Kā ar skolēniem cieņpilni spriest par pretrunīgiem jautājumiem

Vieta, laiks, cilvēki un strīdi

Vai konkrētā tēma izraisīs domstarpības, ir atkarīgs gan no iesaistītajiem cilvēkiem, viņu pieredzes un vērtībām, gan no vietas, kur šie cilvēki satiekas. Tāpat svarīgs ir arī laiks un pārmaiņas sabiedrībā. Mūsdienās daudzas tēmas, kas pirms 100 gadiem bija strīdīgas, vairs tādas nav, piemēram, sieviešu politiskās tiesības vai smēķēšanas kaitīgums. Vispārējās izglītības standarta sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā apzināti iekļauti jautājumi, kas var būt strīdīgi.

Daži sociālās un pilsoniskās jomas komplekso sasniedzamo rezultātu piemēri, ar kuriem strādājot, var apskatīt strīdīgos jautājumus (saglabāta pamatizglītības standarta 3. pielikumā izmantotā sasniedzamo rezultātu numerācija):

• 2.3. Skaidro, kā cilvēku līdztiesības un vienlīdzības principu ievērošana veicina cilvēku savstarpējo attiecību veidošanu un uzturēšanu. (..) Skaidro radikalizācijas draudu esību, atpazīst radikalizācijas pazīmes vienaudžu vai citu cilvēku uzvedībā. (9. kl.)
• 3.6. (..) Spriež par pilsoņa pamatpienākumiem pret valsti, tai skaitā aizstāvēt valsti, skaidro NBS lomu un uzdevumus. Pamato viedokli par ieguvumiem un izaicinājumiem, veidojot starpvalstu attiecības, globālā, starptautiskā vidē, Eiropas Savienībā un tādās starptautiskās organizācijās kā ANO un NATO. (9. kl.)
• 6.2. Skaidro stereotipu un aizspriedumu būtību un apzinās to ietekmi uz cilvēku savstarpējām attiecībām, piedāvā rīcības iespējas to negatīvās ietekmes mazināšanai. (6. kl.)
• 6.4. Analizējot dažādus informācijas avotus, skaidro, kāpēc Latvijā ir izveidojusies etniskā, lingvistiskā un reliģiskā daudzveidība. Atrod un raksturo šīs daudzveidības ietekmi uz mūsdienu sabiedrību. (6. kl.)
• 6.4. Izmantojot daudzveidīgus informācijas avotus, izvērtē Latvijas, Eiropas un pasaules dažādu laiku sabiedrību kultūras, to mainību, pēctecību un zinātnes galvenos sasniegumus, lai secinātu par to nozīmi cilvēces attīstībā (..) (9. kl.) [2]

Šie piemēri no pamatizglītības standarta ilustrē situāciju, ka sociālās un pilsoniskās mācību jomas saturā ir paredzētas iespējas apspriest dažādus strīdīgus jautājumus, turklāt šie jautājumus var apspriest arī neplānoti. Teju jebkuru standarta sasniedzamo rezultātu var sasniegt, izmantojot metodes, kas skolēniem liek ieraudzīt problemātiku no dažādiem skata punktiem. Kas jāpatur prātā skolotājam, gatavojoties stundām, kurās varētu parādīties strīdīgi jautājumi, un kā tādos brīžos rīkoties?

Skolotāja pozīcija

Ja skolēns pārsteidz skolotāju ar negaidītu jautājumu vai apgalvojumu, pirms reaģēšanas, komentēšanas vai atbildēšanas skolotājam ir jāapstājas un jāformulē sava pozīcija. Tas nozīmē – padomāt pie sevis, lai apzinātos un saprastu, ko es pats par to domāju. Apzināta pozīcija palīdzēs skolotājam reaģēt konstruktīvi arī situācijās, kad skolēna viedoklis ir radikāli atšķirīgs no skolotāja pozīcijas, un izvairīties no negribētām emocionālām diskusijām.

Nākamais skolotāja solis ir pieņemt lēmumu, kādā pozīcijā skolotājs vēlas konkrētajā situācijā vadīt diskusiju. Var iztēloties skalu, kuras vienā galā ir absolūti neitrāla pozīcija (skolotājs ļauj skolēniem pašiem diskutēt, vispār neiejaucoties), otrā – pilnīgi konkrēta (skolotājs norāda, ka pareiza ir viena konkrēta pozīcija). PSRS laikā daudzi esam dzīvojuši situācijā, kurā vienmēr un visos gadījumos bija viena, konkrēta “pareizā” ideoloģiskā pozīcija. Skolotājam bija pienākums mācīt šo konkrēto pozīciju. Mūsdienās skolotājam vairs nav šāda pienākuma.

Standartā paredzētie sasniedzamie rezultāti pieprasa, ka kritiskās domāšanas uzdevumi un diskusija ir daļa no mācību procesa, turklāt ir svarīgi pievērst uzmanību, ka, veicot šos uzdevumus, skolēni arī veido cieņpilnu attieksmi pret dažādiem viedokļiem. Viedoklis var būt pamatots un nepamatots. Lai to pamatotu, ir nepieciešamas konkrētas zināšanas. Svarīgas ir arī konkrētas vērtības, kurām seko valstī, sabiedrībā un attiecīgajā skolā, piemēram, skolā nav pieņemami viedokļi, kas aicina uz vardarbību un diskrimināciju, gāzt valsts varu un rīkoties pretlikumīgi.

Skalas otrā galā – Vācijā jau 20. gs. 70. gados diskutēja un nonāca pie vienošanās par to, ka skolotājs nedrīkst mācīt konkrētu politisko pozīciju,  bet skolotājam ir jāsaglabā galēja neitralitāte. [3] Vienojās, ka skolotāja primārā loma ir novērst indokrināciju (teikt, ka kaut kas ir pareizi vai nepareizi). Ja jautājums ir diskutabls sabiedrībā, tad tieši šādi skolotājs to māca arī klasē. Virsvērtība ir tā, ka skolēns pats var veidot viedokli – skolotāja radītos apstākļos, kas veicina cieņpilnu diskusiju. Šis Rietumvācijā pieņemtais princips jeb Beutelsbach consensus ir variants pozīcijai, ko mūsdienu skolotājs Latvijā var izvēlēties, bet tas nav vienīgais iespējamais.

Stradlings[4] piedāvā sešas pozīcijas, kuras skolotājs var apzināti ieņemt, uzsākot diskusiju par strīdīgiem jautājumiem.

1. NEITRALITĀTE. Skolotājs ieņem objektīva grupas diskusijas vadītāja lomu. Neko nekomentē, tikai vada.
2. SABIEDROTAIS. Skolotājs nostājas kāda viena skolēna vai skolēnu pusē. Atbalsta vājāko pozīciju, īpaši tad, ja pārējie pret to ir negatīvi.
3. LĪDZSVAROTA PIEEJA. Skolotājs iepazīstina skolēnus ar dažādiem viedokļiem. Skolotājs rūpējas, lai būtu līdzsvars, piedāvā dažādus materiālus, lai parādītu dažādas puses.
4. “SĀTANA ADVOKĀTS”. Skolotājs apzināti ieņem pretēju nostāju tai, kuru pauduši skolēni vai kura minēta mācību materiālos, lai stiprinātu kritisko domāšanu un lai izaicinātu skolēnus. Tas var būt slideni jutīgos jautājumos, bet pozīcija var būt noderīga, lai parādītu pretējo pusi.
5. ATKLĀTA SAISTĪBA. Skolotājs vienmēr atklāj savus uzskatus. Atklāti saka savu pozīciju. Drošāk tā rīkoties ar vecākiem skolēniem, kuri to spēj izvērtēt.
6. OFICIĀLĀ NOSTĀJA. Skolotājs popularizē valsts iestāžu pausto nostāju. To var izmantot, ja ir diskusija par sensitīviem vēstures jautājumiem. Skolotājs pārstāv normatīvo pozīciju, kalpo par atskaites punktu, lai diskusija neizietu ārpus rāmjiem.

Visas šīs pozīcijas ir atbilstošas un izmantojamas dažādu mērķu sasniegšanai konkrētās auditorijās. Nav iespējams vienkārši izvirzīt visās situācijās ievērojamus noteikumus par strīdīgu tēmu mācīšanu. Skolotājam ir jāņem vērā skolēnu zināšanas, vērtības un pieredze, ko tie ienes klasē; ir jāņem vērā citās mācību stundās izmantotās mācību metodes; ir jāņem vērā gaisotne klasē (..), kā arī skolēnu vecums un spējas. Ļoti iespējams, ka dažādās situācijās skolotājs ieņem pilnīgi atšķirīgas pozīcijas. Svarīgi, lai skolotājs šīs pozīcijas ieņemtu apzināti un mērķtiecīgi.

Aktivitātes piemērs: kā veidot sarunu par vērtībām ar 11–16 gadus veciem skolēniem

Mērķis: veicināt diskusiju par pretrunīgiem jautājumiem, lai pilnveidotu prasmi uzklausīt citus un savas spriešanas spējas.

Sasniedzamais rezultāts (SR) no jomas standarta: “3.1. Analizē radošu izpausmju tiesiskā regulējuma pamatprincipus un to nozīmīgumu, lai ievērotu un aizsargātu intelektuālo īpašumu.” (Sociālās un pilsoniskās mācību jomas vidējās izglītības standarts, vispārīgā līmeņa SR).

Apgalvojums saistīts ar sasniedzamo rezultātu: attēlus, video, mūziku drīkst patērēt, nesniedzot autoriem par to nekādu atlīdzību, un izmantot, neatsaucoties uz tiem.

1. Definējiet savu attieksmi pret apgalvojumu, apzīmējiet to ar ciparu. (1 - pilnīgi nepiekrītu, 2 - nepiekrītu, 3 - neitrāli, 4 - piekrītu, 5 - pilnīgi piekrītu)
2. Uzrakstiet ciparu uz lapiņas.
3. Atrodiet cilvēku, kuram uz lapiņas ir tāds pats cipars, apspriediet, kāpēc izvēlējāties šo pozīciju.
4. Atrodiet cilvēku, kura cipars atšķiras no jūsu cipara par 1. Pastāstiet savu pozīciju, uzklausiet otru.
5. Atrodiet cilvēku, kura cipars atšķiras par 3 vai vairāk. Pastāstiet savu pozīciju, uzklausiet otru.
6. Ja sarunu gaitā maināt savu viedokli, tad uzrakstiet jauno ciparu uz savas lapiņas.

Raksts sagatavots pēc Lienes Ozoliņas un Ilzes Salenieces darbnīcas konferencē “Skola pasaulē – pasaule skolā”

[1] Kipras, Īrijas, Melnkalnes, Spānijas un Apvienotās Karalistes ekspertu izstrādāts materiāls “Kā mācīt strīdīgas tēmas?”, Eiropas Padomes projekts, 2015.gads.

[2] https://likumi.lv/ta/id/303768-noteikumi-par-valsts-pamatizglitibasstandartu-un-pamatizglitibas-programmu-paraugiem

[3] Beutelsbach consensus

[4] Stradlings, 1984 Pieejams: https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/0013191840360202

Vārdnīca

Stratēģija

Kas ir stratēģija mācīšanās kontekstā? Stratēģija ir darbību kopums, kas palīdz sasniegt kādu mērķi.

• To īsteno skolēns.
• Tā prasa apzinātu lēmumu to lietot.
• Tā ir pārnesama, pielāgojama dažādām situācijām.

Stratēģija var būt secīgu darbību kopums, bet var būt arī darbību vai principu kopums, kam secība nav būtiska.

Stratēģija būtībā ir atbilde uz jautājumu “Ko dara cilvēks, kurš kādu mērķi sasniedz prasmīgi?”. Mācību situācijā to varētu pārfrāzēt šādi: kā rīkojas skolēns, kurš konkrēto sasniedzamo rezultātu īsteno prasmīgi?