28.09.2021
Olga Procevska

Pats ar savu galvu: kritiskā domāšana zīdaiņiem (un viņu vecākiem)

Kritiskā domāšana ir caurviju prasme mācību saturā, ko mācās bērni jau no pirmsskolas. Tā ir sabiedrībā vajadzīga un pieprasīta prasme, ko publiskajā telpā piesauc apskaužami bieži, taču nereti ar to saprot visnotaļ atšķirīgas lietas. 

Tādēļ Skola2030 sadarbībā ar portālu Satori ir tapusi rakstu sērija par kritisko domāšanu – gan par tās saistību ar lielajām ideoloģijām — liberālismu un konservatīvismu — gan ar ikdienas dzīvi, bērnu audzināšanu un skolu. Rakstu autore ir komunikācijas zinātnes doktore Olga Pračevska.  

Rakstus papildina Olgas Procevskas vadīta diskusija, kurā piedalās filozofs Igors Gubenko, uzņēmējs Mārtiņš Vaivars, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja Zane Oliņa un antropoloģe Dace Dzenovska. 

 

Būtu grūti atrast vecākus, kas teiktu, ka viņi savus bērnus negrib izaudzināt par patstāvīgi domājošiem pieaugušajiem. Taču daudzos gadījumos viņu izmantotās saskarsmes un audzināšanas metodes ir absolūtā pretrunā šim mērķim un ved uz pilnīgi pretējiem iznākumiem.

Ir 10:50, un mēs jau kavējam nozīmēto ārsta pieņemšanu. Divas "negribu" epizodes šodien jau atrisinātas, bet kulminācija iestājas vien dažus metrus no ārstes kabineta. Bērns protestē tik skaļi, ka atveras ne tikai šī, bet arī vairāku citu kabinetu durvis. Karstums, kas valda šajās dienās, situāciju padara vēl grūtāk panesamu. Tikai vēlāk saprotu, ka vienīgais, kas izglāba mani no pašpasludināto audzināšanas principu pārkāpšanas, pagrābjot bērnu un ienesot viņu kabinetā, ir tas, ka tobrīd nedrīkstēju cilāt neko smagāku par 12 kilogramiem.

Manai meitai ir divi gadi un daži mēneši — vecums, kurā bērni gandrīz katru dienu pārbauda vecāku pacietības robežas. Tikpat spēcīgi tiek pārbaudīti arī audzināšanas principi, ja vecāki tādus ir definējuši. Šķiet, ka skaidra izpratne par savu audzināšanas pieeju gan ir retums — vecāki visbiežāk sevišķi neartikulē un nekonceptualizē savas audzināšanas metodes. Reti kurš spēj un vēlas pateikt: es vados pēc tādiem un tādiem principiem. Šo es atbalstu un šo noraidu. Daudzlasošie (parasti — liberālie) vecāki, kas seko Montesori/drošas piesaistes/nevardarbīgas audzināšanas principiem, tomēr ir mazākumā.

Taču apzināti vai neapzināti ikvienam no vecākiem tomēr izveidojas savs noteikts audzināšanas stils. To, cik atšķirīga mēdz būt pieeja, vislabāk var redzēt, raugoties uz šīs audzināšanas rezultātiem — pašiem bērniem. Pat neilga uzturēšanās publiskā rotaļlaukumā ļauj novērot lielu dažādību: tur ir gan trauksmaini bērni, kas visu laiku monitorē vecāku reakciju uz savām darbībām, gan bērni, kas sit un atņem mantas citiem bērniem, gan bērni, kas bezbailīgi izmēģina visas atrakcijas, gan bērni, kas pamāca un regulē citus bērnus utt. Protams, ne jau visas bērnu izpausmes ir audzināšanas rezultāts, bet zināmu korelāciju starp vecāku rīcību un bērna uzvedību ir grūti neievērot.

Audzināšanas stili ir arī diezgan daudz pētīti. Viens no populārākajiem to iedalījumiem ir Dianas Baumrindas[1] pētījumos balstītā četrdaļīgā kategorizācija[2], kas ietver divas dimensijas: prasīgumu un responsivitāti. Prasīgums apraksta to, ko vecāki sagaida no saviem bērniem, savukārt responsivitāte raksturo vecāku jūtīgumu pret bērna prasībām un vajadzībām. Četri audzināšanas stili, kas veidojas, šīm dimensijām krustojoties, ir 1) līdzvērtīgais — augstas prasības + silts iejūtīgums no vecāku puses, "pamēģini pats, un es tevi atbalstīšu"; 2) autoritārais — augstas prasības + auksts nejūtīgums, "beidz čīkstēt, tu taču esi liels"; 3) ļaujošais — zemas prasības + silts iejūtīgums, "viņš man vienkārši ir tāds skaļš"; 4) nevērīgais — zemas prasības un ignorēšana no vecāku puses, "netraucē man, aizej paspēlēties".

Ir labi zināms arī tas, kādus rezultātus sasniedz šie audzināšanas stili. Vienā vārdā — ja vēlamies savus bērnus izaudzināt par neatkarīgiem, drošiem, aktīviem, mentāli stabiliem un kritiski domājošiem cilvēkiem, kas spēj veidot savstarpēji piepildošas attiecības ar citiem cilvēkiem, labākā izvēle ir līdzvērtīgais audzināšanas stils. Tā pamatelementi ir argumentēšana un cieņa, formulējot prasības un ierobežojumus, un maigums un pieņemšana, reaģējot uz bērna emocijām un vajadzībām. Tas viss kopumā veicina no kritiskās domāšanas viedokļa obligātu bērna pamatprasmju attīstību: autonomiju, spriestspēju, pašpaļāvību utt.

Konkrēti un saprotami izskaidrot un pamatot, kāpēc mēs kaut ko nedarām vai kāpēc kaut kas būtu jādara. Ļaut bērnam izdarīt pašam to, ko viņš spēj, atbalstot un iedrošinot uz šo spēju robežu paplašināšanu. Neignorēt un nenosodīt bērna emocijas arī tad, kad, vecākuprāt, tās radušās pilnīgi tukšā vietā. Nepārtraukt bērnu tad, kad viņš kaut ko dara savā nodabā. Ļaut viņam darīt lietas savā tempā un pēc savas izpratnes, pašam saskaroties ar grūtībām. Nevilkt viņam cepuri, pienākot no aizmugures bez sarunāšanas un pamatojuma, pat ja tiešām ir kļuvis auksti. Tas viss izklausās vienkārši, bet praksē ir grūti. Galvenokārt tāpēc, ka šāda pieeja ir ļoti laikietilpīga, prasa milzīgus uzmanības un empātijas resursus no vecāku puses.

Teikums "nedari tā" ir daudz īsāks un prasa daudz mazāku piepūli nekā "nesit man ar kāju, jo man sāp, kad tu man sit" (un nē, mazam bērnam tas nav pašsaprotami). Izskaidrot, kāpēc vakariņās nevar ēst maizīti vien, turklāt pielāgojot šo skaidrojumu bērna uztveres spējām, ir daudz ķēpīgāk nekā atcirst "maizīti vairs ne". Gaidīt, kamēr divgadnieks uzvelk sev apakšbikses, ir aptuveni 15 reizes ilgāk nekā uzvilkt tās pašam. Savākt virtuvi pēc tam, kad šis divgadnieks pats ir nomazgājis traukus vai kaut ko sagatavojis ēst, ir darbs neliela kosmētiska remonta apjomā. Ievilkt bērnu ārsta kabinetā aiz rokas vai piesolīt apbalvojumu ir vienkāršāk nekā paskaidrot, kāpēc mums jādodas uz sāpīgo poti. Piedraudēt ir krietni efektīvāk nekā izskaidrot. Taču tikai īstermiņā.

Ilgtermiņā ir grūti iedomāties, kā fiziska spēka lietošanā vai atsaucē uz autoritāti balstīti audzināšanas paņēmieni varētu novest pie tā, ka bērns izaug par patstāvīgi un kritiski domājošu pieaugušo. Te svarīgi piebilst, ka šībrīža mazo bērnu vecāku paaudze lielākoties audzināta tieši tā — ar spēka pielietošanu un argumentiem no sērijas "vecākiem jāklausa". Ja vēlamies, lai mūsu bērni izaug citādi, lai viņi iemācās izaicināt idejas, ko sastop savā ceļā, mums jābūt gataviem kļūt par pirmo un visvairāk izaicināto autoritāti. Ja vēlamies, lai pieaugušajos gados mūsu Ernesti un Elzas nevis akli pakļaujas un seko, bet domā ar savu galvu, tad negaidām no viņiem bezierunu paklausību tagad.

Kur lai bērni trenējas kritiskajā domāšanā, ja ne attiecībās ar saviem vecākiem? Vecāku reakcija uz bērna rīcību — gan prieks, gan dusmas, gan novēršanās — bērnam ir pirmais pieejamais informācijas analīzes un problēmrisināšanas materiāls. Un tieši problēmrisināšana ir pamats tam kognitīvo metožu kopumam, ko saucam par kritisko domāšanu. Arī mācību satura projektā "Skola2030" kritiskā domāšana tiek skatīta[3] kopā ar problēmu risināšanu.

Problēmrisināšana ir prasme, ko bērni sāk praktizēt teju no dzimšanas. Viena no pirmajām apzinātas problēmrisināšanas situācijām, ko parasti novēro vecāki, ir 3‒4 mēnešu vecs bērns, kas mēģina apvelties no muguras uz vēdera, lai labāk pārredzētu apkārtni vai aizsniegtu kādu mantu. Tas, starp citu, nemaz nav tik vienkārši un prasa neatlaidīgus treniņus un mācīšanos no kļūdām. Bērnam augot, problēmrisināšanas kļūst arvien vairāk un tā kļūst arvien daudzveidīgāka. Kā lai noķer šo bumbu? Vai kaķis vienmēr šņāc, ja es to parauju aiz astes? Kas notiek, ja es salieku savu brokastu putru sev uz galvas? Un ja es iekožu brālim? Kā es pats varu uzvilkt šīs apakšbikses?

Tieksme attīstīt kritisko domāšanu (vismaz problēmrisināšanas izpratnē) bērniem ir "iebūvēta". Tā ir dabiska un notiek bez jebkādas īpašas konceptualizēšanas un motivēšanas no vecāku puses. Taču vecāki šajā procesā ir aktīvi dalībnieki un šīs mijiedarbības iznākumi ir ļoti atšķirīgi — jau triju gadu vecumā bērni mēdz uzrādīt ļoti dažāda līmeņa kognitīvās spējas un prasmes, un ar laiku šīs atšķirības mēdz vēl vairāk padziļināties. Zināšanu apjoms, kas uzkrāts par agrīnās audzināšanas un izglītības ietekmi uz bērnu tālāko attīstību un dzīves kvalitāti, ir patiesi iespaidīgs[4]. Tieši tāpēc arvien vairāk valstu sāk pievērst lielāku uzmanību[5] bērnu agrīnajai izglītībai, mēģinot labot dažādu vecāku izglītības līmeņa, spēju un audzināšanas stilu radītos nevienlīdzības efektus.

Vecākiem ir iespēja šos negatīvos efektus mazināt nekavējoties — mainot savu uzvedību. Es ticu, ka vecāki piekopj kaunināšanu, nepamatotus aizliegumus, iebaidīšanu un manipulēšanu ne jau aiz ļauna prāta. Lielākoties iemesls ir repertuāra trūkums un alternatīvu neapzināšanās. Ar apzināšanos gan bieži vien nepietiek, svarīgas ir prasmes šo alternatīvu lietošanai ikdienas gaitās (līdz pat konkrētām frāzēm un rīcības paņēmieniem). Respektīvi, tas ir izglītības un prakses jautājums.

Arī laikietilpīguma faktors jāvērtē iepretim alternatīvām — if you think education is expensive, try ignorance. Jā, izskaidrošana, pamatošana un sarunāšana prasa lielus resursus. Bet vai emocionāla un fiziska vardarbība neprasa? Prasa! Turklāt arvien pieaugošu līdz ar bērna vecumu — neuzvedīgu viengadnieku var vienkārši aizstiept prom no rotaļlaukuma, piecgadniekam jau jādraud ar ieslēgšanu istabā, bet ar ko jādraud pusaudzim? Nē, paldies, es labāk mēģināšu argumentus. Pat apzinoties argumentācijas metodes limitus (zobi jātīra pat tad, ja nekāda saruna nelīdz), sistemātiski praktizējot, tā ne tikai sasniedz tiešos rezultātus, bet arī padara ikdienas dzīvi maigāku un patīkamāku.

Turklāt kritiskās domāšanas principos balstīta audzināšana sniedz ieguvumus ne tikai bērniem, bet arī pašiem vecākiem. Tā ļauj pārbaudīt savu pieņēmumu un argumentu pamatotību, saprast, vai tas, ko es mēģinu kādam iegalvot, vispār turas kopā vai arī ir sastiķēts no salmiem un sarkanām siļķēm vien. Nav labāka kritiskās domāšanas eksaminatora par bērnu — es jums saku.

 

[1] https://en.wikipedia.org/wiki/Diana_Baumrind

[2] https://www.parentingforbrain.com/4-baumrind-parenting-styles/#def

[3] https://skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/domat-un-rikoties-lai-iemacitos-labak

[4] https://heckmanequation.org/resource/13-roi-toolbox/

[5] https://www.slideshare.net/theimpactinitiative/putting-children-first-session-22c-ilze-plavgo-inequality-in-education-in-ethiopia-24oct17

 

Raksts publicēts portālā Satori: https://satori.lv/article/pats-ar-savu-galvu-kritiska-domasana-zidainiem-un-vinu-vecakiem

Par raksta autoru

Olga Procevska

Komunikācijas zinātnes doktore un stratēģiskā biznesa konsultante. Lielāko daļu laika pavada, domājot par sabiedriskiem procesiem, politiku, ekonomiku un par to, kur palikušas atslēgas.