Vecajos rāmjos vairs neielikt!

Britu Kolumbija ir viena no desmit provincēm un trīs teritorijām, kas veido Kanādas valsti – ar divarpus reižu vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā un 14 reižu plašāku teritoriju. Britu Kolumbijas izglītības sistēma pēc daudzveidīgiem rādītājiem tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē arī pēc starptautiskās skolēnu novērtēšanas (OECD/PISA) rezultātiem. [1]

Britu Kolumbija (BK) ir tipiska Kanādas province, kurā visi izglītības jautājumi ir deleģēti provincēm, un šajā ziņā nav centralizētas pārvaldības. Bērniem obligātā izglītības programma sākas bērnudārzā no pieciem gadiem, un skolu viņi absolvē 12 mācību gados. Pirms vairākiem gadiem BK nolēma iet savu ceļu un izstrādāt jaunus vispārējās izglītības standartus, kas vairāk koncentrētos uz skolēnu personalizētu mācīšanos, vairāk nekā citās provincēs uzsvērtu kompetenču pieeju, kā arī ar citu skatījumu uz vērtēšanu. Šajā Kanādas provincē darbs pie nesenākajām izglītības satura pārmaiņām tika sākts 2009. gadā, un no 2015. gada pakāpeniski pārmaiņas tika ieviestas skolās.

Raugoties OECD datos, izskatās, ka Britu Kolumbijā izglītības jomā toreiz, kad lēmāt pārskatīt izglītības saturu, jau viss bija kārtībā: rezultāti izcili. Kāpēc izvēlējāties kaut ko mainīt?

Jā, mūsu izglītības sistēma un rezultāti pētījumu mērījumos vienmēr bijuši labi, taču nonācām pie atziņas, ka veids, kā mēs mācījām, sagatavoja skolēnus pasaulei, kāda tā bija vakar. Tomēr mums jādod bērniem iespēja būt gataviem rītdienas izaicinājumiem. Sabiedrībā tajā brīdī valdīja uzskats, ka skola gana labi nesagatavo skolēnus – viņiem trūkst iemaņu dzīvei. Varbūt arī mums bija labākie rezultāti OECD pētījumos, tomēr varbūt bijām labākie neīstajā spēlē – tā mēs par to domājām.

Ko izvēlējāties izglītības sistēmā uzlabot un kāpēc?

Pirmkārt, mēs samazinājām skolā apgūstamā mācību satura apjomu un, fokusējoties uz lielajām idejām un kompetencēm, izstrādājām jaunus standartus. Mūsu mērķis bija mācības skolā padarīt vēl vairāk bērncentrētas. Pārskatītā satura centrā ir vīzija par to, kādu mēs gribam redzēt bērnu, nevis par to, ko mēs gribam, lai skolēns zina.

Jaunajos standartos nav sīku aprakstu katrā mācību priekšmetā. Tas dod skolotājiem iespēju lemt par to, kā viņi sasniegs standartā ierakstīto, kā arī pievērsties kompetencēm – tam, kā mēs gribam, lai bērni mācītos, ne vien saturu, ko gribam iemācīt. Otra svarīga lieta – fokusējāmies vairāk uz izpratni, ne tikai zināšanu iegaumēšanu. Priekšmetu iedalījums speciāli netika izjaukts, bet gan veids, kā standarts tika strukturēts, – tā, ka skolas sāka darīt citādi un kombinēt mācību priekšmetos kopīgos tematus.

Lielāku nozīmi piešķīrām mācību pieejas maiņai – tam, kas notiek klasē, – nekā pašam mācību saturam. Tā kā jaunais standarts ir vispārīgāks, tas dod skolotājam lielāku vietu profesionāli un radoši izpausties un iedod laiku kopā ar skolēniem pievērst uzmanību un pētīt to, kas viņiem ir svarīgs un interesants, panākt, lai viņi izprot kopsakarības, apgūstot būtisko, spēj vienā mācību priekšmetā apgūto pārnest un izmantot arī citos. Katrā mācību jomā (BK izdalītas 122) ir definētas 3–6 lielās idejas katrā klasē – vispārīgi principi, jēdzieni un tas, kas bērnam būtu jāsaprot, jāapgūst. Kā to apgūt, ir dažādi ceļi, un skolotājam tiek piedāvātas 12–15 satura vienības jeb temati (content areas), lai skolēniem to iemācītu. Definējām arī vispārējās prasmes, kas bērniem jāapgūst.

Ar šo mēs sagatavojām pamatu, lai mainītos darbs klasē – lai tas kļūtu dinamiskāks, bērncentrētāks, skolotājiem būtu iespēja veidot variablāku mācību procesu, nevis lai pieķertos domai par satura iemācīšanai pēc iepriekš noteikta plāna. Mainījās arī izpratne par vērtēšanu. Tā joprojām mainās. Tas ir svarīgi, lai dotu iespēju skolotājiem bez raizēm izmēģināt jauno, ko nevar mērīt pēc vecās vērtēšanas sistēmas.

Piemēram, skolēnu zināšanas un prasmes centralizēti mēra 4. un 7. skolas gadā. Šim nolūkam tiek izmantoti diagnosticējošie darbi, kuros pārbauda bērnu tekstpratību un rēķinpratību. Iegūtos rezultātus tālāk darbā izmanto skolotāji, skolēni paši un skolēnu vecāki, lai izvērtētu, kas jau apgūts un kas vēl jāmācās. Tā kā tie ir diagnosticējošie darbi, atzīmi par tiem neliek.

Sākot īstenot uzlaboto mācību saturu, tika panākta vienošanās, ka vismaz uz laiku tiek atcelti centralizēti skolas beigšanas eksāmeni, jo skolotāji atzina, ka ar tādiem pašiem eksāmeniem, ar kuriem mērīja bērnu sniegumu iepriekš, pārmaiņas nav iespējamas. Šis lēmums tika pieņemts, to saskaņojot ar augstākās izglītības iestādēm, kuras arī atzina – pašreizējie eksāmeni nesniedz vajadzīgo informāciju par topošajiem studentiem. Pašlaik augstskolas uzņemšanai izmanto vidējās atzīmes, kas ir vairāk vai mazāk skolotāju subjektīvs iedots vērtējums. Tas ir pagaidu lēmums, kaut kas ir jāliek skolas beigšanas pārbaudījumu vietā, bet par to vēl domājam.

Kā tika plānotas un īstenotas pārmaiņas?

Sākumā, vēl pirms sākām mainīt izglītības saturu, par nepieciešamajām pārmaiņām sarunājāmies ar iespējami daudziem un dažādiem cilvēkiem – aicinājām kopā dažādas sabiedrības grupas – skolotājus, vecākus, uzņēmējus utt. – un daudz par to spriedām. Gribējām panākt, lai izglītība kļūst par sabiedrisku kustību, kurā visi ir līdzdalīgi, jo izglītība ir būtiska nākotnes sabiedrības veidošanas daļa. Negribējām, ka tā ir tikai valdības pdfīstenota politika, jo pārmaiņas izglītībā nozīmē pārmaiņas sabiedrībā. Tāpēc bija ļoti svarīgi, ka sabiedrība šajā procesā iesaistās, lai radām kaut ko jaunu kopā.

Tikšanās ar sabiedrības grupām mums nebija tikai konsultācijas un ķeksīša ievilkšana, ka sabiedrība ir uz
klausīta, – mēs vēlējāmies, lai tā būtu līdzdalība, kopā darīšana. Līdz ar to pēc diviem gadiem, kad nonācām pie standarta pirmās versijas, nevienam nebija pārsteigumu, jo visi pie tā bija strādājuši. Tad mēs to prezentējām sabiedrībai un teicām, ka tas nav perfekts un to noteikti var un vajag uzlabot, – atstājām vietu ierosinājumiem. Jo pārmaiņas nevar notikt, ja sabiedrība tās nevēlas un ir strīdus stāvoklī ar valdību. Mērķis jau nebija mainīt standartu, standarts manā skatījumā pat nav svarīgs, bet gan tas, ko kā mainīt skolā un klasē, un skolēnu mācīšanās pieredzē.

Sarunas parasti notika daudzveidīgās grupās, kurās bija skolēni, skolotāji, vecāki, izglītības arodbiedrību pārstāvji, uzņēmēji, darba devēji, un ātri vien dažādu jomu un viedokļu pārstāvji sadzirdēja, ka patiesībā viņi vēlas gandrīz vienu un to pašu, proti, vīzija par to, kādu tās vēlas redzēt nākotnes skolēnu, ar kādām prasmēm apveltītu, bija līdzīga. Vienojāmies, ka ir prasmes, kas svarīgas katram, un tās ir: spēja sazināties un sadarboties, kritiskā un radošā domāšana, veselīga pašapziņa, prasme mācīties, neatlaidība. Toreiz tās mācību saturā nebija uzsvērtas. Pretrunas dažādās sabiedrības grupās izrādījās šķietamas, un sarunās tika panākta vienošanās. Un tikai pēc tam secinājām, ka šādas vīzijas sasniegšanai jāmaina mācību saturs, tāpēc sākām pārskatīt standartus. Šis process bija caurspīdīgs, tāpēc galarezultāts nevienam nebija pārsteigums – visi pie tā bija strādājuši.

2016. gadā visi pamatizglītībā jau uzsāka darbu pēc jaunā standarta un pieejas. Pēc 2 gadiem pievienojās arī vidusskola. Pārejas laikā daudzi skolotāji strādāja un mācību darbu organizēja saskaņā ar diviem standartiem. Šajā laikā skolotāji tika aktīvi aicināti un iedrošināti izmēģināt jaunas lietas. Teicām – ja vien tas nāk par labu bērniem un mācībām, dariet to!

Mēs visi gribējām laimīgākus un veselīgākus bērnus un skolotājus, un gribējām, lai bērni par skolu runātu ar aizrautību. Tā kā vecākiem bija ļoti novecojuši priekšstati par to, kā skolā notiek mācības, iepazīstinot mēdzām viņiem demonstrēt, kā tas ir tagad.

Pamatizglītības skolotāji, kas bija izmēģinājuši jaunu pieeju, teica – jā, jums vidusskolā arī to vajag, tas ir lieliski! Arī vecāki, kuru bērni bija pāris gadus mācījušies pēc jaunās pieejas, vēlējās, lai viņu bērni turpmāk vairs netiktu likti vecajos mācīšanās rāmjos. Un tas veicināja vidusskolas skolotāju vēlmi ieviest ko jaunu.

Kad skolotāji sāka izmēģināt jauno pieeju un izmēģināt jaunā standarta iespējas – kā tas notika? Ko viņi darīja citādi? Ko jūs gribējāt, lai viņi dara citādi?

Gribējām, lai viņi piebremzē ar noteikta mācību satura apjoma iemācīšanu un pievēršas izpratnes veidošanai savos skolēnos un lai ieklausītos jauniešos – jo mēs gribam panākt, lai viņi ir aktīvi un klātesoši mācībās. Ar patiesi aktīvu iesaisti (agency), kur skolēniem ir iespēja apzināti un atbildīgi lemt par to, ko viņi darīs, kā viņi mācīsies, kāds ir viņu mērķis, tad bērni mācās labāk un aizrautīgāk. To nevar panākt, ja skolotājs kontrolē visu, kas notiek klasē. Sava daļa kontroles jāatvēl arī skolēniem. Par šo pārmaiņu bija jārunā arī ar vecākiem.

Ne jau visi skolotāji bija gatavi jaunajam, daži joprojām turas pie vecām metodēm, citiem vēl vajag laiku. Mēs uzticējām skolotājiem darīt to, ko viņi uzskata savā klasē par pareizāko. Par šo es parasti stāstu tā: kādreiz, kad es kā skolotājs ticēju kvalitatīvām mācībām un gribēju darīt kaut ko skolēnu labā, es aizvēru durvis un izlikos, ka strādāju tā, kā direktors no manis sagaida, aizpildīju visas vajadzīgās atskaites. Skolotāji mēdza tā darīt. Taču tagad mēs dodam iespēju viņiem atvērt durvis un darīt to atklāti. Protams, ir skolēnu spiediens, ir vecāku spiediens. Taču ir skaidrs, ka skolēni un vecāki, kas ir pieredzējuši mācības ar aktīvu līdzdalību, sākot izziņas procesu vispirms no tā, kas ir pazīstamākais, tuvākais, personiski nozīmīgākais, vairs nebūs ieliekami atpakaļ vecajos rāmjos. Tas savukārt rada vēlēšanos turpināt pārmaiņas.

Daudzi skolotāji raizējas, ka trūkst jaunu mācību materiālu, kas atbilstu pilnveidotajam saturam un pieejai. Kā jūs risinājāt šo jautājumu – kādus mācību materiālus Britu Kolumbijā izmanto skolotāji?

To, ko mēs vēlamies iemācīt bērniem, nevar izdarīt, mācot pēc mācību grāmatas. Mācību grāmatas arvien vairāk zaudē nozīmi [kā vienīgais mācīšanās avots].

Izdevēji savulaik devās pie ministrijas un sūdzējās, ka pēc jaunajiem standartiem nevar izveidot mācību grāmatas. Jā, nav iespējams. Taču tas nav svarīgi. Ir nepieciešami cita veida mācību resursi. Mans un arī ministrijas uzskats ir tāds, ka skolotājiem ir mācīšanas vadlīnijas, taču nav nekādas speciālas slepenās informācijas, kas būtu domāta tikai skolotājiem – tās var izmantot gan skolēni, gan skolotāji. Mācības ir daudz modulārākas, vairs nav, teiksim, viena apgūstamā satura konkrētā mācību priekšmetā un klasē, vienādi visiem. Mainot mācīšanos no satura iemācīšanas uz kompetenču izglītību, skolotāji var fleksiblāk izvēlēties, kā lielās idejas sasniegt. Izdevēji tagad raugās uz moduļu tipa izdevumiem un vadlīnijām, nevis domā par mācību grāmatu veidošanu.

Skolotājiem nav viegli, taču mēs visi kopā sev ik pa laikam atgādinām, kāpēc un ar kādu mērķi iesākām pārmaiņas. Mācīšanas eksperti ir skolotāji, nevis ministrija un ierēdņi. Tādēļ mēs iedrošinām skolotāju profesionālās apvienības apkopot skolotāju pašu veidotos resursus, mācību materiālus un labās prakses piemērus un padarīt tos pieejamus. Ierēdņi, nebūdami eksperti, nevar arī izvērtēt šos materiālus, un tas nav ministrijas uzdevums. Zināšanas ātri mainās. Ja skolotāja sagatavotais materiāls ir labs, to novērtēs un izmantos, ja ne – tas paliks neizmantots. Mēs skolotājus neuzskatām tikai par tehniskiem izpildītājiem, bet gan par skolēnu mācīšanās pieredzes veidotājiem, meistariem, māksliniekiem. No vienas puses, viņiem tas patīk, no otras puses, viņi, saķēruši galvas, prasa arvien jaunus mācību materiālus. Kad skolotājiem jautā, tieši kādi materiāli viņiem būtu vajadzīgi, viņi nevar šo atbildi sniegt, jo nezina. Tieši tā! Ministrija nevar sagādāt mācību materiālus, ja nav zināms, kādus. Pastāstiet, ko jums, skolotājiem, vajag, sarunājieties, pārrunājiet, dalieties ar resursiem! Iespējams, ka tieši savstarpējā dalīšanās ir tas, ko mūsdienīgiem skolotājiem vajag, līdz ar to drīzāk noderēs platformas izveidošana ērtai apmaiņai ar informāciju un resursiem.

Mēs esam atteikušies no mācību grāmatām, tomēr skolās to joprojām ir daudz un skolotāji var tās izvēlēties. Taču izglītības sistēmā vairs netiek atvēlēti līdzekļi jaunu mācību grāmatu veidošanai. Kāpēc skolai būtu jāpērk mācību grāmata, teiksim, 11. klasei bioloģijā, ja tās saturs jau būs novecojis, kad tā nonāks pie skolēniem? Zinātnes pasaule attīstās un mainās ātri! Līdzekļus izglītībā skola var iztērēt citiem mērķiem, kas padarītu mācīšanos efektīvāku, – teiksim, tehnoloģijām, izbraukumiem, lauka pētījumiem. Ja skolām jautā, kā tās vēlas tērēt savus līdzekļus, ļoti reti kāda izvēlas pirkt mācību grāmatas.

Kā skolēnu aktīva mācīšanās izpaužas pirmsskolā un kā – vidusskolā? Lūdzu, miniet piemēru.

Tas daļēji ir saistīts ar to, cik daudz skolēniem ir teikšanas par to, kā un ko viņi mācās. Senāk mums bija daudz satura, ko vienkārši vajag iemācīt. Daudzi tikai izlikās to iemācām, jo to nebija iespējams pagūt. Un skolotāja uzdevums bija “iziet cauri” šim vajadzīgajam saturam. Tagad mums ir lielās idejas, skolotāji tās var ņemt un likt priekšā skolēniem, piemēram – te mums ir lielā ideja par revolūciju sociālajās zinībās. Vai vecās civilizācijas – kā to ietekme manāma mūsdienās? Skolotājs var jautāt skolēniem, ko viņi par to domā, ko viņi no tā vēlas iemācīties. Līdz ar to parādās daudz iespēju projektu tipa mācībām, problēmsituācijās balstītām mācībām. Tad parādās arī kompetenču loma – mēs gribam, lai skolēni sadarbojas, lai domā kritiski, ir radoši.

Par aktīvu iesaisti un mācīšanos vieglāk ir domāt agrīnākā vecumā, arī to ieraudzīt. Jau no pirmsskolas bērniem tiek dota iespēja izrādīt zinātkāri, uzdot izzinošus, pētnieciskus jautājumus, un viņi to dara dabiski. Kāpēc ir tā? Kāpēc zāle ir zaļa? Kā tas darbojas? Mēs gribam, lai skolēni pēc 13 gadiem absolvē skolu vēl zinātkārāki un jautājošāki, nekā viņi tajā ienāca.

Aktīvu iesaisti var trenēt, dodot iespēju skolēniem lemt – par grāmatām bibliotēkā, par to, kas rotās skolas sienas un tamlīdzīgām šķietami mazām lietām. Vai skola ir vieta bērniem vai pieaugušajiem? Pieaugušie ir šeit, lai veidotu tādus mācīšanās apstākļus, kas būtu vajadzīgi un pielāgoti bērniem.

Mums ir skolēni ar individuālu mācīšanās plānu, kuriem ir individuālas mācīšanās vajadzības, un viņi paši sev raksta plānus – viņi sevi pazīst vislabāk. Un mēs viņiem palīdzam un atbalstām.

Kā izskatās personalizēta mācīšanās? Ko jūs redzat, ienākot klasē?

Mēs izšķiram individualizētu mācīšanos un personalizētu. Individualizēta mācīšanās varētu būt vairāk mācīšanās līdzīgi kā tiešsaistē, kad visi mācās vienu un vienā secībā, bet atšķirīgā tempā. Viņiem nav lielas teikšanas par “ko? un “kā?” mācīties. Savukārt personalizētas mācīšanās vidē ir lielākas iespējas likt lietā savu aktivitāti, rīcībspēju jeb personiski iesaistīties. Skolotājiem ir iespēja viņiem palīdzēt, dot savu pienesumu tajā, ko skolēni dara, lai vestu uz izaugsmi, nevis tikai kontrolēt prasību ievērošanu.

Personalizēta mācīšanās nenozīmē tikai mācīties vienam pašam, bet arī grupās. Bērniem parasti patīk darboties grupās. Divi trīs bērni dara vienu, seši – citu, astoņi citu, un var būt, ka viņi lielajām idejām, kas jāapgūst, pietuvojas atšķirīgi. Tas atkarīgs no mācību satura un programmas, to daļām, kas jāapgūst, Daži temati ir viegli mācāmi personalizētā veidā, citi grūtāk. Piemēram, matemātikā skolotāji lauza galvas un vēl meklē veidu, kā aktivizēt skolēnos personisko iesaisti, jo matemātikā ir ļoti jāievēro pakāpeniskums – kas jāapgūst vispirms, lai apgūtu tālāko saturu. Nav jākrīt galējībās, var izvēlēties mazliet no tā, mazliet no šī – atkarībā no tā, kā skolēniem labāk iedot šo te izpratni. Un nevar visu kontroli pār mācīšanos pārnest skolēniem. Sākumā, kad skolotāji jautāja “Ko jūs gribat darīt?”, skolēni grozīja galvas – jūs taču esat skolotājs, jūs arī pasakiet! Līdz aktīvai iesaistei un personalizācijai ir jāizaug, tajā nevar ielēkt vienā dienā, var paiet gadi. Arvien vairāk sākumskolu strādā šādi.

Kāds būtu jūsu ieteikums skolotājiem, kuru vidū ir arī tādi, kuri veiksmīgi daudzus gadus strādā, – kā viņiem nonākt līdz šādām pārmaiņām?

Mēs izmantojam [psihiatres] Kibleres-Rosas pārmaiņu pieņemšanas līkni, kas galvenokārt izstrādāta cilvēkiem, lai pārdzīvotu zaudējumu. Cilvēks, izdzīvojot sēras, iet cauri vairākiem posmiem, tā mums dod pamatu sarunāties par to, ko mēs kopā piedzīvojam, kas šobrīd notiek ar skolotājiem. Skolotājiem jau ir izveidojies savs profesionālais profils, teiksim, “esmu fizikas skolotājs”, esmu pavēlnieks savā kabinetā un jomā, taču mēs gribējām, lai tas mainās, – aicinājām savā ziņā “apglabāt vienu versiju par sevi” un pakāpeniski uzbūvēt jaunu. Pirmā pārmaiņu pieņemšanas līknes stadija ir noliegums. Noliedzu pārmaiņas, turpinu vienkārši darīt pa vecam, esmu pārliecināts, ka viss ir pārejoši. Tad parādās jauns standarts, jauns mācību saturs, un – ak, pasaulīt, no pārmaiņām neizbēgt, tās notiks! Un parādās neapmierinātība, dusmas. Tad svarīgi, kā vadība palīdz šo posmu pārvarēt, skolotāji sāk eksperimentēt. Ir jāpamet ierastā komforta zona. Iespējams, es to varu. Varbūt varu atvērties kaut kam jaunam.

Gribam, lai skolotāji par sevi domā nevis kā par sliktiem skolotājiem, kuriem kaut kas jāmaina, bet par to, ka viņi var darīt kaut ko citādi. Nav runa arī par sliktu mācīšanu – viņi savam laikam rīkojās absolūti atbilstoši. Gadiem. Taču mums pašlaik vajag ko citu, jo mēs visi zinām, ka pasaule mainās. Un skolotājos arī nāk apjausma – jā, šīs pārmaiņas ir reālas. Kopumā tas prasa kādus piecus gadus. Jādod laiks. Visi esam profesionāļi, sapratīsim. Skolotāju profesionālās organizācijas un apvienības nāca ar tādu pašu vēstījumu. Arodbiedrība bija ļoti atbalstoša. Ieviesām dienas, kad skolotāji vienkārši varēja strādāt sadarbojoties, tika piedāvātas daudzas profesionālās pilnveides iespējas.

Ļoti piesardzīgi izvēlamies valodu, attieksmi – nerunājam par sliktu vai labu mācīšanu, skolotājiem, bet par to, ka pārmaiņas pasaulē prasa mainīties.

Kāds ir pašreizējais rezultāts?

Mūsu galvenais mērķis bija mainīt mācības klasē, ne tik daudz mācību saturu. Tas bija iespējams, standartus pārrakstot no vispārīgākas perspektīvas, t. i., no augstāka punkta. Var teikt, ka šobrīd mums ir arī laimīgāki un veselīgāki bērni un skolotāji. Turklāt – par to gan īpaši nedomājām, bet tā ir noticis, – OECD/PISA mērījumos mūsu skolēnu rezultāti nav mainījušies, kas stiprina sabiedrības atbalstu.

Nevaram nepajautāt arī par Covid-19 laika mācībām – kā jūs domājat, vai vai ir kas tāds, ko mēs šajā laikā iemācāmies un ko vajadzētu paņemt līdzi nākotnē?

Strādāju ar vairākām zinātnieku grupām, viena no tām ir Hārvardas, kas izvērtē tieši šo jautājumu – kā Covid-19 laiks var kļūt par pārmaiņu paātrinātāju. Neviens vairs nedomā, ka skola nākotnē varētu būt tieši tāda pati. Vai – ja arī domājam, ka tā varētu būt tāda pati, tad varbūt ir iespēja to mainīt. Šis laiks daudz ko izgaismoja. Piemēram, pie mums, Britu Kolumbijā, gan citur – ieraudzījām, cik sistēma patiesībā ir nevienlīdzīga, t. i., būtībā izgaismojās sabiedrības nevienlīdzība, kam vajadzēja meklēt risinājumus. Bērnus aizsūtījām attālinātās mācībās – bet visiem nav viedierīču? Aizdosim viņiem. Nav interneta piekļuves? Padomāsim, kā to risināt. Kāds dzīvo bez elektrības? To nezinājām. Trūkst pārtikas – un tādu ģimeņu ir tūkstošiem. Līdz šim bērni vismaz varēja paēst siltu ēdienu skolā.

Viena no lietām, kas skolotājiem attālinātās mācīšanās laikā bija jaunums, – izmantojot, piemēram, Zoom, skolotāji savā ziņā virtuāli ienāca skolēnu mājās, redzēja viņu mājas vidi. Jaunums bija sarunas ar skolēniem. Daudzi skolēni atzina, ka viņiem nekad agrāk nav bijušas tādas sarunas ar skolotājiem vai individuāla uzmanība. Arī vecākiem tā ir jauna pieredze – viņi savus bērnus ieraudzīja kā skolēnus, kas mācās, kā viņiem veicas, kā viņi priecājas, strādājot pie projektiem vai problēmu risināšanas, vai kā viņi cīnās ar grūtībām. Vecāki gribētu gan, lai bērni atgriežas skolā, tomēr jāatzīst, ka kaut kas ir ļoti mainījies viņu attiecībās, un viņi ar bērniem sarunājas par mācīšanos tā, kā nekad agrāk. Kā piemēru varu minēt, ka nesen man uzrakstīja Hārvardas profesors, kurš zina teju visu par mācīšanos iedziļinoties, un viņš man raksta: palīgā! Pats pieķēru sevi uzpērkam bērnus ar piesolītām konfektēm par matemātikas uzdevumu izpildīšanu! Tā bija piektdienas pievakare, un – kāpēc būtu jāmācās matemātika? Tikai tāpēc, ka tā vajag. Nākamajā dienā, sestdienā, dēls jau aizrautīgi lasīja pirmo grāmatu par Hariju Poteru. Šī grāmata apjoma ziņā viņa vecumam bija liels izaicinājums, un viņš to darīja ar patiesu interesi un aizrautību, kas profesoru iepriecināja.

Tātad svarīgākais ir aktīva mācīšanās, vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana, dažādu mācīšanās stilu atbalstīšana un tas, ka bērni un vecāki no skolas vēlas pārmaiņas.

Skatieties Roda Alena video priekšlasījuma “No zināšanām uz izpratni: izglītības sistēmas maiņa Britu Kolumbijas provincē, Kanādā” konferencē “Skola katram bērnam” ierakstu (8.20.2020) Skola2030 YouTube kanālā https://youtu.be/pCqHbttIaDg (ar tulkojumu latviešu valodā)!

Pārējos konferences “Skola katram bērnam” ierakstus var noskatīties šeit.

• Kādas zināšanas mācām? (Jānis Vilciņš)
• Kā mācīt prasmes? (Jānis Zeimanis)
• Diskusija “Iekļaujoša izglītība: kā sasniegt katru bērnu?” (piedalās Dita Nīmante, Inese Kārkliņa, Rita Vectirāne, Baiba Moļņika)
• Vērtēšana katra skolēna izaugsmei (Pāvels Pestovs)
• Atgriezeniskā saite katra skolotāja izaugsmei (Dace Namsone)
• Skola katram bērnam – Skola2030 informatīvs video.