Kādreiz skolā svarīgākās bija fizika, matemātika, ar to palīdzību varēja izskaidrot pasauli, veiksmīgi tajā darboties. Vai var teikt, ka tehnoloģijas un digitālās prasmes ir ieņēmušas šo vietu?

Tehnoloģijas un digitālās prasmes neaizstāj fiziku un matemātiku. Šīs prasmes aizstāj un aizstās to visu, ko cilvēks var efektivizēt, piemēram, uzlabo komunikāciju ar dažādiem rīkiem. Pirms simt gadiem cilvēkam, lai aprunātos ar otru cilvēku, kas neatradās līdzās, bija jākāpj ratos un jābrauc pie tā otra.

Tehnoloģijas neatceļ ne fiziku, ne matemātiku, ne ķīmiju, ne filozofiju, ne psiholoģiju, ne socioloģiju utt., un tieši caur to prizmām mēs joprojām skaidrojam pasauli. Vēsturē ir bijuši dažādi skatījumi, interpretācijas, viss attīstās. Bija seno grieķu mēģinājumi tulkot apkārt notiekošo. Nāca Ņūtons ar savu pasaules redzējumu, un mainījās pats skaidrojums, kā “fizika skatās” uz pasauli. Mainās modeļi, dimensijas. Skolu līmenī ir pat grūti iztēloties, kā kvantu skaitļošana mainīs interpretāciju par pasauli. Tomēr visā šajā mūžīgajā mainīgumā ir jāapzinās, ka pats cilvēks būtībā nemainās.

Ar tehnoloģijām un digitālajām prasmēm mēs nevis kaut ko izskaidrojam, tā ir kā papildu jauna dimensija, jauns skatapunkts, kas ļauj izprast procesus un pasauli dziļāk, arī skolā, bet svarīgi ir apzināties un nošķirt, ka tehnoloģijas un digitālās prasmes nav pati būtība. Es to saistītu ar lielo filozofisko jautājumu – kāpēc vispār bērniem jāiet skolā? Mēs gribam, lai bērni apgūtu zināšanas un prasmes. Daļa no tām nāk līdzi no iepriekšējām paaudzēm, daļa no tām ir jaunas. Vēl gribam, lai bērns spētu skaidrot, interpretēt pasauli. Esmu pārliecināts, ka izglītības mērķis ir labāks cilvēks. Ja tā nenotiek, tad šo procesu nevar saukt par skološanu.

Kādos aspektos vajadzētu domāt par tehnoloģijām skolā? Ko tas nozīmē skolas vadībai, skolai kā mācīšanās organizācijai?

Vispirms maza atkāpe. Tehnoloģiju jomā mums kā sabiedrībai būtu jāsāk skatīties plašāk – tas ir jautājums, kas jāskata ne tikai skolas, bet arī pašvaldības un valsts līmenī. Katru gadu Eiropas Komisija pēc noteiktas metodoloģijas pēta sabiedrības digitalizāciju – cik daudz sabiedrība gatava izmantot digitālās tehnoloģijas ikdienā. EK Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā (DESI) pērn Latvija ir ierindota 18. vietā visu 27 ES valstu vidū. DESI mēra piecas sadaļas. Savienojamības ziņā (ātrdarbīgu platjoslas tīklu pārklājums, to izvēršanas līmenis) esam vieni no pirmajiem ES, tāpat digitālo publisko pakalpojumu jomā (digitālie publiskie pakalpojumi, interneta lietošana). Pārējās trīs sadaļās atklājas daudz bēdīgāka aina. Gan cilvēkkapitāla jomā (cilvēku digitālās pamatprasmes un padziļinātās digitālās prasmes), gan interneta lietošanā (satura, sakaru un tiešsaistes darījumu izmantošana iedzīvotāju vidū), gan digitālo tehnoloģiju integrācijā (uzņēmējdarbības digitalizācija un e-komercija) esam pēdējās vietās.

Pētījumā atklātā paradoksālā aina – Latvijā ir ļoti labs interneta pieslēgums, ir ļoti labi publiskie digitālie pakalpojumi, bet ļoti vājš cilvēkkapitāls – izpaužas arī skolas līmenī. Digitalizācijas prasmju līmenis ir zems. Arī OECD 2015. gada pētījums (http://bbc.in/3a85zrj) par digitālām prasmēm atvēlēto stundu (iepriekš – informātika, tagad – datorika) skaitu un tehnoloģiju stundu skaitu apliecina, ka uzlabojumu nav.

Jā, ko tas nozīmē skolas vadībai, skolai kā mācīšanās organizācijai? Te atklājas problēma – daudz kas mūsdienu Latvijas izglītībā turas uz skolotājiem entuziastiem, tostarp prasmīgiem tehnoloģiju lietotājiem, bet tie ir atsevišķi gadījumi, nevis sistēma. Pēdējā laikā diezgan daudz dzird runājam par skolas iekšējo kultūru, un svarīga tās dimensija ir inovāciju kultūra, kas ir pretēja konservatīvismam un stagnācijai. Manuprāt, vispirms skolai vajadzētu izveidot nākotnes redzējumu, ilglaicīgu skatījumu, lai saprastu, ko tā grib ar tehnoloģijām izdarīt, cik daudz tā grib digitalizēt – ieviest tehnoloģijas un pieejas skolā, nevis pārcelt uz digitālo vidi. Tam nav jābūt kaut kam milzīgam. Ja ir skaidrs mērķis, tad var virzīties uz to. Ja ir skaidra vīzija, kā tehnoloģijas iekļaut mācību procesā, tad var plānot, kā inovācijas ieviest.

Daudz skolu iet vienkāršu, bet aplamu ceļu – ja ir finansējums, nopērk jaunas tehnoloģiskas iekārtas, taču dzelži neatrisina problēmu, it īpaši, ja nezina, ko ar iegādāto iesāks. Uz to jāskatās citā – plānveidīgā – griezumā. Vai ir paredzēts, kā sagatavos, mācīs lietotājus? Vai ir ņemts vērā, ka viss noveco – skolotāji, iekārtas, ka mainās arī mācību saturs? Tāpēc jāplāno ilgtermiņā.

Otrs – skolai būtu jādomā, kā labo praksi, kas skolā ir, daudzkāršot, bet tas notiek reti. Piemēram, ja skolā ir viens skolotājs, kas labi māca matemātiku, un skolā ir pieci matemātikas skolotāji, tad skolas kultūrai vajadzētu būt tādai, ka pārējie četri no tā viena mācās. Ja pašlaik skolā pieciem skolotājiem ir labas digitālās prasmes, tad kas jādara, lai pēc zināma laika šis skaitlis būtu dubultojies? Iespējams, ka vajag tādas un tādas iekārtas. Ja pašlaik budžets to neatļauj, tad kā to sadalīt ilglaicīgā skatījumā? Tātad vairāk jāplāno, jāizstrādā stratēģija, un tam vajag domāšanu, nevis finanses. Tas būtu svarīgi skolai.

Šāds princips darbojas visur, arī tehnoloģiju jomā. Kādā veidā varam pārnest labo, vērtīgo uz pārējiem? Skolas Covid-19 dēļ ir bijušas spiestas strauji digitalizēties. Daudzos gadījumos tas noticis sasteigti, nepārdomāti. Jā, pašlaik sistēma darbojas, bet jautājums ir, vai tā noturēsies ilglaicīgi, vai varēs ilglaicīgi nodrošināt elementāro, teiksim, ar dokumentu apriti. Jau simt gadu pasaulē nozīmīga ir procesu efektivizācija, kvalitātes vadība. Mūsu skolas noteikti daudz ko var uzlabot, izmantojot tehnoloģijas. Piemēram, dokumenti, rīkojumi nav katru reizi jāraksta no nulles, var izmantot sagatavi, kurā tikai nomaina vārdu. Šo procesu var automatizēt, padarīt vienkāršāku, ātrāku. Tipiskais vecais skats – skolotājs ar krāsainām lapiņām žonglēdams liek stundu sarakstus. Savukārt ar programmatūras palīdzību to var izdarīt piecpadsmit minūtēs, pat ātrāk, iekļaujot visus iespējamos izņēmuma gadījumus. Tehnoloģijas ir rīks, kas palīdz darīt ikdienas darbus, – tā tam vajadzētu būt. Tas ir mērķis, kāpēc inovācijas vispār ieviest. Ja inovācijas nepadara funkcionalitāti labāku, ērtāku, tad tām nav jēgas. Ja nesagatavotam cilvēkam uzgāž uz galvas gadžetus, un viņš nesaprot, kā šīs viedierīces efektīvi izmantot, tas tikai apgrūtina dzīvi. Tad jau pa vecai modei bija ērtāk.

Atslēga ir skolas vadība kā organizācija, tās rūpes par inovāciju kultūru, un vispirms būtu jāsaprot – ar kādām pārmaiņām organizācijā jāsāk, lai šo inovāciju kultūru ieviestu.

Kā par tehnoloģiju lietošanu domāt pamatizglītības līmenī? Kā – vidējās izglītības pakāpē?

Vai nu valsts izvirza mērķi, vai nu pašvaldība, vai nu pati skola saprot, kurp tai svarīgi iet. Ja mērķis ir, lai vidusskolā visi skolēni visu darītu digitāli, tad jautājums ir, kā to panākt. To nevar izdarīt, visiem skolēniem 10. klasē nopērkot tehnoloģiskās ierīces un cerot, ka tas visu atrisinās un skolēni paši līdz mērķim nokļūs. Jākāpjas vairākus soļus atpakaļ un jāsaprot – kas ar bērniem būtu jādara 7. klasē, kas 4. klasē, kas pirmajā? Ja tieši 10. klasē skolotājs grib, lai viss būtu digitāli, tad jāsaprot, kas jādara pirmajos mēnešos, kas un kā jāpielāgo, lai skolēni varētu sākt darboties vēlamajā virzienā. Ļoti svarīga jebkurā jomā ir lietošanas prasme. Ja valodu nelieto, to aizmirst. Tas pats ir ar tehnoloģijām un digitālajām prasmēm.

Īpaši tagad, kad aktuāli ir jaunie standarti un skolu reorganizācija, skolām jādomā par savu nišu, par to, ko tās grib piedāvāt kā kaut ko īpašu saviem bērniem. Virzieni, kuros domāt, ir plaši. Tas var būt multimediju virziens, un tad skolā producē filmas vai taisa datorspēles, var būt inženierzinātņu virziens, kur izmanto tehnoloģijas, lai modelētu lietas, konstruētu, eksperimentētu, vai dizaina un tehnoloģiju virziens un produktu izstrāde, tikpat labi tā var būt arī paplašinātā, virtuāla realitāte. Proti, skolā jābūt skaidrībai, ko mūsu skolēns, beidzot skolu, dabūs kā īpašu pievienoto vērtību. Tam ne vienmēr jābūt tehnoloģijās, tēlaini runājot, tā var būt skola, kuru pabeidzot, liela daļa ir dzejnieki. Ja gribam, lai skolēni kādu prasmi attīstītu, viņiem uz to ir mērķtiecīgi jāiet. Kāpēc bērni, kas pabeidz mūzikas skolu, prot spēlēt klavieres? Tāpēc, ka process ir tā uzbūvēts, – viņi iemācās spēlēt. Tieši tas pats ir ar vispārizglītojošo skolu, ar tehnoloģijām. Mēs nevaram sagaidīt, ka bērns gada laikā “iemācīsies spēlēt klavieres” un kļūs par maestro.

Kāda ir atšķirība starp pamatizglītību un vidusskolu?

Manuprāt, būtiskais ir tas, ka pamatizglītībā būtu jādomā vispārīgāk, lai saprastu, kādas prasmes un ieradumi skolēnam jāapgūst, lai tie vēlāk dotu lielāku pienesumu, savukārt vidusskolā jādomā par dziļumu, līdzīgi kā tas ir iebūvēts standartā. Vidējās izglītības pakāpē tām skolām, kuras izvēlas dizainu un tehnoloģijas augstā līmenī, vai programmēšana augstā līmenī, ir ļoti mērķtiecīgi jādomā, kādu pievienoto vērtību bērni dabūs. Tas neatbrīvo no pienākuma pārējās skolas domāt, kāds bērns būs kā lietotājs. Ja viņš vēlāk studēs fiziku, viņam tik un tā vajadzēs prasmi lietot datoru zināmā līmenī. Tāpat, ja kļūs par diplomātu vai sociologu.

Skolām būtu daudz jādomā par medijpratību kontekstā ar digitālajiem medijiem un digitālajām tehnoloģijām. Vēl viena šķautne, kas nav tīri tehnoloģiju lieta, ir kritiskā domāšana, izpratne par pasauli apkārt. Tā ir skolas kā kopienas loma tajā sabiedrībā, kur tā atrodas. No vēstures atceramies mūsu skolotāju seminārus kā izglītības centrus, Rīgas Domu un Herderu, kas nesa gaismu ne tikai tiem, kas tur mācījās. Sabiedrība tādiem cilvēkiem uzticas. Mēs ik pa brīdim esam diskutējuši par mazajām skolām mūsdienās, kas arī var būt sabiedrības centri. Tāds centrs ir tad, ja tas kalpo citiem, ja no tā izstaro gaisma un tas dod intelektuālu atdevi sabiedrībai dažnedažādos jautājumos. To var redzēt Somijā, kur laukos skolas ir tādi sabiedrības centri.

Tehnoloģijas būtu svarīgi mērķtiecīgi un jēgpilni lietot. Daudzi skolotāji izmanto, piemēram, Uzdevumi.lv un dažādus testa rīkus. Droši vien labi, taču kā nonākt no vienkārši podziņas nospiešanas pareizās atbildes izvēlei līdz jaunu zināšanu, lietu radīšanai? Tehnoloģijas taču piedāvā daudz vairāk iespēju.

Pirmais līmenis ir tehnoloģiju patēriņš. Būtiskais ir – kā nonākt līdz jaunu zināšanu radīšanai, ar to saprot arī “projektus un lietas”, zināšanu radīšanu kā pretstatu “patēriņam”, t. i., ne tikai patērēt saturu, bet arī to radīt (neatkarīgi no formas). Tā ir atslēga, tas ir jautājums skolotājiem par metodiku, jēgpilniem uzdevumiem, kas veido bērniem prasmes radīt zināšanas, un tehnoloģijas tādā aspektā ir tikai rīks.

Spilgts piemērs. Mācot vēsturi 7. klasē, vecajā standartā viens no labākajiem tematiem bija par viduslaiku pilsētām, kas skolēniem liek domāt par pilsētu uzbūvi ģeogrāfiskā aspektā, arī par arhitektūru, bet veidi, kā to apgūt, var būt ļoti dažādi. Skolotājs aicina bērnus būvēt pilsētu, pastāstot, kam tur vajadzētu būt. Bērni var izvēlēties veidu, kā to darīt. Var ņemt plastilīnu, sērkociņu kastītes vai izvēlēties 3D modelēšanu. Atklājas, ka tie bērni, kas izvēlas 3D modelēšanu, to izdara daudz ātrāk, efektīvāk, skaistāk un beigās labāk saprot, ko ir izdarījuši. Skaidrs, ka prasmi līmēt ar līmes pistoli vai veidot no māla arī ir attīstāmi virzieni, bet 3D modelēšana man kā skolotājam ļāva saprast, kā bērni attīsta telpisko domāšanu, spēj efektīvāk manipulēt ar savu plānu, turklāt viņiem paliek vairāk laika pētīt saturu, pievērsties detaļām. Uzdevumā, kurā visiem atvēlēts vienāds laiks, viņi var vairāk laika veltīt saturam. Vienīgais, kā varam nonākt pie satura radīšanas, ir dot jēgpilnus uzdevumus. Prasmes varam mācīt ar uzdevumu palīdzību, un tad, kad to esam iemācījuši, varam to izmantot, lai bērns, lietojot prasmes, pēc iespējas vairāk iedziļinās saturā. Agrāk daudzas prasmes esam mācījuši atrauti no lietošanas.

Jāpatur prātā, ka ir daudz jau radītu, izdomātu lietu, piemēru, ideju, arī bezmaksas iespēju. Jaunajā standartā ir inženierzinības. Arī standarta sasniedzamajos rezultātos esam mēģinājuši atsegt, kā skolēnam ar dažāda veida vingrinājumu palīdzību attīstīt domāšanu. Tas ir kā, piemēram, spēlējot šahu, kad tiek trenēta bērna algoritmiskā, matemātiskā domāšana, plānošana. Inženierzinības stundu skaits nav liels, bet plašums, virziens, kā skolotājs var izvērsties, ir milzīgs. Programma neierobežo, tajā ir piedāvājums, un jautājums ir, ko tu, skolotājs, gribi paņemt. Skolēni var būvēt lidmašīnas – pētīt aerodinamiku, mehāniku, uzbūvi, var ņemt robotu komplektu – jaukt, skrūvēt, montēt, programmēt un nonākt pie tā paša rezultāta – inženiertehniskās domāšanas cikla. Izdošanās vistīrākajā veidā ir atkarīga no tā, vai un kā skolotājs domā par jēgpilnu uzdevumu procesu, un tas ne vienmēr nozīmē līdz detaļām aprakstīt uzdevumu kādā grāmatā. Ko tas nenozīmē? Tas nenozīmē teorētiskas lekcijas un mehānikas grāmatu lasīšanu. Ko tas nozīmē? Ierosināt procesu, kurā bērni darbojas, atklāj, pēta, izzina, konstruē, mēra – kas īpaši svarīgi ir inženiertehniskajā virzienā, un te ļoti labi kalpo visdažādākās tehnoloģijas. Vienīgais ierobežojums ir skolotāja iztēle un domāšana. Man jaunajā standartā visvairāk patīk tas, ka mēģinām pārgriezt nabassaiti ar paraugprogrammām. Tas savukārt iedod skolotājam milzīgu atbildību un brīvību. Vai skolēns nonāks līdz radīšanai, līdz zināšanu lietošanai, ir skolotāju atbildība. To nevar ieviest valsts vai pašvaldība, to var tikai pats skolotājs. Ir saprotams, ka cilvēkus baida nezināmais, bažas, ka nu no viņa prasīs nezin ko, bet pirmais, ko tiešām prasa – pamēģiniet padomāt šādi! Tas ir pirmais solis, jā, grūts, jo prasa pārveidot domāšanu, bet nav jau tā, ka pilnīgi viss iepriekšējais, kas darīts, ir bijis slikti. Arī vēsture kā tāda vai matemātika kā tāda nav mainījusies.

Siguldā būvēs digitālo tehnoloģiju centru. Kad tas būs gatavs? Ar kādu nolūku to būvēs, ko tajā darīs? Kā tas palīdzēs skolēniem? Ko un kā tur mācīsies? Vai paredzēta sadarbība ar skolām, vai arī tā būs kā atsevišķa vienība?

Digitālo tehnoloģiju centra galvenā jēga ir būtiski paātrināt sabiedrības digitalizāciju, un tai jādarbojas ilglaicīgi. Nav jēgas uzbūvēt izolētu iestādi, jautājums ir par dažāda veida sadarbību, arī starp skolām. Centrs pašā sākumā būs bez telpām – pirmā funkcija, ko bez tām varam veikt, būs atbalsts skolām digitalizācijas stratēģiju principu izveidē, izvēršanā, skolotāju un skolu vadības skološanā. Siguldas novada pašvaldības izglītības iestādēs jābūt skaidrībai par skolotāju prasmju līmeni, par to, kādi soļi jāveic, lai visus atbalstītu un lai visu līmenis paaugstinātos. Pamatpieņēmums ir vienkāršs – kas notiktu tad, ja iestātos zelta laiki un visās skolās nopirktu datorus? Nolūks nav kādam uzspiest tehnoloģijas, bet dzīvi efektivizēt, lai tā būtu sakārtotāka, saprotamāka, jēdzīgāka, lai ietaupītu laiku. Tas ir viens aspekts.

Otrs ir tas, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas Siguldas novadā būs vēl dažas vidusskolas, kas savukārt aktualizē resursu centralizāciju. Lai iemācītu jaunos siguldiešus peldēt, pie katras skolas nebūvē baseinu. Tāpat, domājot par tehnoloģiju mācību lomu vidusskolā, ja gribam piedāvāt pēc iespējas plašāku spektru ar jaunākajām inovatīvajām tehnoloģijām, ir jēdzīgi nevis katrā skolā iekārtot 30 000 eiro vērtu kabinetu, ko noslogotu vienu dienu nedēļā, bet vienā vietā uzbūvēt 150 000 eiro vērtu centru, kas ir domāts visām novada skolām un ko izmanto katru dienu. Tā ir milzu atšķirība. Galvenā jēga ir tāda, ka centrā – iecere ir ēku uzbūvēt trīs gados – darbosies skolotāji, kas mācīs tehnoloģiju jomas mācību priekšmetus.

Viens liels aspekts ir uzlabot vidusskolas programmas, pielāgot tās novada vajadzībām. Tas nozīmē veidot partnerības, tas nozīmē radīt apstākļus, lai visā pašvaldībā skolotājiem būtu pieejamas vienādi augsta līmeņa apmācības, nevis būtu tā, ka katrs dara, kā nu māk, cits labāk, cits sliktāk.

Iecere ir vidusskolas mācību priekšmetus mācīt centralizēti jaunajā centrā. Tur būs pieejams aprīkojums, iekārtas, tur notiks arī mācības skolotājiem. Nākamais solis ir veidot pamatskolas līmeni. Daļa mācību procesa var notikt skolā, bet tad, kad skolēniem vajadzēs īpašas iekārtas vai veikt ekspertīzi, tad viņi varēs braukt uz centru. Tas būtu jaukts mācību process.

Ir vēl arī citas ieceres. Centrā būs vieta interešu izglītībai, kas papildina skolā apgūstamo. Ar laiku pievienosies pieaugušo izglītības programma, sabiedrības apmācība, un tad jaunais centrs nebūs vienkārši daļa no izglītības procesa, bet jau plašāk iekļautos visas pilsētas digitalizācijā, jo pati izglītība jau nav atrauta no sabiedrības. Centrā paredzēta koprades telpa ar tehnoloģijām, aprīkojumu, kas būs pieejama plašākai publikai. Mērķis ir, ieguldot resursus infrastruktūrā, dabūt atpakaļ maksimālu atdevi, šos resursus lietojot.

Novada tehnoloģiju izglītības attīstības stratēģija pieciem gadiem ir apstiprināta, procesā ir pašas iestādes, varētu teikt, čaulas izveide, kas to visu satur kopā.

Kā tu redzi pašvaldības nozīmi un lomu bērnu izglītības virzīšanā vispār un šajā projektā? Kā panākt, lai domāšana mainītos pašvaldības, skolu vadības līmeni?

Mēs kā sabiedrība, no vienas puses, esam par to, ka labi ir spēkus centralizēt, no otras puses, sakām, ka visu vajag decentralizēt. Manuprāt, patiesība ir pa vidu. Vietējai kopienai, nav pat svarīgi, cik lielai, ir jābūt teikšanai un lemšanai par mācību saturu. Ja mums ir svarīga kultūras daļa vai kādi procesi, tad paši esam atbildīgi, lai to ieviestu, lai tas viss darbotos, un to nevar izdarīt centralizēti no augšas. Tā ir pašvaldības atbildība, vai tā sadzird, ko skola saka, vai reaģē, ja skola nesaka neko. Šis laiks labi parāda, ka jautājums ir par spēju pieņemt lēmumus un virzīties uz tiem. Ja kļūdāmies vai kaut kas nesanāk, tas nenozīmē, ka viss ir bijis nepareizi. Jāņem dotā brīvība un jāsaprot, kā īstenot atbildību, pienākumus. Mērķis jau visiem ir viens – bērnu nākotne, prasmes, ar kādām viņi aizies no skola sola. Viss sākas vietējā kopienā! Ja skola nedomās plānveidīgi, ja nebūs nākotnes redzējuma, mērķa, uz ko tiekties, tad no kopienas pazudīs cilvēki. Daļa vecāku, kuri nebūs apmierināti ar to, kā māca, balsos ar kājām – aizies. Dau-dzi to nedarīs, jo viņiem tādu iespēju nav, un arī tas ir bēdīgi.

Stipra skola ir tāda skola, kas ir līderis arī kopienā. Kur skolotāji, īpaši mazā pilsētā, nelielā apdzīvotā vietā, ir sabiedrībā zināmi, kur skolu ciena.

Ļoti gribētu, lai pašvaldībās būtu izpratne, ka tām jārūpējas, lai visas pirmsskolas izglītības iestādes, visas skolas būtu vienlīdz labas. Tad vecāki nevis meklēs konkrēto labo dārziņu vai skolu, bet izvēlēsies mācību iestādi pēc konkrētas ievirzes: ja bērns grib vairāk dziedāt, tad iesim uz to izglītības iestādi, ja patīk zīmēt, tad uz to, ja interesē daba un mežs, tad uz citu. Izglītība ir vietējās kopienas galvenā rūpe, visu kopīgā lieta, tāpēc pašvaldība izmanto resursus, lai visas skolas celtu uz augšu. Svarīgi ir, lai visiem – pašvaldībām, skolām – ir vienādas starta iespējas un nosacījumi, regulējums, pieejamais finansējums u. tml., un tad jau seko jautājums, ko un kā pašvaldība un skola ar to dara tālāk.

Arī klasē ir labie, un ir tie, kas atpaliek, un tad ir skolotāja izvēle, kā strādāt, vai tikai ar labiniekiem, vai tikai ar atpalicējiem, vai mēģināt pacelt mācīšanas un mācīšanās vidējo līmeni. Rietumeiropā skolās cenšas paaugstināt prasības minimumam, lai visi būtu tuvāk vidējai līnijai. Mēs visu laiku minimālās prasības esam pavilkuši uz leju. Lai skolu atvērtu, klasē vajag tik un tik bērnu, ja mazliet pietrūkst, tad pavelkam kritērijus uz leju. No otras puses, vienmēr ir jautājums, kā es, konkrētais cilvēks, ar savu pieredzi, savā darbā varu ko mainīt. Spert šādus soļus dažkārt nepavisam nav viegli.

Vēl viens aspekts. ES fondi palīdzējuši pašvaldībām sakopt pilsētas, ierīkot veloceliņus. Tas arī ir svarīgi, bet tā tomēr ir ārišķība. Pie mums skolas apmeklējums bieži iesākas ar kāda kabineta apskati – lūk, to mēs nupat izremontējām! Taču smuki nokrāsotu sienu dēļ mācīšanās rezultāti neuzlabojas. Pirmām kārtām svarīgi ir kas cits – ja skolā bērniem ir slikti rezultāti, tad acīmredzot ir bijis slikts mācīšanās process. Ja tā ir, tad ir slikta vadība. Ja šī ķēde ir skaidra, var rīkoties.

Kas mums jādara? Jārāda labais paraugs tajā vietā, kur katrs esam, lai pakāpeniski sasniegtu augstāku līmeni. Jāparāda, ka tā var būt – kopīgi izstādāt mērķi un uz to virzīties.

⇒ Šis ir raksts no ziņu izdevuma NR.16/2021. Lejupielādē visu ziņu izdevumu PDF formātā ŠEIT.