Konferences "Lietpratība SĀKUMizglītībā" meistarklases: darbnīcas, pētījumi, labās prakses piemēri

DARBNĪCA: Kā iegūt un izmantot pierādījumus par to, kā skolēns domā

Vadītājas: Līga Čakāne, Skola2030 I Mācību satura izstrāde, LU Starpnozaru izglītības inovāciju centrs un Ildze Čakāne, Domdaris
Tematiskais virziens: Kā novērtēt, ko bērns mācās?
Izmantojot piemērus no matemātikas stundām sākumskolā, sarunāsimies

• par mērķtiecīgiem jautājumiem, kas palīdz novērtēt un virzīt spriešanu, izpratnes veidošanos, lai palīdzētu skolēniem tikt tālāk;
• kā skolēns iegūst ieradumu sekot savai darbībai, meklēt sasaisti starp uzdevumiem;
• kā pārbaudes darbā var ienākt pārliecināšanās par to, kā skolēns domā.

Darbnīcas laikā dalībniekiem bija iespēja diskutēt par jautājumiem mācību procesā, kurus uzdod skolotājs, apzinoties, ka šādiem jautājumiem var būt vairāki mērķi. Piemēram, skolotājs var uzdot noteiktus jautājumus, lai pārliecinātos, vai bērns ir sapratis jauno tēmu, savukārt, uzdodot citus jautājumus, var virzīt bērnu meklēt jaunus risinājumus vai veidot dziļāku izpratni par apgūstamo tēmu. Darbnīcas vadītājas īpaši uzsvēra tos jautājumus, kuri skolotājam pavēsta vairāk par to, kā bērns domā un kā viņš nonācis pie risinājuma. Darbnīcā dalībniekiem bija arī iespēja formulēt jautājumus pēc bērnu darbu apskates un tad kopīgi spriest par labākajiem jautājumiem. Darbnīcas vadītājas rādīja daudz dažādu bērnu darbu paraugu un skaidroja, kā tajos atspoguļojas bērna domāšanas gaita un kāds ir bijis atbalsts konkrētajam bērnam.
Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kurš tika uzdots darbnīcas laikā, bija “Cik bieži skolēnam stundā jādomā par to, kā viņš domā, mācās?”, uzsverot, ka skolēni mācās arī tajā brīdi, kad viņiem ir iespēja skaidrot savu domu gaitu, izvēlēto stratēģiju vai vizualizācijas formu saviem vienaudžiem. Skolēniem ir jāapzinās, kā viņi mācās, lai spētu paši efektīvi vadīt savu mācīšanos, un tāpēc mūsu, skolotāju, uzdevums ir sniegt bērniem iespēju mācību procesā runāt par to, kā viņi mācās, kā viņi saprot lietas. Skolotājam jābūt vairāk virzītājam, kas uzdod atbilstošākos jautājumus, kuri skolēnu noved līdz izpratnei, nepasakot priekšā pareizo risinājuma veidu vai pareizo atbildi. Darbnīcu vadītājas demonstrēja vairākus uzdevumus, kuros bija divas daļas: pirmajā uzdevuma daļā skolēnam bija jāveic kāda matemātiska darbība, savukārt otrajā daļā bija jāparaksta vārdiem, kā viņš ar šo uzdevumu tika galā. Šāda veida uzdevumi veido skolēniem ieradumu sekot līdzi savai darbībai un veidot sakarības starp dažādiem uzdevumiem. Darbnīcā tika arī uzsvērts, ka skolēnam ir jāzina, kādas prasmes tiks attīstītas mācību procesā, un, kad vien iespējams, jāveicina skolēnu iesaiste stundas sasniedzamo rezultātu formulēšanā. Lai arī darbnīca bija vairāk domāta matemātikas skolotājiem, tās laikā arī citu mācību priekšmetu vai jomu skolotāji varēja rast sev daudz noderīga par to, kā veicināt skolēnu pašvadītu mācīšanos.

Darbnīcas apskatu sagatavoja: Liene Millere, Skola2030 eksperte

PĒTĪJUMI: Kā skolēns pirmsskolā un sākumskolā mācās?

Vadītāja: Ilona Tempelfelde, Skola2030 | Pedagogu profesionālā pilnveide. Piedalās: Ilze Miķelsone, Liepājas Universitāte, Pedagoģijas un sociālā darba fakultāte, un Jana Grava, Liepājas Universitātes Izglītības zinātņu institūts.
Tematiskais virziens: Kā bērns mācās?
Šajā sesijā ar savu pētījumu “Refleksija pedagoga darbā jeb “Vai es varu būt tas, kas es esmu?” dalīsies Ilze Miķelsone un Jana Grava prezentēs savu promocijas darbu pedagoģijas zinātņu doktora grāda iegūšanai pirmsskolas pedagoģijā “Bērnu pašmotivēta mācīšanās pieaugušo radītā vidē.”
Bērnu pašmotivēta mācīšanās pieaugušo radītā vidē
Jana Grava, Liepājas Universitātes Izglītības zinātņu institūts

Jana Grava veikusi praktisko pētījumu, lai noskaidrotu, kā notiek bērncentrēta mācīšanās Latvijā, aptaujājot aptuveni 250 pedagogu, veicot novērojumus pirmsskolas izglītības iestāžu vidē nodarbību laikā, kā arī sarunājoties ar skolotājiem pēc redzētā.
Aptaujā tikai 5 % pedagogu atzina, ka nodarbību plānošanā izmanto pirmsskolas mācību programmu un vadlīnijas. Pētījumā parādījās skolotāja dominējošā loma un tas, ka bērniem ir ļoti maz laika, lai brīvi rotaļātos. To skaidro tā – pirmsskolas izglītības iestādēs pa grupiņām ir saplānots laiks, kas pavadāms diendusā, ārā vai sporta zālē, un ir grūti organizēt dienas režīmu, lai ievērotu visu vajadzības un nodrošinātu brīvo laiku, jo pieaugušie bērnu nevar atstāt vienatnē, ja kāds vēlas parotaļāties ilgāk.

Novērojumos spilgti parādījās skolotāja dominējošā loma. Nodarbībās minimāli tiek ņemta vērā bērna subjektīvā pieredze, un darba procesu plāno tā, it kā visiem tā būtu vienāda līdzīgā vecumā. Skolotājs visu saplāno un pasaka, kas jādara, bērnus tikpat kā neiesaistot mācību procesa plānošanā. Taču pētījumi pierāda, ka bērni notur interesi ilgāk, ja tas ir viņa paša izvēlēts temats vai darbība. Pedagogi teorētiski zina, ko nozīmē bērncentrēta pieeja, bet ne vienmēr tā īstenojas praksē. Bērniem ir svarīgi dzirdēt atgriezenisko saiti par savu darbu. Taču bieži tā ir novērtējoša un nekonkrēta, un bērnam nekļūst skaidrs, kā savu darbu varētu uzlabot.

Skolotāju izaicinājumi: bērna personiskās jēgas piešķiršana (jāsaprot bērna pieredze un tas, kas viņus tajā brīdī interesē), izvēles nodrošināšana, pašmotivētas mācīšanās nodrošināšana, iesaiste pedagoģiskā procesa plānošanā. 

Skolotāju priekšlikumi: samazināt bērnu skaitu grupā, palielināt materiālu atbalstu, atvēlēt vairāk laika rotaļnodarbībām.

Skolotājam pašam jāveido pieradums pagaidīt, saskatīt, nogaidīt bērna atbildi. Bērniem arī vajag laiku, lai saprastu, ka izvēlēšanās arī ir jāiemācās, un tas prasa laiku un pacietību.

Noslēgumā pētniece atzinīgi novērtēja faktu, ka projektā Skola2030 plānotās pārmaiņas mācību saturā un pieejā skar arī bērncentrētas mācīšanās pieeju.

Refleksija pedagoga darbā jeb “Vai es varu būt tas, kas esmu?”

Ilze Miķelsone, Liepājas Universitātes Pedagoģijas un sociālā darba fakultāte. 

Ilze Miķelsone pētījusi, kā pedagogs ar refleksijas starpniecību top par to profesionāli, kas viņš ir. Skolotājs pats ir darba instruments – jo labāk viņš pazīst sevi, jo vairāk atrod veidus un metodes, kā strādāt ar sevi. Tikai domājot un analizējot sevi, iespējams apgūt ko jaunu, un ikviens skolotājs pats ir atbildīgs par savu profesionālo izaugsmi.

Pedagogam ir jāmāk stāstīt par savu rīcību un skaidrot to. Tādējādi bērniem tiek nodota ideja, kā domāt par savu pieredzi. Pašlaik skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs bērniem ir jādzīvo autoritārā režīmā, jo visu nosaka skolotājs vai audzinātājs. Skolotājam jābūt pacietīgam, veidojot pētniecībai un refleksijai piemērotu vidi.
Skolotāji diemžēl izvairās analizēt savu darbu, jo tad varbūt ir jāsaskaras ar kaut ko, kas atmiņā ir nepatīkams. Nav arī paraduma un prasmju, kā analizēt un ko darīt ar iegūto informāciju, kā arī nav gatavības pieņemt savas izjūtas. Tāpēc ļoti nepieciešamas ir uzticamas komandas un profesionāļu domu biedru grupas, kurās dalīties ar pieredzēto un savām izjūtām. 

Svarīga ir labizjūta darba vidē katram cilvēkam, kā arī spēja rast jēgu, kāpēc kaut ko dara. Lai rastos pārmaiņas, skolotājiem ir jājūtas labi. Analizējot darbu, vienmēr ir jāizceļ arī labais, jo cilvēks atkārtoti grib saņemt pozitīvo izjūtu, tāpat nozīmīgi ir kļūdas nesummēt.

Katram – gan pedagogam, gan bērnam – ir jāprot stāstīt par savām darbībām. Visas savas veiksmes ir svarīgi kādam izstāstīt. Ja tā neizdara, viss ātri aizmirstas un paliek neapzināts.

Darbnīcas apskatu sagatavoja: Daiga Brakmane, Skola2030 vecākā eksperte.