Uzziņai – Elmārs Seņkovs

Par savām izrādēm režisors ieguvis daudz atzinību, tostarp augstāko Lietuvas teātra apbalvojumu “Zelta skatuves krusts” un divreiz “Spēlmaņu nakts” Grand Prix. Elmārs Seņkovs, kuram ir bakalaura grāds pedagoģijā un dramatiskā teātra režijā un maģistra grāds teātra mākslā, vadījis arī kursus nākamajiem teātra mākslas skolotājiem.  

Teātri un aktierus latvieši mīl, bet jaunais mācību priekšmets mulsina. Kādas īpašas iespējas bērniem un jauniešiem paver teātris?

Taisnība, latvieši mīl teātri. Skan banāli, bet, patiesi, tā vēsturiski ir iegājies. No profesionālā režisora viedokļa jāsaka – mēs, teātra cilvēki, audzinām skatītājus. Ja skatītājs pats skolas laikā būs izmēģinājis spēlēt teātri, ja viņš izpratīs teātri, tad būs gatavs skatīties dažādas izrādes, un, kamēr Latvijā būs skatītāji, tikmēr pastāvēs teātris. Kāpēc teātris ir svarīgs bērniem no pedagoga viedokļa? Teātra māksla ir fantastiska ar to, ka tā ietver citas mākslas. Lai studētu teātri, var iztikt bez priekšzināšanām, bet ir jābūt zināmām kvalitātēm, pirmkārt, brīvai pašizpausmei, radošumam un drosmei paust savu viedokli. Teātris ir brīva platforma cilvēka mākslinieciskajām izpausmēm, tas ietver pārējos mākslas žanrus un novirzienus, un ne tikai mākslas: literatūru, vizuālo mākslu, mūziku un dziedāšanu, deju, ritmu, arī sportu. Kad pats strādāju par teātra skolotāju, vienmēr bērnus aicināju spēlēt teātri, jo tā ir brīnišķīga iespēja izpausties, atklāties, izteikt to, kas tevi dzīvē uztrauc, ko tu domā. Ja tevi nomāc kādas problēmas, var iet pie psihologa. Bet skatuve ir tā vieta, uz kuras var izspēlēt visu, kas tevi nodarbina, kas sāp, kaitina.

Reiz kāds puisis nodarbībā man jautāja, vai tiešām var teikt visu, ko domā. Protams! “Labi,” saka puisis, un atklāj, ka grib nodedzināt skolu. Jautāju, kāpēc. “Tāpēc, ka riebjas direktore.” Kāpēc viņa riebjas? “Viņa pateica, ka es dzīvē nekas nebūšu.” Bet kāpēc direktore tā teica, kādam iemeslam taču jābūt? “Es sastrīdējos ar vienu puisi un viņam iespēru.” “Bet kāpēc tev ir konflikts ar viņu? Izspēlē šo konfliktu!” Iejušanās lomu spēlē konkrētajā gadījumā ļāva puisim saprast, ka vaina neslēpjas ne skolā, ne direktorē, tikai sākotnējā problēmā neviens nav iedziļinājies, un tāpēc tā ir samilzusi. Teātris ir laba vieta, kur to izspēlēt. Tas pirmkārt.

Otrkārt, teātris ir vieta, kur bērni un jaunieši var veidot dialogu ar saviem vecākiem. Visām izrādēm, ko mēs uzvedām, auditorija bija vecāki. Mēs taisījām izrādi par ideālu ģimeni. Protams, katrs atspoguļoja savu. Tad, kad bērns ierauga, ka citas ģimenes atšķiras, viņam attīstās salīdzināšanas spējas, kritiskā domāšana, savukārt vecāki ierauga sevi. Viņi ne mirkli neskatījās telefonos!

Ko vēl teātris attīsta skolēnos? Teātris ir kustību māksla. Pēc definīcijas. Teātra skolotāji zina, cik ļoti svarīgi ir izprast sevi un savu ķermeni. Būtiski, lai bērns, jaunietis nebaidītos no sava ķermeņa, no citu ķermeņa, nebaidītos pieskarties, veidotu saskarsmi. Teātris, teātra vingrinājumi to attīsta, un tas palīdz pieņemt citādo. Šis prasmes skolā ir vāji attīstītas. Jauniešiem, kas iestājas aktieros, pirmais pusgads paiet, kamēr viņi iemācās pieskarties otram. Tas nav tik vienkārši, bet aktieriem ir jāmāk pieskarties. Bieži dzird banālo jautājumu, kā aktieri spēj uz skatuves skūpstīties. No profesionālā viedokļa raugoties, tas arī ir tikai pieskāriens.

Cilvēki pamazām sāk rūpīgāk izvēlēties, ko ēst un ko dzert, bet joprojām mēdz nekritiski skatīties uz to, ko patērē mākslā. Teātrī nebūt ne visas izrādes visiem ir pieņemamas. Kā strādāt ar bērniem un ne tikai teātra mākslas priekšmetā, lai palīdzētu jaunajam cilvēkam orientēties izvēlē, audzinot saprātīgo, lietpratīgo teātra skatītāju?   

Ir saturs, un ir forma. Tas, kas teātrī visvairāk var mulsināt skatītāju, ir forma. Saturs laika gaitā nemainās: mīlestība, sevis izzināšana, nāve, attiecības ar vecākiem. Tās ir mūžīgās tēmas visos laikos. Tas, kas mainās, ir ietvars. Līdzīgi mēs redzam, piemēram, kā mainījies informācijas nodošanas veids. Kādreiz rakstījām vēstules, tagad izlīdzamies ar telefona iespējām.

Kā izvēlēties mākslas darbus, kā kritiski tos vērtēt? Pirmkārt, jāsāk ar tēmu. Skatītājiem sakām:  ir dabiski, ka jums kāda izrāde nepatīk, bet tas arī nenozīmē, ka izrāde ir slikta. Pavisam vienkārši – šajā brīdī šī forma nav jūs uzrunājusi vai arī saturs nešķiet interesants. Jauniešiem es iesaku vispirms izlasīt  anotāciju,  lai zinātu, par ko ir saturs. Jauniešiem jāiet skatīties par tēmām, kas viņus tobrīd uzrunā, kur viņi var saskatīt sevi. Stāsts par mīlestību var uzrunāt.

Gadās, ka forma ir interesantāka par saturu. Kāda meitene, kas stājās Kultūras akadēmijā, atbildot uz jautājumu par redzētajām izrādēm, nosauca Kirila Serebreņņikova iestudēto “Tuvo pilsētu”. Mani tas samulsināja, jo nesapratu, ar ko gan stāstā par pusmūža vīrieša krīzi var personificēties jauniete. Meitene skaidroja, ka izrāde bijusi vizuāli ļoti skaista. Tātad laikmetīgā forma viņu ir uzrunājusi spēcīgāk par saturu. Režisors ir izmantojis tādas zīmes, ko jaunieši labi uztver. Pieļauju, ka vecākās paaudzes skatītājus šāda forma mulsinātu.

Būtiskākie uzdevumi, ko esam iebūvējuši teātra mākslas priekšmetā, ir māka apzināties savu ķermeni, izpētīt un veidot prasmes to pārvaldīt, attīstīt runas tehnisko prasmi, prasmi pārvaldīt telpu, sadarboties ar auditoriju – paust skatītājiem savu vēstījumu.

Paust vēstījumu, tas ir svarīgākais ikvienam cilvēkam, līdzko viņš sāk komunicēt ar citiem. Piemēram, skolēnam, aizstāvot paša veidotu projektu, jāpauž vēstījums. Jābūt degsmei, drosmei, lai to izdarītu.

Ar teātra starpniecību bērnam var iemācīt, ka visam, ko dara uz skatuves, visam, ko dara publiski, ir jābūt ar vēsti. Teātrī bērnam jāiemāca tas, ko viņš grib pateikt, kāpēc viņš to saka un rāda. Reiz pirmajā kursā man bija students, kurš etīdē paņēma biroja krēslu un sašķaidīja lupatās.  Jautāju: “Tas bija efektīgi, bet kāpēc tu to darīji?” Viņam nebija, ko pateikt. Ja viņam būtu bijis vēstījums, ja viņš zinātu, ko grib ar to pateikt, un spētu to atklāt, tad arī skatītāji saprastu, un tad jau viņā būtu izpaudies mākslinieks.

Visos mācību priekšmetos ir svarīgs radošums. Vajag labas idejas, un tās rodas, ja cilvēkam ir, ko teikt, ja ir vēstījums. Laba ideja vienmēr ir vēstījums. Laba ideja rodas, ja cilvēku kaut kas uztrauc, viņš nepieņem veco, mēģina radīt ko jaunu, un viņam ir vēstījums, kāpēc viņš rada jaunu, un tad jau top produkts labākajā šā vārda nozīmē. Tas var būt matemātikā, inženierzinātnēs, mākslā, kad cilvēks ir radoši eksperimentējis un radījis ko jaunu.

Teātrī, un tāpat arī citos mācību priekšmetos, nevajag baidīties kļūdīties. It īpaši teātrī – kļūda jau ir ceļš uz veiksmi. Nepareiza, neordināra rīcība rada mākslu. Jebkurš jauns mākslas virziens radies no tā, ka kāds sāk iet pilnīgi pretēju ceļu. Tā radās impresionisms, ko daudzi savā laikā nepieņēma, un Van Gogs – arī viņš redzēja pasauli citādi. Ne sliktāk, bet atšķirīgi. Mums tad ir jāsaprot, vai citādais ir kvalitatīvs vai nav. 

Cilvēki atveras tad, ja vairs nebaidās no svešā. Jebkuram māksliniekam ir jāiemāca nebaidīties no publiskuma un no sava vēstījuma. Māksliniekam jābūt drosmīgam. Ne radikālam, bet drosmīgam. Uzkāpt uz skatuves un paust savu vēstījumu – tas ir diezgan grūti. Uzgleznot gleznu un pielikt pie sienas –  tas nav viegli. Skatuve – tā ir rupors, telpa, kurā cilvēks runā, dejo, dzied. Labas dziesmas korī izskan tad, kad visi dziedātāji saprot, par ko viņi dzied. Tas pats ir ar labu deju – dejotājiem jāsaprot stāsts. Labi skolotāji, labi meistari ieliek grupā vēstījumu un saprot, kāpēc to dara.

Un pretstatā tam ir vēstījumi, kas atrodami internetā un ar kuriem skolēni sastopas katru dienu, turklāt virtuālajā vidē cilvēki izpaužas pārsvarā anonīmi. Ko teātra māksla šeit var iedot?

Bērniem svarīgi mācīt kritisko domāšanu, un arī teātris to veicina: atšķirt labo no sliktā, kvalitatīvo no nekvalitatīvā. Tas ir svarīgi visos mācību priekšmetos. Mūsdienās ļoti daudz ko var iemācīties, skatoties YouTube, un tad arī es sev jautāju: kāpēc tādi kā es un citi skolotāji ir vajadzīgi? Internetā māca, kā iesist naglu, kā uzvārīt zupu, kā risināt problēmas. Arī es tīmeklī reizēm kaut ko pameklēju. Jā, to var, bet kā jaunietis atšķirs, vai tas, ko viņš tur mācās, ir kvalitatīvi? Tāpēc mums, skolotājiem, jāiemāca atšķirt vērtīgo no nevērtīgā, labu literatūru no sliktas, labu gleznu no sliktas, un saprast, kāpēc ir labi un kāpēc slikti. Svarīga ir arī estētiskā audzināšana.

Ja mēs skolā piedāvāsim kvalitatīvu saturu, tad skolēni spēs atšķirt labu no slikta, sapratīs, ja kāds runās muļķības. Tāpēc jau mēs esam skolotāji, un mums jābūt gudriem un jārunā jauniešu valodā, lai saprastos. Skaidrs, ka YouTube un jaunie blogeri runā viņu valodā.  Bet teātra māksla nekad nav drīkstējusi būt veca. Arī pieredzējuši režisori atzīst, ka teātra māksla ir vienmēr jauna, par aktuālo, un vienaudži runā vienaudžiem. Vecākās paaudzes režisoriem ir viņu skatītāji, kuri kopā ar viņu ir auguši. Edmundu Freibergu iet skatīties viņa vienaudži, Alvi Hermani – viņa vienaudži. “Pūt, vējiņi!” noteikti nav izrāde jauniešiem. Tas nenozīmē, ka vispār nebūs neviena jaunieša, kuru šis iestudējums neuzrunātu. Vienmēr ir un būs izņēmumi. “Ezeriņš”? Šajā izrādē tomēr jaunieši var atrast ko tādu, ar ko personificēties. Un, protams, ir temati, kas mūs vieno kopējā pieredzē.

Skolā nu literatūrai līdzās būs arī teātra māksla . Vai tā ko dos vai atņems literatūrai? 

Labu literatūru neapšaubāmi var izmantot, mācot teātri. Pats to reti izmantoju, negribēdams bērnus aizbiedēt, jo pats vārds var radīt aizspriedumus. Bet literatūra tiešām ir labi izprotama tad, ja to atdzīvina. Teātris dod iespēju iemiesoties literārā tēlā, un izspēlējot to var daudz labāk izprast. Piemēram, kursos, ko vadīju skolotājiem, kāda skolotāja stāstīja, kā ziemā ar bērniem izspēlējusi Blaumaņa “Nāves ēnā”. Izgājuši ārā, izveidojuši teritoriju, bijis ļoti auksti. Pamazām sākuši saprast, kā varēja justies ļaudis uz ledus, sākuši domāt, kā vispār var izdzīvot šādos apstākļos. Tas palīdzējis labāk izjust arī Blaumaņa darbu.

Bet ir tādi literāri darbi, par kuru mācīšanu skolotāji ir izmisumā. Kaut vai cits Blaumaņa darbs – “Raudupiete”. Kā 16–17 gadus vecs jaunietis var personificēties ar kaisles pārņemtu sievieti, ja pats nav bijis pat  īsti iemīlējies? Esmu domājis, kā es rīkotos, ja man būtu jāiet uz skolu un jāstāsta vidusskolēniem par šo darbu. Būtu ļoti grūti. Domāju, ka vajadzētu izraisīt skolēnos emocionālu pārdzīvojumu. Tāpat kā teātrī. Ja tu dabū skatītājos emocionālu pārdzīvojumu, tad viņš ir tavs. Ja neizdodas – tad nekā, intereses nebūs. Arī skolēnam jebkurā mācību stundā jāpiedzīvo emocionāls pārdzīvojums, kaut vai par kaut ko jaunu uzzināto – patiešām, es to nezināju, un tas ir tik aizraujoši! Vai – jā, tas ir briesmīgi, bet kas tas īsti ir?

Patiesībā jau skolotājs arī ir kā aktieris. Viņam visu laiku kaut kas jāvēsta. Viņam ir jābūt skaidram uzdevumam, pat skaidrākam nekā aktierim uz skatuves. Jāzina, kāds rezultāts jāpanāk. Un tad, ja man būtu jāmāca par “Raudupieti”, tad vienīgais, ko iedomājos, būtu parādīt kaut ko no TV “Degpunkta”, piemēram, kā māte ir pametusi bērnu. Viņi jautātu, kāpēc to rādu, kas tas par sviestu, un tad mēs sāktu runāt par Blaumaņa darbu. Arī Blaumanis savā ziņā sāka ar sava laika “Degpunktu”, t. i., viņš izlasīja avīzē kriminālu notikumu, kas rosināja uzrakstīt noveli. Blaumanis bija laikmetīgs, viņš rakstīja par sava laika cilvēkiem un viņu kaislībām. Tāpat Čehovs, Ibsens, jebkurš talantīgs autors. Protams, mūsdienu jauniešiem šos tekstus grūti izprast. Es jauniešus saprotu. Pats Šekspīru nespēju ilgstoši lasīt. Kur nu vēl, ja novecojis tulkojums un katrs teikums jāatšifrē.

Ja aktieri sāk paviršāk strādāt, tad es izstāstu kādu privātu stāstu, lai pamodinātu viņu emocijas un no jauna piesaistītu materiālam. Tāpat jārīkojas skolotājam. Labi, ja ir kāds bērns, kas ir tik drosmīgs un izstāsta ko īpašu. Romeo un Džuljetas fabula ir vienmēr aktuāla – joprojām ir vecāki, kas saka meitai: ar to puisi gan netiecies. Nemitīgi jāatrod literatūra, ar kuru var uzrunāt. Tāpat kā teātrī.

Vai pēc skolotāju kursiem jums šķiet, ka šie pedagogi spēs jauniešos atraisīt emocijas,  aizraut? Vai skolotāji spēj runāt jaunās paaudzes valodā?

Jā. Es pat biju izbrīnīts, cik ļoti viņi grib ko mainīt, paši mainīties. Skolotājus nodarbības iedvesmoja, viņi ieraudzīja, ka mūsu profesijās ir daudz radniecīga. Es jau teātrī arī strādāju ar bērniem, tikai lieliem, un viņi mēdz būt pat lielāki aprēķinātāji nekā skolas bērni. Man patīk, ka skolotāji nav augstprātīgi, ka pievērš uzmanību jaunajiem cilvēkiem un lūko viņus sadzirdēt. Vismaz kursos tā bija. Skolotājiem ieteicu nebaidīties ieklausīties jauniešos, pajautāt, kas viņus interesē. Pats jauniešus pirmajā lekcijā aicinu likt galdā visu, kas viņus interesē. Lai pastāsta man, ko viņi uzskata par labu esam! Viņi parāda YouTube, kāds mūzikas klips viņiem patīk. Man ir kultūršoks, es tādu vispār neesmu redzējis. Zināms, ka internets jau atlasa, kas varētu ietilpt tavu interešu lokā, tāpēc pats netieku klāt četrpadsmit gadus veco pusaudžu interesēm. Un internetā, protams, ir gan labas lietas, gan pavisam draņķīgas.

Kā skolotājs, kurš ir citā interešu lokā un citu pieredzi, var pateikt jaunietim, kas ir labs, bet kas galīgi ne? Kā viņš var iemācīt bērnam reflektēt par to, analizēt un atšķirt tiešām vērtīgo no nevērtīgā?

Vienmēr saku pieaugušajiem – nenosodiet to, ko jaunietis skatās. Viņš par to nav vainīgs, to piedāvā sociālā vide. Piemēram, jaunietis parāda kādu sūro hip-hopa mākslinieku ar visiem lamuvārdiem par pagalma dzīvi, sišanos. Ja sacīsiet, ka tas ir slikti, tad viņš pateiks, ka viņu nesaprot, un noslēgsies. Tāpēc skolotājam vajag ar interesi paskatīties jaunieša izvēlēto klipu. Jo tas pats hip-hops var būt gan kvalitatīvs, gan nekvalitatīvs, un pieaugušajam jāspēj izvērtēt. Runājot par hip-hopu, derētu atcerēties un nolikt blakus Veidenbaumu. Tas ir tas pats, tikai rakstīts citos laikos, citā izpausmē. Neviens nav vainīgs, ka laiks mainās. Mūsu vecāki tāpat šausminājās par mums, par jauno paaudzi, un viņu vecāki tā teica par viņiem. Tas ir neizbēgami, tā būs vienmēr. Tāpēc mums jāieklausās un jācenšas izprast jaunā paaudze. Tas, kas mainās, ir forma. Jā, tagad vide ir demokrātiskāka, atvērtāka gan mūzikā, gan literatūrā, vairs nav cenzūras. Dzeja ar lamuvārdiem var būt gan laba, gan arī slikta.

Kā to atšķirt?

Izšķirošais atkal ir vēstījums. Savā ziņā viss ir vienkārši. Ja tu esi tikai huligāns, piemēram, dzejā visus pasūti uz vienu vietu, bet vēstījuma tur nav nekāda, tad tur arī nav nekādas kvalitātes. Bet, ja vēstījums ir, tad arī vislielākā rupjība ir pamatota.

Lai būtu skaidrība, kā jūs no teātra mākslas viedokļa formulētu – kas ir vēstījums?

Vēstījums ir jebkura cilvēka vēlme izteikt kādu problemātiku, paust kādas vērtības, tēmas, par kurām domāt. Vēstījuma apakšā ir spēcīga motivācija, doma, ko grib pateikt. Vēstījumam jābūt pozitīvam, humānam, vērtīgam.

Vēstījums nevar būt noliedzošs?

Manuprāt, ja vēstījums ir negatīvs, tad tas ir iznīcinošs. Iznīcina, bet neko neliek vietā. Ir jau pasaulē mākslas formas, kas tikai iznīcina, bet, ja runājam par izglītību, tad, pēc manām domām,  nejēdzīgi būt iznīcinošam – iznīcināt, nepiedāvājot jaunas vērtības. Jaunietis var teikt, ka viņam riebjas skolas kārtība, bet svarīgi ir vienlaikus saredzēt, ka var strādāt citādi. Tas ir brīvs, demokrātisks izpausmes veids. Ja viņš jūt, ka nespēj panākt savu, viņš var būt agresīvs, jo grib, lai viņu pamana. Viņš sāks protestēt, izmantojot mākslas formu, sarīkojot streiku pie skolas, pārdurot riepas direktores automašīnai. Mēs arī savā laikā esam ko līdzīgu darījuši. Jā, tas ir huligānisms, bet arī tas ir vēstījums. Iedomāsimies: jaunieši, vienreiz, otrreiz, trešoreiz kaut ko lūdz, pieprasa, kaut vai izremontēt tualetes, bet to neievēro, un tad viņi, tāpat kā to mēdz darīt pieaugušie, iet ielās, protestē, rīko piketus. Tas ir vēstījums, kaut arī plakātisks. Teātra – un arī skolotāju skolā – uzdevums ir iedot sapratni par robežu starp mākslu un vienkāršu huligānismu. Protests var būt, bet jābūt vēstījumam. Maskavā bija tāda performance, viens piesita savas ģenitālijas pie bruģa Kremļa tuvumā. Vai tur nebija vēstījums? Bija gan! Var arī, piemēram, nodedzināt banku, šajā norisē ietverot ceļu uz kaut kādu attīstību.

Proti, vēstījuma būtību varētu formulēt arī kā rosinājumu ar savu rīcību, varbūt pat huligānisku, pasaulei kļūt labākai.

Jā, labākai. Mēs katrs atsevišķi varam šo konkrēto izpausmi nepieņemt. Drīkstam to kritizēt, bet autors noteikti domā, ka tas ir uz labu. Vēstījumam jābūt  pozitīvi vērstam, pat ja izpausmes mums var šķist nepatīkams. Piemērs no teātra: šausmīga izrāde, bet runa tajā ir par īstām, labām vērtībām cilvēku dzīvē. Vēstījumu var atrast pat visvienkāršākajās komēdijās, lai gan tajās pareizāk būtu runāt par morāli. Piemēram, melot ir slikti, ja melo, tad, lūk, kas notiek! Blaumaņa komēdijās ir vienkārša morāle. Šekspīra komēdijās arī. Ja tu rīkojies šādi, tad sekas būs tādas. Šekspīrs vispār ir ļoti pamācošs.

Ja jums būtu jāsalīdzina skola ar kādu teātra žanru, tad ar ko jūs to salīdzinātu?

Laikam ar melodrāmu, drāmu. Traģēdiju es neteiktu. Dramatiskie momenti skolās jau ir vienmēr. Kaut kas sanāk, kaut kas nesanāk, ir attiecības, draudzība, pārbaudījumi. Man skola saistās ar tādu kā eksistenciālo drāmu. Skolotāji parasti ir norūpējušies, klasē kāds slikti uzvedas, pedagogiem pašiem ir savas privātās problēmas, tad vēl atnāk nikni vecāki un pārmet, ka skolā galīgi nav kārtības, ka viņa bērnu nesaprot.

Kā tas sasaucas ar iepriekš teikto, ka skolotājam ir jāzina pareizās vērtības,  pozitīvie  vēstījumi, – vai skolotājam jābūt pareizam? Lai gan viņš arī ir tikai cilvēks, piedzīvo savas personiskās drāmas, bet jāiet klasē un jāvēsta pozitīvais.

Skolotājam vienkārši ir jābūt godīgam. Bērni to ļoti asi uztver. Es to esmu sapratis. Ja tu gribi uztaisīties par gudro, bērni to uzreiz pamana. Labāk uzreiz pateikt, ka tev nav laba noskaņojuma. Ja šodien neklausīsiet, tad ielikšu divnieku. Bērni par to pasmiesies, bet sapratīs skolotāju un pat viņu pasaudzēs. Cilvēkam ir jāpieņem pašam sevi, arī skolotājam. Tie skolotāji, kas ir pieņēmuši sevi, kas mīl mākslu, kas ir atvērti pasaulei, kas ceļo (kaut vai tepat pa Latviju), kas ir paškritiski, ar labu humora izjūtu, kuri prot pasmieties par sevi, tie vienmēr ir labi skolotāji. Turpretī kompleksu māktos, samocītos, īgnos, psiholoģiski iestrēgušos, bailīgos pret visu jauno un jaunajiem, tādus, kas ienāk klasē un domā, ka jaunieši viņu ienīst, neuzticas, – tos skolēni uzreiz jūt. Teātra mākslas kursos tādus skolotājus neredzēju. Bija gan latviešu valodas un literatūras, gan matemātikas un vēl citu mācību priekšmetu skolotāji, un visi viņi bija atvērti, gatavi darboties, izmēģināt ko jaunu, smaidīgi un priecīgi. Droši vien tāpēc jau viņi bija tajos kursos! Viņi nebija pretenciozi. Ja cilvēks nāk ar pārliecību, ka visu māk un zina, viņš tajā brīdī jau ir apstājies, tas jau ir ceļš uz degradāciju.

Ko svarīgi ir mācīt skolēniem dažādos vecumposmos?

Bērns teātrī var nospēlēt sevi. Aktieris var izdzīvot daudzu cilvēku  dzīves. Skolotājam sākumā bērnam pirmsskolā, sākumskolā un pēc tam jau pamatskolā jāiemāca redzēt, ieraudzīt, atšķirt un nebaidīties atdarināt. Bērns, vingrinoties ieraudzīt, pamanīt un saklausīt, iemācās caur sevi iepazīt pasauli. Pēc tam jau viņš sāk skatīties dziļāk, pētīt dabu, gleznas, arī otru cilvēku. Bet, jaunietim attīstoties, nedrīkst pieļaut, ka viņš līdz pat vidusskolas beigām turpina atdarināt. Viņam jāiemācās izdzīvot, reflektēt, analizēt, viņam jāattīsta sava personība, proti, lai viņš nekļūtu par marioneti. Skolotājam nav jaunietis jāieliek rāmī, bet jāveicina tas, lai viņš joprojām būtu kā bērns, tikpat priecīgs, atklāts, godīgs, atvērts, pamazām pieaugot, kļūstot par personību.

Pubertātes vecums arī no teātra viedokļa ir sarežģīts vecums, bet vienlaikus arī pateicīgs. Jaunietim ir daudz kompleksu, un pieaugušajam jāsaprot, ka jaunietis runā tikai par to, cik viss ir slikti, ka viņu neviens nesaprot, nemīl. Jaunietim šis periods jāizdzīvo. Jo viņš to veiksmīgāk izdzīvos, jo būs labāk, jo mazāk problēmu būs pēc tam. Vienpadsmitajā, divpadsmitajā klasē jauniešiem jau jābūt personībām – atbrīvotiem, radošiem, atraktīviem, draudzīgiem, nesamocītiem. Kā vidusskolas beigās var būt veģetatīvā saslimšana un depresija? Bet ir, jo jaunietim ir uzlikta nenormāla atbildība. Pret dzīvi vispār, ar uzdevumiem, kas viņam katrā ziņā jāpaveic. Vecāki uzkrauj ļoti smagu nastu – tev jākļūst par to un to. Ātri jāuzkāpj pa karjeras kāpnēm, divdesmit sešos gados jābūt bagātam. Ar ģimenes dzīvi gan var nesteigties. Tāds modelis ir izveidojies, tas rada spiedienu, jaunietis nobīstas un ievelkas atpakaļ čaulā.

Bet tiešām radoši cilvēki atradīs darbu jebkur. Viņi ir noderīgi, pieprasīti jebkurā jomā. Arī Kultūras akadēmijas studentiem nav katrā ziņā jākļūst par aktieriem vai režisoriem. Viņi varēs sevi prezentēt, varēs būt labi ekonomisti, politiķi utt.

Ir tāds stereotips – ja tu esi priecīgs, tad tu neesi nopietns, bet gudram cilvēkam jābūt  nopietnam. Izstrādājot izglītības standartu, mēs iekļāvām formulējumu “skolēns dara ar prieku”, kas arī dažos izraisīja iebildumus.

Jūs jau pateicāt – tas ir stereotips. Darbs ir tas, kas visu parāda. Ja dara ar prieku, kaut vai izrok bedri, tad pats veikums ir labāks, un arī pašam darītājam ir gandarījums. Jebkurš darbs būtu jādara ar prieku. Domāju, ka tas ir izglītības galvenais uzdevums – atrast, piedāvāt tāda veida mācīšanu, lai bērns mācītos ar prieku. Jaunietim jāiet tur, kur viņš jūtas labi, kur ir novērtēts. Par teātri jau arī daļā sabiedrības ir priekšstats, ka tur tikai muļķojas, bet dzīvē vajag darīt kaut ko nopietnu. Taču arī nopietnajās nozarēs, kaut vai jurisprudencē, manuprāt, nevar strādāt, ja to nedara ar patiku, ar aizrautību.

Katram mākslas izpausmes veidam ir sava loma, tomēr – kādas ir teātra priekšrocības salīdzinājumā ar kino?

Kino ir ļoti dārgs. Jā, var jau filmēt ar telefonu, bet tas nebūs kvalitatīvs kino. Kino vajag aparatūru. Kino ir nozīmīga māksla, bet ekskluzīva. Teātri var radīt jebkurā vietā, pietiek ar cilvēku un viņa domām.

Vai nav arī tā, ka teātra īpašo smeķi rada tas, ka teātris tomēr ir gaistoša māksla? Nav jau divu pilnīgi vienādu izrāžu, izrāde ir jūtu un domu apmaiņa starp aktieriem un skatītājiem, bet publika jau katru reizi ir cita. Un kur vēl smaržas! Man no bērnības palicis atmiņā – atveras priekškars, un zālē uzvēdī tāds īpašs skatuves vēsums un  aromāts. Skatoties filmu, nekā tāda nav.

Jā, teātrī, izrādē ir enerģija, tieši šajā mirklī notiek enerģijas apmaiņa. Kino ir bilde. Teātris arī vienmēr ir laikmetīgs, tas allaž runā par savu laiku. Ir mūžīgās tēmas, bet šodien teātris vairāk ir sociālas ievirzes.

Ko jūs sarunas noslēgumā novēlētu skolotājiem?

Nekad nebeigt mācīties un pilnveidoties! Nedzīvot tikai savā vidē, satikties ne tikai ar savas jomas profesionāļiem, bet arī ar citu profesiju pārstāvjiem – juristiem, politiķiem, automehāniķiem utt. Viņi visi var iedvesmot, atklāt, cik dažāda ir pasaule. Vajag apmainīties ar informāciju, emocijām, sevi izglītot. Ļauties intuitīvajai pedagoģijai. Reizēm risinājumi pedagoģijā ir vienkāršāki, nekā to iedomājamies.

Rakstā izmantots foto no izrādes “Pūt, vējiņi!” ( © Latvijas Nacionālais teātris/K.Kalns)

Sagatavoja Alnis Auziņš, Skola2030

Sarunā piedalījās Inga Krišāne, Skola2030 kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā vecākā eksperte, un Inese Leitāne, Skola2030, “Domāt.Darīt. Zināt.” redaktore