Mūsu skolā dara tā: skolēni vērtējumu rēķina paši

“Mēs Zaķumuižas pamatskolā parasti darām tā – ja viens skolotājs ir uzzinājis kādu interesantu paņēmienu vai metodi, tad labprāt to izmēģinām un dalāmies pieredzē ar pārējiem. Kad pārējie to atzīst par labu esam, tad pārņemam savā praksē. Tā mēs jau vairākus gadus izstrādājam, ieviešam un nepārtraukti pilnveidojam dažādas metodes, lai skolēnus virzītu uz apzinātu un pašvadītu mācīšanos, kā arī sevis novērtēšanu.

Katru gadu skolā izvirzām kādu konkrētu uzdevumu. Aizpagājušajā gadā koncentrējāmies uz skolotāju sadarbību un skatījāmies, kā tā strādā. Tad pievērsām uzmanību skolēnu apzinātam mācīšanās procesam. Šogad turpinām strādāt pie skolēnu pašvadītas mācīšanās un skolotāju darba plānošanas – stundas ietvara sagatavošanas, jēgpilniem uzdevumiem. Katra nākamā tēma dabīgi uzaug uz jau izmēģinātā un ieviestā, un ar katru gadu kļūst vieglāk un interesantāk.

Īpašu uzmanību esam pievērsuši vērtēšanai un domājam par to, kā panākt, lai skolēni savā mācīšanās procesā ievieš PUN (plānošana–uzraudzība–novērtēšana) pamatprincipus. Kā ieviest vērtēšanu, kas palīdzētu skolēnam mācīties un saprast, kas izdodas, kas vēl neizdodas, ko darīt tālāk, lai izdotos?

Šajā mācību gadā esam ieviesuši skolā jaunu skolēnu zināšanu un prasmju padziļinātas izvērtēšanas metodi – tā dēvētās “prasmju lapiņas”, ko izstrādā skolotāji kopā ar skolas vadību. Tās skolēni saņem pirms katra jaunā mācību temata. Prasmju lapiņas veido ne tikai skolotāji, bet atsevišķos tematos arī paši skolēni. Tas skolēniem palīdz vairāk iesaistīties un iedziļināties mācību procesā, dod iespēju pašiem vadīt un pārraudzīt savu mācīšanos.

Ilgāku laiku eksperimentējām ar prasmju lapiņu veidolu un secinājām, ka nepieciešams vienots ietvars visā skolā. Pirmās prasmju lapiņas, ko izstrādājām mēs, skolotāji, kopā ar skolas vadību, bija ļoti vienkāršas. Tajās bija tikai skolēna prasmju pašnovērtējuma ailīte. Taču bija sajūta, ka tas nekur tālāk neved. Kaut kā vēl pietrūka, kas ļautu izdarīt secinājumus. Turklāt novērojām, ka skolēni nespēja paši sevi objektīvi novērtēt un sniedza vai nu pārāk augstu, vai pārāk zemu vērtējumu. Tāpēc ierosināju izmēģināt, kā būtu, ja skolēnu pašnovērtējumam līdzās ieviestu skolotāja vērtējumu kā otru viedokli. Ņemot to vērā, skolēni paši sāka aprēķināt savu vērtējumu. Ar laiku skolēni iemācījās sevi novērtēt daudz objektīvāk un daudz labāk paši noteikt savu zināšanu un prasmju līmeni.

Vēl viens ieguvums no šī vērtēšanas paņēmiena ir tāds, ka tas atvieglo arī manu darbu, jo man ir ļoti liels skolēnu skaits un es nevaru pilnvērtīgi sniegt vērtējumu simts skolēniem. Taču šādā veidā skolēni gan paši apzinās, ko ir apguvuši, gan spēj objektīvi novērtēt. Pašlaik prasmju lapiņas aptuvenais izskats ir šāds (tas var nedaudz atšķirties, piemēram, sākumskolas vai pamatskolas posmā).

Īpaši veiksmīgs eksperiments bija prasmju lapiņas uz krāsainām lapām. Skolēniem tas ir daudz saistošāk, kā arī viegli orientēties savos pierakstos, jo temati tik atdalīti arī vizuāli. Visa temata ietvaros skolēni seko līdzi plānotajiem sasniedzamajiem rezultātiem un apgūstamajām prasmēm un novērtē savas zināšanas un prasmes katrā punktā “Skolēna pašnovērtējums” sadaļā.

Vērtējumi ir vienkārši:
+ apgūts,
/ daļēji apgūts, vai ir kādas neskaidrības,
– nav apgūts.

Pietiekami vienkāršā un nesadrumstalotā vērtēšana skolēniem nesagādā grūtības un papildu pūles, tāpēc tas notiek raiti. Šī sevis novērtēšana visa temata ietvaros palīdz skolēniem laikus pamanīt, ja rodas neskaidrības vai grūtības temata apguvē.

Tādā veidā skolēni skaidri zina, kas konkrēti vēl jāapgūst, un mācīšanās vairs nav vispārīga, bet konkrēta un skaidra. Temata noslēgumā skolēns ir novērtējis sevi visās sadaļās un spēj skaidri saskatīt, kā temats apgūts kopumā, vai viņš ir gatavs noslēguma darbam.

Tad skolēni veic ierakstu ar savu prognozēto vērtējumu savos skolas plānotājos sadaļā “Kā es mācos?”.

Pēc pārbaudes darba veikšanas skolēni saņem savus darbus, kuros nav norādīts vērtējums ballēs. Ir norādīti iegūtie punkti, pierakstīti skolotāja komentāri vai ieteikumi. Savu darbu skolēni analizē paši. Pārbaudes darbā katrā uzdevumā atpazīst, kāda prasme tika pārbaudīta, un attiecīgi veic novērtējumu prasmju lapiņās sadaļā “Skolēna vērtējums”.

Kad viss pārbaudes darbs tiek izvērtēts, skolēni salīdzina savu pašnovērtējumu ar pārbaudes darbā iegūtajiem vērtējumiem, izdara secinājumus, min iemeslus šādiem rezultātiem. Svarīgs posms – turpmāko uzdevumu izvirzīšana. Uzdevumam jābūt nelielam un konkrētam, pārbaudāmam un izmērāmam, tādam, kuru patiešām ir iespējams paveikt.

Tikai pēc tam skolēni veic iegūto punktu aprēķinus. Katram skolēnam ir algoritms, kā aprēķināt procentuālo darba vērtējumu, un tabula ar apguves procentiem un attiecīgo vērtējumu ballēs – to viņi aprēķina un nosaka paši. Kad šo algoritmu skolēni iemācās un izprot, to var izmantot arī citās jomās, turklāt viņi ierauga, kā matemātika ir reāli izmantojama.

Sākumā man kā skolotājai bija grūtāk un šāda veida sevis novērtēšana aizņēma diezgan daudz laika, reizēm pagāja pat visa mācību stunda. Taču ar laiku tas kļuva par ieradumu, un tagad skolēni to spēj paveikt ātrāk un kvalitatīvāk – jau pusē stundas esam tikuši galā. Turklāt skolēni ir gandarīti, ka apguvuši paši sava darba objektīvu novērtējumu.

Skolēnu attieksme pret šo procesu ir pārsteidzoši pozitīva. Skolā ir divu veidu skolēni – vieni, kuriem atzīme kā cipars neinteresē, un otri kaut ko dara tikai cipara dēļ. Jaunais vērtēšanas paņēmiens iesaista kā vienus, tā otrus. Vislielākā degsme ir skolēniem 5.-6. klasē, kad viņi ar patiesu sajūsmu atklāj, ka viņi paši var sevi novērtēt – jā, to es zinu, tas man patīk, tas ir labi. Vecākie bērni to vairāk pieņem kā pašsaprotamu. Taču svarīgi ir tas, ka skolēni atzīst, ka darbā primārais vairs nav tikai iegūtās balles, viņi izprot gala vērtējuma veidošanos un pamatojumu. Skolēnos veidojas skaidrāka izpratne par savu zināšanu līmeni un apgūtajām prasmēm.

Arī konsultāciju apmeklēšana ir kļuvusi jēgpilna, jo skolēns vairs nenāk uz konsultācijām “vienkārši kaut ko pamācīties” vai tāpēc, ka mamma lika. Skolēns uz konsultāciju nāk jau ar konkrētiem jautājumiem, uzdevumu – viņš jau zina, ko viņš konsultācijā grib darīt, pie kā viņam jāpiestrādā, ko viņš vēl nezina. Līdz ar to arī skolotājam ir kļuvis vieglāk. Vieglāk ir gan skolēnam, gan skolotājam.

Arī vecāki, kuri seko līdzi savu bērnu mācību procesam, ir ieguvēji, jo viss process ir kļuvis pārredzamāks un skaidrāks. Vairāk gan bērnu skolas gaitām seko līdzi mazāko klašu skolēnu vecāki, bet arī lielākās klasēs sarunas ar vecākiem ir kļuvušas saturīgas – vecāki ir informēti, ko tad bērns skolā ir apguvis, vai – aha! – kas vēl jāapgūst, un kas slēpjas aiz pārbaudes darba prasībām, kas būtu jāzina, kur ir problēma, kas jārisina. Arī tad, ja bērns slimo ilgāku laiku, ir vieglāk novērtēt, pie kādiem jautājumiem un kādām prasmēm vajag piestrādāt. Ar šīs pieejas palīdzību slimotājs var ātrāk tikt līdzi pārējiem.

No šādas vērtēšanas skolēni daudz iegūst. Arī skolotāji ir ieguvēji, jo mēs ne vien iegūstam patstāvīgākus skolēnus, bet arī krietni atvieglotu ikdienu, pat, ja sākumā tā nešķiet. Mēs ne vien panākam, ka skolēni kļūst atbildīgāki, paši plāno, pārrauga un novērtē savu mācīšanos, bet arī iegūstam vairāk laika saturīgām sarunām un vērtīgām diskusijām.

Skolēna dāvināts zīmējums skolotājai Ingai Spriņģei.