Pārdomas, uzsākot jauno mācību gadu, par iespējām mācību procesā katram atrast ieejas durvis produktīvai izziņai jeb – kā sagatavot augsni mācībām?

Zane Oliņa, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja

Vasaras brīvlaikā ar ģimeni bijām Helsinkos. Pastaigā pa pilsētas ievērojamākajām vietām devāmies aplūkot nesen atvērto Amos Rex (https://amosrex.fi/en/) mūsdienu mākslas muzeja ēku. Pats muzejs atrodas pazemē, par tā klātbūtni liecina neparastas jumta konstrukcijas, kuras ikviens var izpētīt pēc sirds patikas. Visiem – no pirmsskolnieka līdz tīnim – bija intereses dzirksts acīs un neviltots jautājums: kas atrodas zem šīm jumta? Kad izstāstu, ka mūsdienu mākslas muzejs, seko jautājums: “Vai varam iet paskatīties?” Kas var būt labāks par šo? Protams, ejam.

Turpinājām ceļojumu, iepazīstoties ar Helsinku Zinātņu centru HEUREKA (https://www.heureka.fi/?lang=en). Mūsu lielākais un atmiņā paliekošākais ieguvums, pie kura pavadījām visvairāk laika, – īpaši veidota šķēršļu taka, ko katrs var piedzīvot, to pārvarot invalīdu ratiņos, tā tiekot cauri gan nosacītai ēkai ar durvīm un vairākām istabām, gan ar mēģinājumu un kļūdu metodi tiekot pāri dažāda augstuma apmalēm, ceļa segumu veidiem, virsmas slīpumiem.

Valmieras vasaras teātra festivālā (http://www.valmierasfestivals.lv/), kura programma šogad, līdzīgi kā citus gadus, bija veidota bērniem un jauniešiem, apmeklētājus festivāla centrā sagaidīja koka konstrukcijas – lielākas un mazākas koka detaļas, formas, no kurām pats var veidot bezgalīgi dažādas kombinācijas. Izrādēs kā kaleidoskopā galva reiba no piedāvātajiem skatu punktiem, caur kuriem paskatīties uz pasauli – tu vari vērot izrādes darbību pa braucoša autobusa logu, tad pēkšņi darbojošās personas iekāpj autobusā un ir tev līdzās; izvēlies savu – katru pavisam atšķirīgu – skatītāja krēslu un ar pārsteigumu atklāj, ka esi iesaistīts dinamiskā spēlē par noteikumiem; pirms ieejas izrādē katrs tiek pārbaudīts ar simbolisku metāla detektoru, iekams doties tālākā baiļu izpētes ekspedīcijā.

Visās šajās situācijās klātesoši bija “piekļuves punkti” – kāds pavediens, neierasta perspektīva, kas pievelk ar magnētisku spēku, rosina izzināt vairāk, iedziļināties. Nav iespējams pārvērtēt “piekļuves punktu” nozīmi mācībās. Tematu, stundu plānošanā skolotājiem jau ierasts kļuvis atslēgvārds “aktualizācija” jeb augsnes sagatavošana mācībām – atrast “āķi”, ar kura palīdzību piesaistīt, uzturēt bērnu un jauniešu uzmanību, radīt interesi par to, ko mācīsimies; veidot izpratni par sasniedzamo rezultātu – kas man jāiemācās, kādai informācijai visvairāk pievērst uzmanību, – un saistīt jauno saturu ar iepriekšējām zināšanām. Neapstrādātā, nesagatavotā augsnē sēklai uzdīgt ir ievērojami grūtāk.

Katram, iespējams, būs citādi piekļuves punkti, lietas, kas piesaista, uzrunā, aizrauj, rosina atvērties, eksperimentēt, rakties, ļauties nezināmajam, nebaidoties kļūdīties. Ļoti svarīgi ir piedāvāt un pieļaut daudzveidīgus piekļuves punktus. Rast iespējas katram pašam tādus meklēt un sev atklāt. Satikties sākumpunktā un tālāk iet kopā.

Pirmsskolās pakāpeniski nostiprinās prakses, kas arvien vairāk bērniem paver iespējas aizraujošas mācīšanās piedzīvojumam visas dzīves garumā. Jūnijā, noslēdzoties divu gadu mācību satura un pieejas aprobācijai pirmsskolās, intervējām pirmsskolu un skolu pirmsskolu komandu pārstāvju par viņu pieredzi, nākotnes plāniem. Sarunās sadzirdēju, ka lielākais izaicinājums bijis domāšanas maiņa skolotājiem – nepateikt priekšā, ļaut domāt un mēģināt pašiem. Pieņemt, ka bērns ir protošs un varošs jau tajā brīdī, kad pirmo reizi sper kāju pār pirmsskolas slieksni, arī divgadnieks, un pašam nebūt vienmēr zinošajam, ierosmes bagātajam skolotājam, kuram ir visas atbildes un kurš ir sīki izplānojis, kā visi te tagad mācīsies vienā veidā un laika nogrieznī. Vairāk uzticēties bērnam – pagaidot, paklusējot, ļaujot paust savu viedokli, sagaidot viņa atbildi. Strādāt ar skaidru izpratni par nozīmīgo bērnam sasniedzamo rezultātu, neskrienot uz priekšu, steigā cenšoties iemācīt pārāk daudz, lai nosegtu kādu iedomātu laukumu. Plānojot mācības, pirmkārt, domāt par to, ko darīs bērni, nevis es kā skolotājs, kāda pieredze bērniem nepieciešama, lai veidotos patiesi dziļa izpratne, attīstītos prasmes un ieradumi.

Uzsākot jaunu tematu, piedāvāt iespējas bērniem pašiem pētīt, eksperimentēt ar dažādiem darba piederumiem, materiāliem, gudrojot, ko ar tiem varētu iesākt, nenovelkot striktu robežu starp bērna un skolotāja rosinātām rotaļdarbībām, tā nepasakot, ka tagad mēs tikai spēlējamies, bet tagad mācāmies. Ikdienā atbrīvot iespēju, iedot sev atļauju vērot, kas darbojas, kas uzrunā, kur jāpieliek roka bērnu redzesloka un iespēju paplašināšanai. Vārda tiešajā nozīmē pietupties un paskatīties uz mācību vidi no bērna perspektīvas – vai labi domātie uzskates materiāli viņam pamanāmi, vai nepieciešamie darba piederumi aizsniedzami? Mazāk runāt pašiem, vairāk uzklausot, rosinot runāt un piedāvāt atbildes tieši bērniem. Mērķtiecīgi un apzināti attīstīt bērnu vispārīgās jeb caurviju prasmes, mācoties plānot, izvērtēt dažādus risinājumus un savas darbības, uzklausīt citu viedokļus u.tml. Šāda atvērta, iekļaujoša pieeja mācībām nepieprasa veidot katram konkrētajam bērnam veidot individualizētu izglītības programmu, tā paver iespēju no skolotāja piedāvātā ierosinājumu klāsta katram meklēt savus, arvien jaunus piekļuves punktus.

Rezultāts neizpaliek. Uz manu jautājumu, kādus nākamos pirmklasniekus saņems skola, skolotāji, atskatoties uz pēdējo divu gadu darbu, atbild – izzināt gatavus. Domājošus. Atbildīgus. Patstāvīgākus. Drošākus un atraisītus. Tādus, kas negaida, kad pateiks priekšā, kas jādara. Tādus, kas paši ierosina, dara, vērtē, kas ir izdevies. Pavisam noteikti – dažādus. Ļoti tālāk mācīties gribošus. Tikai ne mierīgi solos sēdošus.

Šķiet, pirmsskolas atradušas stabilus orientierus piekļuves punktu sazīmēšanai. Skolām šis gads ir lieliska iespēja skaidri ieraudzīt savējos. To nevar tad, ja nedodas ceļā. Lai iedvesmojošs un atklājumiem bagāts visiem šis mācību gads!