Vecāku loma bērnu izglītībā šķiet pašsaprotama, un reizē tas ir plašs jautājums. Jūsuprāt, cik svarīga tā ir?

Sadarbība ir svarīga, un, ja tā izdodas, tad viss ir kārtībā, bet, ja abas puses runā dažādās valodās, tad sadarbības nav un cieš skolēns. Darīt ar spēku – tas nedod vēlamo, īpaši problēmsituācijās.

Ir tāda likumsakarība – mazajās klasēs sadarbība ir ļoti rosīga un auglīga, lielākā daļa vecāku ir atvērti, nāk uz skolu, grib darboties, iesaistīties pasākumos, piemēram, iet mūsu lielgājienā – visas skolas kopīgā divu dienu pārgājienā, kopīgi rīkot klases pārgājienus, klases vakarus, novadīt meistarklases jomās, kurās vecāki praktiski darbojas, – tā var būt kulinārija, rokdarbi, uzņēmējdarbība u. c. Rīkojām arī eksperimentu nakti, kad jaunāko klašu skolēni vecākiem rādīja un arī iesaistīja dažādos dabaszinību eksperimentos.

Vecākajās klasēs šī rosība mazliet noplok, un savā ziņā tas ir loģiski, jo, skolēnam pieaugot, viņam pašam gribas vairāk darīt, viņš arī vieglāk tiek galā ar saviem izaicinājumiem. Katrā ziņā, vecāki tad iesaistās mazāk.

Vidusposmā un vecākajās klasēs mēs vairāk pievēršamies karjeras izglītībai. Sākām ar 9. un 12. klasēm, rosinot skolēnus izpētīt pašiem savu varēšanu un nodomus, un šī ievirze jau ir nesusi labus augļus. Tagad vairākus gadus iesaistām arī citas klases, lai skolēnus ātrāk sagatavotu. Sākumā dažiem audzēkņiem bija liels uztraukums. Šajā procesā liela loma ir vecākiem, kuri runā ar savu bērnu, iedrošinot un atbalstot.

Kādi ir jūsu vērojumi par šīm karjeras sarunām – par skolēnu, skolotāju un vecāku iesaisti un arī jūsu kā direktora lomu?

Pats bieži iesaistos šajās sarunās, bet, kad esmu aizņemts, tad piedalās kāds cits no skolas administrācijas. Mani vērojumi – gan devītajās, gan divpadsmitajās klasēs daudzi skolēni jau ir ļoti gatavi šādām sarunām, ar baudu var viņos klausīties – ko viņi jau paveikuši, kā analizē savas iespējas. Ir gadījies arī dzirdēt, ka vecāki saka apmēram tā: es paļaujos uz savu dēlu (meitu), ko tad es tur daudz. Bet reizēm šķiet, ka vecāki priekšlaikus ir atstājuši savu bērnu vienu pašu, jo šāda izvēle ir gan svarīga, gan arī grūta, īpaši 9. klasē. Savukārt mazajās klasēs (3. un 6. klasē) esmu novērojis – reizēm gan skolotāji, gan vecāki par maz ļauj izpausties pašam bērnam, lai gan skolotājiem un tāpat vecākiem vajadzētu būt tikai tiem, kuri uzklausa, uzdod uzvedinošus jautājumus, dod atgriezenisko saiti. Pirms kāda laika pat mēģinājām visās klasēs, bet sapratām, ka apjoms ir nedaudz par lielu. Esam izstrādājuši arī metodiskus ieteikumus, kā vadīt sarunas. Sarunu sākumā skolotājs parasti īsi raksturo skolēnu, mēģinot pateikt kaut ko labu par viņu, par uzvedību, par darbu ar sevi, interesēm, tādējādi radot pozitīvu gaisotni un iedrošinot.

Kā vēl jūsu skolā sarunājas ar vecākiem? Vai notiek ierastās vecāku sapulces? Vai varbūt sapulces, kurās piedalās bērni kopā ar vecākiem?

Mazākajās klasēs vecāki nāk pakaļ bērniem, ierauga audzinātāju un aprunājas, tā ir ikdiena. Ja rodas kādi jautājumi par bērna attīstību, tad aicinām mammu vai tēti uz sarunu. No šī mācību gada skolā darbojas atbalsta grupa skolēnam, kurā ietilpst sociālais pedagogs, mediķis un skolas administrācijas pārstāvis, ja vajag, reizēm pieaicinām klases audzinātāju un arī kādu pašvaldības pārstāvi, skatoties, kāda – pedagoģiska vai disciplināra – problēma jārisina.

Atsevišķās klasēs esam rīkojuši vecāku un bērnu tikšanās, kādus labus darbus kopā darot, sagatavojot priekšnesumus, pārrunājot projektus. Vecāki ir iejutušies skatītāju lomā dažādu projektu noslēgumā. Laba prakse mums ir iepazīstināt vecākus ar bērnu darbiem, īpaši mazajās klasēs. Mākslā, rokdarbos, multimedijos mēdzam rīkot izstādes, kas ir pieejamas visiem skolas apmeklētājiem.

Labs iemesls uzaicināt vecākus uz sarunu varētu būt pilnveidotais mācību saturs un pieeja, lai jau laikus iepazīstinātu ar gaidāmo. Kā jūs domājat?

Protams, gan skolas sapulcēs, gan klašu vecāku sapulcēs esam runājuši par jauno kompetencēs balstīto pieeju mācību procesam, par to, ko sagaidām no vecākiem šajā pieejā. Intensīvāk tas notiek nākamo pirmklasnieku skoliņā “Mēs iesim skolā” reizi mēnesī. Vecāki tad tiekas ar nākamajiem skolotājiem, psihologu, citiem ekspertiem.

Galvenās tēmas tādās reizēs ir: kā skolēnu labāk sagatavot skolai gan emocionāli, gan intelektuāli, kā skolēnam mācīties būt patstāvīgam, kādas ir skolas iespējas un piedāvājumi.

Pašlaik skolotāju kolektīvā diskutējam par jaunajiem izvēļu groziem vidusskolā, kas ir aktuāli, uzsākot īstenot apstiprināto standartu. Jau tuvākajās nedēļās iesim diskutēt ar 9.–12. klašu skolēniem, aicināsim uz sarunu arī devīto klašu skolēnu vecākus, kuriem tas ir visaktuālāk.

Sarunas sākumā jūs teicāt, ka sākumskolas posmā vecāki bieži un labprāt iesaistās skolas dzīvē. Bet, ja skolēns paliek skolā visus mācību gadus, tad labajam sākumam vajadzētu turpināties, vecāku saiknei ar skolu saglabāties.

Lielā mērā tā arī ir. Taisnība, pēdējos gados visai ievērojami, par kādu simtu, ir palielinājies mūsu skolēnu skaits – mūsu skolai ir diezgan laba slava, un pie mums ierodas skolēni no dažādām skolām, taču līdz ar to arī problēmsituāciju kļūst vairāk. Ja vienā klasē vienlaikus sāk mācīties 4–5 jauni skolēni, tas būtiski ietekmē klases kopējo gaisotni. Dažreiz skolēniem ir grūtības pieņemt mūsu skolas vērtības un prasības. Šogad mēs, skolotāji, bijām spiesti mācīties, kā adaptēt jaunos skolēnus, kā risināt konfliktsituācijas.

Kā jūsu skolas skolotāji vērtē sadarbību ar vecākiem?

Ļoti dažādi. Kopumā mazajās klasēs skolotāji jūt lielu vecāku atbalstu, iesaistīšanos. Skolotāji pēc klašu pasākumiem dažkārt ir sajūsmā: “Vecāki organizēja pilnīgi visu, man tik bija jāierodas.” Taču ir gadījumi, kad gribētos lielāku vecāku iesaistīšanos un atbildību. Kā rādītājs tam ir nelasītās skolotāju vēstules “e–klases” pastā. Tur to uzskatāmi var redzēt. Šādus vecākus dabūt uz skolu, iedrošināt sadarbībai – tas ir nozīmīgs izaicinājums.

Jūs jau mazliet minējāt vecākus kā nozīmīgu sadarbības resursu. Kā vēl to izmantojat? Katrs taču ir kādas profesijas pārstāvis.

To izmantojam, organizējot, piemēram tādus karjeras pasākumus kā ēnu dienas. Tajās piedalāmies jau sen. 8.–12. klašu skolēni “ēnojamos” meklē paši, 6.–7. klašu skolēni dodas ēnot savus vecākus darbavietās, līdzi ņemot darba lapas, un pēc tam viņi par uzzināto un piedzīvoto pastāsta pārējiem klasesbiedriem. Mazākās klases dodas uz kādu darbavietu ekskursijās. Vecāki labprāt nāk uz skolu stāstīt par savām profesijām.

Vecāki darbojas arī skolas vecāku padomē – no katras klases pa pārstāvim. Ja ar kādu skolēnu rodas problēma vai samilzt kāds jautājums, tad vecāku padomes pārstāvis var būt kā starpnieks, nākt tieši pie manis vai mācību pārziņa un to risināt, esam gatavi sarunāties. Pāris reižu mācību gadā tā arī notiek, un kāds no vecāku padomes atnāk aprunāties.

Skolēnu atsauksmes par individuālajām karjeras sarunām

9. klases skolēni

“Sarunas lika apdomāt un vēlreiz sevi piespiest domāt, kas tad es tiešām vēlos būt, kā dzīvi veidot, kur strādāt. Sarunas palīdzēja “uziet” uz pareizā ceļa. Sarunas par un ap nākotni nekad nenāk par ļaunu, īpaši, kad esi jau nonācis posmā, kad jāpieņem gala lēmums, ko mācīties tālāk, lai specializētos jomā, ar kuru grib saistīt visu savu mūžu.”

“Sarunās vairāk sapratu, kas man jāmācās, deva man motivāciju. Manuprāt, tā ir laba lieta, jo ir daudzi, kuri tiešām nezina, ko darīt tālāk”.

“Man diezgan noderēja šī saruna, jo man patīk, ja man iesaka vēl kaut ko klāt. Man bija interesanti pastāstīt par savām domām.”

“Man individuālās sarunas palīdzēja pārliecināties, ko gribu. Manuprāt, kaut ko šādu vajag, jo daudzi nezina, ko darīs pēc 9. klases. Es domāju, ka vecākiem arī ir jānāk līdzi, jo viņiem arī ir svarīgi zināt manu viedokli.”

12. klases skolēni

“Pārrunas lika sevi nedaudz piespiest kārtīgi apdomāt visus plusus un mīnusus attiecībā uz nākotnes plāniem. Lēmumu par savas karjeras izvēli pieņēmu pati, taču vecāku atbalstu un viedokli ņēmu vērā. Skolotāji palīdzēja izvēlēties atbilstošās talantu skolas un mudināja doties iecerētajā virzienā.”

“Īsti nebiju izlēmusi, kur tālāk mācīties, tāpēc karjeras sarunas bija kā stimuls, kas palīdzēja saprast, ko tālāk darīt. Tas bija stimuls doties pie karjeras konsultanta, saprast savas stiprās puses, nonākt pie slēdziena. Pati saruna deva ierosmi un atbalstu turpmākajai darbībai.”

“Sarunas man ļoti noderēja, uzklausot padomus un pozitīvās domas no skolas vadības. Lēmumu par tālāko izglītību pieņemu pati, bet, protams, mani atbalsta vecāki.”

“Karjeras sarunas man lika padomāt ātrāk par skolas izvēli, pati to būtu darījusi vēlāk.”

Druvas vidusskola ir dibināta 1989. gadā.

Skolā mācās 493 skolēni.

Skolā strādā 58 skolotāji.

Skolas devīze: “DV DAUDZ VAR!”.