Kādas būtiskākās pārmaiņas jau notikušas un būs jūsu skolā? Kā mācīšana pēc jaunajiem izglītības standartiem atspoguļojas mācību darba organizācijā, skolotāju sadarbībā, stundu plānā, attieksmē pret bērniem un mācīšanos?

Mēs jau krietnu laiku ejam pārmaiņu ceļu. Kopš 2009. gada esam valsts ģimnāzija, mums jānodrošina arī metodiskā centra funkcija, kā to paredz MK noteikumi, palīdzot vietējam reģionam. Nevaram aptvert visu tālākizglītības lauku, bet varam atbalstīt, pirmkārt, savus skolotājus kā mācīšanās procesa vadītājus, otrkārt, pieredzes apmaiņā iesaistām gan mūsu skolas pedagogus, gan pieaicinām kolēģus no mūsu pilsētas un tuvējās apkārtnes skolām. Visa pamatā ir tas, kā paši cits no cita mācāmies, vērojam stundas, sadarbojamies, visdažādākajās auditorijās mācāmies runāt par savu pedagoģisko pieredzi. Ļoti svarīgi izglītības iestādē radīt drošu un atbalstošu vidi arī skolotājam, lai viņš no mācību priekšmeta profesionāļa, kurš veiksmīgi komunicē ar saviem skolēniem, viņu vecākiem, izaug par prasmīgu lektoru, kurš savu pieredzes stāstu pārliecinoši prezentē, piemēram, kā tālākizglītības kursu vadītājs.

Veicinām skolotāju sadarbību un kopīgu plānošanu katras klases ietvarā, kas ir ļoti svarīgi. Projekta ideju aprobācija vienā pamatskolas klasē un vienā vidusskolas klasē 3 gadu laikā parādīja, cik sarežģīts, bet ļoti vajadzīgs ir klases mācību priekšmetu skolotāju sadarbības process, piemēram, vienojoties, kuras prasmes un kādā līmenī katrs skolotājs mācīs, apgūstot pētniecības pamatus vai darba rezultāta prezentēšanu, izmantot snieguma līmeņu aprakstu (SLA) kā inovatīvu, radošu un aktuālu formatīvās vērtēšanas rīku – sākotnēji tas piemērots it kā pavisam ikdienišķās situācijās, piemēram, skolēnam izvērtējot savu gatavību mācību stundai, taču pakāpeniski viņš mācās šo rīku izmantot arī citos kontekstos, kā izvērtējot savu gatavību pārbaudes darbam, ieguldītā darba kvalitāti grupas projektā u. tml.

Skolotāji pārliecinājušies, cik būtiski mācību procesā ir definēt precīzu sasniedzamo rezultātu (SR) un mācīt to darīt arī skolēniem. Esam pievērsuši daudz uzmanības pašvadītās mācīšanās un sociāli emocionālās mācīšanās (SEM) aspektam. Te būtiska bijusi klases mācību priekšmetu skolotāju un klases audzinātāja sadarbība, tās apzināta plānošana. Jauna dimensija ir tieši skolotāja prasme sadarboties ar saviem audzēkņiem, lai arī viņi uzņemtos atbildību par savu mācīšanos un būtu līdzvērtīgi mācību procesa dalībnieki.

Skolas ikdienas darbu plānojam tā, lai paredzētu laiku kopīgai skolotāju sadarbībai un darbu plānošanai. Ja ir vairāk nekā 50 skolotāju, tas ir ļoti komplicēti. Jau otro mācību gadu esam raduši iespēju savas sadarbības vajadzības salāgot ar stundu sarakstu. Otrdienu rītos mēs praktizējam daudzveidīgas t. s. informatīvās sanāksmes, kurās reizēm piedalās visi skolotāji, lai runātu par kādiem aktuāliem skolas dzīves jautājumiem, reizēm tiekamies metodiskajās komisijās vai kādās citās darba grupās. Piemēram, pagājušajā mācību gadā vairākas otrdienu tikšanās reizes izmantojām, lai izzinātu jauno mācību saturu, modelējām izvēļu grozus, demokrātiski veidojot savas skolas piedāvājumu jaunajām 10. klasēm. Izspriedām, kādus uzlabojumus vajadzētu skolas Vērtēšanas nolikumā, Uzņemšanas noteikumos, pārskatījām savas skolas vīziju u. tml. Ikkatrs kolēģis var piedalīties skolas attīstības plānošanā, būt līdzatbildīgs skolas darbam nozīmīgu lēmumu pieņemšanā.

Reizi mēnesī – ceturtdienās – tiekamies nodarbību ciklā “Kolēģi mācās no kolēģiem”. Tā saturiskais piedāvājums balstās kolēģu vēlmēs profesionāli pilnveidoties, vispirms izmantojot vietējos resursus. Tālākizglītības vajadzības tiek izteiktas jau iepriekšējā mācību gada noslēgumā, ikvienam skolotājam pašvērtējot savu darbu dažādos aspektos, apzinoties savas stiprās un vājās puses. Ja kādā darba jomā pietrūkst zināšanu, jāpilnveido, jāatsvaidzina prasmes vai vienkārši svarīgi saprast, ko un kā dara citi kolēģi, tad šo vajadzību realizēšanai veiksmīgi izmantojam kopīgās mācīšanās, sadarbības laiku. Tā kā kolēģi savas vēlmes dara zināmas laikus (pašvērtējums top maija 3. nedēļā), tad līdz septembrim mums ir pietiekami daudz laika, lai modelētu jaunā mācību gada piedāvājumus konkrētos datumos, protams, pieļaujot arī korekcijas, kas ir dabiskas plānošanas procesā. Piemēram, pagājušā mācību gada 2. semestrī tika piedāvātas šādas nodarbības: “Kolēģi mācās no kolēģiem: SLA veidošana”, “Kolēģi mācās no kolēģiem: kā efektīvi organizēt darbu grupā”, “Kolēģi mācās no kolēģiem: sasniedzamais rezultāts stundā”, “Kolēģi mācās no kolēģiem: caurviju prasmes”, “Kolēģi mācās no kolēģiem: mana labā IT prakse ikdienas mācību darbā” u. c. Vienā reizē var notikt arī vairākas paralēlas nodarbības. Tā visbiežāk tiek praktizēts ar IT nodarbību piedāvājumu. Piemēram, paralēli notiek divas nodarbības – vienā tiek runāts par to, kā strādāt ar Classflow, bet otrā – kā izmantot kādu Office 365 rīku.  Jebkurā gadījumā kolēģi jau divas nedēļas pirms nodarbības var iepazīties ar tās anotāciju, pieteikties. Informācijas apmaiņai par šiem jautājumiem veiksmīgi izmantojam e–klases jaunumu logus un skolas mājaslapas www.lvg.lv kalendāru. Kuri kolēģi kļūst par nodarbību vadītājiem? Viens no pašvērtējuma jautājumiem, kā jau minēju, saistīts ar stipro pušu norādīšanu. Pašvērtējumā iekļauts arī jautājums – vai esi ar mieru būt skolotājs saviem kolēģiem? Un tad skolas administrācijai jau ir potenciālo nodarbību vadītāju saraksts, ar kuru strādāt.

Iespējams, varētu rasties jautājums, vai var uzticēties pašvērtējumam. Mūsu skolas nostāja – var! Pašvērtējumu kā komunikācijas formu ar pedagogiem praktizējam jau daudzus gadus. Saziņas veidi, protams, mainās, bet ideja paliek. Skolotājs jāvirza uz to, ka viņš pats – pašvadīti – var nonākt pie secinājuma, cik labi viņam izdodas kāds darbs. Un, ja cilvēks nesaņem nosodījumu, bet izpratni par savām vajadzībām un atbalstu, tad pašvērtējuma nozīmīgums pieaug. Esam uzveidojuši arī tādas pašvērtējuma lapas, kā izdodas veikt korektus ierakstus e-klasē, ievērot Vērtēšanas nolikuma prasības u. c., un tie ir bijuši tādi mazi soļi ceļā uz darba pašvērtējumu mācību gada noslēgumā.

Atgriežoties pie jautājuma par kopīgajām sanāksmēm, sadarbību, vēlos atzīmēt, ka plānošana ir ļoti nozīmīgs posms, lai būtu kvalitatīvs rezultāts – tā prasa daudz laika, bet tas atmaksājas.

Jaunie mācību priekšmeti, tāpat jomas, prasa iedziļināšanos – kā skolēnam, tā skolotājam, kurš vada mācību procesu. Tas īpaši aktuāli kultūras un pašizpausmes mākslas mācību jomas priekšmetos, jo stundu skaits ir samērā neliels. Veidojot jauno stundu sarakstu, darām tā, kā nezinām (šī frāze mūsu leksikā ieviesusies Skola2030 aprobācijas komandu mācību laikā). Mums ir ideja izmantot ieviest moduļu apmācības elementus – nosauksim to tā – tieši šīs mācību jomas mācību priekšmetos. To ļauj labi izdarīt paraugprogrammās atrodamie ieteikumi starppriekšmetu saiknei. Tā, piemēram, teātra mākslai starppriekšmetu saikne ir norādīta ar sociālajām zinībām, literatūru, svešvalodu, līdz ar to mēs varam nodrošināt, ka no nedēļas uz nedēļu varam veidot moduļu apmācību: kādu nedēļu viena mācību diena teātra mākslā, citu nedēļu – sociālajās zinībās vai literatūrā, vai angļu valodā. Tā arī iestrādājam regularitāti, lai katru nedēļu nebūtu jāpārveido stundu saraksts. Tas ir būtiski no mācību darba organizācijas viedokļa. Par to, kā veicas, varēsim runāt, kad šo apmācības formu izmēģināsim praksē un sapratīsim, kā skolotājiem izdodas sadarbība, plānojot vienas nedēļas nodarbības, kā to uzņems skolēni u. tml.

Jaunais standarts ļauj variēt stundu skaitu. Pamatskolā īpaši neizmantosim iespēju samazināt vai palielināt stundu skaitu mācību priekšmetos līdz pat 25 %, vidusskolā gan noderēs 15 % iespēja, veidojot mācību plānu 10.–11. klasēs neatkarīgi no tā, kādu iespējamo mācību priekšmetu kursu komplektu skolēns izvēlēsies padziļinātai apmācībai 12. klasē augstākā līmeņa kursiem. Šis plāns 10.–11. klasē ir izveidots tāds, ka ļauj 12. klasē izvēlēties jebkuru šo kursu komplektu. Piedāvāsim skolēniem 12. klasē izvēlēties sev interesējošos padziļinātos kursus, kas noderēs turpmākajām studijām, vienlaikus nodrošinot jebkurai ievirzei 10.–11. klasē diezgan līdzīgu mācību plānu, nelielas atšķirības ir vien kultūras un mākslas priekšmetu izvēlē un datorikas un tehnoloģiju mācību priekšmetu izvēlē. Iestājoties 10. klasē un aizpildot iesnieguma formu, esam pajautājuši skolēniem pat divas izvēles – lai pasaka pirmo un otro. Esam gatavi izdarīt korekcijas, respektējot skolēnu vajadzības – saistītas ar studiju virzienu izvēli. Mācību plāns, ko piedāvājam 10.–11. klasē (nosacīti to var dēvēt par humanitāru vai eksaktu), īpaši neatšķiras. Tātad, ja kādam mācību priekšmetam optimālajā līmenī samazinām stundu apjomu par 15 %, tad padziļinātajā kursā to atdodam atpakaļ.

Šo lielo darbu darījām visu iepriekšējo mācību gadu. Iesaistījām kolēģus, kopīgi lasījām MK noteikumus, modelējām, kā tolaik saucām, izvēļu grozus, un tas bija labs pamats, lai vispār saprastu, kāda ir mūsu skolotāju kapacitāte, kurus mācību priekšmetus varam nodrošināt augstākajā līmenī, kā arī, lai kolēģi saprastu, kā veidojas mācību plāns. Kad tas bija izdarīts, varējām runāt ar vecākiem un skolēniem, prezentējām piedāvājumu. Esam secinājuši, ka mūsu spēkos ir piedāvāt mācību priekšmetus visos līmeņos, neizslēdzot arī iespēju atsevišķās disciplīnās piesaistīt viespasniedzējus.

Visa skola nestrādās uzreiz pēc jaunā standarta – pārmaiņas sāksies ar 1., 4., 7., un 10. klasi. Kā jūsu skola nodrošinās šo darbošanos “divos režīmos”?

Uz šo jautājumu mēģinājām rast atbildi satura aprobācijas laikā. Mēs ievērojām Skola2030 ieteikumus un rūpīgi izvēlējāmies divas septiņu skolotāju komandas, kas strādāja attiecīgi vienā 7. un vienā 10. klasē. Mācoties t. s. projekta “mājas grupā”, gan caurviju grupā, varējām gana pilnasinīgi izmēģināt, kā tas ir – strādāt vienā klašu grupā, skolotājiem veidot sadarbību, kopējo stāstu vienā klasē. Lielākais izaicinājums, protams, bija tas, kā piesaistīt klāt pārējo skolu, t. i., kā panākt mācīšanās pieejas maiņu arī tajās klasēs, kuras nebija iesaistītas aprobācijā. Tas ir gana sarežģīti, jo iesaistīti aptuveni 50 skolotāji ar dažādiem uzskatiem, dzīves un darba pieredzi, un visiem jāiemācās skatīties vienā virzienā – paturēt prātā skolas darba prioritātes, ievērot vienotas prasības, izmantot vienotu terminoloģiju un būt gataviem iemācīties ko jaunu, piemēram, veidot snieguma līmeņu aprakstu. Mēs tik daudz nepievērsāmies mācību saturam, bet vairāk domājām par prasmēm un pieeju, mūsu gadījumā - par pašvadītās mācīšanās caurviju.

Runājot par prasmēm, vēlos atzīmēt, ka pagājušā mācību gada sākumā dažādos mācību priekšmetos mērķtiecīgi veicām skolēnu pašvadītās mācīšanās prasmju diagnostiku, t. i., pētījām, cik attīstīta ir skolēnu prasme lasīt, klausīties, analizēt, mēģināt, plānot, īstenot. Izveidojām kopīgas google izklājlapas katrai klasei un veicām procesa rezultātu SVID analīzi, nofiksējot veiktajā diagnostikā pa priekšmetiem katras klases stiprās un vājās puses, iespējas un draudus, iesaistot rezultātu apkopošanas procesā ne tikai mācību priekšmetu skolotājus, bet arī klašu audzinātājus – tas bija viens no Skola2030 ieteikumiem. Un attaisnojās, jo audzinātājs lielā mērā virza mācību un audzināšanas procesu, viņš var klases stundās ar skolēniem pārspriest, kā viņi mācās, kas mācīšanos sekmē, kas traucē, kā to pārvarēt. Tas viss veido kopējo ainu, kā skolēni katrā klasē mācās katru mācību priekšmetu – kādas ir klases stiprās puses un prasmes, kas būtu jāattīsta. Skaidrs, ka skolēns nemācās tikai kādu konkrētu mācību priekšmetu. Veidojās viņa personība, pieredze un mācīšanās prasmes, tāpēc diagnostika un mācību priekšmetu skolotāju secinājumi bija ierosinājums profesionālām sarunām par atbalstu skolēniem mācīšanās procesā kopumā. Piemēram, pēc diagnostikas rezultātiem vidusskolas klases audzinātāja pieņēma šādu lēmumu: “Turpināsim pilnveidot skolēnu prasmi patstāvīgi un pastāvīgi plānot savu mācību darbu, pašiem izvirzot savus mērķus un meklēt stratēģijas to sasniegšanai. Otrs būtisks aspekts, kuram vēlamies fokusēties 2020./21. m.g., ir skolēnu motivācija mācīties savai izaugsmei, ne atzīmei.” Ko tas nozīmē praksē? Vienošanos, piemēram, kā visi vienas klases skolotāji rīkojas, kad skolēni kavē mācību stundu sākumu; lai skolēni mazāk koncentrētos uz pārbaudes darbu vērtējumu uzlabošanu, notika darbs pie vienota SLA izstrādes, kura mērķis – rosināt skolēnam pārliecināties par gatavību pārbaudes darbam u. tml. Skolotāji sadarbojoties strādā, lai attīstītu katrai klasei īpaši vajadzīgās prasmes.

Ja ir interese par šo procesu, tad sk. saiti uz ppt par diagnostiku un pašvadīto mācīšanos: https://www.lvg.lv/ section/aktualittes/210/ Precīzāk šeit: https://www.lvg.lv/upload/Dokumenti/2020/PASVADITA%20MACISANAS%20diagnostika%20un%20soli%20pec%20tas%202019%2020.m.g..pdf

Ja domājām par “diviem ātrumiem jeb režīmiem”, tad tīri no praktiskā viedokļa esam aktualizējuši 7. klases un 10. klases mācību plānu, jo pārmaiņas mūsu skolā (tajā mācās skolēni no 7. līdz 12. klasei) skar tieši šīs klašu grupas. Taču pārmaiņas jau notiek visā skolā kopumā, 7. un 10. klases nav atrautas no pārējās skolas. Šis ir pārejas posms, jo mācību satura un mācīšanās pieejas izmaiņas šogad tiek aizsāktas 1., 4., 7. un 10. klasē. Skolēni, kuri pašlaik mācīsies 7. klasē, jauno pieeju mācībās sāk apgūt no 7. klases. Arī skolotājiem tas ir radošs izaicinājums – kā visu nedalīt vecajā un jaunajā, bet meklēt risinājumus, lai šo plaisu mazinātu, kaut vai prasmju apguvē. Tas, ar ko sākt – parādīt bērniem, ka daudz ko viņi var izmantot visos mācību priekšmetos. Proti, to, ko māca viens skolotājs, bieži vien var izmantot daudzos citos mācību priekšmetos. Tas vairo savstarpēju uzticēšanos arī starp kolēģiem – piemēram, vienam ir atbilstošs satura konteksts viņa mācību priekšmetā, viņš var vairāk pievērsties konkrētu prasmju mācīšanai, pārējie kolēģi to zina un pēc tam var izmantot un pārbaudīt savā praksē. Tātad divi režīmi ir izaicinājums, bet pārmaiņas skar un aizvien vairāk skars visus.

Kā vēstāt par pārmaiņām bērniem un vecākiem?

Pandēmija nedaudz izjauca mūsu ieceres inovatīviem sadarbības veidiem ar vecākiem, un mēs gājām tradicionālo ceļu – vecākus informējot, kā arī sagatavojot izglītojošu materiālu skolas mājaslapā. Katru mēnesi rīkojam arī vecāku dienu, kad vecāki, iepriekš piesakoties, ierodas aprunāties ar skolotājiem par jautājumiem, kas viņus interesē saistībā ar saviem bērniem. Gribējām šo tikšanās veidu pamainīt, dodot iespēju pavērot, kā notiek mācīšanās, piedzīvot nodarbības un uz brīdi kļūt par skolēniem, kas mācās, izmantojot daudziem vecākiem svešās mācīšanās pieejas. Jo, kad viņi mācījās skolā, bija citādi. To vecākiem paguvām sarīkot februārī. Jāatzīst, ka vecāki vairāk atsaucas klasiskajām sadarbības formām, vecāku sapulcēm, atsevišķām sarunām ar skolotāju. Labi saprotu, ka vecākiem pēc darba dienas doties uz skolu, lai vēl aktīvi darbotos, iedziļināties neierastos procesos, nav vienkārši. Tomēr liela daļa labprāt seko līdzi.

Kā jūs raksturotu labu skolu?

Laba skola saistās ar organizācijas kultūru. Mēs to traktētu šādi – panākt, lai visi skolotāji kopā un atsevišķās grupās kopīgi izvirza mērķus savam darbam un plāno, kā tos sasniegt, sadarbojas komandā kopā ar kolēģiem. Citiem vārdiem, jāatver klases durvis, lai mācītos cits no cita. Esam mācījušies par to, kā izvirzīt skolā konkrētu mērķi skolēnu mācību uzlabošanai mācību gadam, meklējot atbildi uz jautājumu: “Kādu rezultātu vai uzlabojumus skolēniem sagaidām?”. Kad tas ir skaidrs, tad izvēlamies un izmantojam atbilstošas metodes, pieejas, lai to sasniegtu. Labai skolai jāmāk arī uzkrāt pieredzi, kā iesaistīt skolēnus mērķa sasniegšanā, kā skolēniem sekot līdzi un būt ieinteresētiem savā izaugsmē.

Esam daudz domājuši un profesionālās sarunās skāruši SEM (jeb sociāli emocionālās mācīšanās) aspektus. Mūsdienu izglītībā arvien vairāk tiek akcentēts, ka skolēna mācīšanās darbību kvalitāti ietekmē tas, kā skolēns jūtas (arī skolotājs, protams). Svarīgs labizjūtas faktors ir skolas fiziskā vide. Mēs lepojamies, ka 2018. gadā saņēmām Latvijas Arhitektūras Lielo gada balvu un simbolisko zelta ananāsu par skolas renovāciju. Līdz ar mācību satura pilnveidošanu esam veikuši kvalitatīvus mācību vides uzlabojumus. Mācību process tiek organizēts ne tikai klasēs, bet iznests visā skolas ēkā – arī gaiteņos un iekšpagalmos. Skolēni var maksimāli ātri pārkārtoties, lai veidotu citādu mācību vidi darbam grupās arī skolas gaiteņos. Šim mērķim iegādāti pārvietojamie akustiskie paneļi, kas kalpo gan informācijas izvietošanai, gan skaņas izolācijai. Šāda vide māca skolēniem sadarbības prasmes un toleranci, bet akustiskie paneļi slāpē troksni klasēs un skolas gaiteņos grupu nodarbību laikā. Katrā klasē ir vairāki regulējami stāvgaldi, kurus uz ritenīšiem var pārvietot arī gaiteņos. Savukārt dīvāni gaiteņos veidoti ar izliekumiem, kas atvieglo komunikāciju skolēniem sarunu un diskusiju laikā.

Vai vecāki ar formatīvo vērtēšanu ir apraduši?

Pilnveidotajā mācību satura un pieejas īstenošanā mēs aizvien lielāku akcentu liekam uz formatīvo vērtēšanu un vērtēšanu kā mācīšanās procesa sastāvdaļu. Atzīmju skaits nākotnē samazināsies, un tas vēl radīs neizpratni. Paši skolēni krietni ātrāk un labāk uztver pārmaiņas nekā pieaugušie, pat skolotājus ieskaitot. Domāju, ka būtībā izpratne par formatīvās vērtēšanas lomu gan skolotājiem, gan bērniem mūsu skolā ir laba. Lielāku izpratni par formatīvās vērtēšanas nozīmi, par atgriezenisko saiti iedeva attālinātās mācības. Ja klātienē skolotāja rīcībā ir daudz ierastu klasvadības rīku, tad attālinātā procesā ir jāiztiek ar IT starpniecību, un no skolotājiem tas prasīja lielu ieguldījumu.

Sekot līdzi savai izaugsmei – no bērniem tas prasa piepūli, jo tas ir nepārtraukts darbs ar sevi, tomēr, uzņemoties lielāku atbildību par savu mācīšanos, beigās būs arī labāki rezultāti, arī atzīme, kurai tāpat ir sava jēga. Pārmaiņas jāskata kopsakarībās.

Kāda ir direktora loma skolas darba organizēšanā, īpaši pārmaiņu laikā?

Man kā direktoram ir svarīgi saprast dažādas nianses, redzēt, vai mūsu organizācijas kultūru var raksturot ar skolas kā mācīšanās organizācijas modeli. Arī tāpēc bieži braucu līdzi abām projekta komandām uz mācībām, lai gan pats nedarbojos aprobācijas komandās. Man bija vērtīgi pārliecināties, ka tas, kā daudzus gadus jau esam strādājuši, izmēģinājuši dažādus sadarbības veidus, ir veidojis kādu pievienoto vērtību un ka mēs visi vairāk vai mazāk skatāmies vienā virzienā. Nākot kopā, plānojot, esam pastrīdējušies, bet tas ir dabiski. Tāpēc jau ir process, lai, apmainoties viedokļiem, nonāktu pie kopsaucēja. Tas mums ļauj labāk saprasties un beigu beigās kļūt par sadarbības partneriem.

Kādi būtu ieteikumi citiem direktoriem un skolām, ņemot vērā aprobācijas pieredzi?

Vajag darīt! Nebaidīsimies spert mazus, konkrētus soļus. Man ir mīļvārdiņš fokusēties. Arī projektā mācījāmies fokusēties uz konkrēto. Pirmajās komandu plānošanas sanāksmēs runājām par SR konkrētā klasē. Debatējām par svarīgo un mazāk svarīgo, bet, kad sākām konkretizēt SR skolēnam, tad noskaidrojām vienkāršas, paveicamas lietas. Nevajag baidīties fokusēties tikai uz vienu vai divām, vai augstākais trim reāli sasniedzamām lietām. Man patīk, ka mācījāmies formulēt SR skolēnam. Jāvizualizē konkrēts skolēns konkrētā klasē, tas arī atklāj konkrētos soļus. Kā saka Zane Oliņa, Skola2030 mācību satura ieviešanas vadītāja, “mazāk ir vairāk”. Mazāk ir labāk. Neviens jau nepateiks priekšā, bet, sākot darīt vienkāršas lietas, paveras nākamais darba lauks un jauni fokusi. Kad skaidri zina, ko grib sasniegt, tas arī parāda ceļu. Nevajag zaudēt dūšu, arī redzot, ka tas, kas citai skolai ir pašsaprotams, mums vēl ir kosmoss. Katrai skolai ir sava pieredze.