Kritiskās domāšanas pamatā ir prasme uzdot jautājumus, vai ne? 

Par kritisko domāšanu runā jau sen, no deviņdesmito gadu sākuma. Dažādas institūcijas ir mēģinājušas skolām nākt palīgā, lai to ieviestu mācību procesā. Ir bijušas dažādas reformas, tostarp vēsturē, filozofijā, kad notika pāreja no hronoloģiskās pieejas uz problēmrisināšanas pieeju. Mēģinājumi ir bijuši, taču tas ir sarežģīti, turklāt ne tikai no skolotāju puses, kuriem pašiem jāmācās, kā to labāk darīt, bet arī no skolēnu puses – uztvert mācību procesu kā tādu, kurā viņi aktīvi darbojas. Tas prasa piepūli.

Kritiskās domāšanas pamatā ir jautājumi jeb, precīzāk, prasme tos uzdot. Sākotnējā problēma ir tāda, ka skolēni izvairās jautājumus uzdot.

Kritiskā domāšana prasa aktīvu klātesamību un līdzdarbošanos, un kritiskās domāšanas veida attīstīšanā svarīga ir jautājumu uzdošana, saruna. Savā praksē novēroju, ka skolēni izvairās jautāt, pat ja viņus mudina to darīt. Varbūt reizēm stundas beigās kāds kaut ko pajautā, lai precizētu vai noskaidrotu nesaprasto.

Kāpēc skolēni izvairās jautāt?

Grūti pateikt, kāpēc tā. Iespējams, skolēni jūtas nedroši, kautrējas, domā, ka par viņiem smiesies, uzskatīs par tādiem, kas neko nesaprot. Taču neviens jau nesmejas! Un reizēm šis jautājums ir svarīgs arī daudziem citiem klasē.

Manuprāt, saknes varētu būt meklējamas iepriekšējās paaudzēs un sabiedrības kopējās attieksmes iezīmēs – mums nav jautājumu uzdošanas kultūras. Daudzi vecāki un skolotāji, un viņu vecāki, kas viņus audzināja, ir dzīvojuši laikos, kad jautājumus nebija iespējams, pat nedrīkstēja uzdot. Jo mazāk jautā, jo mierīgāka dzīve! Nākamās paaudzes to, iespējams, ir pārmantojušas.

Kā veicināt jautājumu uzdošanas kultūru?

Jautāšanas kultūras veidošanā tikpat svarīga ir skolotāja attieksme pret jautājumu, ko uzdod skolēns, – vai skolotājs to uztver kā vēlmi izzināt, aktīvi piedalīties, vai kā apliecinājumu tam, ka nav pietiekami skaidri izstāstījis, vai pat kā skolēna mēģinājumu provocēt skolotāju, izsist no līdzsvara? Un ko viņš ar šo jautājumu pēcāk dara? Vai arī – ir skolotāji, kas ir priecīgi, ka viņiem neuzdod jautājumus un nav jābaidās, ka nevarēs atbildēt. Arī tas neveicina jautājumu uzdošanas kultūru.

Man kā skolotājai skolēnu jautājumi ir svarīgi, jo pēc tiem es varu saprast gan to, kāda ir skolēnu zināšanu bāze, gan to, vai manis nodotās ziņas ir bijušas pietiekami skaidras un uztvertas.

Kādu laiku bija populāra tāda atgriezeniskās saites iegūšanas metode, kurā skolēnus lūdz uzrakstīt uz lapiņas jautājumus par dzirdēto tematu un atstāt, piemēram, kastītē, izejot no klases – kā izejas biļeti no stundas. Tad skolotājs varētu noskaidrot, kas skolēnus vēl interesē vai kas viņiem ir neskaidrs, un uz nākamo reizi sagatavoties. Taču šajā gadījumā ir risks dabūt formālus jautājumus, lai tikai tiktu ārā no klases, un tie netiek uzdoti, lai kaut ko noskaidrotu vai paustu interesi.

Manuprāt, lai kritisko domāšanu varētu īstenot klasē saskaņā ar tiem soļiem, kā to paredz jaunā pieeja un pilnveidotais saturs, ir jāmēģina atdzīvināt sarunu kā mācīšanās formu, turklāt tā, lai tā nav vienpusēja, bet gan abpusēji aktīva saruna starp skolotāju un skolēniem. Kad skolēnu jautājumi kļūs par normu ikdienas mācību procesā, tad mēs varēsim runāt par jēgpilnu kritiskās domāšanas īstenošanu mācību stundās.

Lai veicinātu sarunas un savstarpēju jautājumu uzdošanu, esmu sākusi praksi – vērtēt atgriezenisko saiti, izmantojot iesaisti diskusijā mācību stundā. Skolēniem ir zināmi jautājumi un sarunas kritēriji, un visiem ir obligāti jāiesaistās ar komentāriem temata apguves kontekstā. Arī filozofijas konsultācijas, kurās skolēni vēlas uzlabot savus vērtējumus, praktizēju mutiski, lai veidotos saruna un lai skolēniem vajadzētu gan uzdot jautājumus, gan formulēt savus argumentus. Klātienē, aci pret aci sarunu rosināt ir vienkāršāk, attālināti – grūtāk, jo skolēni mēdz “slēpties” un pēkšņi daļai nedarbojas mikrofoni. Ja iesaistīšanās sarunā tiek vērtēta, tad gan skolēni sarosās. Ideāli tomēr būtu, ja skolēni jautātu un iesaistītos sarunā bez vērtējuma kā motivatora. Katrā ziņā, saruna ir tas, kas piespiež skolēnu domāt pašam, nevis iesniegt rakstisku kompilāciju no internetā atrastām frāzēm vai dažkārt pārrakstītu manis sacīto. Arī tā mēdz būt.

Vēl, manuprāt, svarīgi ir atcerēties principu “mazāk ir vairāk”. Reizēm, samazinot, piemēram, izlasāmo darbu apjomu, varam panākt, ka skolēns sāk domāt dziļāk. Svarīgi, lai viņam vispār parādās laiks refleksijai par izlasīto.

No skolēniem gaidu visa veida jautājumus – precizējošus, provocējošus, kā arī tādus, kuros skolēns uz jautājuma bāzes paskaidro savas šaubas, savu viedokli temata kontekstā.

Manuprāt, kritiskās domāšanas ietvaros nav neuzdodamu jautājumu. Ja es sāku sevi ierobežot un filtrēt jautājumus, ko uzdot un ko ne, to var saukt par pašcenzūru. Tad kritiskā domāšana jau ir beigusies. Filozofijā jautājuma iniciators ir šaubas un vajadzība noskaidrot nezināmās atbildes, līdz izdodas izkristalizēt savu viedokli. Kā Platona dialogos. Es vispār gribētu apgalvot, ka Platona dialogi būtu jāizlasa ikvienam, kurš vēlas trenēt kritisko domāšanu. Izcils piemērs, kā aktīvi jautāt un gala secinājumus veidot uz dažādu argumentu kopsavilkuma bāzes.

Attiecībā uz zināšanām noteikti ir tāda daļa, kuru būtu nevietā sākt apšaubīt, teiksim, pierādītus, zinātniskus faktus, dabaszinātņu likumus, formulas u. tml. Bet tajā brīdī, kad, runājot par šīm formulām un to uzbūvi, skolēns sāk kaut ko nesaprast, droši vien būtu labi, ja skolēns skolotāju kādā brīdī pārtrauktu un lūgtu precizēt neskaidro, nevis kautrīgi klusētu un domātu, ka viņa prāts nav paredzēts tik sarežģītām lietām, vai arī - ja citi saprot, bet es ne, tad laikam problēma ir manī.

Noderīgi - skolotājiem par kritisko domāšanu:

Kritiskās domāšanas pamati, mācību līdzeklis vidusskolēniem un metodiskie komentāri. Saīsinātā versija http://www.iac.edu.lv/assets/Publications/KD-pamati-LV-isais.pdf