Lejuplādēt PDF: Skola2030 Ziņas Novembris - 2020

Viens no paņēmieniem, kā samazināt gan bērnu un jauniešu, gan skolotāju noslodzi, laikā kad vienlaikus jārūpējas ne vien par mācīšanās saturiskajiem, bet arī praktiskajiem un organizatoriskajiem aspektiem, ir plānot mācību satura apguvi ciklos – sadalot mācību gadu īsākos nogriežņos, piemēram, divu mēnešu garumā, un mainot stundu sarakstu pēc katra cikla.

Stundu sarakstu tad var veidot tā, lai skolēni katrā ciklā vienlaikus mācītos mazāku mācību priekšmetu skaitu, piemēram, piecus vai sešus ierasto 14 līdz 18 mācību priekšmetu vietā, veltot ilgākus laika blokus katram priekšmetam. Savukārt, tas dotu iespēju skolotājiem vienlaikus pievērst uzmanību, sniegt atgriezenisko saiti, sekot attīstības dinamikai vienlaikus mazākam skolēnu skaitam un tādēļ viņus labāk atbalstīt mācībās.

Kā tas var notikt praktiski? Rosinot skolām pilnīgi citādi paskatīties uz mācību procesa organizāciju un šādas pieejas ietekmi uz skolēnu mācīšanos, piedāvājam iepazīties ar Ādažu Brīvās Valdorfa skolas (ĀBVS) pieredzi, kā normālos apstākļos šī skola plāno mācību satura apguvi, kā veido stundu sarakstu. Par to pieredzē dalās ĀBVS skolotāju kolēģijas vadītāja Inga Zemīte.

Kā jūsu skolā tiek plānotas mācības?

Valdorfskolās no pašiem to pirmsākumiem mācības notiek periodos jeb ciklos. Tas nav mūsu izgudrots velosipēds. Rūdolfs Šteiners jau pirms 100 gadiem mācību procesu balstīja  atzinumā, ka bērns mācās aizmirstot. Proti, nodarbinot atmiņas procesus un kaut ko intensīvi mācoties, bet pēc tam kādu laiku to nedarot, mūsu atmiņa darbojas kā siets, – tā paņem to, kas procesā ir uzrunājis skolēna jūtas un domāšanu.  Nav iespējams atcerēties visu, bet ciklu sistēma darbojas kā atmiņas procesu stabilizētājs. Savukārt 40 minūšu stundās darbojas process, kas vajadzīgs regulāram treniņam, piemēram, svešvalodu apguvei.

Pēc šī principa strādājam arī mēs jau 27 gadus. Cikls nozīmē to, ka vienu mācību priekšmetu mācām apmēram trīs nedēļas, katru dienu divu mācību stundu ilgumā. Pēc tam kādu laiku šī mācību priekšmeta nav. Var būt arī dažādi izņēmumi, šajā ziņā esam gana elastīgi. 

Kā visās skolās, arī mums ir programma ar noteiktu apjomu mācību gadam, kas tiek sadalīts pa nedēļām. Programma (Nr.2) ir pieejama visiem skolas skolotājiem.

Ar katru skolotāju maijā un jūnijā apspriežam, kā, viņaprāt, konkrēto mācību priekšmetu būtu labāk mācīt – ciklos vai  ciklos un stundās, vai stundās, vai blokstundās, un, to ievērojot, izveidojas  tabula jeb  ciklu plānojuma melnraksts (Nr.1). Tajā atspoguļojas visas nedēļas, cik pēc programmas attiecīgajam skolotājam būtu jāmāca. Tālāk jau strādājam ar rokām – līdz šim ar šķērēm griezām lapiņas un bīdījām kopā vienotā sarakstā. Šogad mēģināsim to visu likt kopā lielā datora ekrānā. Augusta trešajā nedēļā ir izveidots lielais mācību plāns (Nr.4).

Valdorfskolas mācību programma paredz daudz dažādu mācību braucienu vai aktivitāšu  ārpus klases un skolas telpām. Tā, piemēram, kad pusaudži ģeogrāfijā mācās mineraloģiju un mainās arī viņu pašu iekšējās vērtības, klase dodas kāpt kalnos Slovākijā vai Norvēģijā. Tas var būt rudenī vai pavasarī, raugoties gan no sociālā aspekta (bērni tam var būt gatavi 7. klases sākumā, bet reizēm jau 6. klases beigās), gan atkarībā no laikapstākļiem. Līdz ar to šos braucienus nevar ieplānot kā regulāru sistēmu, teiksim, katru gadu vienu vai divas nedēļas maijā. Vēl arī citu iemeslu dēļ lielajā plānā nākas kaut ko mainīt. Savukārt 5. klasē, mācoties par seno Grieķiju, tiek organizētas olimpiskās spēles, kurām pakārtots dažādu mācību priekšmetu saturs. Piemēram, mājturības stundās skolēni ar grieķu rakstiem izšuj hitonus, kuros viņi ģērbjas olimpisko spēļu atklāšanā. Sākot no 9. klases, regulāri notiek nodarbības Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, arī anatomikumā. Pusaudžu vecumā, kad svarīgi veidot un nostiprināts dažādas sociālas prasmes, esam domājuši par dažādiem izaicinājumiem un pārbaudījumiem. Mācību procesā ienāk gan garāki klases braucieni ar velosipēdiem, gan laivu braucieni, gan nakšņošana mežā u. c. darbības, kas veicina dažādas prasmes un palīdz mācību procesu padarīt aizraujošu.

Tātad mācību gadam domātais plāns tomēr ir arī mainīgs?

Jā un nē. Ir robežas, kuru ietvaros stundu un nedēļu skaits ietilpst. Tomēr gadās arī dažādi izaicinājumi un neparedzētas situācijas. Tā, piemēram, iepriekšējā mācību gadā vairākiem skolotājiem radās nopietnas veselības problēmas. Tā nebija gadījies visu mūsu skolas pastāvēšanas laiku! Vispirms mēģinājām mainīt ciklus vietām, bet tas bija sarežģīti. Neatlaidīgi meklējot, izdevās atrast aizstājējus.

Kā jūs rīkojaties, ja ilgstoši slimo skolēni?

Ciklu sistēma piedāvā nesadrumstalotas mācības, tas nozīmē, ka skolēniem nav katru dienu jāmācās septiņi priekšmeti. Periodi jeb cikli, sākot no sestās klases, ir divi dienā. Jaunākiem skolēniem ir viens cikls. Pārējās ir 40 minūšu stundas, un tās ne vienmēr prasa lielu gatavošanos vai mājasdarbu izpildi. Tas nozīmē, ka mācību apjoms ir līdzīgs kā tradicionālajā sistēmā, bet tas nav sadrumstalots. Tad arī skolēniem, kuri ilgstoši slimo, mācību saturs nav neapgūstams. Protams,  gadās, ka skolēns nopietni saslimst, ārstējas slimnīcā un nevar mācīties. Tad skolotājs bērnam, kad viņš ir izveseļojies, piedāvā iespēju nākt uz konsultācijām un apgūt iekavēto. Ja bērns nav tik slims un atrodas mājās, tad viņš var saņemt uzdevumus un mācīties arī veseļošanās laikā.

Cikli ļoti palīdz integrācijai un caurvijām. Piemēram, ja 8. klasē pirmais cikls ir anatomijā un skolēni tajā mācās par kauliem, pēc tam nākamajā ciklā, mākslā, skolēni veido kaulus no māla. Būtībā tā ir tā pati anatomija, tikai mākslinieciskā izpildījumā, skolēni nevis 40 minūtes nedēļā zīmē kluso dabu, bet turpina bioloģijas mācību saturu apgūt mākslinieciskā  un radošā formā. Daudzi mācību priekšmetu skolotāji tā sadarbojas, īpaši auglīgi tas ir mācībās pusaudžu vecumā. Vēsturē, mācoties par seno Romu, mākslā tiek veidots akvedukts, fizikā tiek veidoti aprēķini, kāds slīpums vajadzīgs, lai ūdens tecētu. Integrācija kļūst ļoti dabiska, nav pat īpaši jādomā, kā savietot divus mācību priekšmetus.

Lielākas grūtības rodas tad, ja vecāki nolemj mācību laikā, piemēram, februārī, ar bērniem doties slēpot. Esam izveidojuši sistēmu, ka šādās situācijās skolēnam jāsavāc paraksti no skolotājiem, kuru mācību priekšmeti brauciena laikā notiek.  Ir reizes, kad skolotājs parakstu lapā  ieraksta “neatbalstu”. Tad paliek dokumentāls pierādījums, ka ģimene uzņemas atbildību par mācību satura apguvi laikā, kamēr skolēns stundās nav piedalījies.

Bet vai šī sistēma nerada arī grūtības tarifikācijai un algām? Gan skolotājam, kas ciklos nostrādā vienu mēnesi, gan administrācijai, kā visiem aprēķināt algas?

Katram skolotājam ir saskaitīts viss, ko visu viņš dara mācību gada laikā, un izdalīts pa mēnešiem. Tātad skolotājs katru mēnesi saņem vienu un to pašu summu neatkarīgi no tā, cik daudz kontaktstundu viņš katrā mēnesī ir klasē, piemēram, vienā mēnesī  var būt liels noslogojums, bet nākamajā – krietni mazāks. Taisnība, tarifikācijas sistēma ir ļoti neelastīga, tajā nevar veikt darbības ar nepilniem skaitļiem, bet to droši vien ir iespējams mainīt.

Cik lielu uzmanību, ciklus plānojot, jūs pievēršat to būtībai? Vai tie viens pēc otra ir radniecīgi mācību priekšmeti vai, gluži otrādi, atšķirīgi?

Pirmajam  ciklam  vajadzētu būt  izzinošam, ar pārsteigumu, atklājumu, piedzīvojumu, lai tas rosinātu domāšanas procesus, radītu izjūtas, otrajam vajadzētu būt tādam, kurā  vairāk izmantota darbība, kas nostiprina un trenē konkrētas prasmes, piemēram, matemātika, algebra, varbūt arī svešvaloda, ja tā ir ciklos.  Pēc tam ir labi ieplānot nodarbības ar aktīvu kustību, darbošanos mākslinieciskajā jomā, lai no rīta iegūtais ne tikai nepārklātos, bet varētu veidoties kā paliekošs pārdzīvojums, no kura attīstās zināšanas.

Ja tādu secību gluži nevar īstenot, tad skatāmies no  iespējām. Gadu gaitā izveidojušies veiksmīgi sadarbības modeļi. Par anatomiju un mākslu jau minēju, savukārt 8. klasē ir šūšana – roku darbs, kas pakārtots fizikai – mehānikai. Kalnos kāpj tad, kad skolēni mācās par dabas zonām, ģeogrāfiskajām joslām, mineraloģiju, un integrācija veidojas gluži loģiski.

Ar ERASMUS projektu palīdzību komunicējam ar citām valdorfskolām pasaulē un daudz ko cits no cita mācāmies. Mūsu skolēni 10. klases sākumā dodas lauka mērīšanas praksē, tie ir cikli, kuros tiek integrēti trīs mācību priekšmeti – ģeogrāfija, trigonometrija un tehniskā grafika. LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes lauka mērīšanas prakses vietā, klātesot matemātikas un ģeogrāfijas skolotājiem, lielāka skolēnu skaita gadījumā arī klases skolotājam, skolēni mēra, rēķina, uz A1 formāta lapām veic uzmērījumus. Par šādu mācību priekšmetu integrāciju ilgu laiku sapņojām, līdz beidzot ERASMUS projekta ietvaros Vācijā, Kāselē, matemātikas un ģeogrāfijas skolotājas kursos ieguva nepieciešamās zināšanas, pēc tam Austrijā, Klāgenfurtē, piedalījās nodarbībās un vēroja šo procesu, un nu jau ilgus gadus katru rudeni mūsu 10. klase dodas praksē uz Lodes muižu.

Saplānot stundu sarakstu pa nedēļām lielai skolai ar 70–80 skolotājiem un vairāk nekā 800 skolēnu jau ir milzu darbs. Ja skola gribētu iet šo – ciklu – ceļu, piedāvāt dalījumu lielākos blokos, kam plānojot vajadzētu pievērst īpašu uzmanību?

Pirmkārt, droši vien jau laikus jāizveido skolotāju kolektīva vienota pozīcija. No “augšas” uzspiežot, nekas nedarbosies. Jaunām idejām un vēlmēm būtu jāizaug no skolotāju kopienas. Labs vadītājs ir tas, kurš prot idejas pasniegt tā, lai galu galā visiem šķistu, ka tā bija viņu ideja. Administrācijai būtu jāiegulda vismaz pāris gadu darbs, lai kopienas dzīve kļūtu citāda, lai skolotāji cits ar citu spētu runāt par skolēniem, par mācību procesu, lai tas būtu interesanti. Kamēr valdīs formāla pieeja, strikts dalījums – darbs un mājas, tikmēr nekas neizdosies. Mūsu skolas skolotāji, arī vasarā satiekoties, mēdz cits citam teikt: zini, man ir ideja, kā tu domā, vai mēs varētu…

Tātad svarīga ir savstarpēja komunikācija. Nākamais solis ir saplānot stundu skaitu pa nedēļām. Var jau pirmajā gadā pamēģināt vienu vai divus  mācību priekšmetus, piemēram, ģeogrāfiju un bioloģiju, veidot ciklos, bet pārējās stundas atstāt pa 40 minūtēm. Tas nozīmē, ka noteiktā laikā, teiksim, no pulksten 9 līdz 11 trīs nedēļas ieplānot ģeogrāfiju. Iespējams, ka pirmajam mācību gadam tas ir gana liels izaicinājums.

Ādažu Brīvās Valdorfa skolas skolēnu skaits arvien pieaug, šobrīd tas jau ir ap četriem simtiem. Līdz ar to pieaug arī paralēlklašu skaits. To, vai būs paralēlklases, nosaka telpu jautājums katrā konkrētajā gadā, šobrīd pamatskolā viena klase ir tikai 4., 7. un 8. Vidusskolā veidojam vienu klasi. Katru gadu ciklu plāns kļūst arvien apjomīgāks, un ir labi, ka 5.-12. klases ciklu plāna kopskatu vēl var ievietot vienā lapā.

Ja pārējie skolotāji strādās kā iepriekš, bet tikai ģeogrāfija būs ciklos, tas tomēr ir savstarpēji saistīts. Ģeogrāfijas skolotājam rodas jautājums, ko darīt visu pārējo laiku. Ja, sākot ar septembri, ir trīs nedēļu cikls ar septītajiem, tad vai nu viņš pēc šī cikla māca vēl visas pārējās klases, vai nu tās gaida savu kārtu, kad arī mācīsies ciklos. Tad tas ietekmē pilnīgi visas vecuma grupas.

Tie visi ir plānošanas un elastīguma jautājumi. Man grūti iztēloties, kā ir tad, ja negribas to darīt. Ja gribas. Droši vien ir jāpierāda, ka tā var strādāt un ka tas var būt interesanti un produktīvi. Piemēram, var visai skolai izveidot vienu ciklu – rīta cēlienu, kurš mainās, un pārējo atstāt 40 minūšu ietvarā. Arī tas samazinās skolēna slodzi un sadrumstalotību. Tam skolotājam, kurš grib strādāt kā parasti, nekas nemainās. Ja kāds ļoti pretojas šīm pārmaiņām, lai viņš paliek pie sev ierastajām 40 minūšu stundām.  Šis nav process, kurš vajadzīgs tiem, kuri neizjūt ciklu sistēmas iedarbīgumu un darba produktivitāti. Vēl jau ir cita, vieglāk saprotama un iestrādāta iespēja – regulāras dubultstundas.

Bet kā to saplānot tieši no administrācijas viedokļa? Tīri praktiski ar ko sākt?

Ir noteikts stundu skaits mācību gadā, tas jāizdala pa nedēļām. Iedomāsimies, ka bioloģija 8. klasē  ir 70 stundas gadā. Ja nedēļā ir piecas dienas un katru dienu, piemēram, divas stundas, tad nedēļā ir desmit stundas. Tas nozīmē, ka bioloģijai vajag 7 nedēļas. Tās var sakārtot, piemēram, 3 . oktobrī un 4. aprīlī.

Administrācija plānojot ierauga, cik nedēļu katrai klasei sanāk, un tad var mēģināt būvēt mozaīku, liekot kopā lapiņas, un skatīties, ko mācīt ciklos un ko atstāt 40 minūšu stundās. Ja šī sistēma liekas interesanta, tad var dienā veidot divus šādus blokus. Tas gan plānošanas ziņā ir sarežģītāk.

Jāpiebilst, ka tehniski šobrīd, protams, daudz vienkāršāk ir izvēlēties tradicionālo mācību plānošanas ceļu. Būtu ļoti nepieciešams šo procesu atvieglot, lai nekavētu skolas mēģināt un meklēt jaunus, bērniem draudzīgus un mācību procesu atvieglojošus veidus. 

Mākslas skolotājs, sociālo zinību skolotājs neko prātīgu nevar iesākt 40 minūšu stundā. Pirmās desmit minūtēs paņem iepriekšējā aktualizācija, otrās desmit ir noslēgums, un tikai divdesmit minūtes atliek jaunajai vielai. Mācību priekšmetos ar vienu divām divām stundām nedēļā var ieplānot vismaz vienu blokstundu, tas gan nozīmē to, ka vienā nedēļā tā ir, otrā nav nekā. Daudzās skolās šādi tomēr rīkojas, un tas ir labāk nekā mācīt pa vienai stundai nedēļā.

Vidusskolā informātika, programmēšana pie mums arī rotē, kādu laiku ir nodarbības pēcpusdienās šajā jomā, un tad kādu laiku to nav.  Stundu sarakstā tam atvēlēts noteikts laiks, bet ciklu plānā paredzēts nedēļu skaits, cik ilgi šāds mācību priekšmets notiek. Es pati mācu latviešu valodu. Esmu strādājusi arī pašvaldības skolā, un latviešu valodai bija 40 minūšu stundas. Ja man būtu jāizvēlas starp iespēju strādāt ciklos vai stundās, es tiešām vairs negribētu strādāt stundās. To dziļumu un izpratni, ko varu panākt ciklā, tradicionālajā stundā nevar iegūt.  Jārēķinās, ka ciklā būs mazāks satura apjoms, bet dziļāks darbs. Ja mans cikls ir otrais pēc ģeogrāfijas, es taču varu to ņemt kā pamatu un palīdzēt arī ģeogrāfijas skolotājam. Piemēram, ja skolēni 7. klasē mācās pasaules ģeogrāfiju, latviešu valodā divdabja teicienu varu mācīt, kā bāzi izmantojot tekstu par Kolumba braucienu uz Ameriku. Vai, integrējot drāmas elementus, caurvijas, sociālās prasmes, veidot sarunu starp cilvēkiem, kuri viens otru nesaprot valodas barjeras dēļ, bet mēģina sazināties. Īpaši veiksmīgi, izmantojot to, ka paralēli notiek 2 mācību cikli (priekšmeti), var strādāt pie domraksta veidošanas, trīsdaļīguma formas, rakstiski izklāstot domas. Nekad 40 minūšu stundās nebiju veidojusi domrakstu par fizikas tematiem. Cikli šo satura integrāciju padarīja loģisku.

Latviešu valodā ir daudz stundu nedēļā, kādas septiņas. Tad latviešu valodā var izveidot vismaz divas blokstundas, pat trīs, un tā arī skolās mēdz darīt, tā panākot iedziļināšanos, un tas jau ir visai līdzīgi mācībām ciklos. 

Ja es esmu kādas skolas mācību pārzinis un gribētu, lai manā skolā mācības notiktu ciklos, tad kad ir īstais brīdis ķerties klāt nākamā mācību gada plānošanai?

Maijs un jūnijs ir jāvelta sarunām ar skolotājiem – būtībā ar katru. Vislabāk ir apspriesties klātienē, lai gan skolotājs var atsūtīt savus priekšlikumus arī rakstiski. Ir arī tādi kolēģi, kas saka apmēram tā: man nekas nemainās, kā būs, tā būs labi. Lielākā daļa tomēr grib aprunāties. Pēc tam līdz augusta vidum top plānojuma melnraksts, kas nozīmē, ka šis plāns ir bez secības, vienkārši  tiek pierakstītas katra skolotāja vēlmes un arī idejas. Piemēram, ciklu plānā kāds mācību priekšmets ir 6 līdz 8 nedēļas. Kāpēc “līdz”? Ir vairāki iemesli, kāpēc nevar noteikt precīzas robežas. Var gadīties gripas epidēmija, kādu laiku ir mazāk bērnu klasē, un skolotājs lūdz vēl papildu nedēļu fizikai nākamajā mācību gadā. Tad arī šajās sarunās tiek izrunātas problēmas, ja tādas ir, aplūkots vēlamais nedēļu skaits nākamajam mācību gadam.

Kad sarunas beigušās, izveidojam vēlamā skaita un apjoma mazas lapiņas un līdz augusta vidum tās kārtojam dažādās kombinācijās. Apmēram nedēļas laikā top plāns. Ir divi saraksti. Viens ir plānojums pa nedēļām, kas rotē, un otrs ir 40 minūšu stundu saraksts, kas izriet no mācību plāna,  skolotāju iespējām, integrācijas, dažādu ārpusklases un skolas mācību procesa laiku iespējām, no telpu noslogojuma.

Vismaz nedēļu pirms mācību gada sākuma skolotājiem ir iespējams pārspriest integrāciju: mums cikli ir kopā, kā mēs varētu sadarboties. Vai otrādi – tev pēc divām nedēļām sākas cikls 7. klasē, kurā es beidzu strādāt, būtu labi, ja tu savā mācību priekšmetā varētu iekļaut vai atskatīties  uz šādiem tematiem.   

Ja klases ir pa vienai, teiksim, viena 5., viena 6., viena 7. klase utt., tad plānot ir  vieglāk. Ja ir paralēlklases, tad jāraugās, lai būtu vienāds nedēļu skaits, vienādas iespējas (Nr. 3).

Un kā saplānot, ja skolā ir vairāk nekā 800 bērnu un vairāk nekā 80 skolotāju?

Man šķiet, ka ideāli ir, ja visu salikto ciklu plāna attēlu var ievietot vienā datorekrānā. Mums ir līdz 400 bērnu un ap 40 skolotāju, un plānu var dalīt divās grupās – 5.–8., 9.–12. – vai pat trīs; jaunāko klašu skolēniem, kur var paņemt 3 nedēļas latviešu valodu un tikpat matemātiku, nav  jāpieliek plānošanai tik daudz pūļu.

Visbeidzot, gribu uzsvērt, ka pavisam tieši jau neko nevar pārņemt vai kopēt, var aizgūt tikai idejas. Būtiski ir saprast, kāpēc mēs darām tā vai citādi. Valdorfskolas pamatā ir filozofija, kurā  lielākais uzsvars ir likts uz bērna vecumposmam raksturīgo, tam pakārtota arī metodika, dažādi cilvēka attīstības procesi, mācību saturs, skolotāju nepārtraukta izglītošanās. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no komandas, kas skolā veido un virza mācību procesu. Viens nav karotājs. Ir svarīga vēlēšanās darīt, mēģināt un nebaidīties kļūdīties.

Sagatavoja Alnis Auziņš un Ansis Nudiens, Skola2030