Praktiskās darbošanās prieks

Jūsu skolas nosaukumā jau ir iebūvēts vārds “tehnoloģijas”. Kas un ar kādu nākotnes redzējumu jūsu skolu 2012. gadā rosināja izraudzīties šādu virzienu? Vai laika gaitā tajā kaut kas ir būtiski mainījies?

Dizains un tehnoloģijas aptver visu mūsu dzīvi un ietver plašu jautājumu un zināšanu loku. Mēs inženierzinātņu kontekstā ar tehnoloģijām saprotam plašu loku: gan IT, gan citas mūsdienu tehnoloģijas, kā CNC (Computer Numeric Control, datora ciparu vadīta kontroles sistēma, kurā skaitliskās vērtības atbilst vēlamajai rīku vai kontroles pozīcijai. – Red.), elektroauto būvi, gan ainavu dizainu u. tml. Ar vārdiem “dizains un tehnoloģijas” cieši saistās inženierzinātnes visā to plašajā spektrā.

Šajā virzienā darbojamies jau gadus desmit. Sākām pavisam nedaudz cilvēku, un daudzi neticēja, ka mums izdosies. Iedrošinājums citiem: ir vērts sākt ar mazumiņu, nebaidīties, meklēt atbalstu! Daudzi no vajadzīgajiem resursiem ir pavisam lēti vai pat nemaksā gandrīz neko. Ja pašvaldība nespēj vai negrib piešķirt finansējumu, tad ir jāiet pie vietējiem uzņēmējiem un jāstāsta savs nākotnes redzējums. Tas ir vērtīgs tirgus princips, kas vairāk jālieto arī izglītībā, proti, izstāsti, ko gribi sasniegt, pārliecini un pēc tam parādi, kas ar piešķirto naudu ir sasniegts. Arī Jelgavas pašvaldība mums ir noticējusi un pabalsta ar gana lielu finansējumu. Mēs gandrīz katru nodarbību ar attēliem un aprakstiem atspoguļojam Facebook. Pirmām kārtām tāpēc, lai pašvaldība redzētu, kā tās nauda strādā. Protams, vienlaikus tā ir mūsu reklāma, darbs ar vecākiem, arī mūsu ieguldījums Latvijas izglītībā, jo ikviens var sekot līdzi, aizgūt idejas, darīt tāpat vai vēl labāk.

Nu jau mums ir izveidojusies kolosāla komanda, esam uzkrājuši lielu pieredzi, mūsu mērķtiecīgo darbu ir novērtējusi vietējā sabiedrība. Tieši pašvaldība ierosināja mūsu iestrādes izmantot visas Jelgavas mērogā, un mēs pirms trim gadiem izstrādājām IT/inženierzinātņu programmu.

Pirms desmit gadiem, uzsākot pārmaiņas, vidusskolas posmā ieviesām inženierzinātņu programmu. Diezgan drīz secinājām, jo 9. klases beidzējiem vēl nav pietiekama priekšstata par inženierzinātnēm. Sapratām, ka mums ir jāaudzina pašiem savi kadri – nākamie vidusskolēni, tāpēc nolēmām mainīt mūsu skolas statusu. No ģimnāzijas pārtapām par tehnoloģiju vidusskolu, jo tā laika likumi aizliedza ģimnāzijai uzņemt audzēkņus no pirmās klases.

Līdz jauno standartu pieņemšanai sākumskolā variēt ar mācību priekšmetiem bija ierobežotas iespējas, tāpēc lielāko uzsvaru likām uz ārpusstundu darbu, dažādos veidos iepinot iekšā IT un inženierzinātnes. Bērni no pirmās klases nodarbojas ar 3D projektēšanu, programmēšanu, netradicionālo matemātiku (saskatot tās pielietojumu visdažādākajās jomās) u. tml. Tomēr pašā sākumā vissvarīgākais ir apgūt pamatiemaņas – spēju darboties komandā, izteikt savu viedokli, saskatīt likumsakarības, nebaidīties būt radošam un nebaidīties kļūdīties.

Kāpēc, jūsuprāt, bija vajadzīga pāreja no mājturības uz dizainu un tehnoloģijām? Kas tajā būtisks? Vai jūsu skolai bija kādas priekšrocības, ņemot vērā vairāku gadu pieredzi?

Lai dzīve turpinātos, visam ir jāmainās, arī šajā jomā. No satura viedokļa ir ļoti labi, ka jaunais mācību priekšmets paredz ieskatīties daudzās citās nozarēs. Agrāk bija daudz rasēšanas, kokapstrādes, bet pati galvenā atšķirība – pateikts daudz priekšā, kas jādara. Tagad ir lielāka brīvība, vieta plašākam domas lidojumam. Piemēram, tagad “mājturībā” ienāk arī digitālās prasmes. Tas mudina pilnveidoties arī pedagogiem, no kā, galu galā, iegūs bērni.

Jā, mūsu skolas īpatnība ir tā, ka skolotāji ar to, ko tagad saucam par jauno, nodarbojās jau pirms jaunajiem standartiem. Ir uzkrāta pieredze, pāreja ir dabiska. Jau iepriekšējā mācību gadā piektklasnieki izmantoja CNC, datorkontrolētam darbagaldam programmēja kustības, būvēja modelīšus, šogad tas sagaida 4. klases skolēnus. Tāpat 4. un 7. klases audzēkņi strādā pie 3D projektēšanas.

Diemžēl jaunajam mācību priekšmetam ir nedaudz ierobežotas iespējas. Iepriekš mājturībā un tehnoloģijās 7. klasē bija paredzētas divas stundas nedēļā, tagad – tikai viena, tāpēc ir pagrūti izdarīt tik daudz, cik gribētos.* Salīdzinājumam – uzņēmumi, jaunie start-up, velta ļoti daudz laika, lai attīstītu savas biznesa idejas, lai pieslīpētu prasmes un apgūtu tehnoloģijas.

Kā veidojat bērnu interesi par dizainu un tehnoloģijām un kā to noturat? Kā sasaucas un viens otru papildina mācību saturs ar ārpusstundu darbu?

IT/inženierzinātņu programmā, kas ir domāta gan mūsu, gan visas pilsētas skolu skolēniem (facebook.com/itcentrs/), esam aptvēruši apmēram 120 bērnu no 1. līdz 9. klasei, kas sadalīti sīkāk pa vecuma grupām. Šis ir lielākais pulciņš. Pārējos (digitālās tehnoloģijas, kokapstrādes u. c.) pulciņos aptveram visus skolēnus – no 1. līdz 12. klasei. Autobūvē gan lielākoties darbojas 5.–9. klases skolēni.

Ļoti svarīgi ir mudināt jauniešus praktiskai darbībai, ko viņi arī labprāt grib. Piemēram, bērni paši arī remontē garāžu, lai tur varētu strādāt. Apgūtās betonēšanas, apmešanas, krāsošanas iemaņas noderēs turpmākajā dzīvē.

Ikdienas darbā pulciņos skolēni ļoti daudz eksperimentē. Piemēram, lielveikalā nopērkamos LEGO auto konstruktorus ar uzvelkamu dzinēju var viegli salikt pēc pamācības. Un ko darām mēs? Ja uztaisām šādu auto, tad nākamais posms ir rīkot sacīkstes – kurš aizbrauks tālāk? Tad jau bērniem jādomā – kāpēc auto riteņi “spolēja”, kāpēc aizbrauca šķībi? Bērns mācās trešajā klasē un sāk aizdomāties par saķeri. Tā ir fizika! Kā saķeri palielināt? Varbūt uz grīdas ir smiltis? Viņi mazgā riepas, mazgā starta vietu. Nu jau ir labāk, bet joprojām nav perfekti! Tad palielina svaru ar metāla gabaliņiem. Liekot tos klāt un ņemot nost, izdodas atrast optimālo smagumu, lai auto aizbrauktu pēc iespējas tālu un vienlaikus lai “neizspolētu”. Vai arī tāda ikdienišķa nodarbe kā rotaļu raķešu šaušana. Raķetes var uztaisīt jebkurš. Noteikums – jāuztaisa trīs: garāka, īsāka un īsākā arī bez spārniem. Tad jāsalīdzina, kā katra lido. Kas atšķiras, kāpēc? Kāds pirmajā klasītē ir šķībi pielīmējis spārnus. Raķete lido kā lode, rotēdama ap savu asi. Ir svarīgi rosināt darboties un nebaidīties. Mēs daudz eksperimentējam, un tas veicina izziņas procesu. Tā dabiski sasaistās ikdienas mācību darbs ar pulciņā notiekošo.

Laika gaitā esam sapratuši, ka darbā ar tehnoloģijām, īpaši jaunākiem bērniem, diezgan bieži vajag mainīt ievirzi. Retos gadījumos kaut kas viens spēj aizraut visu mācību gadu. Piemēram, ar robotiku mācību gada sākumā nodarbojas 20–30 bērnu, mācību gada beigās pulciņā palikuši 5–6. Tas der, ja atsevišķus skolēnus gatavo nopietnām olimpiādēm, bet citādi tas nedarbojas. Bērniem zūd uzmanība, turklāt jaunieši sākotnēji vēl īsti neapzinās, kas viņus interesē. Saprast var tikai tad, kad paši praktiski sāk izmēģināt. Tāpēc mūsu izveidotajā ārpusstundu programmā katru mēnesi mainās IT/inženierzinātņu virziens, ko skolēns izmēģina. Piemēram, septembrī robotika, oktobrī 3D projektēšana, tad darbs ar papīru, pēc tam darbs ar konstruktoriem, robotu rokām utt. Dizaina un tehnoloģiju mācību priekšmetā arī ir paredzētas četras lielās tēmas katru mācību gadu.

Jāpiebilst, ka bērnu intereses saistās ar vecumposmiem. Sākumā lielum lielā daļa ir ļoti aktīvi, bet apmēram 7. klasē parādās pilnīgi citas intereses. Tad skolotājiem vajag papildu pedagoģiskās prasmes, lai ar skolēniem aprunātos, ieinteresētu, lai iesākto viņi pavisam nepamestu.

Kad skolotāji pamana, ka bērniem dizaina un tehnoloģiju mācību priekšmetā ir lielāka interese, tad cenšas viņus individuāli uzrunāt, sakot, tev sanāk tas un tas, varbūt ir vērts pievērsties nopietnāk, un pedagogi piedāvā darboties pulciņā, projektos, piedalīties konkursos. Tehnoloģiju konkursā “Ventspils IT izaicinājums” piedalāmies katru gadu, un pērn mūsu audzēkņi izcīnīja pirmo vietu.

Bērnu intereses ir dažādas. Kādu aizrauj lodēšana, kādu programmēšanu, kādu – māksla, un mēs cenšamies atbalstīt katru tieši viņa interešu jomā. Bieži vien uzvedinoši pajautājam, vai ir kāda problēma, ko varētu atrisināt ar dizaina un tehnoloģiju mācību priekšmeta palīdzību. Rosinām šādi domāt, un tā lēnām izlaižam kā caur inkubatoru, un bērni sāk labāk saskatīt risināmas problēmas. To mācīties ieraudzīt – tas arī ir svarīgi.

Pulciņos bērni veic mazāka apjoma darbus, bet projektos – lielos, kas var ilgt gadu, pat vairāk. Piemēram, digitāli uzzīmē veca motocikla rāmi, lai varētu izprojektēt, kā pie tā piestiprināt elektromotoru, pēc tam izdrukā, meklē vajadzīgās detaļas. Izmantojot visai vienkāršas detaļas, uztaisām reālus braucamos, kā kvadraciklu, trīsriteņu mašīnu, elektrolongbordu, transhopteru. Nu jau esam izauguši tik tālu, ka kopā ar 5.–12. klases skolēniem būvējam īstu elektroauto. Savā ziņā lūkojam turpināt mūsu pilsētas vēsturi, jo Jelgava ir vienīgā Latvijas pilsēta, kurā ir būvētas automašīnas. Kā īpašu balvu skolēni uzlūko to, ka ar pašu radīto auto varēs mācīties braukt. Daudzi skolēni nekad nav sēdušies pie stūres, un mērķis – iemācīties braukt – pievelk visa vecuma skolēnus.

Vidusskolas posmā sadarbojamies ar LLU. Atsevišķus mācību priekšmetus augstskolas docētāji nāk mācīt mūsu vidusskolā, savukārt sadarbībā ar Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centru mūsu skolēni iegūst Microsoft sertifikātus, tāpat kvalifikācijas apliecības metināšanā un CNC darbgaldu vadībā. Proti, šo sertifikātu īpašnieki jau drīkst strādāt uzņēmumos. Viens mūsu audzēknis pagājušajā vasarā sāka strādāt kādā uzņēmumā par palīgstrādnieku, bet, kad vadība uzzināja par viņa iepriekšējo pieredzi skolā 3D projektēšanā, drukāšanā u. tml., uzticēja remontēt lāzerieroču elektronisko daļu. Viņš izmantoja skolā iegūtās zināšanas un jau strādāja kā miniinženieris.

Skolas laikā iegūtā profesionālā kvalifikācija lieti noder, arī uzsākot studijas. Viens no iemesliem, kāpēc daudz pirmkursnieku pārtrauc mācības, ir prakses trūkums. Kāds jaunietis pat skrūvgriezi nav rokās paņēmis. Mūsu skolēni nebaidās no tehnoloģijām, viņi ir izjaukuši un remontējuši printerus, CNC iekārtas, automašīnas, skūterus utt. Viņos ir uzkrājusies pārliecība par saviem spēkiem. Arī tad, ja mūsu absolventi aiziet studēt citā virzienā, vidusskolas laikā iegūtās iemaņas un pārliecība noder, lai pa vakariem vai brīvlaikos kādos uzņēmumos piepelnītos. Dažs labs tā pa vasarām vien nopelna automašīnai.

Tādu arī gribam redzēt mūsu absolventu – jaunieti, kurš nav radis gaidīt, lai zināšanas viņam ieliek mutē, cilvēku, kurš, praktiski izmēģinot, ir sapratis, kas viņu saista, un mērķtiecīgi šajā virzienā strādā, spēj kompleksi lietot iegūtās zināšanas, lai risinātu reālās dzīves situācijas.

Kā interešu pulciņā kopā strādā dažāda vecuma skolēni?

Ļoti labi! Gadās, ka piektklasnieks prot kaut ko labāk par divpadsmitās klases audzēkni, citreiz atkal gados vecākais kaut ko māk labāk nekā jaunākais. Katrs skolēns darbojas savā nišā. Tās daļēji viņi ir atraduši jau iepriekš – kāds ir modelētājs, cits ir programmētājs utt. Piemēram, ir viens superprogrammētājs, kurš aizvērtām acīm raksta kodu, un tad interese aug arī tam, kas strādā līdzās. Protams, tagad traucē tas, ka pašreizējos apstākļos nedrīkst kopā strādāt dažādu klašu skolēni, bet iepriekšējos gados bērni ļoti labi cits citu attīstīja un papildināja kopējā darbā.

Ir jau vēl dažādas ārpusstundu nodarbības, kā 3D projektēšana jaunākajām klasēm (3D pildspalvas, kas ir izmantojamas līdz pat 12. klasei), programmēšana un netradicionālā matemātika mazajiem.

Gribētāju darboties pulciņos droši vien netrūkst. Vai spējat visus uzņemt?

Lai iekļūtu IT/inženierzinātņu pulciņā, kurā pašlaik darbojas ap 120 bērnu, ir jāpiedalās konkursā. Bērnam ir jāveic mājasdarbs jeb radošais projekts IT vai inženierzinātnēs, kas var būt jebkas, kāds Youtube noskatīts eksperiments, kaut kas ar robotiku vai programmēšanu saistīts. Bieži vien bērns to paveic kopā ar vecākiem, pēc tam darbu atrāda un aizstāv uzņemšanas komisijai. Tad gan vecāku nav klāt, pat pirmklasniekam, un bērns pastāsta, ko ir uztaisījis, kas palīdzējis. Mūsu mērķis, pirmkārt, ir ieraudzīt, ka bērnu kaut kas interesē, otrkārt, ka ģimene strādā kopā ar savu atvasi, sadarbojas. Ja bērns patiešām grib kaut ko sasniegt, tad tam jāvelta vairāk laika, nekā tikai pulciņā. Tātad būs jāstrādā mājās, un bez vecāku atbalsta neiztikt.

Šajā programmā darbojoties, dalībniekiem jāievēro vēl kāds noteikums. Ziemassvētku brīvlaikā mājās jāuztaisa vēl viens darbs, kas pēc tam grupiņā, kurā bērns darbojas, jāaizstāv citu bērnu priekšā. Varam tikai pabrīnīties, ko bērni, protams, kopā ar vecākiem, dabū gatavu. Piemēram, kāds pirmklasnieks bija uztaisījis atoma modeli, ko perfekti arī aizstāvēja.

Ģimene ir viena no mūsu galvenajām vērtībām. Mums ir vecāku diena, kurās bērni māca saviem vecākiem to, ko paši iepriekš pie mums apguvuši. Iepriekšējā mācību gadā rīkojām arī Tehniski radošo darbu dienu – tādu kā festivālu skolēniem ar ģimenēm. Bērni ar saviem praktiskajiem radošajiem darbiem sapulcējās skolas zālē, aizstāvēja savus darbus, redzēja cits cita paveikto.

Kā notiek interešu izglītība Covid-19 laikā?

Epidēmija nedaudz sasien rokas. Tas attiecas gan uz ikdienas mācību darbu, gan ārpusstundu. Protams, ievērojam visus noteikumus. Klātienē strādājam ar vienas klases bērniem, bet ar 7. līdz 12. klases skolēniem – tikai neklātienē. Tiešsaistē konsultējam, lai skolēni uzdevumus paveiktu ātri un kvalitatīvi, rīkojam zoom tikšanās, bērni strādā mājās un digitāli iesūta darbus. Tomēr attālinātās mācības rada gana daudz šķēršļu. Ne jau viss ir paveicams tikai datorā un mājās. Tāpat izaicinājums ir tas, ka mājās katram sevi jāpiespiež un jāspēj sevi organizēt darbam.

Sagatavoja Alnis Auziņš, Skola2030 eksperts, foto: no Kaspara Antoneviča, Ivara Bahmaņa un Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas albuma

Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola dibināta 1919. gadā (kā Jelgavas I valsts vidusskola).
Skolā strādā 85 skolotāji.
Skolā mācās 1018 skolēnu.
Līdztekus IT/inženierzinātņu programmai pārējos pulciņos darbojas 634 bērni.
Skolas moto: “Mūža darbs Latvijai”.

Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas misija

Savulaik, mēģinot pamatot, ko bērniem dos darbošanās mūsu skolā, izveidojām sarakstu ar virsrakstu “Vēlamies veidot un attīstīt”, piemēram, algoritmisko domāšanu, iztēli, radošumu, kritisko domāšanu, priekšstatu par jaunākajām tehnoloģijām u. tml. Tomēr visai drīz sapratām, ka jāsāk nevis ar bērniem, bet ar sevi! Ko mēs gribam? Kādas ir iesaistīto skolotāju pamatvērtības? Procesā brīvprātīgi iesaistoties arī dažiem uzņēmējiem, pāris mēnešu laikā nonācām pie misijas. Lūk, kas mēs esam!

Mūsu misija ir būt par mūžizglītības mācību iestādi, kuras mērķis ir veicināt brīvas, atbildīgas un apmierinātas personības, kas ir spējīga orientēties dzīvē, veidošanos.

Sekmēt ģimenes veselumu.

Radīt drošu, interesantu, aizraujošu vidi, kurā cilvēks vēlas darboties, iepazīt, izmēģināt un pielietot praksē dažādas IT, inženierzinātņu tehnoloģijas un uzņēmējdarbības prasmes. Vidi, kas māca, atbalsta, iedvesmo un atbrīvo radošumu, audzinot cilvēku, kurš spēj gudri pārvaldīt savus, ģimenes, pilsētas un valsts resursus.

Izveidot kompetencēs – zināšanās, prasmēs un attieksmē – balstītu un atkārtojamu izglītības modeli.