Kad mans vecākais bērns gāja pirmsskolā, es saņēmu no skolotājiem ziņu, ka viņš ir jauks zēns, taču nevēlas draudzēties –  labprātāk vasarā ravē puķu dobes, rudenī grābj lapas, nevis spēlējas kopā ar citiem. Runājot par mācību sasniegumiem, skolotājas norādīja, ka mans puika, ja vēlas, tad spēj labi rēķināt, bet ar lasīšanu nu nekā pagaidām nesokas. Iedomājieties, kādas izjūtas mani pavadīja, kad katru dienu devos uz pirmsskolu. Skolotājas bija laipnas un atsaucīgas, tomēr es jutos vainīga – mans bērns nav sociāli aktīvs, neprot lasīt un spēj demonstrēt nevēlēšanos mācīties.

Pieredze ar jaunāko bija pilnīgi pretēja. Un ne jau tāpēc, ka viņš būtu gudrāks, veiklāks, sociāli atvērtāks. Skolotājas sekoja līdzi un ievēroja katru nozīmīgu soli viņa izaugsmē un viņas spēja to parādīt arī mums – atstāstīja ikdienas notikumus, situācijas, rādīja darbus. Tajās reizēs, kad viņas aicināja uz sarunu par mūsu bērnu, saņēmām konkrētus ieteikumus, ko darīt mājās ikdienā, lai bērns justos drošāks vai arī kaut ko labāk iemācītos. Viņas mainīja mūsu kā vecāku attieksmi pret pirmsskolu. Vēl vairāk – mēs jutām, ka esam labi vecāki savam bērnam. “   /Reiņa un Rūdolfa mamma/

Vērtēšana pedagoga rokās var kļūt par mācīšanos veicinošu rīku kopu. Laba vērtēšana sasniedz dažādus mērķus – palīdz saprast, ka cilvēki ir dažādi, māca apzināties, ko es varu, kas man padodas un kā es varu augt un pilnveidoties. Tomēr daļa no mums, pedagogiem, ieraduši domāt, ka vērtēt nozīmē norādīt uz to, ko bērns vēl neprot, un piemirst ieraudzīt un nosaukt to, kas jau ir izdevies. Reiņa un Rūdolfa mammas stāstītajā piemērā redzams, ka šāda vērtēšanas interpretēšana rada trauksmi ģimenē un ierobežo bērna mācīšanās iespējas. Aicinu palūkoties uz vērtēšanu plašāk.

Vērtēšana, kas atbalsta bērna mācīšanos un paplašina mācīšanās iespējas, palīdz skolotājam un bērnam  ieraudzīt, ko bērns zina un prot.  Praksē jaunākajās vecuma grupās vērtēt nozīmē nosaukt bērna darbības. Skolotājs var teikt: “Tu pats atpogāji krekla pogas!” “Tu sakārtoji mantas, ko paņēmi”; “Tu proti." Bērnam augot pedagogi raksturo arī pieliktās pūles: “Pirmo pogu bija grūtāk atpogāt, nākamās vieglāk. Tu pogā kreklu katru dienu un tev sanāk aizvien ātrāk!” “Sākumā tu zīmēji tikai ar vienu krāsu, tad tu paņēmi citas krāsas zīmuļus un darbiņš iznāca krāsains.“ Tā bērns sāk saprast, ko viņš prot un sāk apzināties procesu, kā viņš pie tā nonāk.

Piecu un sešu gadu vecumā arī bērni kļūst par vērtēšanas procesa dalībniekiem. Audzinātāju uzdevums paplašinās – viņiem jāuzdod jautājumi, kas palīdz bērniem nosaukt veiktās darbības un rezultātu. Piemēram, bērni, kas trenējušies vilkt burtu elementus, tiek aicināti atrast tās līnijas, kas padevušās vislabāk. Skolotājs, pazīstot katru bērnu, palīdz saprast, kāpēc tieši šīs svītriņas šķiet izdevušās: “Skaties, te tu uzsāki vilkt svītras, roka pierada pie darbiņa, un svītras ir visas vienādas. Beigās tās atkal ir dažādas. Izskatās, ka tava roka bija nogurusi.” Tādejādi vērtēšana ļauj apzināties mācīšanās norisi, ieguldīto darbu un rezultātu, tā padarot abstrakto vārdu “mācīšanās”  saprotamu. 

Vecākajās grupās bērni var iesaistīties paveikto uzdevumu savstarpējā vērtēšanā, paši nosaucot labo, kas katram grupas dalībniekam konkrētā uzdevumā izdevies. Bērni ir dažādi, un viņu paveiktie darbi atšķiras. Iemācot bērniem katrā darbā un darba procesā saskatīt izaugsmi, izdošanos, pieliktās pūles, mēs mācam pieņemt grupā pastāvošo dažādību un atbalstīt vienam otru.

Tā daļa bērnu pirmsskolā, skolotāju vadīti, iemācās un spēj pārnest vērtēšanas procesā gūto pieredzi un prasmes uz citām situācijām, apzināti raksturojot savu mācīšanos: “Man jātrenējas, tad sanāk labāk,“ vai “Man izdevās darbs, jo es cītīgi strādāju jau no paša sākuma.” Tādejādi vērtēšana palīdz bērniem apzināties ieguldītā darba lomu un sākt attīstīt prasmes sarunāties (reflektēt) par savu mācīšanos.

Vērojot bērnu darbošanos un sniegumu, skolotāji var atbalstīt bērnu mācīšanos tieši tā, kā katram bērnam vai grupai tas vajadzīgs. Pedagogi lieliski zina, ka daļai bērnu, lai paveiktu plānoto uzdevumu, ir jāsniedz atbalsts – jāapstiprina padarītais: “Jā, tu esi saplēsis papīru gabaliņos” un jānosauc nākamā veicamās darbības: “Tagad paņem, attaisi līmes zīmuli.(Skolotājs gaida) Paņem vienu gabaliņu. (Skolotājs gaida) Apsmērē (gaida) un lipini tur, kur tas iederas. Pirmais gabaliņš ir pielīmēts, ņem nākamo!”.

Konstatējot, ka vairāk kā pusei grupas puišu, lai sagatavotu roku rakstīšanai, nepieciešams papildus rokas sīkās muskulatūras stiprināšana. skolotājam jādomā, kā to veicināt ikdienas procesā (piedāvājot izvēli vērt, bērt, lipināt no rītiem, ienākot grupā; liet, rakt, būvēt pastaigu laikā u.tml.).

Labi paveiktajam darbam ir jārada prieks un lepnums, tāpēc vērtēt nozīmē arī iemācīt svinēt padarīto. Daži skolotāji svin panākumus temata noslēgumā kopīgi izrībinot visiem zināmus pantiņus, citi sauc saukļus (“Heijā, heijā, mēs to paveicām!”), vēl citi nodzied padarīto darbu dziesmu. Šīs izvēles ir saistītas ar katras grupas tradīcijām.

Mācīšanās turpinās arī mājās, tāpēc saikne starp pirmsskolu un ģimeni ir tik būtiska. Vecāki var palīdzēt nostiprināt sasniegto un otrādi – kavēt bērna izaugsmi. Ja skolotājs stiprina pārliecību – tu vari, – un norāda  uz rokas vingrinājumā uzvilktajām vienāda garuma svītriņām, bet vecāki tajā pašā darbā saredz neizdošanos un kļūdas, bērns apjūk, jo nav pārliecināts par sevi.

Izaugsme ir straujāka, ja skolotāji un vecāki sēž vienā laivā jeb papildina viens otru. Vērtējot bērnu mācīšanos un īstenojot regulāru komunikāciju ar vecākiem, varam izveidot  ciešas un uz sadarbību orientētas savstarpējās attiecības, kas atbalstīs bērna izaugsmi.

Piedāvāju dažas idejas kā ikdienas sarunās (no rītiem un vakaros) mērķtiecīgi un apzināti sniegt informāciju, kas iedrošina vecākus un bērnus mācīties ar prieku.

• Informējiet vecākus par to, ko šobrīd mācās bērns. Katrā pirmsskolā ir sava labā prakse, kā to īstenot – ir fotogrāfiju vai zīmējumu stāsti pie sienām, apraksti uz ziņojumu dēļa, elektroniska formāta ziņojumi vecākiem.
• Raksturojiet ikdienu, mācību procesu, paveikto. Aiciniet vecākus runāt par notikušo, sacīdami, piemēram, tā: “Mēs šodien veidojām dažādas būves. Jūsu bērns bija tā aizrāvies, ka bija ar mieru pat atteikties no pusdienām, lai tikai iegūtu papildu laiku celtniecībai. Vienojāmies, ka viņš varēs turpināt celtniecības procesu pēc pamošanās. Jums noteikti būs ko pārrunāt mājupceļā!“ Tā vecāki ne tikai uzzina notiekošo, bet arī gūst pārliecību par to, ka viņa bērns ir īpaši pamanīts, un viņi jūtas iesaistīti mācību procesā.
• Atrodiet laiku, lai pastāstītu par bērna izaugsmi: “Jūsu bērns jau var aizpogāt pogas / pabeigt iesākto darbu līdz galam/ nodziedāt visas dziesmas no galvas.”
• Kad kādu zināšanu un prasmju attīstībā nepieciešama vecāku palīdzība, dodiet konkrētus ieteikumus, ko darīt. “Jānim būtu jāpatrenējas skaitīt līdz 10. Citi vecāki saskaita apavus priekšnamā, citi karotes un dakšas vai šķīvjus. Puišiem patīk skaitīt mašīnas, kas novietotas pie daudzīvokļu mājas. Padomājiet, ko jūs varētu skaitīt.” Kad esat iedrošinājuši vecākus uz darbību, neaizmirstiet aprunāties, kā sokas. Vecākiem vajadzēs atgādinājumu, lai palīdzības sniegšana bērniem veidotos par ikdienas ieradumu.
• Ja jūsu pirmsskolā ir ierasts veidot bērnu darbu izstādes, vecākajās grupās pievienojiet darbiem bērnu pašvērtējumu vai vienaudžu vērtējumu, kas sniegs papildu informāciju par procesu, izpratni par to, kas ir izdevies, attīstīs vērīgumu, spēju ieraudzīt ko labu citu darbos. Nebaidieties atzinīgi vērtēt visus darbus. Tā mēs ne tikai demonstrējam padarīto, bet arī veidojam cieņpilnas savstarpējās attiecības un parādām, ka katrs bērns grupā ar tieši viņam piemītošajām spējām un prasmēm ir pieņemts.

Skolotāja un pašu bērnu iesaistīšana vērtēšanā palīdz veidot pozitīvu attieksmi pret mācīšanos, prieku un lepnumu par padarīto. Iesaistot šajā procesā arī vecākus, pedagogi veido mācīšanās kopienu – vidi, kur visi tās dalībnieki iegūst pieredzi, kas būs noderīga, uzsākot skolas gaitas.