko var darīt, un vērojām viņus, vienkārši nedēļas divas ļāvām pierast pie apstākļiem – pat bez sasniedzamajiem rezultātiem. Un tad viss aizgāja! Galvenais ir nebaidīties darīt un nebaidīties kļūdīties. Kad pamani, ka kaut kas īsti neiet vai vajadzētu kaut kā citādi, tad ir jārunā, jāmaina. Šī attieksme palīdzēja mums ātri visu saprast. Varbūt citi sāks ar kaut ko citu, bet galvenais ir neko nesasteigt. Mūsu problēma ir, ka uzreiz gaidām rezultātu. Tā esam audzināti. Atceros, ka sākumā bija arī tāds kā pusšoks mums pašiem, un mūsu skolotājas teica: “Tā šķiet, ka mēs nemaz nestrādājam, neko nedarām!” Taču tā jau nav. Darām, tikai citādi, un tagad mēs arī sasniedzam daudz vairāk, nekā strādājot kā agrāk, kad vienas nodarbības laikā centāmies izdarīt to un to, tad slēdzām tematu un gājām tālāk.
Man pašai ir mazi mazbērni, un, raugoties uz viņiem, pati vēlreiz izeju cauri visam audzināšanas ciklam. Pirmsskolā šis pārmaiņu process notiek kolektīvi. Man pats svarīgākais ir visus iedrošināt. Nedodoties ceļā, nenonāktu pie pašreizējiem rezultātiem, un man šķiet, ka ikkatra ceļa gājēja ieguldījums ir svarīgs, citādi jau to nevarētu noiet. Protams, cilvēki ir ļoti dažādi, viens jauno pieņem brīvāk un ātrāk, citam vajag ilgāku laiku. No vadības puses skatoties, ar to ir jāsamierinās un jādod laiks. Bija grupas, kurām izdevās uzreiz, bija grupas, kuras ilgāk nevarēja pieņemt jauno, darīja daļēji, – skolotāja it kā atvēl darboties bērniem pa centriem, bet vienlaikus stingri uzrauga un regulē, nevis ļauj bērnam brīvi darboties. Bija arī darbinieki, kuriem bija jāaiziet, – viņi paši saprata, ka nespēj jauno pieeju pieņemt. Pieņemot darbā jaunus cilvēkus, vienmēr teicu, ka mēs esam labākā situācijā, jo mēs tagad drīkstam eksperimentēt. Tas uzrunāja.
Grūtības. Bija grūtības plānot, arī izstrādāt dokumentāciju, bet mēs nācām kopā, daudz runājām, meklējām ceļus, mainījām plānošanu. Gājām tādu loģisku ceļu.
Ieteikums. Man šķiet, ka tagad daudzi satraucas, ar ko sākt 1. septembrī, jo esam pieraduši, ka agrāk mums nolika priekšā standartus, un pēc tiem arī bija jāvadās. Bet tagad ir jādomā pašiem! Pats galvenais ir nebaidīties. Ja tu negribi un pretojies, tad nekas nenotiks un nesanāks. Ir vienkārši jāļaujas, jo bērni patiešām pasaka priekšā. Bet to ir grūti pieņemt. Ir jāmainās pašiem! Mēs pa šiem diviem gadiem esam mainījušies. Pārmaiņas nav sasniedzams nedēļas, divu vai mēneša laikā. Tiem, kas tagad to sāks no septembra, gribu teikt – jāiet lēnām, jāsāk ar izpratni. Ir daudz radošu un brīvu skolotāju, kas iedvesmos arī pārējos.
Skaidrīte Zelča (54), Rubenes PII “Auseklītis” pirmsskolas skolotāja
7 gadus strādājusi par auklīti, pēc tam 3 gadus par pirmsskolas skolotāju. Šī pirmsskola nav piedalījusies aprobācijā, bet vēl pirms jauno vadlīniju stāšanās spēkā pamazām izmēģina jauno pieeju.
Esmu gatava. Ļoti gaidu septembri. Nedaudz uztraucos, vai spēsim veidot jaunus jēgpilnus uzdevumus, kas veicina apgūt konkrētas zināšanas un prasmes. Svarīgi saprast – kā izvirzīt reālu sasniedzamo rezultātu, kā bērniem to sasniegt un kā veicināt to, lai bērni apgūst un izmanto zināšanas jaunās situācijās. Pagājušajā gadā jau pamazām iesākām īstenot kompetenču jeb lietpratības pieeju. Aktuāls jautājums bija – kā izvērtēt bērnu veikumu. Mums nebija līdz galam skaidrs, kā novērtēt mācību procesu un kā izvērtēt bērnu sniegumu. Tas ir kas jauns un vēl neiepazīts, un jaunajā mācību gadā noteikti turpināsim strādāt šajā virzienā – kā izvērtēt procesu, bērnu darbību un rezultātus. Viņos pašos ir jāveicina prasme saprast, ko viņi zina, ko vēl grib uzzināt, lai bērniem ir prieks un iedvesma kaut ko jaunu apgūt, pašiem darboties un būt patstāvīgākiem. Lai viņi tiešām saprot, ko vēlas darīt. Nav lielas jēgas, ja audzinātāji nosaka bērniem, ko viņiem darīt, svarīgi ir skolotājiem būt par atbalstu. Tā es redzu pašvadītu mācīšanos. Bērni paši izvirza mērķi un paši nonāk līdz rezultātam, paši izvērtē, kā veicās, ko darīja un ko vēl vajadzētu darīt. Piemēram, pagājušā gadā izmantojām ideju zirneklīti. Bērni ierosināja kādas idejas, uzdeva jautājumus, izpētīja tematu, analizēja un domāja, kā nonāks līdz rezultātam. Mēs ar kolēģēm pamazām pētām jaunās, Skola2030 izstrādātās, vadlīnijas, meklējam, analizējam, pārrunājam, skatāmies, kas noderētu un atbilstu mums, ar ko vajadzētu sākt. Ar kolēģiem esam mācījušās kursos, un šķiet, ka patlaban nekā neskaidra nav. Ir tikai jādarbojas!
Sākums. Jaunais noteikti būs bērnu sniegumu izvērtēšana, jo strādāšu ar vecāko grupiņu, vēl par to domāsim un sīkāk precizēsim pedagoģiskajā sanāksmē. Noteikti turpināsim individuālo pieeju, piemēram, matemātikā un valodā. Dažkārt strādājam uz maiņām ar dažiem bērniem, dalām viņus pa grupiņām, savukārt pārējie centriņos patstāvīgi darbojas, piemēram, mākslas centrā, un tad visiem pastāsta, ko darījuši. Bērni strādā patstāvīgi, skolotājs atbalsta un palīdz. Bērni pamazām izmēģina visus centriņus, un tie ir dažādi – matemātikas, valodas, spēļu, mākslas. Spēļu centrā bērni ir veidojuši paši savas spēles, piemēram, lapu lego. Mēs mēdzam iekārtot arī virtuvīti. Tajā bērni griež dārzeņus un augļus, tā attīstot roku sīko motoriku, un vēlāk pašu gatavotos gurķus un tomātus arī apēd. Septembrī noteikti runāsim par bērnu drošību bērnudārzā, pie ūdeņiem un uz ceļa. Lielais temats būs par drošību un pasauli mums apkārt.
Domāju, ka bērni būs daudz vairāk pārliecināti par sevi, uzlabosies komunikācija gan savā starpā, gan ar pieaugušajiem, un bērniem būs vieglāk iekļauties sociālajā vidē, lai varētu startēt jau nākamajā pakāpē. Bērniem kļūs daudz skaidrāks, ko viņi grib un ko viņi var, kādas ir iespējas un risinājumi. Bērnam ir svarīgi saprast, kas ir viņš pats un kas ir viņam apkārt – daba, kas jāsaudzē, cilvēki, savstarpējās attiecības, kurās svarīga ir cieņa un sapratne.
Jolanta Vāvere (38), Siguldas PII “Ieviņa” pirmsskolas skolotāja
Septembrī sāks darbu pēc jaunās pieejas. Par pirmsskolas skolotāju strādā 2 gadus.
Mācībām viss ir gatavs – telpas ir iekārtotas, materiāli sagatavoti. Protams, ir satraukums, jo būs jauni mazi bērniņi un sāksies jauns posms gan viņiem, gan mums. Strādāšu jaunākā vecuma grupiņā ar divus gadus veciem bērniņiem. Sākumā vajadzēs iepazīties, izvērtēt un saprast viņu vajadzības. Pirmais un svarīgākais būs adaptācija. Tad – pašapkalpošanās prasmju mācīšana.
Sapulcē mācību gada noslēgumā izvērtējām iepriekšējā darba cēliena veikumu, jau saskatījām un ieskicējām, kādus tematus varētu plānot jaunajā mācību gadā un gatavoties tiem. Tieši ar kolēģiem visu pārrunājot, rodas jaunas idejas. Augusta beigās, vēlreiz visiem tiekoties, kārtīgi saplānosim līdz galam lielos tematus un plānus jaunajam mācību gadam.
Satraukums. Agrāk uztraucos par plānošanu, ko tā īsti nozīmē, bet, piedaloties Skola2030 mācībās, pamazām radās sapratne gan par plānošanu, gan daudz ko citu. Man pašai ļoti patīk mācīties. Jāiet līdzi laikam un bērniem, nevar sēdēt uz vietas! Es nedrīkstu bērniem uzspiest savu gribu, bērnos jāieklausās. Protams, skolotājs nosaka lielo tematu un virza bērnus, bet dažreiz viņi grib runāt pavisam par kaut ko citu nekā to, kam es esmu sagatavojusies. Uzreiz ir jābūt gatavam jaunam pavērsienam, un tas varētu radīt nelielu satraukumu. Vai man būs pietiekami materiāli, vai varu viņiem dot to, kas tajā brīdī nepieciešams? Skolotāja uzdevums ir ieinteresēt plānotajā tematā, un tad jau daudzas lietas paliek bērnu ziņā.
Pārmaiņas. Jā, sākumā iepazīsimies cits ar citu, ar telpām, ar vidi. Ir sagatavoti attiecīgi materiāli, lai bērni vieglāk adaptētos, lai iepazītu visu, kas ir viņiem apkārt. Pamazām sapratīsim, cik daudz bērni zina, vai runā, cik daudz runā. Noteikti daudz darbosimies ārā. Svarīgākais jaunums būs tas, ka bērni vairāk varēs darboties paši, izzināt, pētīt tik, cik viņi tam būs gatavi, paši nosakot temata virzienus. Bērni tiešām paši var nonākt pie rezultāta atbilstoši savām interesēm un varēšanai. Skolotājam nav jāgatavo šabloni, lai iznākumā pie sienas karātos vienādi darbi. Svarīgas ir bērna interesantās idejas, tas, kā viņi paši nonāk pie secinājuma, pie atziņām un risinājuma. Tas veicinās bērnu izaugsmi, pašcieņu un pašapziņu, viņi būs vairāk pārliecināti par sevi.
Madara Stupele (33), mūzikas skolotāja Ķekavas PII “Avotiņš”
Šajā pirmsskolā strādā 8 gadus, bet savā profesijā – 14. Jauno pieeju sāka izmēģināt pirms diviem gadiem.
Esmu gatava un ideju pilna darbam, jo šogad vieglāk – ir zināms ceļš, pa kuru jāiet, jo divus gadus esam darbojušies aprobācijā. Ja sākumā pēc pirmajām mācībām šķita, ka nav nekā jauna, tad, sākot darīt, pārliecinājāmies, ka nemaz tik viegli nav. Mēs, aprobācijā iesaistītā komanda, bieži nācām kopā un spriedām, cita citu pamudinājām, atbalstījām, arī raudājām, kamēr sākām saprast, kā darīt, ko darīt, ko mainīt. Mūsu vadītājas vietniece izglītības jomā Silvija Riekstiņa bija ļoti iedziļinājusies jaunajā pieejā, dalījās idejās un redzējumā par to, kas ir jādara un kā mums jāmainās, un tas mums visiem ļoti palīdzēja. Komandā bijām septiņi cilvēki. Aprobācijā piedalījās 5 grupas, bet mēs šo pieeju pārnesām arī uz pārējām 9 grupām, lai process aizsāktos visiem bērniem, – iesaistījām visu iestādi un visus skolotājus.
Pārmaiņas. Vairāk sadarbojamies ar kolēģiem, vecākiem, – tās ir galvenās pārmaiņas. Es kā mūzikas skolotāja vairs nevadu tikai mūzikas nodarbības zālē vien, bet eju arī grupā, kur strādājām aptuveni 5–15 minūtes, iekļaujoties grupu skolotājas tematā attiecīgajā jomā. Vairs nav atsevišķa mūzikas nodarbība, bet viens posms no mūzikas nodarbības, ar ko es papildinu rīta cēlienu un iekļaujos tematā. Reizēm tā ir kā aktivitāte, kas saistīta ar tematu, reizēm kā sagatavots mūzikas uzdevums ar ritma kartītēm pie attiecīgās tēmas. Mazākiem bērniem – kā rotaļa vai orķestris, pēc iespējas dažādāk un radošāk.
Bērni ir kļuvuši drošāki, atraisītāki, radošāki. Ja bērns darbā aizraujas, tad viņš arī nebaidās kļūdīties. Skolotājs vairs nav kā “agrāko laiku” skolotājs, bet drīzāk vērotājs, kurš vajadzības gadījumā piedāvā izvēles iespējas un palīdz bērnam rast risinājumus dažādās situācijās, nepasakot strikti, kas un kā jādara. Drīzāk uzdod uzvedinošus jautājumus: “Kā tu domā? Kas tev būtu vajadzīgs? Kā to varētu risināt?” Tas savukārt veicina bērnu pašu domāt, pašam meklēt variantus un nonākt pie rezultāta. Bērni sadarbojas un cits no cita mācās. Man pašai jaunums bija tas, ka vajadzēja iet grupā, ko agrāk nedarījām. Nācās krietni palauzīt galvu, lai savu mūzikas nodarbības posmu iekļautu kādā citā jomā.
Sākums. Sākām ar plānošanu. Projekts piedāvāja savu variantu dokumentācijai, bet mēs kā komanda darot sapratām, ka mums piedāvātais variants neder, un tad mūsu vadītājas vietniece izglītības jomā Silvija izdomāja, kāds varētu būt mūsu variants dokumentācijai. Pamazām viss nostājās savās vietās. Ir svarīgi skaidri izplānot mēneša tematiku. Ja tas ir skaidrs, ja ir katrai jomai sasniedzamie rezultāti, tad ir viegli strādāt.
Grūtības. Pirmajā pusgadā mēs pašas vēl īsti nesapratām, kā strādāt. Jā, nācām kopā, daudz runājām, bet likās, ka ejam uz riņķi vien, jo nesapratām, ar ko ir jāsāk. Un tad pēc vides iekārtošanas, pēc plānu izstrādāšanas jau pamazām nonācām tur, kur tagad esam. Gatavošanās paņem daudz spēka un laika, nemitīgi jātiekas ar kolēģiem un jāapmainās ar idejām, ko pie attiecīgās tēmas es varētu piedāvāt, kādas ir mūsu kopējās idejas. Kā vienu no problēmām redzu laika trūkumu, – kā ikdienas skrējienā atrast laiku sagatavoties un kopīgi izplānot. Sākumā pietrūka arī apstiprinājuma, ka tā, kā mēs darām, ir labi. Mūsu kuratore Dina Gaide mūs visu laiku slavēja un pamācīja, kā vēl ko pamēģināt un kā strādāt, un paldies viņai par to. Gribējās redzēt arī citu pieredzes, tāpēc projekta laikā braucām uz citām pilotiestādēm. Projekta laikā arī savā iestādē nemitīgi uzņēmām ciemiņus no dažādām Latvijas vietām.
Ieteikums. Nebaidīties iziet no savas komforta zonas! Ļauties, vērot bērnu intereses un vēlmes, pašam nedaudz paejot malā un ieņemot vērotāja statusu. Un vēl divi novēlējumi – sadarboties un plānot. Sadarboties pēc iespējas vairāk ar saviem kolēģiem, turklāt svarīgi, lai katrs nāk ar savām idejām. Un kopīgi plānot – skaidri apzināties kopīgo mērķi, ko un kā darīt. Kad ir pamats, tad var būvēt māju.
Žanna Līdaka (55), pirmsskolas skolotāja Rīgas PII “Viršu dārzs”
Šis ir jau trīsdesmit piektais gads, kopš Žanna sāka strādāt par audzinātāju, piedzīvojusi daudzas pārmaiņas. Ar jauno pieeju sākusi darboties pirms diviem gadiem, iesaistoties aprobācijas komandā. Strādā grupiņā ar 5 - 6 gadus veciem bērniem.
Septembri ļoti gaidu, esmu atpūtusies un gatava! Mans plāns ir sākumā satikties ar saviem jaunajiem audzēkņiem, iepazīties – ne tikai uzzināt vārdu, uzvārdu, bet arī ar dažādu uzdevumu palīdzību saprast viņu zināšanas, prasmes un novērojumus noteikti fiksēt, lai, tālāk strādājot, varētu katram dot atbilstošus uzdevumus. Ļoti svarīgi ir bērniem ļaut iepazīties ar jaunajiem apstākļiem, grupas telpām, jaunajiem draugiem, kārtības un drošības noteikumiem. Nesteigties, jo mācīšanās ir arī būt kolektīvā, sadraudzēties, saprasties, pieņemt noteikumus.
Pagājušajā mācību gadā tematisko plānu izstrādājām kopīgi – metodiķe, grupu skolotājas, mūzikas skolotāja un sporta skolotājs. Man ļoti patīk, ka temati ir saistīti ar svētkiem un pasākumiem. Domāju, ka šajā mācību gadā kopīgo plānošanu turpināsim.
Pārmaiņas. Lielākā pārmaiņa manā darbā ir tā, ka ļauju darīt bērniem pašiem – šķībi, greizi, nepareizi, bet pašiem. Noformēt savu skapītī, uzrakstīt savu vārdu un pielikt pie savas gultiņas, gatavot svētku dekorējumus grupai, gatavot pasākumu afišas. Protams, ka gluži visi nav radoši un kādu vajag iedrošināt, uzmundrināt un atbalstīt. Bet, jo vairāk bērniem ļauj darīt pašiem, jo vairāk tas viņiem iepatīkas. Arī pieņemt dažādus lēmumus par grupas noteikumiem vai gaidāmajiem svētkiem. Tāpat svarīgi ieklausīties, ko bērni vēlas vairāk uzzināt par kādu mācāmo tēmatu. Jo vairāk bērnus iesaista, jo svarīgāki un atbildīgāki viņi kļūst. Kopīgi veidojam telpu un vidi, kurā dzīvojam.
Sākumā centos saprast, kā strādāt ar bērniem centros. Manā iepriekšējā pieredzē bija rotaļnodarbības apakšgrupās, vienlaikus strādājām divi pedagogi un palīgs. Grupā bija iekārtoti centriņi, bet tur bērni darbojās no nodarbībām brīvajā laikā. Tāpēc uztraucos, vai bērni tiks galā ar doto uzdevumu bez manis, jo reizē būt visos centros nespēju. Bija pieradums visu rādīt priekšā, skaidrot un paskaidrot – ar karoti mutē ielikt. Skrēju no centra uz centru, kamēr sapratu, ka ir bērni, kuriem manu uzmanību nevajag, kuri paši var palīdzēt citiem, un ir tādi, kuriem mani vajag! Skolotājiem ļoti jāmācās paklusēt, nepateikt, neparādīt priekšā, pagaidīt, kamēr bērns pats to izdarīs!
Grūtības. Mācībās, klausoties pasniedzēju teiktajā, likās – viss ir tik vienkārši un saprotami, un loģiski, un viegli. Tā vien gribējās ātrāk uz darbu un izmēģināt. Un tad sekoja vilšanās – nekas nesanāk! Kā, kāpēc? Gatavas receptes nav, ir kaut kā jāsajūt, ko un kā darīt, bet galvenais ir saprast, kāpēc tas un tieši tā jādara.
Kaut arī biju priecīga, ka nokļuvu īstajā vietā un laikā un varēju pievienoties aprobācijas komandai, sākumā nebiju pārliecināta par pārmaiņu nepieciešamību un nozīmīgumu. Bet, jo vairāk esmu tajā iesaistījusies, jo vairāk saprotu, cik tas ir vajadzīgi! Sapratu, ka vienā dienā nekas nemainīsies. Pārmaiņām jānotiek pakāpeniski. Sākot īstenot pašvadīto mācīšanos, arī bērniem bija jāpierod, ka jādomā un jādara pašiem. Mans uzdevums ir radīt atbilstošu vidi un apstākļus, un kopīgi ar bērniem to iekārtot. Runājošās sienas vai atgādnes – ko man patīk saukt par špikeri, – ir jāveido. Sākumā bērnus aicināju aiziet paskatīties, izlasīt, bet vēlāk bērni paši saprot, kur un ko var nošpikot. Sapratu arī to, ka darboties centros viņiem ļoti patīk. Viņiem ir interesanti uzzināt, kas tur jādara. Vēroju, kā viņi izvēlas, kur iet – daži ir piesardzīgi, baidās vai tiks galā ar uzdevumiem, tad iedrošinu. Pēc darbošanās bērni savā starpā pārrunā, ko darījuši. Viņi noteikti grib padarboties visos centros.
Viss jaunais un nezināmais nedaudz biedē, un pirms pārmaiņu sākuma starp skolotājiem bija skaļas diskusijas. Arī man šķita – ko tad vēl, es jau strādāju pēc tīrākās sirdsapziņas! Mana ģimene bieži pārmeta, ka darbā esmu vairāk nekā mājās. Bet, darbojoties projektā, sapratu, ka par daudz darīju to, ko nemaz nevajadzēja darīt. Gribējās, lai telpas ir skaisti noformētas, viss datorā sarakstīts, nodarbībām viss sagatavots, salikts, paraudziņi gatavi, atbildes (pareizās) zināmas. Tagad esmu sapratusi, ka vidi var radīt kopā ar bērniem, klausos viņu dažādās atbildes, priecājos par viņu zīmējumiem, un reizēm no pārsteiguma mute paliek vaļā, ko visu viņi var un kādas idejas viņiem galvā! Lepojos, ka ar savu lielo pieredzi spēju pieņemt jaunumus un izaicinājumus.
Ieteikums. Būt pozitīviem. Pieņemt, mēģināt, un tad jau izdosies!
Daiga Bērziņa, ēdināšanas pārzine PII “Annele” Ropažos
“Annele” sāka aprobēt jauno pieeju pirms diviem gadiem, un tā ir mainījusi arī ēdināšanas paradumus un Daigas ikdienu.
Mums tagad ir daudz vieglāka dzīve. Kādreiz bija jāservē 170 porcijas un katra jāuzliek – kartupeļi, mērce, salāti, bet tagad servējam galdiņu, piemēram, astoņiem bērniem, saliekam šķīvjus un pa vidu noliekam kopīgo bļodiņu ar salātiem, bļodu ar kartupeļiem, un tad bērni ar audzinātājas palīdzību paši dala un liek uz šķīvjiem. Audzinātāja skatās, lai viens nepaņem visu tā, ka pēdējam nepaliek nekā. Bērni iemācās paši izlemt, ko un cik daudz ēdīs. Nu jau tas ir pašsaprotami. Kādreiz visiem bija jāliek vienādas porcijas, bet tagad, kad bērni paši liek, viņi jau zina, cik un ko apēdīs. Bērni, lai arī viena vecuma, ir dažāda auguma, līdz ar to kāds ēd mazāk, kāds vairāk, bet, tā kā ir iespēja papildināt porciju, visi bērni ir paēduši un daudz mazāk paliek pāri ēdiena atlikumu. Mēs tā darām jau vairākus gadus. Sākumā ēdienu paši lika tikai vecākās grupas, bet tagad jau visi. Vienīgi pavisam mazajiem jau iepriekš ielejam zupu, jo tā ir karsta, bet otro ēdienu un salātus vai ievārījumu mazie liek paši, audzinātājas palīdz, ja nepieciešams. Tā viņi pamazām aug. Vecākās grupas bērni pilnīgi paši sevi apkalpo, arī novāc traukus, aiznes līdz mazgātavai. Ir prieks vērot, ka arī mēs kaut ko iemācām līdzīgi kā matemātikas skolotājs, kas māca bērnam skaitīt. Redzot, kā bērns mācās, ir lielāks gandarījums par darbu.
Ejam soli solī ar dažādu svētku svinēšanu, piemēram, Mārtiņdienu, Ziemassvētkiem, Lieldienām, Jāņiem, un svētkos mainām ēdienkartes. Jāņos pasūtām īpašas desiņas, cepam pīrāgus. Tā mēs virtuvē arī iesaistāmies mācību plānā. Bērni arī paši gatavo. Pirms Jāņiem katra grupiņa izdomā, ko gatavos, – citi cep pīrādziņus, citi – rabarbermaizi, un pēc tam visi kopā cienājas. Starp citu, rabarberi ir pašu audzēti. Ziemassvētkos katra grupiņa cep pīrādziņus un piparkūkas. Pirms ēdiena gatavošanas bērni sastāda sarakstu, kas viņiem būs nepieciešams, cik un kādas bļodiņas, karotītes un citas lietas, un dodas pēc tā visa uz virtuvi. Tad paši grupiņā vai virtuvē sagatavo ēdienu un, ja vajag cept, tad nes uz virtuves cepeškrāsni. “Annele” piedalās projektā “Veselīgi ēdam”. Bērni runā, diskutē un domā, kas ir veselīgi ēdieni un uzkodas un kā tos gatavo, piemēram, ķirbju biezeni, topinambūru pankūkas, dažādus smūtijus un citus garšīgus ēdienus.
Man jaunā pieeja patīk, tā dod gandarījumu un prieku. Kad satieku šos pašus bērnus ārpus bērnudārza, tad viņi liekas tik maziņi, bet šeit, pie galda, gluži kā pieauguši bērni, kas paši spēj sevi apkalpot, izvērtēt, palīdzēt otram, sadarboties. Tas attīsta arī komunikācijas prasmi. Bērni palūdz pasniegt ievārījumu vai padod to uz galda otru malu, un tā veidojas savstarpējās attiecības. Mēs jau nevaram viņu vietā dzīvot dzīvi. Viņiem pašiem viss ir jāiemācās. Tas, kas mums paliek, ir “tikai” prieks par to.
Māra Teika (45), Jelgavas PII “Kamolītis” vadītājas vietniece izglītības jomā
Šajā iestādē, kas ir pilotpirmsskola un divus gadus piedalījusies aprobācijā, strādā 24 gadus.
Divi aprobācijas gadi deva stabilu ievirzi, pamatu, uz kura atsperties. Bez plāna mūsu darbā vispār nevar! Jau jūnijā, aizejot atvaļinājumā, bija ieplānoti darba semināri augustā, lai savu pieredzi nodotu citiem Jelgavas kolēģiem. Var teikt arī tā – ar ko pabeidzām, ar to turpinām tālāk. Pirmajos rudens mēnešos mums pašiem jātiek atpakaļ tur, kur jau esam, ko sekmīgi darījām. Viss sākas ar bērniem – jāsaprot, kādi katram grupā bērni, atskatīsimies uz pēdējām sanāksmēm jūnijā, kad bērnus izvērtējām, – kādi viņi bija, kādu atbalstu vajadzēja.
Pārmaiņas. Ikdienā neko vairs neizlemjam vienpersoniski, arī administrācija to nenosaka. Līdzdalība, komandas darbs, kopīga plānošana un lemšana – tas ir galvenais. Un otrs – vairāk uzmanības lokā ir bērni, vairāk ieraugām viņu vajadzības. Nemitīgi domājam – vai tas, ko bērniem piedāvāsim, ko ar viņiem kopā darīsim, būs ar jēgu, ko no tā iegūs bērni. Pašos bērnos ieraugāma patstāvība. Bērniem piedāvātās izvēles viņos atraisa iniciatīvu, radošumu. To pamanījām pirmā gada beigās. Svarīgākā pārmaiņa ir tā, kas joprojām notiek, proti, skolotāji ir sapratuši, ka jāmainās viņiem pašiem, un tas ir visgrūtākais – strādāt ar sevi. Skolotāja loma mainās, un tas ir process, attīstības gaita, kas turpinās. Tas pats sakāms par bērniem. Jāpiebilst, ka mums ir trīs pilotgrupas, bet būtībā aprobācijā iesaistījām visas vienpadsmit.
Sākums. Vispirms pamatīgi izanalizējām līdzšinējo pieredzi – kas no tās ir derīgs un attīstāms un kas jaunajai pieejai nederīgs. Sapratām, ka noteikti paturama ir iekļaujošā izglītība, atbalsts katram bērnam, – mums nav speciālo grupu. Atteikties nolēmām no frontālās pieejas, kad visi vienlaikus dara vienu darbu.
Grūtības. Zināms klupšanas akmens bija tas, ka mēs – gan administrācija, gan skolotāji – gribējām visu uzreiz un ātri. To, ka nevajag steigties, pamazām sapratām pirmajā pusgadā. Administrācijai bija jāsamierinās, ka skolotājiem vajag laiku, lai mainītos, lai no jauna iegūto redzējumu pilnvērtīgi liktu lietā. Neteiktu, ka būtu uzmākušās šaubas par to, ko darām. Drīzāk reizēm bažas, vai noturēsim labi iesākto, jau sasniegto. Nedomāju, ka mēs kaut ko darītu citādi, bijām tādi, kādi bijām, strādājām, kā sapratām. Ja nu vienīgi – nevajadzēja tā steigties.
Ieteikums. Pats svarīgākais – skolotājiem paskatīties uz bērniem sev līdzās ar vienotu redzējumu, vienoties par kopējām vērtībām. Nesteigties, bet saprast, ka viss uzreiz nebūs, ir jāplāno un jāapzinās pirmie soļi. Plānot – tas nenozīmē tikai aizpildīt papīrus, tas ir pārdomāts redzējums par notikumu gaitu, ko un kā darīs, kas tāpēc notiks. Plānošanai jābūt vērstai uz bērna attīstību, tur jāizpaužas iestādes kopējai filozofijai, misijas apziņai.
Dace Ozola (49), Rīgas Āgenskalna pirmsskolas fiziskās izglītības un veselības skolotāja
Ar bērniem strādā 30 gadus. Septembrī šī pirmsskola sāks darbu saskaņā ar jauno pieeju.
Pirmo septembri mūsu pirmsskolā sagaidīsim rotaļīgā noskaņojumā ar maziem pārsteigumiem un kopīgām aktivitātēm bērniem, viņu vecākiem un skolotājiem. Sadarbībā ar metodiķi plānojām aktivitātes pirmsskolas rotaļu laukumā, kur rīta agrumā bērni sastaps pazīstamu pasaku tēlu.
Mani jaunais mācību gads nesatrauc, jo mērķtiecīgi plānojam bērnam attīstošu vidi, kur bērns kā pētnieks un darītājs tiks iesaistīts daudzveidīgās mācību un audzināšanas jomās. Visa mācību gada laikā pilnveidosim didaktiskos materiālus atbilstoši izvēlētajam tematam, kas sadarbībā ar grupu skolotājiem tiks plānota vismaz vienam mēnesim. Sporta nodarbības kā atsevišķas nodarbības nav plānotas – rīta cēlienā katrai grupai tiks organizēti pratību pamati veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomā, maksimāli uzturoties svaigā gaisā, jo tad katra grupa var iesaistīties sev vēlamajā laikā. Esam izvēlējušies septembrī bērnus un vecākus iesaistīt kopīgos pasākumos: “Stipro ģimeņu skrējienā”, Tēva dienā un Olimpiskajā dienā. Mēs plānojam, ka šādas aktivitātes pirmsskolā veicinās kopā darbošanās prieku un saliedētības izjūtu starp bērnu, vecāku un skolotāju. Manuprāt, tās skolotājiem sniegs plašāku iespēju izmantot daudzveidīgas mācību un rotaļu metodes.
Jānis Kaņeps (51), tehniskā atbalsta strādnieks Rīgas PII “Viršu dārzs”
Šajā pirmsskolā, kurā Jānis strādā jau 12 gadus, jauno pieeju sāka aprobēt pirms diviem gadiem. Vai kaut kas ir mainījies arī Jāņa darba dzīvē, un kā viņš piedalās bērnu mācīšanās dzīvē?
Mēs, strādnieki, atbildam par iestādes ārpusi un par tehniskām lietām. Ar savu darbu iesaistāmies kolektīvā tā – kad skolotājām rodas idejas, viņas nāk ar tām pie mums, un mēs, cik iespējams, cenšamies tās īstenot, kaut ko izveidot, novilkt šņores vai ko tamlīdzīgi. Dažreiz mums pašiem ir materiāli, citreiz vecāki palīdz sagādāt, piemēram, kokmateriālus vides objektiem. Esam no koka izzāģējuši zaķu ģimeni, ko audzinātājas pēc tam glīti noformēja un kas tagad vienmēr sagaida pie ieejas.
Ja grupiņās kaut kas ir salūzis, piemēram, kāda mantiņa, un tā jāsalabo, mēs ejam un remontējam, un tad bērni uzreiz ir apkārt un ļoti interesējas. Skatās, uzdod jautājumus, ko es daru, kāpēc daru, kāpēc tas ir vajadzīgs. Dažreiz arī bērni paši – kad auklītes vai audzinātājas kaut ko nav ievērojušas – pieskrien klāt un pasaka, kur kaut kas ir salūzis un ko vajag salabot. Bērnus interesē tehniskie darbi, viņi mūs iztaujā, un mēs varam par tiem pastāstīt. Dažreiz viņi arī grib piedalīties darbos, piemēram, paķer slotu. Ziemā bērniem mēdz būt savas mazās sniega lāpstiņas, ar ko viņi patīra sniegu. Viņiem ļoti patīk. Ziemassvētkos stiprinājām egli, un bērni sanāca apkārt, jautāja, kāpēc un kas ir jādara. Paskaidrojām – lai egle nenokristu, lai tā stāvētu stabili.
Agrāk rudenī, kad ir lielais lapkritis, lapas sagrābām un uzreiz vedām prom. Nu jau gadus trīs uztaisām pēc iespējas lielākas lapu kaudzes un tās nevedam prom, lai bērniem būtu vietas, kur izdauzīties.Savākt jau pēc tam nav problēma. Kamēr sauss, tikmēr bērni labprāt tur spēlējas. Atnāk viena grupiņa, izdauzās, tad savācam lapas, lai var nākt cita grupiņa spēlēties. Ieteikums nāca no metodiķes vai vecākiem, un mums to nav grūti izdarīt. Kad jau kļūst slapjš, tad gan vedam lapas prom. Ziemā mums ir arī sniega kaudzes – lielākās gar sētu, un arī tajās ļaujam bērniem izdauzīties. Bērni arī vizinās no kalniņa ar “ābolīšiem”.
Mūsu bērnudārzā ir tradīcija katru gadu izlaiduma grupiņām iet ekskursijā pa visu bērnudārzu un apmeklēt telpas, kurās parasti neiet. Viņi atnāk arī pie mums tehniskajās telpās. Tad viņi jautā, kas mums tie ir par skapjiem – elektrības, signalizācijas, apziņošanas sistēmas. Daži jau pazīst elektrības zīmi, citi brīnās. Pastāstām, kas te ir. Ejot ekskursijā, bērni strādniekiem gādā arī dāvaniņas, zīmējumus.
Pagājušogad vecāki uzdāvināja dārzaugu kastes, un mēs iekārtojām katrai grupiņai savu kasti. Bija interesanti skatīties, ko katrs bērns un grupiņa tur grib stādīt – dilles, pupas, puķes. Daži bērni bija atturīgāki, bet citi uzreiz aktīvi darbojās. Mūsu pienākumos ietilpst arī šos sējumus laistīt. Bērni paši gan ar lejkannu laista, bet mēs ar šļūteni tomēr palīdzam.
