22.12.2020

Vēsture un sociālās zinības vidusskolā

Jaunais mācību gads ir iesācies ar diviem jauniem kursiem vidusskolā – “Vēsture un sociālās zinātnes I” un “Sociālās zinības un vēsture”. Ir cita satura struktūra, kas balstās fenomenu pieejā (atšķirībā no hronoloģiskās pieejas), un cits mācīšanas princips, kas paredz, ka vēstures piemēri tiek izmantoti, lai skaidrotu arī mūsdienu notikumus, proti, jaunie kursi ir integrēti un nav tikai vēsture vēstures pēc. Jaunie kursi aktualizē vairākus būtiskus jautājumus. Ko nepieciešams iemācīt skolēniem vēsturē? Pēc kādiem principiem jāizraugās saturs? Kas ir svarīgāks – prasmes vai zināšanas? Un kā skolotājiem mācību procesā sadarboties ar kolēģiem?

Neklātienes sarunā savā pieredzē šo kursu īstenošanā aicinājām dalīties četrus vēstures skolotājus: Dzintru Liepiņu no Rīgas Juglas vidusskolas, Kārli Klišānu no Jēkabpils Valsts ģimnāzijas, Rīgas Franču liceja direktores vietnieci izglītības jomā Aiju Kļaviņu un Salaspils 1. vidusskolas direktora vietnieci mācību darbā Anniju Bergmani.

Kādus kursus skolā māca?

Gan K. Klišāns, gan Dz. Liepiņa māca “Vēsture un sociālās zinātnes I” (t. s. lielo pamatkursu). Dz. Liepiņa piebilst, ka tajā apvienotas prasmes un nedaudz arī satura no agrākajiem mācību priekšmetiem.

Gan Salaspils 1. vidusskolā, gan Rīgas Franču licejā īsteno abus kursus. Salaspils 1. vidusskola, pavasarī anketējot 9. klašu skolēnus un arī toreizējos vidusskolēnus, kā arī apsverot savu skolotāju stiprās puses, vidusskolas piedāvājumā iekļāva divus grozus, un radošuma un dizaina virzienā ietilpst arī lielais vēstures kurss. Kursam “Sociālās zinības un vēsture” (t. s. mazajam pamatkursam) paredzētas 2 un 2 stundas nedēļā, lielajam kursam – 3 stundas nedēļā šajā mācību gadā un 4 nākamajā. Ir arī specializēts filozofijas kurss, jo skolēni par to izrādīja interesi,” skaidro A. Bergmane un komentē sadalījumu 3 stundas nedēļā šajā mācību gadā un 4 nākamajā: “Mums ir atsevišķs kurss – uzņēmējdarbības pamati. Lai gan uzsvars ir uz skolēnu mācību uzņēmumiem, vēstures un ekonomikas skolotāji sadarbojas un daļēji ekonomikas tematus apskata jau tagad. Esam ieplānojuši, ka 12. klasē šiem skolēniem būs Vēsture II kurss, tāpēc, vēloties nodrošināt vēstures mācīšanas nepārtrauktību, negribējām pārraut vēstures mācīšanu un 11. klasē paredzēt tikai ekonomikas tematus.

Atsevišķi skolotāji vada speciālo kursu “Uzņēmējdarbības pamati”, atsevišķi skolotāji vada Filozofijas speciālo kursu, bet abos kursos vidusskolā ir daudzpusīgi skolotāji, kas jau iepriekš ir mācījuši politiku, tiesības, vēsturi. Viņi spēj šos kursus mācīt vieni paši, tāpēc tikai ekonomikas jomai ir atsevišķi skolotāji. Šos kursus māca viens skolotājs, sadarbojoties pēc nepieciešamības.”

Rīgas Franču licejā mazo pamatkursu apgūst tie skolēni, kuri izvēlējušies izglītības programmas matemātikas, dabaszinātņu un inženierzinību virzienu. “Šo kursu īstenojam viena gada laikā visas četras stundas nedēļā. Trīs stundas vēsturē un politikas satura moduli skolēni apgūst vienā dienā, bet 1 stunda – ekonomikas saturs – citā dienā ir kā atsevišķs satura modulis. Savukārt divos pārējos izglītības programmas virzienos – valodas un humanitārās zinātnes un uzņēmējdarbība un sabiedrības pārvaldība – īstenojam kursu “Vēsture un sociālās zinātnes I’’ – šogad 3 stundas nedēļā, nākamajā gadā 4 stundas nedēļā,” stāsta A. Kļaviņa. “Lielo pamatkursu katrā klasē māca divi kolēģi. Divas skolotājas ir arī šo kursu programmas un mācību līdzekļu līdzautores. Tāpēc tikai loģiski, ka skolotāji darbā izmanto Skola2030 sagatavotos materiālus, tos padziļināti aprobē.

Jau augustā gatavojāmies jaunā satura ieviešanai. Organizējām kopīgas praktiskās nodarbības visiem pedagogiem, pēc tam bija darbs mācību priekšmetu jomās, jau izstrādājot un, ja iespējams, saskaņojot tematiskos plānus satura ieviešanai līdz oktobra brīvlaikam. Oktobra brīvlaikā skolotāji izvērtēja paveikto un turpināja izstrādāt tematiskos plānus līdz pirmā semestra beigām. Savukārt pēc pirmā semestra tiešsaistē mācību priekšmetu jomās jāvērtē paveiktais un jāizstrādā tematiski plāni nākamajam darbības posmam.

“Vēsturē un sociālajās zinātnēs I” sociālās un pilsoniskās jomas skolotāji plāno trīs vai četrus pirmos tematus šajā gadā. Vēstures saturu māca vēstures skolotājs, bet politikas, tiesību un filozofijas jautājumus – skolotāja, kurai ir arī politikas un tiesību skolotājas un filozofa izglītība. Ekonomikas tematus atstājam uz nākamo gadu, jo mācību priekšmeta programmā tie ir pēdējie temati. Vai būs kā mazajā pamatkursā – viena stunda paralēli vēsturei un politikai, vai šie temati būs četras stundas pēdējos trīs četrus mēnešus, – pašlaik nezinām. Skolotāji par to lems mācību gada noslēgumā, analizējot “Vēsture un sociālās zinātnes I” ieviešanu. Vēsturi un sociālas zinātnes māca trīs skolotājas – divas skolotājas māca nosacīto vēstures, politikas, tiesību sadaļu, viena – atsevišķo stundu – moduli ekonomikas sadaļā. Ekonomikas jautājumus apgūst paralēli visu mācību gadu.

Kā skolotāji sadarbojas?

Dz. Liepiņa kursa sākumu (nākamajā mācību gadā ekonomikas tēmas mācīs ekonomikas skolotāja) māca viena. Rīgas Juglas vidusskolā gan ir ierasta prakse – dažādu mācību priekšmetu skolotāji starpdisciplinārus mācību materiālus veidojuši jau krietni pirms vispārējā izglītībā sāka īstenot kompetenču pieeju. Arī Dz. Liepiņa, mācot aukstā kara tēmu vidusskolā, ir sadarbojusies ar svešvalodu skolotājiem, mācot par pretošanos padomju režīmam, – ar literatūras skolotāju. Nesen sadarbībā ar latviešu valodas un literatūras skolotājām astotajām klasēm uzdots rakstīt stāstījumu par tematiem “Stiprs cilvēks savā dzimtā” vai “Manas dzimtas stāsts”. Vēstures skolotāja skolēniem izstrādājusi darba lapas, lai viņi varētu savākt faktus, iedevusi atgādni, kā intervēt cilvēkus, tiešsaistes stundās ar skolēniem tas pārrunāts. Pēc veiktā uzdevuma vēstures un latviešu valodas skolotājas vērtēs darbus katra pēc sava mācību priekšmeta kritērijiem, un skolēni par vienu darbu saņems vērtējumus abos priekšmetos.

K. Klišāns kursu māca sadarbībā ar ekonomikas skolotāju. “Manā pārziņā ir vēsture, filozofija, politika, tiesības, bet sadarbojos arī ar radniecīgu mācību priekšmetu skolotājiem. Kopīgi temati mūs vieno ar kultūras pamatu skolotāju un latviešu valodas skolotāju. Pašlaik mācu sociālās attiecības un identitāti, arī kultūras pamatos ir temats par identitāti, tāpat latviešu valodā. Iesākām to visu kopīgi darīt, taču attālināto mācību laikā mums sadarboties ir grūtāk.”

Kas sadarbību veicina, kas traucē?

Visi skolotāji uzsver, ka viņi paši ir pārliecinājušies par sadarbības nozīmi un ka skola to sekmē. “Administrācija nāk pretī, metodiskajās dienās varam strādāt darba grupās, tiekamies metodiskajās komisijās, plānojam, ar kuriem kolēģiem no citām komisijām strādāsim kopā,” stāsta Dz. Liepiņa, piebilstot, ka Juglas vidusskolas vadība ir izdarījusi maksimāli daudz un skola starpdisciplinārās sadarbības pieredzē regulāri dalās ar daudzām citām skolām.

K. Klišāns stāsta, ka sadarboties rosinājusi skolas vadība un pats tam labprāt atsaucies. “Vēlējos saprast, ko mācīs citi skolotāji, kas būs viņu mācību priekšmetos, kā kopīgi apgūt prasmes, piemēram, argumentēt. Paraugprogrammās ieraudzīju līdzīgus tematus. Tad arī uzrunāju dažus kolēģus. Lieliska sadarbība izveidojās ar kultūras pamatu skolotāju. Viņa ierosināja izveidot laika līniju no aizvēstures līdz mūsdienām, lai skolēniem būtu skaidra vēstures tecējuma gaita, un tad es jau varēju sākt runāt par programmā norādītajiem tematiem. Savukārt latviešu valodas stundās skolotāja skaidroja, kā veidot argumentus un debatēt, pēc tam to aplūkojām manās stundās.”

Dz. Liepiņa novērtē sadarbības divējādos ieguvumus: “Piedāvājot vienu kopīgu darbu, ko vērtēs divos dažādos vai pat vairākos mācību priekšmetos, mēs atslogojam ikdienu skolēniem, dodam viņiem iespēju paraudzīties uz lietām ārpus viena mācību priekšmeta ietvara, un iegūstam arī mēs, skolotāji, sadarbojoties, daloties pieredzē un atbalstot cits citu.”

Abi vēstures skolotāji ir vienisprātis, ka sadarbībai jāmeklē laiks. Jēkabpils Valsts ģimnāzijā skolotāji darba lietas pārrunā kopētavā vai skolotāju istabā. K. Klišāns: “Visi esam lielā skrējienā. Cenšos izmantot retos brīvos brīžus, starpbrīžus. Tagad mēs, skolotāji, sazināmies WhatsApp.” Dz. Liepiņa bilst, ka starpbrīži ir par īsu sadarbības organizēšanai un laiku vajadzētu ieplānot jau iepriekš, jo vairāk tāpēc, ka jāsatiekas bieži vien ir vairāk nekā divu dažādu mācību priekšmetu skolotājiem. Rīgas Juglas vidusskolas vēstures skolotāja teic, ka skolotājiem būtu vieglāk, ja temati dažādos priekšmetos būtu jau iepriekš saskaņoti programmu līmenī. Piemēram, temats “Identitāte” ir gan vēsturē, gan kultūras pamatos, gan latviešu valodā, un gribētos, lai to apgūt vienlaikus jau būtu saplānots, nevis skolotājiem par to jāvienojas. “Savulaik skolā runājām, ka mums vajadzētu milzīgu tapeti, uz kuras sarakstīt, ko katrs savā mācību priekšmetā mācām, un tad visi to varētu apskatīt un izspriest, kā to salikt kopā, lai nedublētos un lai skolēni nebūtu pārslogoti.”

(Anša Nudiena, Skola2030 sociālās un pilsoniskās mācību jomas satura izstrādes vadītāja, komentārs: “Piekrītu, ka, veidojot pamatskolas programmas, mēs daudz vairāk saskaņojām secību, nekā izstrādājot vidusskolas pamatkursus. Tas lielā mērā ir atstāts pašu skolotāju ziņā, katram jāskatās pēc savām vēlmēm un interesēm. Taču visās programmās ir norādīts, ka temati ir maināmi vietām.”)

A. Bergmane un A. Kļaviņa uz sadarbību raugās arī ar skolas vadības acīm. Salaspils 1. vidusskolā sadarbību mērķtiecīgi veicina jau vairākus gadus. Skolotāji grupās ir sprieduši un dalījušies pieredzē par konkrētu prasmju attīstīšanu, dažādu problēmu novēršanu, snieguši cits citam atgriezenisko saiti. Pērn īpaši attīstīti starppriekšmetu projekti, arī dažādu jomu priekšmetos, šie projekti fiksēti kopīgā dokumentā, un pirmā semestra noslēgumā un otrā semestra noslēgumā sanāksmē skolotāji dalījās pieredzē. “Visai daudz skolotāju bija izvēlējušies pat šķietami nesavienojamus mācību priekšmetus, kā ģeogrāfija un vizuāla māksla, bioloģija, vēsture un angļu valoda. Tas savukārt skolēniem uzskatāmi parādīja, ka vienu tematu tiešām var aplūkot neradniecīgu jomu mācību priekšmetos.” Skolotāji labprāt meklē papildu iespējas sadarboties ar kolēģiem, īpaši aktīvi ir datorikas skolotāji.

Šajā mācību gadā sadarbojas arī 1., 4., 7. un 10. klašu skolotāji. Tagad šo klašu skolotāji reizi nedēļā attālināti spriež par mācību sasniegumiem, motivāciju. “Direktora vietniece mācību darbā 7.–12. klasēm Ieva Hermane ir izveidojusi kopīgo tiešsaistes dokumentu, kas attiecas uz 7. un 12. klasēm un klasēm, kurās apgūst kompetenču saturu, un katrs skolotājs ieraksta katrā mēnesī paredzētās tēmas. Vēl 7. klasēm bija atsevišķs lūgums skolotājiem ierakstīt tās tēmas, kurās būtu vēlams sadarboties ar kāda konkrēta mācību priekšmeta kolēģi. Piemēram, ja zinu, ka man ir tēma par Atēnu demokrātiju, tad pierakstu, ka būtu vēlams sadarboties ar sociālo zinību skolotāju par demokrātijas tēmu kā tādu. Kolēģi regulāri šajā dokumentā ieskatās un redz, kas kurā brīdī notiek cita kolēģa mācību priekšmetā. Starppriekšmetu projekti attīstīja ieradumu jau automātiski, skatoties savu mācību priekšmetu, meklēt, kuros vēl priekšmetos tas varētu atspoguļoties.” A. Bergmane arī teic, ka līdztekus skolas vadības virzītai organizētai plānošanai, ko skolotāji sāk jau katru gadu augustā, lai līdz septembra sākumam uzrakstītu tematu pirmajam semestrim, “ļoti laba un dabiska ir arī spontānā plānošana, ejot pa gaiteni un citam citu uzrunājot”.

Rīgas Franču licejā administrācija (kad vēl to varēja) pirms jaunā mācību gada rīkoja praktiskas nodarbības, kā veidot tematiskos plānus, skolotāji kopīgi analizēja mācību stundas piemēru. Jau iepriekšējā mācību gadā pārstrukturēja mācību priekšmetu metodiskās komisijas par mācību jomām. Jomu pārrauga tās koordinators ar noteiktiem pienākumiem. “Jomas koordinators ir līdzatbildīgs par mācību satura ieviešanu no 1. līdz 12. klasei un palīdz direktora vietniekam koordinēt satura apguves norisi, ir padomdevējs skolotājiem, koordinē starpjomu satura saskaņošanu un apguvi.”

Klātienes mācību laikā skolotāji darba jautājumus pārrunāja darba telpās – tādas ir valodu skolotājiem, sociālas un pilsoniskās un kultūrizglītojošās jomas skolotājiem, matemātikas un dabaszinību skolotājiem. Tagad skolotāji to dara attālināti. Svarīga loma sadarbības veicināšanā ir jomas koordinatoram. Visiem skolotājiem, kuri strādā 1., 4., 7. un 10. klasēs, ir tarificēta viena papildu stunda sadarbībai, bet vadība nenosaka, kurā brīdī un kā sadarboties. “Tomēr izšķirošā ir skolotāju pašu griba sadarboties,” uzsver A. Kļaviņa. “Lielā daļa kolēģu, kas īsteno abus kursus, ir ieinteresēti sadarbībā un iegulda daudz laika, pirms stundām saskaņojot mācību saturu, izvēloties atbilstošākos mācību materiālus.”

Kā skolotāji plāno kursa saturu? Vai strādājat paralēli ar ekonomikas skolotāju? Vai šogad mācāt vēsturē un nākamgad mācīs ekonomikas skolotājs?

K. Klišāns strādā paralēli ar ekonomikas skolotāju. “Pie manis ir divas stundas, ekonomikā – viena stunda nedēļā. Ar ekonomikas skolotāju daudz sazināmies, pastāstu, ka pašlaik esam apguvuši argumentēšanu, debatēšanu, kolēģe savukārt ekonomikā iekļauj identitātes jautājumus, tā mēģinām to savīt kopā. Svarīgi ir zināt vienam par otra stundām, lai mācību priekšmetā nezūd kopīgums.” Ir temati, kā starptautiskās attiecības, globalizācija, kurus ļoti labi var mācīt vienlaikus ar ekonomikas skolotāju.

Dz. Liepiņa atzīst, ka, vidusskolā šo kursu sākot, tas zināmā mērā ir eksperiments. “Jebkuru saturu plānojot, vispirms jāiepazīst skolēni, ar kuriem strādāju. Sākumā ir jāparedz darbi, ar kuru palīdzību diagnosticēt skolēnu prasmes. Plānojot darbu 10. klasē, vispirms centos noskaidrot skolēnu priekšzināšanas, pieredzi, jo vidusskolā iestājas skolēni no dažādām skolām. Vispirms ar skolēniem pārrunājām vēstures periodu secību, noskaidrojām katrā svarīgāko. Lai runātu par identitātēm dažādos vēstures posmos, man jābūt pārliecinātai, ka skolēni pārzina šo posmu secību, ka orientējas laikā. Tāpēc pirmajās mācību stundās skolēni veidoja savu laika līniju, atzīmēja svarīgākos notikumus, apspriedām nozīmīgākos procesus vēsturē, un darbs noslēdzās ar avīžrakstu – katrs varēja brīvi izvēlēties rakstīt par viņaprāt interesantu notikumu vēsturē (metodiku atradu internetā). Tas man ļāva noskaidrot skolēnu prasmes, zināšanas, to, kas viņus interesē.

Nevaru teikt, ka patlaban, arī attālināto mācību dēļ, būtu dzelžaini saplānojusi laiku, kā strādāt līdz mācību gada beigām. Skolēni strādā atšķirīgā ātrumā, centāmies pamanīt pārslodzi. Šī problēma attālināto mācību laikā ir visiem. Jā, es plānoju, kolēģi plāno, bet visu laiku nākas iecerēto grozīt.”

Kā jūs vērtējat savā skolā īstenoto kursu kvalitāti?

A. Kļaviņa atzīst, ka Rīgas Franču licejā skolēniem sakumā bija neliels apmulsums: kas tas ir par mācību priekšmetu, ne īsti vēsture, ne sociālas zinības, ko viņi pazina no pamatskolas, jo desmitajās klasēs ir sapulcējušies skolēni ar dažādu pieredzi. Skolotājiem bija precīzi jādefinē, kas ir katra temata mērķis, kāds ir katras stundas sasniedzamais rezultāts un kā to apgūs, un tad skolēniem radās skaidrība.

“Uzskatu, ka, pirms 10. klasē sākam šo jauno kursu, vajag pāris stundu kopsavilkuma vai atkārtojuma no pamatskolas, lai skolēni atcerētos būtiskākos notikumus, procesus, likumsakarības. Tā viņiem būtu vieglāk atrast argumentācijai nepieciešamos faktus un pakāpeniskāk pierakstu pie satura apguves pieejas maiņas. Baidos, vai ar jauno mācību saturu, tā realizāciju, nepadarām mācību priekšmetu virspusēju. Tas ir jautājums par argumentu dziļumu. To pārrunājām ar kolēģiem. Otrs ir jautājums par mācību materiāliem. Kā atlasīt precīzākos, vai tie palīdz skolēnam atbildēt uz jautājumiem, palīdz sasniegt temata sasniedzamos rezultātus.”

Salaspils 1. vidusskolā direktora vietniece mācību darbā 7.–12. klasēm Ieva Hermane katru gadu oktobrī anketē 10. klases skolēnus, lai novērtētu viņu adaptēšanos vidusskolā, izvērtētu iegūtos datus un izstrādātu plānu, lai šiem skolēniem palīdzētu iekļauties. Aptaujā ir arī jautājumi par mācību priekšmetiem un mācību kvalitāti. A. Bergmane: “Šogad ir daudz jaunpienācēju no citām skolām. Bija prieks aptaujas rezultātos lasīt, ka skolēniem mūsu skolas piedāvājums, mācības vidusskolā esot pārspējušas viņu gaidas. Tātad kopumā mūs piedāvātie kursi tiek īstenoti kvalitatīvi.

Augustā un septembrī daudz diskutējām par mācību materiāliem. Kad septembrī sākās mācības, jaunās programmas jāsāk īstenot, vairākiem kolēģiem šķita, ka viss ir citādi nekā iepriekšējos gados. Sociālās un pilsoniskās jomas skolotājiem sākumā bija grūti aprast ar domu, ka nav jāmāca pēc hronoloģiskā principa, bet pēc tematiem. Vajag laiku, lai pielāgotos jaunajam satura plānojumam. Tomēr skolotāji ar visu ir tikuši galā, atgriezeniskā saite skolēniem tiek sniegta, mūsu skolā jau no septembra mācoties pēc B modeļa, tātad daļēji attālināti.”

Kas ir galvenais mērķis, ko jūs vēlētos panākt, mācot skolēniem šo kursu? Uz ko liekat uzsvaru – saturu vai prasmēm?

K. Klišāns: “Pēc vecās programmas mācoties, skolēns iekala, atstāstīja, nedomājot līdzi. Es gribu, lai domā līdzi tam, ko pasaka. Lai spēj izteikties par dažādiem aktuāliem tematiem. Ļoti vēlos, lai skolēni nebūtu tā saucamie dīvāna eksperti, kuriem visu laiku ir negatīvs viedoklis bez argumentācijas. Īpaši uzsveru avotu atlasi, lai skolēni mācētu meklēt informāciju, lai neapjuktu, lai pieietu zinātniski. Tas ir lielais mērķis – lai skolēni pieslēgtu loģisko domāšanu, lai spētu argumentēti izteikties par notiekošo pasaulē un sabiedrībā.

Manuprāt, svarīgi ir izprast cēloņsakarības, nevis atcerēties faktus. Tehnoloģiju laikmetā ir ļoti daudz informācijas, būtiski ir saprast, kāpēc kaut kas ir noticis. Kādas tam bijušas sekas, turklāt nevis uzreiz, bet kā tās izpaužas tālāk nākotnē. Ja to spēj saprast, vismaz domāt, kādas vēstures notikumiem ir sekas līdz pat mūsdienām, tas jau ir labi.

Vai pastāv kāds vēstures zināšanu kanons, kas skolēniem būtu jāzina? Man ir divējādas izjūtas. Ir kaut kas, ko vajadzētu skolēniem iemācīt. Kalendārā ierakstītās atceres dienas vajadzētu zināt. Ja dota brīva diena, tad jāzina, kāpēc tā ir brīva. Vairāk tomēr jāskatās uz ideju, laikmeta garu. Gribētu, lai skolēni saprastu katram laikmetam raksturīgo. Ar to arī pilnīgi pietiktu. Faktu ir ļoti daudz, ja būs pareizi ieroči, kā tos atlasīt, analizēt, tad jau skolēni arī tos atradīs.”

Dz. Liepiņa uzsver, ka prasmes ir ļoti svarīgas. Ja tās apgūtas, skolēns var strādāt ar jebkuru saturu. Taču prasmes nav apgūstamas abstrakti, tās trenē, strādājot ar saturu, tātad jāmēģina atlasīt no visa satura mums, Latvijā dzīvojošiem, vēsturiski nozīmīgākos piemērus.

“Skolēni vidusskolā iestājas ar atšķirīgu prasmju un pieredzes līmeni. Mūsu uzdevums ir pēc iespējas ātri mācību gada sākumā noskaidrot esošo situāciju un tad jau plānot, kā, šo kursu mācot, skolēns var papildināt savas prasmes.

Daudzi skolēni tikai vidusskolā “atveras”. Parādās jaunas spējas, intereses, kas nozīmē arī to, ka nevienu skolēnu nedrīkst “norakstīt”. Vidusskolā sākas jauns posms, un viss ir atkarīgs no tā, cik prasmīgi mēs, skolotāji, varam palīdzēt, atbalstīt.

Apskatot sasniedzamos rezultātus, izvēlējos prioritātes. Piemēram, pašvadīta mācīšanās, kas jaunajā pieejā ir ļoti vērtīga. Uzskatu, ka vislabākais rezultāts būs tad, ja skolēns apzinās, ka viņš mācās pats, analizē, kā to dara. Otra prioritāte ir prasme izteikt savu viedokli, argumentēt ar konkrētiem faktiem, un te ļoti nozīmīgs ir saturs. Tas savukārt prasa gan ievākt informāciju, noskaidrot faktus, lai varētu pamatot savu domu, gan māku kritiski vērtēt avotus, arī nebaidīties kļūdīties. Skolēni mēdz jautāt: “Varbūt es pateikšu nepareizi?” Es iedrošinu nebaidīties, saku – ja kļūdīsies, paskatīsimies, kāpēc tā notika. Svarīga ir prasme sadarboties ar citiem, ieklausīties citos. Pēc šīm prioritātēm var sakārtot visu pārējo.

Arī – pēc iespējas vairāk praktiskas darbošanās. Vēsturē tā ir avotu pētīšana, dažādu radošu darbu veidošana. Skolēniem patīk veikt uzdevumus, ja viņi saredz pielietojamu, mērķi, patīk iesaistīties mācību procesā, ja viņi to var ietekmēt. Es tagad pārbaudes darbos neskatos tikai uz apgūtām zināšanām, nedodu darbus, lai skolēniem tieši uz to brīdi būtu kas jāmācās no galvas, bet raugos, lai viņam būtu interesanti, lai viņi varētu meklēt ko papildus, kaut ko dot no sevis.”

A. Bergmane uzskata, ka abos kursos ir jāsaglabā vēstures saturs, tas nav jāsamazina, jo vēsture ir būtisks mācību priekšmets, lai radītu skolēna izpratni par dažādiem sabiedrībā notiekošiem procesiem.

Viena no svarīgākajām prasmēm ir skolēnu pašvadīta mācīšanās, spēja pašam plānot savu darbu, darīt to, negaidot skolotāja uzaicinājumu. Ja skolēnu uz to virza jau no pirmās klases vai vismaz no pamatskolas, tad to būs viegli izdarīt arī vidusskolā. Jā, attālināti mācoties, mājās var būt grūtāk motivēt sevi darbam un plānot. Bet vidusskolā skolēns jau ir apzinīgās, vairāk pieaudzis.

“Neviens skolēns neizbēgs no vajadzības iepazīties ar teksta materiālu, ar dažādiem avotiem un izdarīt no tiem secinājumus. Tas var būt arī piedzīvojums. Skolēnam svarīgi piedzīvot, ka viņš var ne tikai izlasīt, bet arī no izlasītā kaut ko izlobīt. Piemēram, ja uzdots analizēt cita laikmeta radītus avotus, skolēns iedziļinoties saprot, ka ne viss rakstītais ir patiesība, kaut vai lasot padomju laiku avotus, vēstures grāmatas. To savukārt var sasaistīt ar mūsdienu viltus ziņām. Un vēl. Ikviens var gūt pieredzi, kopā ar skolotāju lūkojot saskatīt vēsturi reālajā dzīvē, kaut vai ejot pa kādas pilsētas ielām un uzmanīgi vērojot, kā vēsture atspoguļojas kultūrvidē.”

Pēc kāda principa izvēlaties vēstures piemērus?

K. Klišāns: “Saturu plānoju, balstoties uz paraugprogrammu. Vēsturi var pielikt klāt jebkurai jomai. Pašlaik ar skolēniem runājam par Otro pasaules karu. Tur labi piekļaujas vēsture, paralēli runājam par konvencijām, par Hāgas konvenciju, pēc tam par Ženēvas konvenciju (no politikas tiesībām), ko Otrajā pasaules karā pārkāpj, tad pieslejas filozofija, kad runājam par ētikas un morāles problēmām, – kāpēc vieni cilvēki izlēma glābt ebrejus, citi turpretī ne. Vēl piemērs – aplūkojot deportācijas, skolēni aicināti diskutēt par Viļa Lāča loma tajās. Tā viss kopā būvējas, un arī citi mācību priekšmeti savijas kopā.

Tematā par reliģisko identitāti iekļāvu vēstures saturu. Skolēnu grupas, gatavojot prezentācijas par reliģiskajām identitātēm, apguva reliģiju vēsturi vispārīgā skatījumā. Reliģijās ir izveidojušās dažādas vērtību sistēmas, un skolēni mēģināja atrast mūsdienu reliģisko konfliktu cēloņus vēsturē. Mēģinu saturu veidot viengabalainu, nenodalot politiku, filozofiju, vēsturi.

Atlasot piemērus, pašā sākumā gan improvizēju. Konsultējos ar man zināmiem psihologiem, kā izmantot rotaļu elementus, runājot par identitāti, par stereotipiem. Pašlaik pieturos pie paraugprogrammas, lai pašam būtu skaidrs, kurp eju. Mācot otro tematu, gan izraudzīšos piemērus pēc saviem ieskatiem. Galvenais – skatīties uz prasmēm un sasniedzamo rezultātu.”

Dz. Liepiņa teic, ka skolotājs izmanto tos piemērus, ar kuriem viņš jūtas drošāks, tomēr piemēru izvēli daudzējādā ziņā nosaka sasniedzamais rezultāts. “Mēdz būt arī kas tāds, ko es pati apgūstu reizē ar saviem skolēniem. Šajā kursā tie ir atsevišķi filozofijas jautājumi. Tādu gan nav daudz, bet man pašai ir jāmācās, lai varētu sagatavoties un vadīt darbu.”

A. Bergmane ir pārliecināta, ka visiem tematiem var veiksmīgi piemeklēt vēstures piemērus, un skolotājiem dotā lielā brīvība ir viena no lielākajām veiksmēm jaunajā pieejā. “Ļoti labi, ka skolotājs var izvēlēties tematu, kurā pats jūtas spēcīgs, jo neviens vēstures skolotājs nebūs vienlīdz stiprs visos tematos. Es mudinātu skolotājus izvēlēties tos piemērus, kas iepriekšējos mācību gados jau ir veiksmīgi izmantoti. Būtu maldīgi iedomāties, ka tagad nu pilnīgi viss ir jāizdomā no jauna.”

A. Kļaviņa, uzsver, ka svarīgs ir gan zināšanu dziļums, gan tas, kādus piemērus izvēlas, cik tie atbilst izvirzītajam jautājumam. “Var gadīties, ka jāraksturo kāds process, kuram ir daudz dažādu atzaru. Kā līdzsvarot vēstures, politikas un ekonomikas zināšanas – tas ir gan satura, gan pieejas jautājums. Valsts ir definējusi sasniedzamos rezultātus, taču precīzi nenorādot, kas un kā jādara. Skolotāji ierasti domā, kādas prasības būs gala pārbaudījumā. Gala lēmums jāpieņem skolotājam, kas māca šos kursu. Tas atkarīgs no gan no skolotāja prasmēm un zināšanām, no viņam pieejamajiem mācību līdzekļiem, gan no klases, ar kuru viņš strādā. Ja skolotājs drošāk jūtas 20. gs. vēsturē, tad šo kursu var mācīt ar 20. gs. piemēriem, ja tie ir pielāgojami prasītajiem sasniedzamajiem rezultātiem. Licejā abus kursus māca zinoši pedagogi, viņi arī koleģiāli vienojas par saturu un metodiskajiem paņēmieniem kursa realizācijā.

Domāju, ka kursa galvenais mērķis ir palīdzēt skolēnam saprast, kāpēc mūsdienās kāds process notiek tieši tā. Ļoti daudzu notikumu, procesu saknes meklējamas pagātnē. Vēsture ir stāsts par sabiedrību pagātnē, politika un tiesības – lielākoties ir stāsts par sabiedrību mūsdienās. Nesen bija prezidenta vēlēšanas ASV. Lai skolēns saprastu, kāpēc tur ir tāda vēlēšanu sistēma, ir jāatkāpjas pagātnē. Satura apguves dziļumu noteiks aplūkojamais jautājums vai problēma, un būtisks ir gan saturs, kas palīdz argumentēt viedokli, gan skolēna prasme orientēties informācijas daudzumā, prasme pēc kādiem kritērijiem pateikt, kura informācija ir ticama, prasme skaidri izteikt savu viedokli. Es negribu teikt, ka prasmēm ir lielāka nozīme par saturu, manuprāt, abi lielumi ir līdzvērtīgi.

Svarīga atkal ir skolotāju sadarbība. Ja viens kolēģis nezina, kādus jautājumus otrs aplūko, ja min atšķirīgus, nesaskaņotus piemērus, tas skolēnam var saraustīt pasaules ainu. Sadarbība neapšaubāmi ir viens no priekšnoteikumiem kursa labai īstenošanai.”

Kāds atbalsts skolotājiem noderētu?

Dz. Liepiņa pirmajā vietā liek praktiskās pieredzes stāstus un avotu krājumus, apkopojošus materiālus. “Skolotāji daudz laika pavada, meklējot avotus. Reāla palīdzība būtu apkopojoši materiāli, gandrīz vai hrestomātijas tipa izdevumi ar avotiem, tāpat arī rūpīgi izstrādāta metodika, kā secīgi veidot pieaugošas grūtības pakāpes uzdevumus. Ļoti vajadzīgi ieteikumi un piemēri vērtēšanai.” Arī
Dz. Liepiņa uzskata, ka kursu ir bijis gana.

A. Bergmane augstu vērtē Skola2030 vebinārus, kursus, tomēr pauž, ka joprojām “nedaudz pietrūkst apliecinājuma, ka mēs kā skola darbojamies pareizi”, tāpēc skola vēl pieteikusies nodarbībām par snieguma līmeņa veidošanu.

“Savā starpā cenšamies padalīties idejās par plānošanu. Sākumskolā direktora vietnieces vadībā izveidojusies spēcīga komanda, skolotāji katru nedēļu sapulcējas, plāno kopīgus tematus, veido snieguma līmeņa aprakstus, lai viss būtu kārtībā visā pirmo klašu posmā. Regulāri cenšamies skolotājiem organizēt mācības jeb praktiskos seminārus, sniegt metodisko atbalstu.

Esam palikusi vienīgā vidusskola savā novadā, tāpēc runājam ar savu Izglītības nodaļu par novadu apvienības metodisko nodaļu veidošanu, kas īpaši svarīgi ir tajos mācību priekšmetos, kuros novadā ir maz skolotāju, kā IT vai sociālās un pilsoniskās joma.”

A. Kļaviņa uzskata, ka Skola2030 ir gana rūpējusies, piedāvājot dažādus piemērus. “Skolotājiem nepieciešama pārdomāta, piemēros balstīta tālākizglītība. Nevalstiskās organizācijas varētu organizēt pieredzes apmaiņas pasākumus. Veiksmīgs piemērs bija Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības organizētais apaļais galds un vienošanās dalīties ar mācību materiāliem.

Skola var tikai attīstīt un veicināt skolotāju sadarbību. Saskatīt problēmas un organizēt mācības to mazināšanai vai novēršanai. Aicināt dalīties ar mācību materiālu piemēriem.”