Mācīt ar lepnumu: projekts, lai samazinātu skolotāja darba slodzi, man kā skolas vadītājam daudz iemācīja par cerību un pozitīvismu.

Plkst. 7.55 no rīta. Pēteris* gāja garām manām durvīm. Es viņam jautāju: “Labrīt! Vai jums bija labas Lieldienas?” “Jā, jaukas,” viņš atbildēja, “un es gribu arī pateikt “paldies”: pirmo reizi 20 mācību gadu laikā man bija brīvas dienas un es neveicu nevienu skolas darbu. Jaunā vērtēšanas sistēma ir mainījusi manu dzīvi!”

Tas nav kaut kas tāds, ko skolas direktors dzird ļoti bieži, bet viņa sacītais mani ļoti iepriecināja. Mūsu skolas jaunajai vērtēšanas sistēmai bija pareizais efekts – tā uzlaboja skolēnu sniegumu un samazināja skolotāju darba slodzi.

Viss sākās 2016. gada maijā. Dzerot kafiju, mana vietniece, es un daži kolēģi no citas skolas runājām par darbu labošanu un vērtēšanu, un par to, cik skolotājiem daudz ir jādara, bet pēkšņi mana vietniece ierosināja šo sarunu pārtraukt. Pirmajā brīdī domāju, ka tas ir joks, bet tad atcerējos kādu vizīti skolā, kur skolēni bieži vērtēja cits cita darbus un paši reflektēja par paveikto.

Tad kāds kolēģis minēja vienu no trim “Neatkarīgās skolotāja darba slodzes pārskatīšanas grupas” 2016. gada ziņojumiem – “Kā samazināt nevajadzīga darba slodzi skolotājiem attiecībā uz vērtēšanu”. Tajā bija runāts par skolēnu darbu vērtēšanas nozīmes samazināšanu un nevajadzīgas prakses atkārtošanos. Mēs nolēmām izmēģināt ziņojumā minētos ieteikumus viena mēneša ietvaros, lai uzzinātu vai un kā tie darbojas.

Skolā es un mani vietnieki izpētījām dokumentu padziļināti. Divi no vadītājiem uzņēmās ieceri īstenot, un mēs izvēlējāmies 2. un 4. klases matemātikas un angļu valodas stundas kā izmēģinājuma grupas, kurās skolotāji vērtētu skolēnus pēc jaunās metodes. Mūsu metodisko komisiju vadītāji izstrādāja plānu, lai arī plānā iekļautajiem skolotājiem būtu skaidrs, kā tas darbosies.

Izmēģinājumam bija vienkārša uzbūve. Skolotājiem katru dienu būtu jāpārskata visas bērnu burtnīcas, lai, tiekoties un plānojot nākamo dienu, par to informētu pārējos, bet skolēnu darbus detalizēti nelabotu un nevērtētu. Skolēni jau izmantoja purpursarkanas pildspalvas savu darbu labošanai, tāpēc mēs šo praksi turpinājām, pievienojot skolēnu pašrefleksijas vismaz divas reizes nedēļā un cita skolēna darba labošanu arī ar purpura krāsas pildspalvu. Sarkanā pildspalva tika ieviesta tiem gadījumiem, kad reizi nedēļā skolotājam bija individuālas vai nelielas grupas tikšanās ar skolēniem.

Tikai skolotāji paši, nevis atbalsta personāls, organizēja šīs tikšanās ar skolēniem. Skolotāju vērtēšanas sanāksmes tagad notika katru nedēļu 30 minūtes, lai nelielās grupās tiktu uzsvērti un izskatīti galvenie konkrētās klašu grupas jautājumi. Šīs īsās vērtēšanas sanāksmes aizstāja ilgās iknedēļas sanāksmes, kādas tās bija līdz šim.

Kā skolai mums jau bija vērtēšanas kārtība, kurā bija ietverti visu klašu galvenie mērķi, tāpēc skolotāji grupēja bērnus un uzsvēra, vai viņi ir sasnieguši matemātikas un angļu valodas mērķus, kas saistīti ar konkrētās nedēļas mācīšanos. Iepriekš viņi šādu praksi izmēģināja reizi pusgadā, un tas bija ļoti laikietilpīgs process, taču tagad īsa, iknedēļas sanāksme nozīmēja, ka notiek regulārs, nepārtraukts skolēnu snieguma vērtējums, ka skolas dati par skolēnu sniegumiem vienmēr ir aktuāli un skolotāji uzreiz var skaidri redzēt nepilnības, lai efektīvi plānotu mācību stundas. Šīs vērtēšanas sanāksmes vēlāk palīdzēja vēl vairāk samazināt skolotāju darba slodzi, jo vairs nevajadzēja vērtēt daudzos pārbaudes darbus.

Skolotāji bija ļoti satraukti par ideju, ka turpmāk vairs nevajadzēs ņemt skolēnu darbus uz mājām. Viņi bija satraukti arī tāpēc, ka mēs gaidījām skolas kvalitātes pārbaudi no Izglītības inspekcijas (Office for Standards in Education), un tās bija lielas pārmaiņas. Mēs iedrošinājām skolotājus, ka esam šeit, lai viņus atbalstītu, un ka Izglītības inspekcija vērtēs izglītības kvalitāti nevis atgriezeniskās saites un vērtējumu daudzumu.

Izmēģinājuma pirmajā nedēļā skolas direktoru vietnieku un klašu grupu skolotāju komandas tikās pāris reižu, lai redzētu, kā ir gājis, dalītos labajā praksē un veiktu nepieciešamos uzlabojumus. Tas bija grūti. Skolotāji bija noguruši, viņu dienas bija ļoti aizņemtas, jo katra viņu minūte patiešām bija aizpildīta, viņi bija ļoti agri ieradušies darbā un tagad vēlu no tā devās prom. Vai tā bija slikta ideja? Es sāku uztraukties, ka šīm pārmaiņām nav tādas ietekmes, kādu es biju iecerējis.

Vadības sanāksmēs mēs runājām par izmēģinājuma procesu, un divi vietnieki pieteicās visu nākamo nedēļu pusi dienas pavadīt izmēģinājuma klasēs, lai atbalstītu skolotājus. Turpinājās dalīšanās labajā praksē, un sanāksmēs piedalījās arī daži darbinieki no atbalsta personāla. Gāja labi – līdz otrās nedēļas beigām visi skolotāji beidza darbu līdz plkst. 16.00. Vai jaunā pieeja sāka strādāt?

Līdz ceturtajai nedēļai un izmēģinājuma perioda plānotajām beigām likās, ka šī  vērtēšanas sistēma jau īstenota simtiem reižu, skolotāju ziņojumi par paveikto bija kļuvuši īsāki un konkrētāki. Bērni bija labāk iepazinušies ar pieeju un labāk apguvuši to, kā labot savu un cita skolēna darbu un kā reflektēt par paveikto. Skolotāji neņēma darbu uz mājām un atguva savus brīvos vakarus un brīvdienas.

Direktora vietnieki apskatīja skolēnu burtnīcas un secināja, ka skolēnu sniegums ir bijis labs un pat izcils, ar vispārēju uzlabojumu prezentēšanā. Tas viss bija ļoti pozitīvi. Tad atskanēja tālruņa zvans no Izglītības inspekcijas. Sekoja divu dienu pārbaude. Mēs, paskaidrojot par izmēģinājumu, parādījām dažus skolotāju ziņojumus par skolēnu sniegumu. Tas mums nekaitēja: mūs novērtēja kā labu skolu ar izciliem sasniegumiem.

Mūsu 2. un 4. klašu skolotāji ir kļuvuši par mūsu ekspertiem, un mēs šajā septembrī ieviesīsim šo vērtēšanas kārtību visā skolā. Tas nebija viegls ceļojums, un lietas jau nemainās vienā naktī, bet, pateicoties atvērto durvju komunikācijas politikai, atklāti domājošai, atbalstošai darbinieku komandai un neatlaidībai, drosmīgais lēmums ir atmaksājies. Mūsu bērni spēj lieliski uzlabot savu sniegumu, un skolotāju darba slodze ir samazinājusies, kas arī palīdzēja mums saglabāt personālu.

Kā direktors es esmu iemācījies, ka empātija, cerība un pozitīvisms ir atslēga visam, it īpaši, kad jūs ticat kaut kam, pat ja sākotnēji lietas nenotiek tā, kā esat plānojis. Man šī pieredze arī atgādināja, ka ir svarīgi nekad nezaudēt saikni ar vissvarīgākajām personām – skolotājiem, kuri seko jums un nodrošina, ka skolai iecerētais izdodas.

*Vārds ir mainīts.