Jūs esat izglītības sistēmā teju pusgadsimtu. Esat strādājusi skolā par ķīmijas skolotāju, vadījusi Latvijas Ķīmijas skolotāju asociāciju, mācību un metodisko darbu ISEC (Izglītības satura un eksaminācijas centrs, tagad Valsts izglītības satura centrs (VISC)) un vēlāk VISC dabaszinātņu priekšmetos, pieredzējusi dažādus laikus, pārmaiņas. Kas tik ilgstoši ir uzturējis jūsu interesi darboties izglītības jomā?

Jā, laikam citā sistēmā nemaz neesmu bijusi. No 1972. gada strādāju zinātnē, LU Ķīmijas fakultātē, tikko kā nodibinātajā Radiācijas ķīmijas laboratorijā sākumā par laboranti, bet vēlāk par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci. No 1977. gada pavisam noteikti esmu izglītībā, jo tad, darbus apvienojot, gadu aizstāju ķīmijas skolotāju Rīgas 72. vidusskolā. Man nebija nekādas saprašanas par pedagoģiju, klasē – apmēram 40–42 skolēnu, bet man šis darbs iepatikās. Pēc tam gan turpināju darbu laboratorijā, bet pirms sesijas mūžībā aizgāja Latvijas Universitātes (LU) ķīmijas mācīšanas metodikas pasniedzējs, un mani uzrunāja Fizikālās ķīmijas katedras vadītājs: “Tu vismaz gadu esi bijusi skolā, tev būs jāvada šis kurss. Tev ir divas nedēļas laika, aizej uz bibliotēku sagatavoties.” Tā es vairākus gadus vadīju kursu “Ķīmijas pasniegšanas metodika”, turklāt krievu plūsmas studentiem – krievu valodā. Pēc kāda laika man piezvanīja no Rīgas 58. vidusskolas, tagad Iļģuciema vidusskolas, un aicināja darbā par skolotāju. Piekritu un tur nostrādāju no 1984. līdz 1995. gadam – par ķīmijas skolotāju un četrus gadus arī par direktora vietnieci. Tad sāku strādāt ISEC, pašreizējā VISC, līdz 2005. gadam apvienojot ar darbu Iļģuciema vidusskolā. Tātad visu laiku izglītības sistēmā.

Varbūt noteicošā bija interese par ķīmiju. Mani vadīja vēlme, lai bērni pēc iespējas vairāk saprastu ķīmiju, jo citādi mūsdienās dzīvot ir grūti un pat bīstami. Ne jau formulas ir tik svarīgas, bet izpratne par to, kas tev ir apkārt, un tas skar katru cilvēku. Man likās – kā var nesaprast ķīmiju? Bet, ja nesaprot, tad bērniem jāpalīdz. Bez ķīmijas nekā nav. Reiz skolā piedzīvoju tādu gadījumu. Tie bija laiki, kad ķīmijai nebija laba slava, jo visu slikto, kas bija apkārt, saistīja ar ķīmiju. Kāds astotās klases skolēns stundā paziņoja: “Man tā ķīmija nav vajadzīga. Ķīmija ir slikta!” Es viņam atbildu: “Ģērbies nost!” Viņš skatās uz mani lielām acīm – kāpēc? “Tāpēc, ka tev ķīmiju nevajag. Viss, kas tev mugurā, ir viena vienīga ķīmija – apavi, bikses, krekls.” Puisim bravūra noplaka, un viņš pat sāka ar interesi mācīties.

Kā šajā pusgadsimta laikā ir mainījies skolotāja darbs? Kā bija agrāk, kā ir tagad?

Būtiski ir tas, ka gadu gaitā ir pieaugusi skolotājiem dotā brīvība un atbildība, un līdz ar jauno saturu tās ir vēl vairāk palielinājušās. Standarts pasaka virsotni, uz kuru ir jātiecas, bet tas, kā bērnus uz kalna galu aizvest, ir skolotāja rokās. Skolotājs var izvēlēties, kā un kad mācīt. Protams, ja izvēlē kļūdīsies, tad vēlamā rezultāta nebūs.

Jaunā satura ieviešana aicina skolotāju nepalikt tikai šauri sava mācību priekšmeta ietvarā, bet lūkoties uz iespējām sadarboties ar savas mācību jomas kolēģiem un arī citu mācību jomu skolotājiem, lai visi kopā sasniegtu standartos noteiktos mērķus. Tas ievērojami atšķiras no četrdesmit gadus tālas pagātnes.

Pagājušā gadsimta 80. gados bija vienota programma katrā mācību priekšmetā, uzrakstītas metodikas, kā mācīt konkrētos tematus, viena mācību grāmata, visiem bija jāmāca vienādi, neņemot vērā, ka skolēni klasē var būt dažādi un katram no viņiem ir nepieciešama individuāla pieeja. Ja kāds skolotājs nestrādāja pēc šīs vienotās programmas, pat neskatoties uz to, ka skolēnu zināšanas bija labas, saņēma pārmetumus no dažādiem pārbaudītājiem. Ja ķīmijas skolotājam jautāja: "Ko jūs mācāt?", atbilde bija – ķīmiju. Tagad es uz šo jautājumu gribētu dzirdēt atbildi: es palīdzu skolēniem iemācīties, kā mācīties ķīmiju un saprast, kāpēc ķīmija jāmācās. Tas, protams, attiecas uz jebkura mācību priekšmeta skolotāju. Cilvēki taču ir dažādi. Ir tādi, kuriem ļoti patīk stingri rāmji, darīt to un tā, no tikiem līdz tikiem, atliek tikai izpildīt, un viņi labi izdara savu darbu. Droši vien būs tādi skolotāji, kuriem labāk patiktu, ja nebūtu tik daudz brīvības. Cits atkal šādos nosacījumos jūtas iesprostots. Projektā ir izstrādāti mācību priekšmetu programmu paraugi, kurus varēs izmantot tie skolotāji, kuri ērtāk jūtas, ja viņiem ir pateikts, ko un kā mācīt. Taču tiem skolotājiem, kuriem ir vēlme mācīt citādi, ir iespēja šos paraugus pārveidot, pielāgot savu skolēnu vajadzībam vai pat pilnībā veidot savas mācību priekšmetu programmas, izvēloties citus ceļus, kā aizvest skolēnus līdz tai kalna virsotnei, tikai nedrīkst aizmirst, ka, pārveidojot programmu paraugus vai veidojot jaunas mācību priekšmetu programmas, tās ir jāsaskaņo ar citu mācību priekšmetu skolotājiem.

Tās ir lielākās pārmaiņas, skatoties teju 40 gadu tālā pagātnē.

Daudzreiz dzirdam sakām – mūsdienu skolēni ir citādi, bērni ir citādi. Vai bērni ir ievērojami mainījušies, vai arī laiks un sabiedrība prasa citu attieksmi, pieeju, jo ir citas vajadzības?

Bērns ir bērns. Viņš aug, piedzīvo dažādas attīstības stadijas, tā ir bijis un būs. Mainās vide, kurā bērns attīstās. Mūsdienu bērns atnāk uz skolu ar pilnīgi citām priekšzināšanām un prasmēm nekā pirms gadiem divdesmit trīsdesmit. Atceros sevi pirmajā klasē. Kad 1961. gadā vecāki nopirka televizoru, skatījos un klausījos, kā diktore Gerda Riekstiņa katru vakaru teica “Labvakar!”, un es viņai pieklājīgi atbildēju ar to pašu. Tāda bija 60. gadu bērnu uztvere, kas ir pilnīgi nesalīdzināma ar mūsdienu bērnu saprašanu un pieredzi.

Agrāk bērni skolā ieradās apmēram ar vienādām priekšzināšanām, bet tagad tās pirmajā klasē ļoti atšķiras – atkarībā no vietas, kur skola atrodas, no vecākiem. Kādiem ir laba saprašana par dabu, citiem par tehniku, vēl citiem par modi. Agrāk veikalos bija trīs iepakojuma materiāli: stikls (pudeles), metāls (skārdenes) un brūns ietinamais papīrs no viena ruļļa. Kādreiz bērni redzēja, ka preci uzliek uz svariem, tur kaut kas parādās, tā ir masa. Mūsdienu bērns to neredz, tagad veikalā skatās uz cenu, nevis uz produkta masu.

Tāpēc arī, domājot par jauno saturu, jāsaprot, ka ir lietas, kas bērnam jau ir pilnīgi skaidras, atnākot uz pirmo klasi, un kas kādreiz tā nebija, savukārt daudz kas mums, pieaugušajiem, pašsaprotamais bērniem tāds nav. Mūsu tautas tradīcijās, folklorā ir daudz vārdu, kas tagad bērniem neko neizsaka. Ar burtu “ņ” no priekšmetiem latviešu valodā ir tikai ņieburs. Mācoties burtus, citu piemēru nav, bet, ja bērns nedejo tautiskās dejas, viņš nezina, kas ir ņieburs. Un tādu vārdu ir visai daudz, tas jāpatur prātā un jāskaidro.

Kas ir tas nemainīgais, vērtīgais, ko redzat izglītībā, kas saglabājas cauri laikiem un pārmaiņām?

Nemainīgais joprojām ir skolēns un skolotājs, un kādu laiku joprojām tā būs.

Lai gan skola visbiežāk ir ēka, telpa, kurā notiek mācību process, taču skola var arī nebūt telpa, jo mācību process var notikt visur. Kādreiz bija pierasts, ka skolotājs stāv klases priekšā, bērni sēž solu rindās. Tas ir mainījies jau gadus divdesmit. Nodarbības var notikt mežā, pļavā, pie upes, muzejā, rūpnīcā, teātrī – atbilstoši sasniedzamajam rezultātam. Pirms gadsimta ceturkšņa ar pašreizējo pilnveidotā mācību satura ieviešanas vadītāju Zani Oliņu sākām ieviest Latvijā vides izglītību, Bērnu Vides skola izdeva jauko mācību materiālu “Vedīsim skolu laukā”.

Skola – skola varbūt ir drīzāk kopiena, kurā ir skolēni un skolotāji un kāds no vadības. Klase ir liela ģimene ar audzinātāju – mammu vai tēti – priekšā. Taču jau 90. gados vidusskolā bija profilkursi, un atceros, kā no trim paralēlklasēm skolēni izvēlējās vienu profilkursu un nāca kopā mācīties. Tas, ka obligāti visos mācību priekšmetos bērniem ir jāsēž kopā, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Bet kaut kādu dalījumu pa klasēm vajag, lai skolēniem būtu sava piederības apziņa.

Arī stundu saraksts vairs nav strikts. Manā skolā darbojāmies starptautiskā vides izglītības projektā “Baltijas jūras projekts”, un jau tad variējām ar stundu sarakstu. Braucām uz jūru, visu dienu bija stundas bioloģijā un ķīmijā, pēc tam nākamajā nedēļā stundas ieguva to mācību priekšmetu skolotāji, kam tās bijām “atņēmuši”. Tāpat dodoties mācību ekskursijā, piemēram, uz rūpnīcu, ir brīvi jāvariē ar stundām – no kāda mācību priekšmeta jāaizņemas un pēc tam jāatdod. Domāju, ka nebijām vienīgais izņēmums, tāpēc daļai skolu tas nav jaunums. Visai daudz skolu šādi jau strādā.

Atskatoties uz paveikto un neseno vēsturi, kas ir bijuši svarīgākie robežsstabiņi izglītības attīstībā Latvijā?

Ejot uz priekšu, vienmēr ir jāpaskatās atpakaļ, lai nepieļautu tās kļūdas, kas pieļautas agrāk. Jāizanalizē pagātne, labais jāpaņem līdzi, par ne tik labo jādomā, kā labot, mainīt. Pašlaik tā notiek – labo esam saglabājuši un mēģinājuši labot to, kas nav bijis tik labs. Mācību saturs ir bijis ļoti sadrumstalots, pārklājies, piemēram, vienā mācību priekšmetā ir izvirzītas prasības skolēnam kaut ko zināt, bet skolēns to nemaz nevar jēgpilni apgūt, jo viņam vajag prasmes, priekšzināšanas no cita mācību priekšmeta, ko mācīs tikai pēc diviem gadiem. Tieši šādas situācijas ar jauno saturu esam mēģinājuši novērst. Visai ilgi un grūti gāja, jo bija jāsalīdzina visas mācību jomas horizontāli un vertikāli – tas aizņēma daudz laika. Secībai ir liela nozīme. Vispirms kaut kas jāiemāca matemātikā, pēc tam var mācīties fiziku un ķīmiju. Pēctecība nobruka 90. gadu sākumā, kad atteicās no padomju laika sakārtotās sistēmas, kur mācību priekšmeti precīzi sekoja cits citam. Kad to noārdīja, veidojot jauno saturu, eksperti strādāja individuālās grupās pa mācību priekšmetiem, katrs savu lauciņu kopa atsevišķi. Pēc tam katrā nākamajā mācību satura pilnveides reizē ir mēģināts sakārtot gan pēctecību, gan novērst mācību priekšmetu dublēšanos. Svarīgākie pavērsieni? Pirmais bija mēģinājums ieviest profilkursus vidusskolā. Tās skolas, kas ātri reaģēja, arī mana skola, pēc gada izdarīja nopietnas izmaiņas. Profilkursus izvēlējās tikai 12. klasē, un tos mācījās tie, kas tiešām to gribēja. Šie skolēni bija motivēti, viņiem jau bija mazliet cita domāšana. Tad profilkursus likvidēja, laikam 2000. gadā pārgāja uz četrām izglītības programmām – tās bija vispārizglītojošā, dabaszinātņu, humanitārā un profesionālā, – kas bija nākamais solis tajā virzienā, lai bērni mācītos atbilstoši savām interesēm. Nākamais mēģinājums sakārtot lietas bija jaunie standarti – 2005. gadā pamatskolai, 2006. gadā vidusskolai. Dabaszinātnēs jau ienāca pētnieciskās darbības, IKT, t. i., izglītība centās iet līdzi laikam. Lai pateiktu, vai kaut kas ir bijis labi vai ne tik labi izglītības jomā, vajag laiku – tie ir apmēram 12 gadi, jo rezultātu redzi tad, kad skolēns beidz 12. klasi. Līdzīgi tas ir arī citās valstīs.

Gandarījums ir par to, ka tas, ko VISC ir pakāpeniski darījis, skolās soli pa solim ir īstenojies. Pati esmu līdzdarbojusies arī centralizēto eksāmenu izstrādē, jo mācību priekšmeta speciālisti bija atbildīgi gan par mācību saturu, gan eksāmeniem. Cik grūti pārgājām uz 10 ballēm vērtēšanā! Cik grūti gāja ar formatīvo vērtēšanu – mēģinājām to ieviest jau 90. gadu beigās, saprotot, cik svarīga ir vērtēšana mācību procesa laikā, jo tā palīdz bērnam mācīties. Bijām jau tikuši līdz MK noteikumiem, bet sabiedrības vēlmju dēļ mūs atsvieda atpakaļ, vecāki citādi nesapratīšot vērtējumu. Toreiz neizdevās, tagad darām atkal.

Gandarījums ir par katru nodzīvoto dienu! Tiešām.

Un kāda ir šīs atziņas “ķīmiskā” formula?

Pa dienu jau var visādi iet, bet, kad vakarā apsēžos un padomāju, tad atceros, ka bija taču arī tik daudz laba. Nav tādu dienu, kurā nebūtu bijis nekā laba. Tā īpaši svarīgi domāt, strādājot skolā. Un es nekad nenesu darbu uz mājām.

Kāds jūsu skatījumā ir labs skolotājs?

Savā ziņā skolotājs katru dienu katrā klasē izpilda savu lomu, kas ietver: labs aktieris, psihologs un ļoti zinošs savā konkrētajā zinātnes vai mākslas jomā. Vēl līdzība ar aktieri – aktieris nedrīkst savas problēmas, pat traģēdijas privātajā dzīvē parādīt skatītājiem. Skolotājs skolēniem arī ne.

Labs ir tas skolotājs, kurš atrod pieeju katram bērnam, kuram klasē nav “labo” un “slikto”, kurš nestrādā tikai ar izcilībām vai arī tikai tādēļ, lai pievilktu klāt atpalicējus. Labs ir tas, kurš palīdz bērnam mācīties, nevis māca priekšmetu.

Padomāsim par bērna motivāciju mācīties. Bērns var teikt, ka viņam patīk iet uz skolu. Var patikt satikties ar klasesbiedriem, bet vai patīk mācīties? Padomju laikā ābecē pirmais pantiņš bija Pētera Sila dzejolis: “Šurp, grāmatas, uz skolu, / Es būšu teicamnieks, / Tad māmiņai un tētiņam, / un Dzimtenei būs prieks.” Bērni iet uz skolu, nevis lai mācītos sev, bet sagādāt kādam godu. Taču labs skolotājs palīdz bērnam nonākt līdz apziņai, ka katrs mācās sev. Ja būsi iemācījies sev, tad būsi derīgs arī sabiedrībai. To, starp citu, mācīs sociālajās zinībās. Pati nekad nemācījos atzīmes dēļ. Ja man kaut kas nepatika, tad izpildīju minimumu. Ar atzīmju dēli kaklā pa dzīvi nestaigāsi.

Ko vispār uzskatām par skolotāju? Dzīvu būtni, datoru? Kādu, kas virza procesu, vajag. Var jau kaut ko apgūt pašmācībā, tālmācībā, izmantojot priekšā uzrakstīto, bet arī tad vispirms ir bijis skolotājs, tikai viņš ir aiz kadra. Ja arī dators kādreiz aizstās dzīvo būtni skolotāju, pirms tam skolotājs būs izveidojis programmu. Kāds būs uzrakstījis grāmatu.

Trijotne “skolēns, mācību saturs, skolotājs” ir kā vienādmalu trijstūris. Līdzko vienu virsotni noņem, trijstūra vairs nebūs. Šis trijstūris gan var pašķobīties, pārvērsties par taisnleņķa trijstūri vai vēl kādu citu. Domājot par nule paveikto, varbūt skolēns ir trijstūra garākā mala, skolēnam pašam būs vairāk jāvēlas pašam kaut ko darīt. Saturam vienmēr ir jābūt, skolotājam arī, kurš palīdz bērnam mācīties, un bērnam, kurš mācās.

Jūsu interese ir šahs. Vai tas ir palīdzējis jūsu darbā? Domāšanā?

Spēlēt iemācīja tēvs, kad gāju pirmajā vai otrajā klasē. Viņš neko priekšā nedeva un vienmēr mani apspēlēja, un es dusmojos. Tēva atbilde bija – mācies! Tā kā esmu ļoti spītīga, tad neatlaidos. Protams, tēvs izskaidroja manas kļūdas. Kad mūsu Doles skolu slēdza un es nokļuvu Rīgā, sāku iet Rīgas Pionieru pils šaha pulciņā. Mani treneri bija Alfrēds Akmentiņš, Pēteris Šadurskis un vēlāk jau 3. Bērnu un jaunatnes sporta skolā Vija Rožlapa. Starp citu, mēs pašlaik sarunājamies projekta birojā Aspazijas bulvārī, un šajā apkaimē arī pagāja mans jaunības laiks – tepat netālu gan 2. vidusskola, gan tolaik arī šaha klubs.

Pirms gadiem desmit pavīdēja ideja, ka Latvijā skolās vajadzētu mācīt šahu, ne jau kā obligātu mācību priekšmetu, bet piedāvāt šaha pulciņu. Šo ideju atbalstīju. Katram vajadzētu kaut nedaudz pamēģināt šahu spēlēt. Šahs attīsta domāšanu un pacietību. Pati spēlēju šahu tikai ar klasisko apdomas laiku. Blicot man nepatīk. Man sagādā baudu rakņāties iespējās.

Ar šahu nopietni nodarboties pārtraucu tad, kad sāku studēt. Bija skumji, ka nevarēju to savienot. Vēlāk gan ir bijuši interesanti gadījumi. Kad 72. vidusskolā strādāju par ķīmijas skolotāju, pieķēru bērnus stundas laikā zem galda spēlējam. Saku – labi, pēc stundām izspēlējam partiju, ja jūs divatā mani vinnēsiet, jūs varēsiet stundās spēlēt šahu. Divdesmit minūtēs viņus uzvarēju. Reizēm vidusskolēnu darba un atpūtas nometņu “Lotoss” laikos ar bērniem vakaros esmu uzspēlējusi. Tagad – savu retu reizi mājās.

Kā šahista domāšana palīdz pieņemt lēmumus?

Ir izstrādājies ieradums analizēt, padomāt, vismaz soli uz priekšu, arī atpakaļ. Kā labāk darīt, tā vai citādi, varbūt vispār nedarīt. Starp citu, vēl par šahu un ķīmiju. Ķīmija ir vienīgais mācību priekšmets, kas māca domāt uz priekšu un arī atpakaļ. Lai uzrakstītu reakciju vienādojumus, jāuzraksta, kas tur radīsies, un tad jāatkāpjas atpakaļ un jāpaskatās, kas tad tur bija, jāsaliek koeficienti. Šahā ir līdzīgi – jādomā uz priekšu un jādomā atpakaļ. Un jācenšas paredzēt pretinieka atbildi.

Ar ko Skola2030 mācību satura pārskatīšana ir īpaša? Kas ir tas raksturīgais, tas, kas nebija iepriekš Latvijas izglītības sistēmā?

Šī reforma ir īpaša ar to, ka pirmo reizi neatkarības laikos viss mācību saturs tiek sakārtots no pirmsskolas līdz vidusskolai. Nevienā agrāka satura pārskatīšanā nav īsti strādāts uz visām izglītības pakāpēm vienlaikus. Ir bijis tā: pievēršas vienai, otrai vai trešai. Piemēram, pamatizglītībai un vidējai izglītībai, un tad atcerējās, ka jāmaina kaut kas arī pirmsskolā. Vai arī pirmsskolā paredz jau pirmās, otrās klases līmeni un pēc tam izdomā, ka jāmaina arī kaut kas pamatizglītībā, bet kā tagad to izdarīt?

Arī, ja paskatās uz daudzām citām valstīm, tad īsti tā nekur citur nav bijis, ka pārmaiņas skartu visas izglītības pakāpes uzreiz. Piemēram, Somijā galvenokārt bija tikai pamatizglītības reforma. Un tāpēc, ka mūsu reforma, mūsu projekts skar visas izglītības pakāpes, mums neiet tik ātri, kā gribētos. Taču es uzskatu, ka tieši šādi bija jārīkojas. Tāda pieeja novērš satura sadrumstalotību, fragmentārismu un nodrošina pēctecību. Tā tam būtu jābūt. Kā būs izdevies, to redzēsim pēc laika, un liela nozīme ir arī veiksmīgam ieviešanas procesam nākamajos gados.

Ja runājam par trijstūri “skolēns, mācību saturs, skolotājs”, tad mēs projektā esam izstrādājuši vienu tā malu – mācību saturu. Svarīgi, kas notiks ar pārējām – kā skolēni to pieņems un kā skolotāji viņiem šajā ziņā palīdzēs. Gribu uzsvērt, ka skolotājos esam ieguldījuši ļoti daudz: ir bijuši kursi, semināri, vebināri, esam informējuši ziņu izdevumos, reklāmas kampaņās, mājaslapā, sociālajos tīklos, vairākus gadus strādājuši ar mācību jomu koordinatoriem. Tik daudz nevienas citas satura pārskatīšanas laikā nav darīts, lai tieši sagatavotu cilvēkus. Nav pamata uztraukumam, ka mācību priekšmetu skolotājiem it kā nav kursu. Mācību priekšmetu saturs grandiozi nemainās. Mainās pieeja, kā sasniegt mērķi. Ja runājam par dabaszinātnēm, tad pirmais mēģinājums bija 2005. gadā, tā laika dabaszinātņu, matemātikas skolotājiem jau vajadzētu būt ar šādu pieredzi un tikai doties tālāk. Ja tagad kāds apgalvo, ka nav kaut dzirdējis, pamanījis, tad laikam tajā vietā ir atslēgta elektrība... Vēl, atgriežoties pie skolotājam dotās brīvības, tieši bailēs no tās arī rodas bažas, ka pietrūkst tā un tā. Daudzas esošās mācību grāmatas jau var labi izmantot, tikai ar citu pieeju, nevis burtiski no A līdz Z lasot nodaļu.

Kā jūs raksturotu komandu, kas izstrādāja pilnveidoto saturu?

Mācību satura izstrādes komanda izveidojās, visiem satura izstrādes lietpratējiem piedaloties konkursā, un no apmēram 600 pretendentiem bija iespēja izraudzīties pašus labākos pedagogus un augstskolu docētājus, tātad pašus labākos Latvijas spēkus. Vēlāk darba gaitā komanda nedaudz pamainījās. Jāsaprot, ka nevienā augstskolā nemāca, kā veidot mācību saturu. Komandas cilvēkiem, tāpat kā bērniem, kas ierodas pirmajā klasē, katram bija sava iepriekšējā pieredze, kas reizēm arī traucēja. Teiksim, ja man pašlaik labi sokas mācīt, bērniem pie manis patīk mācīties, kāpēc vispār kaut kas būtu jāmaina? Un strādāt komandā visiem kopā un vienoties – tas nebija vienkārši. Paldies visiem, kas saturu izveidoja līdz galam, par izturību un māku vienoties! Visgrūtāk bija vienoties starp jomām. Savā ziņā paši uz savas ādas izspēlējām modeli, kā sadarbība veidosies skolās. Arī mācību priekšmetu skolotājiem būs jāvienojas – tu mācīsi to, es to, un to mācīsim kopā. Ārējie eksperti vēlāk vērtēja izstrādāto jauno saturu.

Vēl jāpiebilst, ka Skola2030 komanda ir īpaša ar to, ka tajā pārstāvētas dažādas paaudzes – jaunākajam ir mazliet pāri 20, vecākajam – 60+. Un tā ir ļoti īpaša sajūta – strādāt komandā ar tik plašu vecuma amplitūdu. Esam kā sabiedrības modelis, katrs nāk ar savu pienesumu, savas paaudzes un vecuma redzējumu, un kopā varam būt gudrāki, skatīties plašāk. Iesaku visiem pamēģināt.

Kā veidojās mācību saturs? Tātad bija vairākas grupas, kas regulāri sapulcējās un strādāja?

Katrai mācību jomai ir vecākais eksperts, kura pārraudzībā ir mācību satura izstrādātāji mācību priekšmetos – karā priekšmetā mazas grupiņas, pārsvarā pa trim cilvēkiem. Pāvelam Pestovam un Mihailam Basmanovam dabaszinātņu mācību jomā bija piecas grupas, Ansim Nudienam sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā divas grupas, Ritai Kursītei – visas svešvalodas un mazākumtautību valodas, Sanitai Lazdiņa un Arvilam Šalmem latviešu valodas kā dzimtās valodas un kā mācību valodas mazākumtautību valodas skolās – divas, Inesei Bautrei veselības un fizisko aktivitāšu jomā – viena.

Vispirms jomu pārstāvji izstrādāja lielās idejas. No lielajam idejām veidoja jomu standartus (nevis mācību priekšmetu standartus). Visi kopā dažādo mācību priekšmetu pārstāvji no lielajām idejām izstrādāja prasības satura apguvei, un, kad šis darbs bija paveikts, tikai tad sāka izstrādāt mācību priekšmetu programmu paraugus atbilstoši standartam.

Projektā sākotnēji strādāja lielā komanda, kas izveidoja saturu, un kad pirmais melnraksts 2017. gadā bija gatavs, lielākā daļa cilvēku aizgāja strādāt pie sadarbības partneriem – LU, Daugavpils Universitāti un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju – veidot mācību līdzekļus un piedalīties programmu pilnveidē.

Vēl par gandarījumu. Savā laikā, kad strādāju ISEC, mums izdevās kopīgi nolemt par vienotu terminoloģiju. Apzīmējumi vienam un tam pašam fizikālajam lielumam fizikā un ķīmijā bija dažādi. Arī tagad projektā svarīga bija spēja vienoties, atkāpties no traucējošās iepriekšējās pieredzes, lai mācību saturā būtu domāts par bērnu, vienlaikus nepazaudējot zinātni. Agrāk bieži ir bijis tā, ka priekšplānā ir zinātne, lai tad nu bērns mācās, kā spēj.

Kas bija lielākās grūtības tik vērienīgā projektā?

Projekts bija labi izplānots gan laika grafika, gan darbību ziņā. Taču katram projektam ir savi riski. Mums tas ir tāds, ka projekta darbs ir atkarīgs no grozījumiem Latvijas normatīvajos aktos, ko nevaram iepriekš paredzēt. Pamatizglītības standarta apstiprināšana Ministru kabinetā ieilga vairāk nekā pusgadu. Vidējā izglītībā standartu bija paredzēts apstiprināt 2018. gadā, bet apstiprināja 2019. gadā. Bijām neziņā, vai tiks mainīta standarta struktūra, un tas atkal lika gaidīt. Vai atteiksies no mācību priekšmetu standartiem, vai tomēr ne. Mēs dabūjām pārstrādāt visas jau izstrādātas programmas – pirmsskolai un pamatizglītībai, arī vidusskolai, jo sākotnēji bijām paredzējuši, ka sešgadnieks ies skolā. Arī mācību līdzekļi, kas bija uzsākti gatavot, bija jāpārstrādā atbilstoši sasniedzamajiem rezultātiem programmā. Standarts, programma, mācību līdzekļi – tā ir ķēdīte, līdzko vienu tās posmu maina, tas ietekmē pārējos saskaitāmos. Projektā katram darbam, katram solim ieplāno līdzekļus..

Par šo projektu ir ļoti liela sabiedrības interese. Tas ir labi, bet katrs arī grib savu jomu uzskatīt par svarīgāko, uzstāj, ka obligāti vajag to, ko viņš iecerējis, piemirstot, ka svarīgākais ir bērns un galva bērnam ir tikai viena. Par mācību saturu visās izglītības pakāpēs bija plaša sabiedriskā apspriešana. Izvērtēt, ko no ieteikumiem paturēt, ko neņemt vērā, arī nebija viegli. Simtiem ieteikumu ņēmām vērā, taču nebija vienkārši ieturēt tādu līniju, ka nevar visu laiku kaut ko mainīt, ka mācību saturs bērnam ir domāts vienots, lai viņš izaugtu par sabiedrībai un pats sev derīgu pilsoni, laimīgu cilvēku.

Šī satura pilnveide noteikti nebūs pēdējā. Vai jums ir redzējums, kas būs nākotnē, kurp ejam?

To pat zvaigžņu pētnieki nepateiks. Pasaule tik strauji mainās. Vai pirms gada kāds paredzēja kovidu un visu ar to saistīto? Protams, tehnoloģijas attīstās, tās ienāks aizvien vairāk, būs jāiemācās ar tām sadzīvot, izmantot, varbūt no kādām būs jāatsakās. Tas, kas nekad nemainīsies, – jo vairāk cilvēks zinās, jo ilgāk un labāk dzīvos.

Vai izglītības sistēmā esam gana elastīgi, lai nav uzreiz jāmaina standarti, ja gribam dzīvot līdzi pārmaiņām sabiedrībā?

Manuprāt, apstiprinātie standarti ir gana vispārīgi, tāpēc tie nebūs uzreiz jāgroza, ja zinātnieki atklās ko jaunu. Lielās idejas cilvēkam noderēs, gan dzīvojot tehnoloģiju pasaulē, gan nokļūstot uz vientuļas salas. Tāpēc nevar definēt, ka noteikti jāiemācās tāds vai tāds likums. Jā, mainīsies mācību līdzekļi kā atbalsts. Bet visiem jaunajiem zinātniskajiem sasniegumiem nav uzreiz jāienāk skolā. Vispirms jāsaprot, vai tiem vispār jāienāk skolā. Savulaik DDT atklājējs Pauls Millers dabūja Nobela prēmiju, tagad pasaule joprojām cīnās ar pēdējām DDT paliekām. Tas, kas skolotājam arī turpmāk būs jādara, – jāmāca bērnus izvērtēt. Jāiemāca mācīties, turklāt mācīties visu mūžu. Tas ir galvenais.

Tūlīt skolās sāks īstenot jauno saturu, stāsies spēkā jaunie standarti. Ko jūs novēlētu skolām un skolotājiem?

Direktoriem – atbalstīt savus skolotājus un skolēnus, nevis kontrolēt. Skolotājiem – nebaidīties no pārmaiņām. Tiem, kas jau ir sākuši strādāt pa jaunam, novēlu turpināt. Tiem, kas tikai tagad kaut ko iesāk mainīt savā ierastajā darbā, – saprast, ka nekas nenotiek tūlīt un ka krasi mainīt arī nevajag, viss ir darāms pamazām. Būt pārliecinā-tam par sevi. Lai visiem kopā izdodas!

Un jūsu privātās ieceres?

Strādāt dārzā, jo ar ceļošanu pašlaik jāpagaida! Un varbūt uzrakstīt mācību grāmatas ķīmijā.

Mg. chem. Velga Kakse

Pēc izglītības ķīmiķe. Strādājusi Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Radiācijas ķīmijas laboratorijā, par ķīmijas skolotāju Rīgas 72. vidusskolā un Rīgas 58. vidusskolā (Iļģuciema vidusskolā).

1995. gadā sākusi darbu toreizējā ISEC (Izglītības satura un eksaminācijas centrā, pašreizējā Valsts izglītības satura centrā – VISC).

Piedzīvojusi vismaz trīs mācību satura pārskatīšanas. ESF projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” (Skola2030) vadītāja līdz 2020. gada 31. jūlijam.

Intereses: ķīmija, šahs un vides izglītība.

Dzīves moto: “Arī no visšaurākās bezizejas vienmēr var atrast izeju. Vajag tikai prast meklēt.”