Intervija ar Gevinu Daiku. Kā iegūt darbu Google?

Kādas tendences/modeļus Jūs esat novērojis – kādas pārmaiņas šobrīd tiek veiktas izglītības jomā dažādās pasaules valstīs? Kāds ir šo pārmaiņu mērķis un kā notiek to ieviešana? 
OECD ir veicis izglītības rīcībpolitikas tendenču analīzi un secina, ka OECD dalībvalstīs:

•       29% no pētījumā apskatītajām reformām mērķis ir bijis labāk sagatavot skolēnus nākotnei;
•       24% reformu mērķis ir bijis izglītības iestāžu darba uzlabošana;
•       16% reformu mērķis ir bijis izglītības kvalitātes paaugstināšana un vienlīdzīgu iespēju katram bērnam iegūt labu izglītību palielināšana.

Lai labāk sagatavotu skolēnus nākotnei, daudzas valstis pastiprināti strādā pie arodizglītības un profesionālās vidējās izglītības kvalitātes paaugstināšanas, kā arī īsteno pasākumus, kas palīdzētu skolu absolventiem atrast darbu.  Valstis, kuras strādā pie izglītības iestāžu darba kvalitātes uzlabošanas, veic pasākumus, lai piedāvātu bērniem labāku izglītības pieredzi, piemēram, radot pozitīvu mācību vidi un paaugstinot mācīšanas kvalitāti. Vēl citas valstis īpašu uzmanību pievērš atsevišķām bērnu un jauniešu mērķgrupām, kurām iepriekš bijušas ierobežotas iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību. 

Ziņojumā “Izglītības rīcībpolitikas apskats 2015: Reformu ieviešana” (Education Policy Outlook 2015: Making Reforms Happen) OECD secina, ka visefektīvākā izglītības rīcībpolitika ir tāda, kur galveno uzmanību pievērš skolēnam un viņa mācīšanās kvalitātei, strādā pie  skolotāju kapacitāti palielināšanas un dod iespēju pārmaiņu īstenošanā līdzdarboties visām iesaistītajām pusēm, ieskaitot pašus skolēnus. 

Kad es domāju par izglītības reformām un pārmaiņām, kas tiešām efektīvi tiek ieviestas neatkarīgi no tā, kas tās ir  ierosinājis – valdība, pašvaldības vai izglītības iestāde – es secinu, ka vislabākie rezultāti ir tur, kur rīcībpolitikas izstrādē un īstenošanā ir tikušas iesaistītas visas ieinteresētās puses un viņu iesaiste ir bijusi patiesi jēgpilna un tas ir darīts efektīvi.

Kas liecina par to, ka valstīm jāpārskata, ko un kā bērni apgūst pirmsskolas izglītības iestādēs un vēlāk skolā? Lūdzu, miniet faktus, ja iespējams.
Tomass Freidmans (Thomas Freidman) New York Times publicētajā rakstā “Kā tikt pie darba Google” (How to get a job at Google) sniedz vairākas atbildes uz šo jautājumu. Rakstā viņš identificē piecas nozīmīgas prasmes, kas nepieciešamas, lai kļūtu par darbinieku Google. Viņa atbildes skaidri parāda, kā mainās darba vide un mūsu attiecības ar zināšanām. Minētās piecas prioritātes ir sekojošas: 

• Kognitīvās spējas (cognitive ability): spēja mācīties (ability to learn how to learn) un to darīt pietiekami ātri; 
• Līderības spējas (emergent leadership skills): spēja uzņemties atbildību un vadību, kad tas nepieciešams un kad tev ir izpratne par to, kas jādara; vienlaikus, spēja aiziet otrajā plānā un dot savu ieguldījumu citādi, ja tas ir produktīvāks iesaistes veids, lai iecere īstenotos;
• Atvērtība un paškritika (humility): spēja klausīties, dzirdēt un pieņemt citu izteiktas idejas;
• Atbildība (ownership): gatavība pieņemt izaicinājumus un uzņemties pilnu atbildību par to atrisināšanu;
• Nozarei specifiskas zināšanas  un prasmes (expertise): kognitīvās spējas tomēr ir svarīgākas.

Viss līdz šim minētais liecina, ka priekšnoteikumi, kas palīdz būt sekmīgiem sekmīgās organizācijās, ir mainījušies, liekot domāt par to, ka jāmeklē līdzsvars starp specifiskām nozares zināšanām un citām prasmēm un iemaņām . Skolai ir vēl joprojām jādod iespēja skolēniem iegūt konkrētas zināšanas, kas palīdz veiksmīgi darboties šajā pasaulē, taču tajā pat laikā viņiem būtu vērts ieguldīt vairāk pūļu citu prasmju un spēju – zinātkāres, prasmes mācīties, atvērtības citiem viedokļiem un paškritikas, spējas sadzīvot ar nenoteiktību un sadarbības prasmes – attīstīšanā. Lielu daļu no šīm prasmēm būtu iespējams attīstīt, ja mēs atrastu piemērotu līdzsvaru starp dažādām pedagoģiskajām pieejām un paņēmieniem.

Vai varat minēt kādu piemēru, kad kāda valsts ir īpaši veiksmīgi ieviesusi izmaiņas izglītībā, lai bērni un jaunieši labāk varētu stāties pretī mūsdienu pasaules izaicinājumiem? Kas liecina par to, ka šīs izmaiņas bijušas veiksmīgas? 
Pastāv uzskats, ka izglītības sistēmas ir grūti mainīt. Tā tas tiešām varētu būt, taču tajā pat laikā valsts var veikt būtiskas izmaiņas, ilgstoši un mērķtiecīgi strādājot noteiktā virzienā, kā arī iegūstot plašu sabiedrības atbalstu, lai pārmaiņas varētu notikt.

Piemēram, Omāna. 1970.gadā šajā valstī bija tikai trīs formālās izglītības iestādes, kurās mācījās ap 900 audzēkņu. Ap 2006.-2007.gadu Omānā jau bija vairāk nekā 1000 skolas, kurās mācījās ap 560 000 skolēnu, un viņi bija sasnieguši 97.3% jauniešu lasītprasmes līmeni.  

Singapūra. Singapūras izglītības sistēmā pagājušā gadsimta 80-tajos gados tikta īstenota nozīmīga pieejas maiņa no primāri kvantitatīvu uz kvalitatīvu principu ieviešanu. Tas notika ap to pašu laiku, kad valstī sākās ekonomikas augšupeja. Vēlāk, 90-to gadu beigās valsts līmenī tika noformulēta izglītības vīzija “Domājošas skolas. Nācija, kas mācās”. Ieviešot šo vīziju, daudz lielāka uzmanība tika pievērsta kvalitatīvas publiskās izglītības nodrošināšanai katram, radošās domāšanas attīstību, sadarbības mācīšanās metožu izmantošanu un IKT prasmju apguvi. Skolām tika dota lielāka autonomija un iespēja specializēties. 2015.gada PISA testu rezultāti rāda, ka Singapūras izglītības sistēma ir starp labākajām pasaulē.

Somija. Ap 1970.gadu Somija izstrādāja jaunu valsts izglītības standartu, par pamatu ņemot somu sabiedrībā valdošo sociālās vienlīdzības politiku un izpratni par sociālo taisnīgumu. Ja iepriekš lielā daļā sabiedrībā valdīja pārliecība, ka visi bērni nevar iemācīties visu, tad jaunā pieeja formālajai izglītībai bija vērsta uz kvalitatīvu vispārējo izglītību visiem. Turpinot sistēmu attīstīt un uzlabot, tika palielināta ieinteresēto pušu iesaiste izglītības attīstībā un sekmēta skolotāju profesionālo sadarbības tīklu veidošanās,  lai sistēmā būtu kapacitāte pašregulēties un mainīties. Kā mēs zinām, šīs pārmaiņas, kas skāra sistēmas pašus pamatus, ir palīdzējušas Somijai tikt pie izcilajiem rezultātiem, kādus pazīstam. Apbrīnojami ir arī tas, cik daudz uzmanības Somija joprojām velta izglītības sistēmas izaicinājumiem, pārmaiņām un pastāvīgai uzlabojumu veikšanai, ko redzam pēc pēdējām izmaiņām šīs valsts izglītības standartā.

Cik liela loma, Jūsuprāt, veiksmīgu izglītības pārmaiņu realizēšanā ir sabiedrībai, piemēram, darba devējiem, vecākiem, nevalstiskajām organizācijām, plašsaziņas līdzekļiem u.c.?
Izglītību nevajadzētu atdalīt no sabiedrības. Tai ir jābūt pilnībā integrētai un atbilstošai bērna dzīvei skolā un ārpus tās. Jo ciešāka būs saikne starp reālo dzīvi un izglītību, jo lielāka būs ieinteresēto pušu, tajā skaitā skolēnu, iesaiste un līdzdarbošanās. Lai tas notiktu un lai panāktu vienprātību un veiksmīgu attīstību, visas ieinteresētās puses būtu nepieciešams iesaistīt izglītības stratēģijas un rīcībpolitikas formulēšanā, attīstīšanā un ieviešanā.

Pašlaik Latvijā tiek pārskatīts esošais izglītības standarts. Ja Jums būtu jādod tikai viens padoms šajā brīdī, kāds tas būtu?
Es teiktu – iesaistiet visas ieinteresētās puses. Tā gan būtu neliela krāpšanās no manas puses. Paskaidrošu, ko es ar to domāju. Mēs veicām pētījumu San Paulu, Brazīlijā,  par nepieciešamajām pārmaiņām skolās. Kāds deviņgadīgs zēns uz jautājumu “ja Tu varētu savā skolā izmainīt jebko, ko tieši Tu mainītu” pēc īsa pārdomu brīža atbildēja: “Visu!”.

Tā ir mana atbilde uz jūsu jautājumu. Es konsultētos ar jauniešiem par to, kas jāiekļauj saturā, pēc tam pārliecinātos, lai vismaz dažas labas idejas tiek ņemtas vērā. Konsultācijas var veikt nacionālā, vietējā un pat klases mērogā, taču liela nozīme ir tam, vai cilvēki tiek iekļauti lēmumu pieņemšanā. 
Kā mūsu sarunas iesākumā, tā arī tagad es vēlētos atsaukties uz OECD datiem. Jaunākajā OECD starptautiskajā mācīšanas un mācīšanās pētījumā (OECD Teaching and Learning International Survey) atklājās būtiska sakarība – skolotāju darba efektivitāte paaugstinājās, kad skolotāji tika iesaistīti politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanā. Iespējams, līdzīgā veidā paaugstinātos arī skolēnu darba efektivitāte, ja mēs viņus iesaistu procesā un izrādītu cieņu pret viņu ieguldījumu. 

Gevins Daiks (Gavin Dykes), Pasaules izglītības foruma (Education World Forum) programmas veidotājs

Skype: gavinds
Twitter: gavindk