– Skaidrs, skolēniem saprotams vērtēšanas mērķis ir nozīmīgs katra mācību priekšmeta apguvei.

– Neapšaubāmi. Mācību priekšmetā “Sports un veselība” skolēnam  ir ļoti svarīgi saprast, kāpēc viņu vērtē. Ne jau tāpēc, ka skolotājs vienkārši tā ir iedomājies. Gribu uzsvērt, ka skolotājs drīkst vērtēt tikai to, ko viņš ir mācījis un ko bērni sporta stundās ir apguvuši. Piemēram, ar daudzveidīgiem vingrinājumiem sporta stundās sekmējam līdzsvara attīstību un tad fizisko spēju novērtēšanā veidojam kontrolvingrinājumu, kas ir vērsts uz līdzsvara novērtēšanu. Minēto pieeju svarīgi ievērot arī tad, ja bērns ir slimojis. Ierodoties skolā, viņam jādod adaptācijas laiks un jāļauj darboties ar atvieglotiem noteikumiem.

– Pirmajās trīs klasēs skolēnu snieguma vērtējumu izteiks līmeņos, tālāk – ar atzīmēm. Kā visos mācību priekšmetos, arī sportā ir formatīvā vērtēšana un summatīvā. Kam būtu jāpievērš galvenā uzmanība?

– Jā, jau tagad pirmajās trīs klasēs skolēnu snieguma vērtējumu izsaka aprakstoši, tālāk – ballēs. Formatīvā vērtēšana nodrošina atgriezenisko saiti starp skolotāju un skolēnu, starp skolēnu un skolēnu, šī saite ir svarīga pašam skolotājam un vecākiem. Pašlaik formatīvā vērtēšana visbiežāk notiek stundas beigās, kad ir relaksējošie vingrojumi un skolotājs ar bērniem pārrunā, kas stundā ir izdevies labi, kas mazāk labi, kāpēc. Taču formatīvajai vērtēšanai jāsākas jau no stundas pirmās minūtes. Tā jāparedz jebkurā uzdevumā un vingrinājumā. Citiem vārdiem sakot, bērnam vajag saprast, kāpēc viņš kaut ko dara, kā to dara, kāds būs gala iznākums, un skolotājam ir jāpalīdz ar uzvedinošiem jautājumiem: “Vai tu saprati? Vai tev izdevās? Vai tu kļūdījies?” Līdzīgi arī skolēni var jautāt cits citam. Tā ir formatīvā vērtēšana, un te nav vietas punktiem vai ballēm. Tā attiecas pilnīgi uz visām klasēm, no pirmās līdz pat divpadsmitajai, un šī pieeja atspoguļo to, kā mācīšanās ir izdevusies.

Skolēnu iesaiste sava snieguma vērtēšanā rada iespēju attīstīt skolēnu pašvadītas mācīšanās caurviju prasmi, kuras svarīga sastāvdaļa ir skolēnu refleksija par savu mācību procesu – jautājumu uzdošana un reflektēšana par savu mācīšanos, par domāšanas un emociju procesiem, par mērķiem. Piemēram, apgūstot slēpošanas vingrinājumus, var šādi jautāt: “Vai mans mērķis ir iemācīties slēpošanas pamatprasmes un pēc tam pavadīt fiziski aktīvas brīvdienas kopā ar draugiem? Vai man ir izpratne par to, kāpēc jāiemācās nobraukt no kalna? Kādas traumas es varu iegūt, neievērojot drošības noteikumus? Vai sasniedzu mērķi? Kas man traucēja – vai jutos nedroši un bija bailes, neizpratu, kā jānotur ķermenis nobrauciena laikā? Vai palīdzēja drauga skaidrojums un iedrošināšana?” Un atziņa – nākamajā reizē vairākas reizes mēģināšu nobraucienu no kalna un priecāšos par savu veikumu. Uzdodot sev jautājumus, pat izpildot vispārattīstīšos vingrojumus, skolēns nonāks pie atbildēm un zinās, kāpēc tie jāveic – nevis tāpēc, ka skolotājs tā grib, bet izprotot, ko šie vingrojumi dos viņa organismam.

– Summatīvajai vērtēšanai ir sava loma un nozīme, bet vai daļa skolotāju ar to nav pārāk saraduši?

– Manuprāt, jā. Ir skolas, kurās ir nostādne – cik mēnesī stundu, tik daudz arī jābūt vērtējumiem. Tas ir pilnīgi nepareizi. Neviens normatīvais dokuments to pat neprasa, un sporta nodarbībās to arī nevar izpildīt. Ja skolēnos attīsta konkrētas fiziskās īpašības, tad 2–3 stundās neko daudz nevar attīstīt, jo vajadzīgs ilgāks laiks. Summatīvā vērtēšana var būt temata beigās, semestra beigās, mācību gada beigās, bet kritērijiem, pēc kādiem skolēnu sniegums tiks vērtēts, noteikti pirms tam jābūt skaidriem gan skolotājiem, gan skolēniem un vecākiem. Tiem jābūt skaidriem, jau uzsākot mācības par jebkuru tematu, un tie jāizmanto mācību laikā (nevis tikai beigās), sniedzot skolēniem  atgriezenisko saiti  pret kritērijiem, lai viņi varētu uzlabot savu sniegumu,  rosinot pašiem savu sniegumu regulāri izvērtēt, lai saprastu, pie kā vēl jāstrādā. Skolām noteikti ir jāatrod iespēja, lai vecāki jebkurā brīdī varētu iepazīties ar vērtēšanas kritērijiem.

Starp citu, balles neko daudz nepasaka. Ko tēvam vai mammai izsaka sportā ielikts 8? Gan bērnam, kuru vērtē, gan viņa vecākiem daudz saprotamāka ir informācija par to, ko tieši viņa bērns prot vai neprot izdarīt – tātad vērtējums, kurā aprakstītas konkrētas prasmes, kas atspoguļo kritērijus jeb sasniedzamos rezultātus. Piemēram, kritēriji mešanas un tveršanas prasmju apguvē var būt šādi: metot un tverot bumbu, ar acīm sekoju tai; tverot bumbu, rokas virzu tai pretī; tverot bumbu, ieliecu pirkstus un rokas elkoņa locītavā, tveru un kontrolēju bumbu tikai ar abām rokām. Turklāt pie vērtējuma vajadzētu būt klāt paskaidrojumam – kas izdevies, pie kā vēl jāpiestrādā. Sportā ir daudz aspektu, kas to ietekmē. Pirmkārt, jau fiziskās īpašības – iedzimtība, ģenētika, ķermeņa uzbūve, masa. Tās ir ļoti individuālas. Tāpēc nevar būt visiem vienādi normatīvi. Jā, bērnu attīstībā ir novērojami īpaši labvēlīgie posmi, kad labi attīstās kādas fiziskās īpašības, bet vienam bērnam tie  iestājas agrāk, citam vēlāk, tādēļ trāpīt visiem uz vidējo rezultātu nav iespējams. Līdz ar to svarīgāka ir katra skolēna attīstības dinamika un izaugsme. Piemēram, 4. klasē skolēns apgūst tematus – dažādu priekšmetu mešana tālumā, ritmiskie vingrojumi ar bumbu, mešana un tveršana basketbola vingrinājumos, kustību rotaļas un spēles ar bumbu, kuros visos ir ietvertas mešanas un tveršanas prasme. Katra temata beigās var veikt summatīvo vērtējumu par šo prasmi, tomēr objektīvāk mešanas un tveršanas prasmi varēsim novērtēt, kad skolēni būs apguvuši visus tematus, jo katrā tematā konkrētā prasme tiek pilnveidota, un skolēnam rodas izpratne par tās daudzveidīgu pielietojumu, attīstībā parādās dinamika. 

Kad tuvojas temata vai semestra beigas, tad, ņemot vērā konkrētos kritērijus un sasniedzamos rezultātus, summatīvajam vērtējumam būtu jābūt ne tikai par sniegumu sportā, bet arī veselībā un drošībā, kas iet roku rokā. Drošība – tie nav tikai noteikumi garderobē, bet arī – kā bērns ievēro drošības noteikumus fizisko aktivitāšu laikā, kā pārvalda emocijas. Emociju pārvaldīšanas prasme, tāpat kā efektīvas sadarbības prasme sportā ir ļoti svarīga, un standartā sasniedzamajos rezultātos ir formulējumi, kas uz to attiecas. Sportā audzēkņi mācās arī ievērot godīgas spēles principus, apzināties, ka ikvienam ir atšķirīgas fiziskās spējas un varēšana. Sporta spēļu vingrinājumos katrs ir līdzatbildīgs par sasniegto rezultātu un rēķinās ar otru un citu spējām.

Sadarbībai un drošībai ir liela loma dažādās fiziskajās aktivitātēs – dejās, sportā, arī jaunajos sporta veidos, tādos kā braukšanā ar skrejriteni, skrituļošanā, kur ļoti jāievēro drošība, domājot ne vien par rīcību, kas ietekmē pašu, bet arī visus pārējos.

– Acīmredzot svarīga ir domāšanas maiņa, turklāt gan skolotājiem, gan skolēniem un vecākiem. 

– Tā ir. Tas prasa lielu skaidrojošu darbu arī vecākiem, kas ir pieraduši pie tradicionālā novērtējuma. Te ir darbs arī ar pašiem skolotājiem un skolu vadību. Svarīgi ir saprast, ka galvenais mērķis ir panākt, lai ikviena bērna sasniegumi uzlabotos, bet daudziem tie neuzlabosies, ja mēs visu laiku vērtēsim, kā tas bijis līdz šim.

– Daļa sporta skolotāju joprojām pieturas pie fizisko spēju normām, kas nav zinātniski pamatotas.

– Normatīvu izmantošana sporta stundās nav noteikta un netiek rosināta jau kopš 2006. gada. Tomēr normatīvu tradīcija ir dziļi iesakņojusies skolu praksē, un to sagaida arī daļa sabiedrības. Jo tā ir vieglāk. Esmu pētījusi, kā PSRS laikos tapušas GDA (“Gatavs darbam un aizsardzībai!”) normas. Tās izstrādāja ilgi un pat uz zinātniskiem pamatiem, ņemot vērā ideālo vecumu, bet neievērojot individuālās atšķirības. Esmu vaicājusi zinātniekiem, vai ir iespējams izveidot korektus normatīvus, pēc kuriem vērtēt skolēnu sniegums kontrolvingrinājumos, testos. Tad būtu jāapseko visi Latvijas skolas vecuma bērni, jānosaka katra iedzimtība, ķermeņa īpatnības un, izstrādājot normatīvus, jānosaka vidējais radītājs ar zināmām atkāpēm uz vienu un uz otru pusi. Teorētiski tas būtu iespējams, ieguldot lielus resursus, bet šādi normatīvi būtu pretrunā ar sporta un veselības stundu mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem. Pašreizējie normatīvi sakņojas tikai katra skolotāja empīriskajā pieredzē, kas daudziem krājusies no GDA laikiem, bet klase no klases atšķiras, tāpat bērns no bērna. Mūsdienās, vērtējot skolēnu sniegumu, ir jāveido jauna pieredze, jo, mainoties sasniedzamajam rezultātam, mainās arī vērtēšanas saturs un forma.

– Ir pilotskolas, kas jau kādu laiku darbojas Skola2030 projektā, bet šo uzsvaru maiņa ir svarīga visām.

– Esam daudz strādājuši ar pilotskolu skolotājiem un vadību pie mācību pieejas uzsvariem kopumā, arī vērtēšanas metodiskajiem paņēmieniem. Nākamais solis – profesionālās pilnveides iespējas visu pārējo skolu sporta un veselības skolotājiem. Gribu uzsvērt, ka mums ir daudz labu skolotāju, kas jau tagad strādā saskaņā ar mūsdienīgo pieeju. Turklāt viņi paši savā ikdienas praksē pie šādām atziņām ir nonākuši. Ja radošs skolotājs izveido interesantu uzdevumu, tad skolēni ļoti labprāt to izpilda. Bet, ja liek skriet plikus astoņus apļus, tad to negribēs. Protams, izdomāt saistošu vingrinājumu prasa no skolotāja krietni lielāku piepūli.

– Un skolotājs taču var rosināt, lai skolēns pats izdomā savus vingrinājumus? 

– Tā ir izplatīta prakse ārzemēs, un arī pie mums daudzi labi skolotāji tieši tā dara. Skolotājs kopā ar skolēniem izveido vingrinājumu un neuzkrītoši ierosina, ko tur vajadzētu iekļaut, bet ierosme nāk no skolēniem. Bērniem tas ļoti patīk, viņi jūtas pieauguši. Viņi arī labi pateiks, ko vajag, un skolotājam tas tikai jāformulē. Kritēriji būs skaidri gan skolotājam, gan skolēniem. Tad skolotājs vērtē bērnu, un bērns vērtē pats sevi, aizpildot kritēriju lapu. Pēc tam skolotājs salīdzina. Ja ir atšķirība par divām ballēm (skolotājs novērtējis par divām ballēm zemāk), tad sarunā starp skolotāju un skolēnu abi nonāk pie kompromisa slēdziena. Pie mums pašlaik visus lēmumus par vērtēšanas kritērijiem un skolēnu sniegumu pieņem skolotājs, bet mēs domājam, ka priekšdienās arī mums vajadzētu pārņemt šo pieredzi. Turklāt bērni sevi vērtē objektīvi. Vēl pastāv iespēja dot novērtēt kādam citam bērnam.

Pati savulaik esmu izmēģinājusi Vācijā noskatītu pieeju. Mācot volejbolu, skolēniem var iedot kritērijus laba snieguma novērošanai, un viņi darbojas pa pāriem. Viens skolēns ar šo kritēriju palīdzību novēro un vērtē otra sniegumu, otrs izpilda vingrinājumus. Cik lieliski viņi pamanīja, ko vajadzētu uzlabot otra sniegumā! “Tev vairāk jāiesēžas celīšos, es ieteiktu tev citādi salikt rokas, uzņemot servi!” Pēc kāda laika viņi mainījās lomām. Kad ieteikumu sniedz klasesbiedrs, skolēns to vieglāk pieņem. Tam bērnam, kam sliktāk izdodas, var pielikt pārī klāt to, kam sanāk labāk, lai pamāca. Tā ieguvēji būs visi.