Pirms bloga rakstīšanas uzspēlēju asociāciju spēli ar kādu meiteni. Es saucu vārdu, viņa sauca pirmo prātā radušos asociāciju. Izveidojās četri vārdu pāri: skola – iestāde, mācīšanās – grāmatas, skolēns – mācās, skolotājs – cilvēks, kas stāv priekšā.  Esmu pārliecināta, daļa no asociācijām ir stereotipiskas.   Skolotāju loma mainās, mācīšanās nozīme tiek aizvien  paplašināta, tā iziet ārpus klases telpām un vairs nav faktu  vai algoritmu reproducēšana.  Lai rosinātu pārdomas un rastu vietu dažādiem priekšstatiem par to, kas ir mācīšanā, padalīšos ar Londonas un Glāzgovas sākumskolās redzēto un dzirdēto.

Iespēja mācīties jebkurā vietā un laikā

Pirmais priekšstats – skolas telpas drīzāk atgādina mājas un bērnu dārza sajaukumu. Gaiteņos pie dažādām klasēm pieejami plaukti ar lasāmām grāmatām, kuru muguriņas iekrāsotas dažādās krāsās, apzīmējot dažādus lasīšanas līmeņus. “Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērniem iemīlēt lasīšanu. Ja grāmata būs par sarežģītu, mēs no šī mērķa attālināsimies. Tāpēc viņi var izvēlēties, ko lasīt, bet noteiktās krāsas ietvarā” stāsta skolotāja. “Pāreja “nākamajā līmenī” tiek uzraudzīta, vērtējot izpratni par lasīto un vārdu krājumu.” Grāmatas bērni ņem uz mājām un lasa katru dienu.

Klasē sienas ir kā vizuālas atgādnes. Uzmetot aci, mūsu skolotājiem ir skaidrs, kāda viela tiek apgūta. Skaitļu virkne, daļas. Jautājumi, kas izvietoti noteiktā secībā. Pētījuma plāns. Vērojot stundu, ir saprotams, ka atgādnes tiek izmantotas ikdienas darbā. Angļu valodā pirmās klases bērni veido stāstījumu, skolotāja norāda uz jautājumiem un vārdiem, kas palīdzēs izdomāt teikumu konstrukcijas. Daļai bērnu tas nav nepieciešams, citi paskatās, padomā un aiziet, sāk rakstīt. Skolotāja piebilst: “Mēs esam daudz trenējušies. Daži no bērniem spēj strādāt patstāvīgi tieši pateicoties tam, ka vizualizējam mācību saturu”.  

Gaitenī pieejams plakāts, kas norāda, ko darīt, ja esi dusmīgs. Starpstāvā redzams spogulis ar jautājumu – kā tu šodien jūties? Atgādinājums par to, ka cilvēki ir dažādi, un atšķirīgais padara mūs interesantus.  Skolas vadība stāsta, ka emociju un uzvedības pārvaldība tiek mācīta, uz sienām redzamais tikai papildina ikdienas darbu.  

Mācīšanās ir iznesta ārpus klases robežām un tradicionālās – skolotājs skolēns mijiedarbes.

Individuāla izaugsme = tas ir svarīgi

11 gadus vecs skolēns man rāda savas pierakstu klades. Viņam tādas ir trīs – matemātikā, angļu valodā un dabas zinībās.  Puisis jautā, vai var man izlasīt kādu no saviem darbiem. Viņš esot sacerējis stāstu, izdomājis citu pasakas nobeigumu, aprakstījis dabas ainavas. Es varot izvēlēties. Pēc tam mēs pārrunājam skolotāja sniegto atgriezenisko saiti. Skolēns stāsta: “Šajā stāstā mums bija jāmācās lietot dažādi sinonīmi. Tāpēc skolotāja skatījās, kā man tas padodas. Redzi, tas man ir labi izdevies (rāda skolotājas lietoto apzīmējumu – zvaigznīti, kas vairākkārt atkārtojas), taču te skolotāja raksta, ka nav skaidrs, ko es vēlējos pateikt, un lūdz pārdomāti izvēlēties piemērotu vārdu, uzrakstīt teikumu atkārtoti. “Bērns patiesi lepojas ar paveikto, nekaunas par to, ka ir kļūdījies. Vēl vairāk – viņš ir gatavs demonstrēt, ko skolotāja ieteikusi citās reizēs.

Personiskā atgriezeniskā saite, kas demonstrē, ko es kā skolēns jau protu, kas man vēl jāmācās, ir kā pārtika. Bez tā mācīšanās nav iespējama. Pie kam to atzīst gan skolēni, gan skolotāji.

Citā skolā bērni lepojas, ka viņiem katru gadu ir savs individuālais plāns. Privātā sarunā ar skolotāju viņi izstāsta, kas katram padodas, ko patiešām vēlas, skolotāja stāsta, kas šogad jāapgūst. Skolēns, pieņemot lēmumu par savu šī gada mērķi,  apraksta veicamās darbības ikdienā. Tiekoties ar vecākiem, tiek precizēts, kāds būs vecāku atbalsts bērna individuālā mērķa sasniegšanā. Skolotāja to ieraksta plānā, visas puses trīs reizes gadā satiekas un iekrāso, apraksta sasniegto. Bērniem spīdēja acis, rādot SAVUS šī gada mērķus.  

Bērnu progresa vērtēšana ir ikdienas ierasta darbība, kas ļauj skolotājam justies droši. 

Personāla un skolēnu attiecības. Bauda vērot.

Rīts, esam ieradušies direktora kabinetā. Sasveicināmies, ieņemam savas vietas pie apaļā galda. Telpā ienāk divas meitenes, abas uz vecināta papīra mājās izveidojušas romiešu ēdienkarti, kas tiek demonstrēta direktoram. Viesi ir sekundāri. Meitenēm tiek atvēlēts laiks iepazīstināt ar procesu un paveikto. Tikšanās ar skolēniem ir rituāls, ko nedrīkst izlaist. 

Septiņgadīgs bērns lūdz skolotājai palīdzību, skolotāja apstājas uz ceļgaliem, vēro rakstīto, abi sarunājas. Skolotāja pieceļas kājās tikai tad, kad bērnam uzdevums ir skaidrs. It kā sīkums, taču tajā pašā laikā skaidri demonstrē savstarpējo attiecību nozīmību un skolas personāla lomu – es esmu šeit, lai palīdzētu bērniem mācīties. 

Piemēri, ar ko izvēlējos dalīties, ir praktiski, sākumskolas ikdienu raksturojoši. Taču, skatoties plašāk, varam novērtēt skolas mācīšanās kultūru jeb ierastās ikdienas darbības, kas tiek atzītas, novērtētas un reproducētas. 

Varu tikai minēt, ko teiktu Anglijas vai Skotijas skolēns asociāciju spēlē, ar ko iesāku savas pārdomas. Manā rīcībā ir citāts, ko teica puisis, kas mācības Rīgas prestižā ģimnāzijā nomainījis ar studijām vidusskolā Skotijā : “Aizvediet kaut ko labu uz Latviju, lai ministrs var padomāt par to.” 

Domāsim visi!