Cilvēcīgi saprotams, ka ikvienam ir bažas par nezināmo un pārmaiņām. Kā jūs pieņēmāt gaidāmās mācību satura pārmaiņas un pirmās vēsmas par pārmaiņu procesu?

Kad tiek runāts par pārmaiņām, nevilšus prātā nāk Konfūcijam piedēvētais izteikums: “Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos.” Lai gan kopš Konfūcija neskaitāmas reizes esam guvuši apliecinājumu, ka pārmaiņas nebūt nenozīmē iepriekšējā sagraušanu – piemēram, ņemot vērā pēdējos 50–70 gadus, kad cilvēce piedzīvojusi tās vēsturē visstraujāko progresu –, iekšējā dilemma un bažas tomēr ir palikušas. No vienas puses, jā, pārmaiņas izglītībā ir vitāli nepieciešamas, jo izglītības joma jau nepastāv atrauti no pārējām. Ir mainījusies sabiedrība, un, mainoties tās pieprasījumam, ir jāmaina arī piedāvājums. Izglītība tās visdziļākajā būtībā nenozīmē būt kopsolī ar laiku. Lai attīstītos un šodien veidotu pamatu rītdienai, tai jābūt vismaz vienu soli priekšā. No otras puses – kā lai noliek malā labi zināmo un praksē pārbaudīto un sāk īstenot jauno, nezinot, ar ko tas vainagosies? Līdz ar to skolotāju vidū varēja manīt trīs dažādas pozīcijas: kāds izvēlējās ieņemt piesardzīgi nogaidošu pozīciju, kāds cits cītīgi sekoja līdzi informācijai par pārmaiņu procesu un tā ieviešanas gaitu, bet kāds mērķtiecīgi iesaistījās jaunā satura izstrādē. Lai arī kāda bija pozīcija, ikviens sekoja līdzi procesam, jo skolotājs jau nevar (nedrīkst!) aizvērt acis un ausis, ignorējot apkārt notiekošo. Jautājumi bija un joprojām ir arī tagad, kad klasē jau tiek īstenots pilnveidotais mācību saturs, un tas ir labi, jo jautājumi ir viens no izglītības virzītājspēkiem. Ja jautājumu nebūtu, tad gan vajadzētu uztraukties, vai esam uz īstā ceļa un vai sasniegsim izvirzītos mērķus.

Ja salīdzina, kā bija pirms pieciem gadiem un kā ir tagad, kādas ir būtiskākās pārmaiņas, kas notikušas? Raksturojiet, lūdzu, ar piemēru, kas apliecinātu jauno pieeju!

Laikam vislielākā pārmaiņa, kas labi redzama praksē, ir rīcības brīvība, piemēram, skolas vadībai izstrādājot mācību plānu un piesaistot jomas speciālistus. Tāpat kā piemēru var minēt ģimnāzijas pieredzi, programmēšanas kursu 10. klašu skolēniem īstenojot sadarbībā ar Eiropas programmēšanas skolu “Datorium”, kad dažādu skolu jaunieši vienā laikā pieslēdzas tiešsaistes stundai. Pārmaiņas ir gan skolotājiem, piedāvājot un izvēloties dažādas metodes un mācību formas, meklējot skolēnam atbilstošāko un piemērotāko, gan arī skolēniem, izvēloties, piemēram, vidējo izglītību iegūt konkrētā skolā nevis tikai tāpēc, ka iepriekš tajā ir mācījušies, bet gan tāpēc, ka skola piedāvā tieši viņiem saistošu padziļināto kursu komplektu turpmākām mācībām.

Patlaban ir ne tikai meklējumu, bet arī pirmo atradumu laiks. Viens no lielākajiem un, manuprāt, arī būtiskākajiem atradumiem ir ieguvums, ko gūstam sadarbojoties. Piemēram, ģimnāzijā esam uzsākuši jaunu tradīciju – starpdisciplinārās nodarbības decembra un maija pēdējās mācību dienās. Dažādu jomu skolotājiem savstarpēji sadarbojoties, tiek rastas kopīgas tēmas un izstrādāti nodarbību plāni konkrētās klases skolēniem. Tā ir tapušas brīnišķīgas idejas, kuru īstenošanā skolēni pārliecinās par mācību priekšmetā iegūto zināšanu un prasmju pārnesi, apgūstot citu mācību priekšmetu, un šo zināšanu un prasmju lietojumu dzīvē. Sākotnēji dažādu jomu skolotāju savstarpējā sadarbība tika organizēta, bet tagad tā galvenokārt notiek pēc brīvprātības principa, t. i., skolotāji paši sameklē sev sadarbības partneri.

Vēl viena ideja, kas guvusi atbalstu un pozitīvas atsauksmes, ir 11. klašu skolēnu zinātniskās pētniecības darbu (ZPD) lasījumi, pieredzes stāsti un praktiski padomi 10. klašu skolēniem, kā izstrādāt ZPD. Vieniem jau ir pieredze ZPD izstrādē, savukārt otriem – simtiem jautājumu, kā to izdarīt.

Kādi, jūsuprāt, ir būtiskākie ieguvumi šajā pārmaiņu posmā?

Tie noteikti ir vairāki, un pieļauju, ka katram, kas iesaistīts izglītības procesā, tie būs citi, bet man nāk prātā trīs vārdi: diferenciācija, personalizācija, individualizācija. Ticu, ka, tos prasmīgi lietojot skolēncentrētā pieejā, gala rezultātā būsim ieguvēji. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc ģimnāzijā sadarbībā ar Mūžizglītības un kultūras institūtu “Vitae” uzsāka īstenot pārmaiņu programmu “Līderis manī”. Programmas pamatā ir piecas pārliecības: katram piemīt izcilība kādā jomā; katrs var būt līderis; skolotāji atbalsta skolēnus, lai viņi var mācīties pašvadīti; tiek attīstītas visas piecas personības jomas: intelektuālā, fiziskā, emocionālā, garīgā un sociālā, kā arī – visbeidzot – pārmaiņas sākas ar mani. Mācām un mācāmies paši. Kā būs tālāk, laiks rādīs.

Ko jūs ieteiktu tiem, kas aizvien šaubās par pārmaiņām vai nav tām atvērti?

Angļu sakāmvārds vēsta: “Practise what you preach”, t. i., rīkojies tā, kā māci to darīt citiem. Ikviens skolotājs saviem audzēkņiem māca uzdot jautājumus, meklēt atbildes, argumentēt viedokli, būt atvērtiem jaunajam, meklēt un izmantot iespējas, nebaidīties no kļūdām, jo “nekļūdās tikai tas, kas neko nedara”, būt godīgiem un atbildīgiem. Kolēģiem, kas šaubās, es ieteiktu darīt to pašu arī attiecībā uz sevi. Un pats svarīgākais – būt godīgiem pašiem pret sevi un, atbildot uz jautājumu, kas raisa bažas, dot sev patiesu atbildi. Manuprāt, daudzi tādā veidā nonāktu pie secinājuma, ka īstenībā viņi nevis šaubās, bet gan baidās. Bailes ir dabiska aizsargreakcija no nezināmā. Tas ir normāli un pieņemami, ja cilvēks no kaut kā baidās. Baidīties nav slikti. Un skolotāja bailes ir saprotamas. Skolotājs izjūt to milzu atbildību, kas uzlikta uz viņa pleciem, jo sabiedrība ir uzticējusi viņam izglītot nākamo paaudzi. Tāpēc uz urķīgajiem jautājumiem: “Vai es spēšu? Vai izpratīšu un pratīšu? Vai varēšu? Vai mani skolēni būs ieguvēji?” ir jādod pārliecinoša atbilde: “Spēšu, pratīšu, varēšu, būs!”. “Kā to zināšu?” “Jo rīkošos!”

Mans ieteikums būtu izmantot trīs soļus.

1. Atmetot visas bažas, citur dzirdētos komentārus, mierīgi izskatīt pieejamo informāciju par pilnveidotā satura īstenošanu, izpētīt sava priekšmeta/kursa programmu (arī tad, ja tas jau pāris reizes darīts) un atrast to, kas uzrunā, ko varētu lietot. Kaut pāris atziņas. Tas ir iespējams! Un atkal – svarīgi būt patiesiem pret sevi un tiešām izvēlēties to, kam saskata lietderību un jēgu. Pretējā gadījumā skolēni klasē sajutīs neīstenumu un “nenoticēs” skolotājam. Zaudētāji būs abas puses, un būs nepieciešams laiks, lai atgūtu uzticēšanos.
2. Atcerēties, ka šajā pārmaiņu procesā neesam vieni, jo arī kolēģis iet šo pašu jautājumu un meklējumu ceļu. Ir vērts kādā brīdī sanākt kopā un parunāt par to, kā klājas ar pārmaiņu īstenošanu, kas uztrauc un kā šis uztraukums ir pārvarēts. Tā ir profesionālā pilnveide, nevis vājuma vai neprofesionalitātes izrādīšana.
3. Apzināties, ka pārmaiņas ir pakāpeniskas, tās tiek ieviestas soli pa solim. Šis ir īstais laiks, lai mācītos paši un atrastu īstos paņēmienus un resursus, jo notiek pakāpeniska satura salāgošana starp to, kas tika mācīts iepriekš, un jauno, pilnveidoto saturu. Ne tikai skolotājiem un izglītības jomā strādājošiem, bet arī pārējiem sabiedrības pārstāvjiem jāapzinās, ka patiesie jaunās reformas rezultāti būs redzami un izvērtējami ne pēc gada, trim vai sešiem gadiem, bet gan 2032. gadā, kad, skolēnam absolvējot 12. klasi, tiks noslēgts sākumskolā 2019./2020. mācību gadā iesāktais. Tādējādi visi secinājumi, kas līdz tam būs veikti, būs tikai starpposma secinājumi.

Es ļoti labi saprotu, kāpēc daži vēl joprojām šaubās (baidās?), kā arī saprotu tos, kuri saka, ka šī reforma ir nākusi sasteigta. Redzu, ka pārmaiņu ieviešanai šobrīd pietrūkst trīs svarīgu resursu.

1. Metodiskie līdzekļi atbilstoši pilnveidotajam saturam – skolotāji iegulda milzīgus laika resursus, pielāgojot mācību saturu, meklējot un izstrādājot savus materiālus. Turklāt kaut kur zemapziņā vēl rosās doma, vai “spēles gaitā netiks mainīti nosacījumi”, jo kursos uzdotie jautājumi ne vienmēr tiek atbildēti, vai arī atbildes joprojām tiek meklētas, un pirmie valsts pārbaudes darbi par pilnveidoto saturu vēl tikai priekšā.
2. Cilvēkresursi – trūkst skolotāju. Laikam uz “Iespējamo misiju”, skolu tīkla optimizāciju un administratīvi teritoriālo reformu liktās cerības ir bijušas pārāk optimistiskas. Skolotāju joprojām pietrūkst, un pēc 15. novembra daudzviet šī problēma ir kļuvusi vēl akūtāka.
3. Laika resurss – lai mācītos paši, meklētu atbildes, plānotu un īstenotu sadarbību ar kolēģiem, izstrādātu materiālus, plānotu un īstenotu diferenciāciju, individualizāciju, personalizāciju, būtu radoši utt., u. t. jpr. un, visbeidzot, ienāktu klasē un ar aizrautību sāktu mācīt, ir vajadzīgs laiks. Skolotājam ar 32 kontaktstundām tā izklausās pēc neiespējamās misijas. Savulaik tika runāts, ka līdz ar jauno saturu tiks skatīta arī skolotāja slodze. Atkarībā no mācāmā priekšmeta specifikas skolotāja slodze varētu būt 21–25 stundas, atvēlot vairākas stundas gatavošanās procesam, bet tas palika tikai iecerēs. Līdz ar to nevaram pārmest, ja kāds šaubās (baidās), jo šajā lauciņā vēl ir ļoti daudz darāmā.

Kādu jūs redzat Latvijas jaunatni – valsts balstu nākotnē –, kas šobrīd apgūst izglītību pēc jaunā mācību satura?

Savulaik nonācu pie secinājuma, ka neatkarīgi no tā, ko un kā mēs mācām citiem, attīstām un pilnveidojam, nekam nav nozīmes, ja pretim esošais cilvēks ir vienaldzīgs. Vienaldzība, manuprāt, ir vislielākais pasaules bieds. Tāpēc mana pārliecība ir, ka Latvijas nākotne ir nevienaldzīgie. Tie, kas nevis vienkārši redz, bet ierauga, nevis dzird, bet sadzird, sajūt, izzina, izprot un rīkojas utt., apzinoties savus un līdzcilvēku sapņus, ieceres, vajadzības, vēlmes un atbildību.

Kas jums dod enerģiju un spēku lūkoties uz pasauli no tik gaiša skatpunkta? Kāda ir jūsu recepte, ko ieteiktu citiem?

Cilvēki man apkārt. (Plašs smaids.) Man ir paveicies piederēt ģimnāzijas saimei, kurā ir izcili skolotāji. Es viņus klusām pie sevis saucu par gara dumpiniekiem – vienmēr meklē, jautā, urķē, eksperimentē, aizrauj un tā rada šo gara dumpīgumu savos skolēnos. Tas ir brīnišķīgi! Un tad acis mirdz gan vieniem, gan otriem. Otra lieta – skolēnu vecāku atbalsts un uzticēšanās. Ja vecāki ir lēmuši – uzticējuši – sava bērna skološanu ģimnāzijai, tas ir augstākais novērtējums skolai. Esmu patiesi lepna un gandarīta par to. Tas arī rada enerģiju.

Šajā mācību gadā Daugavpils Valsts ģimnāzija svin vairākas jubilejas: skolai – 190, latviešu skolai Daugavpilī – 100, valsts ģimnāziju saimei – 25 gadi. Sveicot Skola2030 komandu piecu gadu jubilejā, novēlu būt gara dumpiniekiem un gūt gandarījumu par iesākto un jau pārmaiņu ceļā paveikto!