Man ir svarīgs vērtējums, bet tam nav obligāti jābūt atzīmei
Daniela, 9. klase
Man patika radošais grupas darbs vēsturē, kad mums bija jāsagatavo prezentācija vai jāzīmē plakāts. To arī vērtēja atsevišķi katrā kategorijā: stāstījums, vizuālais izpildījums, uzstāšanās, cik precīza informācija, cik bagāta valoda, un arī tas, cik labi atbildējām uz skolotājas un klasesbiedru jautājumiem. Man svarīgi bija dzirdēt, ka skolotāja pamato katru savu atzīmi un to izskaidro. Tā zināju, kā pietrūka un kā varēju ko uzlabot. Ja es saņemtu tikai atzīmi bez skolotājas komentāriem, tad, domāju, būtu bijis grūtāk saprast, par ko tas ir un kāpēc nav augstāka atzīme. Ir labi skaidri zināt, kā gatavoties nākamajam darbam, lai saņemtu labāku atzīmi. Jebkurā gadījumā man vērtējums ir vajadzīgs kā atskaites punkts, lai tiktu tālāk.
Domāju, ka skolotāja vērtējums ir vajadzīgs vienmēr, bet atzīme – ne par visiem darbiem. Piemēram, ja mēs ilgi mācāmies kādu tematu, tad beigās ir lielais darbs uz atzīmi par visu, ko esam mācījušies. Par katras stundas darbu vai nelieliem testiem, lai pārbaudītu, cik daudz esam iemācījušies, var iztikt ar burtiem vai plusiņiem un mīnusiņiem, var pat dod iespēju tikai mums pašiem izvērtēt, cik daudz esam iemācījušies. Taču, saņemot vērtējumu par maziem darbiem, to var pat nerakstīt žurnālā, vienkārši pateikt – jau apmēram var saprast, kādu atzīmi var saņemt lielajā kontroldarbā. Un man nav stresa pirms kontroldarba. Es zinu, ko atbildēšu bez problēmām un kur vēl vajadzēs pamācīties.
Un vēl – nekad nevajag likt atzīmes pirmajā stundā, kad tikko esam sākuši kaut ko mācīties. Tas nav godīgi un var nosist interesi mācīties. Ja liek atzīmi par to, ko nekad neesi mācījies vai darījis, tad skolotāja vērtējums nekā nevar palīdzēt.
Manuprāt, svarīgi, lai arī stundā skolotājs pie tevis ik pa laikam pieiet un pasaka, cik daudz tu esi izdarījis un pie kā tev vēl ir jāpiestrādā. Viņš var pateikt: “Jā, tev ir labi, bet šeit ir kļūda vai šo tu vari izlabot.” Neliekot nekādu atzīmi.
Vērtējums man ir vajadzīgs vienmēr, katrā stundā, bet atzīme ne visur. Piemēram, sportā atzīmes nevajag likt. Tur man svarīgi, lai skolotājs pasaka, vai es pareizi daru. Šaubos, ka būtu godīgi vērtēt katra fiziskās spējas vai dotības, kuras ir iedzimtas.
Man nav pieredzes mācīties citā skolā, bet man ļoti gribētos, lai ir vairāk garās “periodu stundas”, kādas ir mūsu skolā, un nav tik daudz atsevišķu mācību priekšmetu dienā. Grūti koncentrēties, un dienas beigās skolotāja vērtējums arī vairs nepalīdz, jo esi noguris un galvā ir daudz informācijas, ko nespēj atcerēties. Perioda stundas man palīdz iedziļināties, nesteidzoties saprast, patrenēties. Tad es labprāt gaidu no skolotājas manas dienas darba vērtējumu un atbalstu. To var sniegt arī klasesbiedri. Galvenais, lai tas palīdz man saprast, kā varu izdarīt labāk. Arī kļūdīties ir dabiski, ja zini, ka vari saņemt vērtējumu un skaidrojumu, kur tieši esi nokļūdījusies un kas jālabo. Tas man vairs neliksies tik slikti un bailīgi.
Līdz 7. klasei mums vērtējums par izdarīto bija tikai plusi un mīnusi. Kad 8. klasē es saņēmu savu pirmo atzīmi, man it kā atvērās acis. Pluss un mīnuss vienā ailītē kopā apzīmēja “daļēji”, kas kā atzīme var būt gan četri, gan seši; taču tā parāda lielu starpību manās zināšanās – vai nu es gandrīz neko nezinu, vai kaut ko zinu, bet varu labāk. 10 balles var nopelnīt reti, ja izdara vairāk, nekā prasīts. Atzīmes palīdz, ja gribi sacensties ar kādu un zināt, vai esi panācis vai atpalicis sacensībās, bet tas nav tas galvenais. Galvenais taču ir, ka es zinu, kur šobrīd esmu.
Markus, 9. klase
Tad, kad mums bija vērtēšana ar plusiem un mīnusiem, bija mazāk jāsatraucas, jo te vērtējumam ir tikai trīs iespējas – zini, nezini vai daļēji zini. Ar atzīmēm ir citādi, jo vērtējumam ar atzīmi pastāv jau desmit iespējas, un tad jau jāsāk domāt, kur vajag vairāk ieguldīties un kur viss notiek bez lielas piepūles. Trīs iespējas atvieglo prātu, mazāk uztraukšanās, savukārt desmit iespējas paredz papildu darbus un precīzākas atbildes. Tas arī rada stresu.
Sākumā man bija grūti pierast pie tā, ka tagad skolotāji liks atzīmes. It kā nav grūti saprast, ko katra atzīme nozīmē, bet bija jocīga sajūta, ka mūs mēra, nevis vērtē zināšanas un to, ko tu proti. Man prātā bija apjukums.
Atzīmes uztveru atšķirīgi mācību priekšmetos. Viens padodas labāk, bet cits sliktāk. Piemēram, 7 balles vēsturē man nebūtu labi, es sāktu uztraukties un pamācītos vairāk. Bet, ja saņemtu 7 matemātikā, tad tas man būtu oho!, ļoti laba atzīme. Manuprāt, vērtējums var arī parādīt, kurš priekšmets padodas labāk un kur vairāk jāpiestrādā. Mēs katrs esam atšķirīgi, un atzīme var arī signalizēt par spējām katrā priekšmetā.
Man ļoti palīdz, ja skolotājs izsniedz laboto darbu un es redzu savas kļūdas. Vēl labāk, ja skolotājs pieraksta kādu komentāru. Tad man ir skaidrs, ko darīt tālāk. Atceros, ka pēc viena pārbaudes darba skolotāja palūdza izrakstīt visas savas kļūdas, lai labotu pa vienai. Citreiz man bija iespēja ar skolotāju pārrunāt visas savas kļūdas un saprast, kur un kā man pietrūka, lai saņemtu augstāko atzīmi. Dažreiz tas notiek stundā, dažreiz eju uz konsultāciju pēc stundām. Tā es varu labāk iemācīties un nākamajā reizē labāk uzrakstīt arī pārbaudes darbu.
Vēl man ir ļoti svarīgi zināt vērtēšanas nosacījumus pirms uzdevuma pildīšanas, lai es uzreiz saprastu, par ko saņemšu atzīmi. Protams, uzdevumi ir atšķirīgi – ir kontroldarbi, ir vienkārši uzdevumi matemātikā, ir vairāku stundu projekta darbs, piemēram, vēsturē. Man gribas zināt, kā darbs tiks vērtēts beigās, tad es zinu, kā censties. Dažreiz vēl pusceļā vajadzētu zināt, kā trūkst un ko vēl var uzlabot.
Pavasarī mācoties attālināti, guvu labu pieredzi, sapratu, ko nozīmē tālmācība. Bez skolotāja vērtējuma te neiztikt. Var mācīties un iet uz priekšu, bet bez tā īsti nezini, vai ej pareizā virzienā. Atzīme vai kāds cits skolotāja vērtējums palīdz neapmaldīties un mācīties to, ko vajag un kā vajag. Vienā mācību priekšmetā mums bija tāda tabula, kurā skolotāja ar sarkano, zaļo un dzelteno krāsu atzīmēja, kā esam tikuši galā ar uzdoto darbu. Zaļš – labi! Dzeltens – ne tik labi, sarkans – slikti. Tas kalpoja kā luksofors – varēju redzēt, kur ir brīdinājums par neizdarīto vai neapgūto. Apkopojot šo tabulu, skolotāja pēc tam lika atzīmes. Man patika tas, ka es visu laiku varēju redzēt šo procesu un to ietekmēt.
Tālmācība nav tā, ka tu mācies viens pats. Sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Esam kopā ar skolotāju, ar citiem klasesbiedriem, bet tikai neklātienē. Un skolotāja loma ir ļoti svarīga. Mācīties skolā klātienē man patiktu labāk.
Daudz labāk patīk, kad skolotāji vērtē nevis ar atzīmi, bet pasaka, kas man izdevies labi un kas būtu vēl jāuzlabo. Tad nav jāprasa, kāpēc man ir divnieks vai sešinieks, bet uzreiz saprotu, kas ir pareizi un kas – nepareizi. Manuprāt, tā arī ir mācību jēga.
Domāju, ka var būt tādas situācijas, kad atzīmi likt nav īsti godīgi. Piemēram, es uzmanīgi klausos skolotāju, daru visu, kas ir nepieciešams, cenšos saprast, domāju, vai ir pareizi, un es vienalga kaut ko nesaprotu. Varbūt man vajadzīgs ilgāks laiks, lai iebrauktu, un individuāla palīdzība. Bet ir cits skolēns, kurš tikai mazliet paklausās, un viņam viss sanāk. Atzīmi būtu godīgi likt tad, kad arī es nonāktu līdz tam, ka saprotu. Un, ja vēl stundā valda stingrība un bail pat pacelt roku, lai ko pajautātu, man liekas, tas ir sliktākais, kas var notikt mācībās. Neko neiemācīsies vai iztērēsi daudz laika, mācoties mājās. Attiecīgi saņemsi sliktu vērtējumu, bet šis vērtējums tāpat nepalīdzēs, un rezultātā vairs nepatiks ne temats, ne skolotājs vai mācību priekšmets. Forši, ja ir labas attiecības ar skolotājiem un var droši jautāt. Tad vērtēšana kļūst par patīkamu daļu no kopīga darba.
Dārta, 9. klase
Kad es izpildu kādu darbu, man ir ļoti svarīgs pieaugušā skatījums uz to, lai zinātu, kādam rezultātam jābūt. Tas var būt skolotāja vērtējums atzīmes veidā vai kā citādi, bet man svarīgi, lai notiek saruna par manu padarīto darbu. Esmu gatava uzklausīt pieaugušā padomus un dzirdēt to, kas ir bijis labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Man ir svarīgi izteikt savu domu un savu viedokli, ko tajā brīdī uzskatu par pareizāko, bet esmu gatava uzklausīt citus un, iespējams, mainīt savu viedokli. Tas, manuprāt, ir svarīgi mācoties. Man vairāk stresa ir tad, kad ir atzīmes. Kad saņēmu mīnusu, tad arī pārdzīvoju un uztraucos, bet zināju, ka to var viegli uzlabot un tikt pie plusa. Atzīmi arī var uzlabot, bet ne vienmēr uz labāko, ko gribētos.
Atzīmes man arī lika citādi paskatīties uz mācībām. Tās liek vairāk saņemties. Atzīmēm es biju gatava jau 7. klasē un biju bēdīga, ka vēl to nebija. Tagad esmu sapratusi, ka man ir labi, ja saņemu 7 balles, ja mazāk – jāaizdomājas un jāsāk cītīgāk mācīties.
Man ir svarīgs skolotāja vērtējums, bet ne obligāti atzīme. Ja skolotājs izvērtē manus sasniegumus un izskaidro, ka es varu kaut ko uzlabot, tas man patīk labāk. Atzīme ne vienmēr pasaka, ko darīt tālāk. Man ar draudzeni varētu būt vienādas atzīmes par kādu darbu, bet, lai uzlabotu vērtējumu, katrai ir savs ceļš.
Man svarīgi arī pārrunāt ar skolotāju savu atzīmi. Piemēram, matemātikā pēc kontroldarba mēs saņēmām savus darbus un redzējām izlabotas kļūdas, katrs gan uzrakstījām savas, gan izrunājām kopā ar skolotāju un klasesbiedriem. Man svarīgi bija arī pašai izvērtēt savu darbu, tad es it kā varēju vērot sevi no malas, noskaidrot neskaidros jautājumus. Manuprāt, atzīmei ir nozīme, ja tu pēc tam vari saprast, ko darīt tālāk.
Man ļoti patīk, kad skolotājs kopā ar mums izrunā visu, kas tiks vērtēts darbā vai uzdevumā, izskaidro, ko tieši no mums sagaida. Jo mūsu viedokļi par darba kvalitāti var atšķirties, tāpēc uzreiz vajag vienoties par kopīgām lietām, lai nav nepatīkamo pārsteigumu, saņemot atzīmi. Tāds vērtējums man kļūst par godīgas spēles garantiju. Piemēram, šogad mēs jau pārrunājām kopā ar skolotāju, ko nozīmē pareizi un kvalitatīvi izveidot prezentāciju. Es savukārt jau varu saprast, cik daudz laika un piepūles tas prasīs man, ja es gribu labu vērtējumu.
Kad pavasarī mēs mācījāmies attālināti, mēs arī saņēmām atzīmes, mazāk gan, bet skolotāji vērtēja mūsu darbus. Vērtējums ļoti svarīgs, jo tad es varēju apzināties, cik daudz es varu pati izdarīt mājās, cik esmu apņēmīga un vispār saprast, ko nozīmē attālināti mācīties. Reizēm bija viegli, bet reizēm man bija jāpatērē vairāk laika un spēka. Skolotājas vērtējums vienmēr palīdzēja man noorientēties, vai daru pareizi. Attālināti mācoties, bija arī tādi mācību priekšmeti, kuros pēc katras stundas skolotāja izvērtēja mūsu darbus. Tās nebija atzīmes, bet kaut kas līdzīgs ieskaitīts vai neieskaitīts. Tas man ļoti palīdzēja saprast, kas ir izdarīts, kas nav līdz galam izdarīts un ko vēl vajag uzlabot.
Ja es mācītos tikai sev, tad pati izlemtu, cik daudz gribu iegaumēt, cik daudz gribu iedziļināties, un skolotāja atzīme man nebūtu svarīga. Galvenais tikai saprast, vai eju pareizā virzienā.
Vērtējums, kas norāda uz manām neveiksmēm, nepalīdz man mācīties. Piemēram, ja kādā brīdī mācībās iet slikti un to apzinos, tad labāk gribētu, lai to nevērtē.
Man patiktu, ja skolā būtu tāda sistēma, ka divas nedēļas mācāmies vienus mācību priekšmetus un pēc tam tie nomainās uz citiem. Būtu vieglāk, un es varētu iedziļināties, domāt un mācīties kaut ko konkrēti vienu, nevis daudzas lietas. Arī skolotāja vērtējums būtu par šo konkrēto lietu, ko es varu uzlabot un tikt tālāk.
Apkopojot varu secināt, ka skolēniem pēc paveikta darba ir svarīgi saņemt skolotāja vērtējumu un skaidrojumu. Tas dos ne vien izpratni par to, kas apgūts un kas vēl jāapgūst, bet arī drošības izjūtu. Savukārt skolotājiem svarīgi atcerēties, ka vērtējums, kas norāda tikai uz neveiksmēm, nepalīdz mācīties. Ja skolotājiem ir labas attiecības ar saviem skolēniem, tad vērtēšana var kļūt par patīkamu daļu no kopīga darba.
Par iespēju sarunāties ar skolēniem pateicamies Rīgas Valdorfskolas direktorei Mārai Svilānei, direktora vietniecei Ilzei Breidakai un 9. klases skolēniem.
