Vecāku darba un skolas salīdzināšana 

Sarunās par nepieciešamību bērnam ik dienas iet uz skolu un mācīties pieaugušie nereti salīdzinājumam izmanto savu regulāro iešanu uz darbu – mēs ejam uz darbu, tev jāiet uz skolu. Bērns, šo dzirdot, var argumentēt: tev darbā maksā, bet man skolā – nē. Taču darbs un skola nav ierindojamas vienā kategorijā. “Bērnam ir jāskaidro, ka tu šobrīd uz skolu ej, lai mācītos, kā vēlāk strādāt, un vēlāk arī tev par darbu pienāksies atlīdzība. Jo tad tev būs skolā apgūtās zināšanas un prasmes, un valsts ir parūpējusies par to, lai šo izglītību vari apgūt bez maksas,” stāsta klīniskais psihologs Edmunds Vanags. 

Dažkārt bērni sarunās ar vecākiem par mācībām sāk spriedelēt šādi: kāpēc man to vispār skolā māca, es dzīvē to nekad neizmantošu! Piemēram, ķīmiju, Pitagora teorēmu u. tml. Ko vecākiem uz šādām iebildēm teikt? Jo patiesi – pārdomājot savulaik pašu skolā apgūto, lielākoties nāktos secināt: jā, ikdienas darbā neizmantoju ne Pitagora teorēmu, ne molekulāros vienādojumus. “Skolā caur matemātikas, ķīmijas, fizikas, gramatikas un citu priekšmetu uzdevumiem bērns trenē, attīsta smadzenes, lai tās, skolu absolvējot, spētu tikt galā ar sagaidāmajiem profesionālajiem vai dzīves izaicinājumiem un problēmām. Tā ir skolas un zināšanu loma. Skolā gūtais lielākoties dzīvē noderēs nevis tiešā veidā, bet kā treniņa uzdevumi dažādām dzīves situācijām,” paskaidro Edmunds Vanags. Situācijas ilustrēšanai viņš izmanto salīdzināšanu ar pasaulē pazīstamo un panākumus guvušo latviešu basketbolistu Kristapu Porziņģi. “Porziņģis dažās sekundēs gūst fantastiskus grozus, zāle regulāri ir ovācijās, visiem prieks par labāko spēlētāju. Bet kā viņš ir nonācis līdz šādām prasmēm un panākumiem? Mēs neredzam Porziņģa regulāros treniņus, kuros viņš visbiežāk nedara tieši tās kustības, ko veic laukumā. Piemēram, treniņos viņš veic atspiešanos, grūž pildbumbu un pilda citus uzdevumus, citiem vārdiem, treniņos basketbolists trenē savu spēles prasmi visdažādākajos veidos.”

Tātad liela daļa skolā pildāmo uzdevumu ir paredzēta tam, lai trenētu skolēna smadzenes un domāšanas spējas, līdzīgi kā ikdienas treniņos Porziņģis trenē muskuļus, prasmes un arī lēmumu pieņemšanas spējas. “Tāpēc arī skolā ir dažādi uzdevumi, kas jāveic īsā laikā, un citi – garākā, uzdevumi, kas jāveic individuāli, un arī tādi, kas veicami grupu darbā,” skaidro speciālists.  

Maksāt naudu par atzīmēm vai apbalvot par centību?

Klīniskais psihologs Edmunds Vanags uzskata: maksāt naudu bērnam par labām atzīmēm nav laba ilgtermiņa prakse. “Arī pētījumi parāda, ka ilgtermiņā finansiāla apbalvošana par labākām atzīmēm cerētos ieguvumus nenesīs. Jo īpaši, ja runa ir par bērniem, kas vēl nemācās vidusskolā. Tā pēc būtības izmaina izglītības sistēmas vērtību,” uzsver psihologs, minot šādu piemēru: “Agrā bērnībā mēs mācījāmies staigāt. Izklausītos dīvaini, ja vecāki bērnam par to maksātu, vai ne? Skolā bērns mācās, lai apgūtu pamata prasmes un zināšanas, kas tiešā un netiešā veidā noderēs dzīvē. Skolā tiek trenēta spēja mācīties, un mācīties vajadzēs visu dzīvi. Ja bērns par to saņem naudu, tas varētu radīt greizu priekšstatu par to, kas dzīvē cilvēku sagaida.”

Drīzāk vecākam vajadzētu izprast, kāpēc bērns negrib mācīties, kāpēc vecāks ir nonācis pie pārdomām par naudas maksāšanu. Kādas ir bērna grūtības? Varbūt skolā ir radušās kādas problēmas, varbūt pasliktinājušās attiecības ar klasesbiedriem? 

Vienlaikus speciālists pauž izpratni un atbalstu vecāku vēlmei pateikties bērnam par labiem sasniegumiem. “Tātad nevis par desmitniekiem, bet par centību. Piemēram, bērns visu gadu ir apmeklējis konsultācijas un izlabojis zemo vērtējumu, par ko tagad ir gan pašam gandarījums, gan vecākiem prieks. Šādā situācijā ir skaisti, ja bērnam ko uzdāvina, sarūpē pārsteigumu. Jo bērns pats sevi ir piespiedis, virzījis un vadījis konkrētā mācību procesā,” uzskata Edmunds Vanags, tomēr norāda, ka arī šajā gadījumā labāka izvēle būtu kāda dāvana, nevis nauda – arī pieaugušie darbā saņem dažādas piemaksas, prēmijas un bonusus. 

Turklāt, ja vecāki vēlas iemācīt bērnam prasmi rīkoties ar finansēm, tad pirmais solis, lai palīdzētu bērniem apgūt naudas vērtību, ir kabatas naudas piešķiršana, nevis apbalvošana par uzvedību un labām atzīmēm.

Kā skolēnu motivēt, ja apbalvošana ar naudu nav vēlama?

Skolēna motivāciju mācīties veido vairāki stūrakmeņi. Edmunds Vanags uzskaita trīs būtiskākos, vienlaikus smaidot atgādina: “Bērnam nevar būt ļoti spēcīga motivācija katru dienu iet uz skolu un apgūt jaunas lietas – tas nav dabiski. Bērniem ir dabiski gribēt mācīties izpildīt jaunus trikus, piemēram, ar velosipēdu, vai noskatīties jaunu multfilmu.” Tāpat speciālists piekodina situācijās, kad bērna grūtības ar motivāciju ir pamanītas, nesalīdzināt bērna pieredzi ar savējo. Ja grūtības ar motivāciju pamanītas, seko jautājums – ko darīt tālāk? Ja vecāki nopūšas un saka – jā, bet manos laikos bija vēl trakāk, – tas bērnam īpaši nepalīdzēs. Jo tās ir reālas bērna ciešanas, emocionāli pārdzīvojumi. Bērnam ir vajadzīgs atbalsts, un problēmas vecākiem mērķtiecīgi jārisina.

“Viens no faktoriem, kas būtiski ietekmē bērna vēlmi vai nevēlēšanos iet uz skolu, – to apliecina arī pētījumi, – ir pašu vecāku vērtības un tas, kā viņi raugās uz izglītības sistēmu. Vai un kā vecāki mājās runā par skolu, skolotājiem un to, ka ir jāmācās. Vai vecāki paši joprojām apgūst ko jaunu, vai un kā mājās runā par to, kā pašiem savulaik ir veicies skolā? Šīm sarunām vajadzētu būt cieņpilnām un ar vēstījumu, ka izglītības iegūšana skolā ir laba iespēja. Ja vecāki pauž labu attieksmi pret skolu, tas ir viens no bērna motivācijas būtiskiem stūrakmeņiem,” uzsver Edmunds Vanags. 

Otrs faktors, kas ietekmē motivāciju: grūtības mācībās. “Var būt tā, ka kādā mācību posmā bērns sastopas ar grūtībām apgūt noteiktu mācību vielu, jo ir izvirzītas augstākas prasības, nekā bērns šobrīd spēj paveikt. Arī tas var ietekmēt vēlmi iet uz skolu, un šāda situācija ir savlaicīgi jāpamana – parasti skolotāji vai vecāki to arī pamana. Piemēram, bērns sācis par kādu mācību priekšmetu izteikties negatīvi. Šādā gadījumā jānoskaidro, kas ir noticis un kā bērnu ir iespējams atbalstīt, kā situāciju var uzlabot, piemēram, apmeklējot konsultācijas,” saka psihologs. Viņš uzsver: bērnam kaut reizi dienā ir jāpiedzīvo sajūta, ka viņam kaut kas ir izdevies. Kaut vai maza lieta, piemēram, izdevies skaisti uzrakstīt burtu “a”. Ar to pietiek! Galvenais ir piedzīvot šo sajūtu, ka skolā esmu bijis efektīvs, un šeit liela nozīme ir skolotāja mācību procesā sniegtajai atgriezeniskajai saitei.

Trešā lieta, kas būtiski ietekmē skolēna motivāciju mācīties, ir klimats klasē – kādas ir attiecības ar klasesbiedriem un skolotājiem, kāda ir kopējā atmosfēra skolā. “Ņirgāšanās problemātika šobrīd Latvijas skolās ir izplatīta, un, ja bērns ko tādu piedzīvo, to pieaugušajiem vajadzētu pamanīt; ņirgāšanās noteiktā vecumposmā spēcīgi ietekmē bērna vēlmi atrasties kopā ar citiem vienaudžiem. Ja ir nepatīkami vai pat bail iet uz skolu, tad mācības automātiski pārvirzās otrajā plānā,” akcentē klīniskais psihologs.