Lūdzu, mēģiniet atcerēties un salīdzināt savu bērnudārza laiku un pašreizējo pirmsskolu!

Labi atceros sevi kā mazu meiteni, kura ar prieku gāja uz bērnudārzu. Spilgti atminos dažus notikumus – gan svētkus, gan savu bērnudārza izlaidumu, nodarbības un pastaigas uz tuvējo Ziedoņdārzu. Līdzi ņēmām bruņurupuci no grupas un laidām pieneņu lapās. Atceros, ka no māla veidojām svečturīšus māmiņām 8. martā. Man patika būt kopā ar citiem vienaudžiem, arī tas, ka audzinātājas spēlēja ar mums dažādus teātrus un pārģērbās maskās. Kad pati sāku strādāt bērnudārzā, man šīs atmiņas un pieredze ļoti noderēja. Sākot strādāt bērnudārzā, es domāju, kā var strādāt ar bērniem, ja pats nav gājis bērnudārzā un nezina, kas tur notiek!?

Mana izvēle kļūt par audzinātāju bija nejauša, bet, kad tur nokļuvu, sapratu, ka gribu tur būt! Tajā laikā valdīja tāda vienota kārtība visos bērnudārzos. Darba laiks no pulksten 7 līdz 19, noteikts režīms, nodarbību saraksts. Audzinātājām bija jāraksta nodarbību konspekti, jāparedz un jāuzraksta bērnu pareizās atbildes. Visam bija jānotiek pēc plāna. Liela uzmanība tika veltīta patriotiskajai audzināšanai. Katrā grupā bija stūrītis ar Ļeņina bildi. Svinējām ar svētku koncertiem Oktobra svētkus, Uzvaras svētkus, Ļeņina dzimšanas dienu. Arī 8. martu, jo Mātes diena tajā laikā netika pat pieminēta! Bērnu skaits grupās bija liels, bet galā tiku, un man patika būt kopā ar bērniem. Tajā laikā strādājām pēc vienas programmas, tā bija gaiši brūna grāmata ar nosaukumu “Bērnudārza programma”.

Un tad Atmodas laikā uzzinājām arī par citām pedagoģijām. Atceros, ka braucām uz bērnudārzu, kas strādāja pēc Valdorfa pedagoģijas metodēm, iepazināmies arī ar bērncentrēto pieeju un “Soli pa solim”, arī Montesori. Man tas viss šķita interesanti, un centos labos piemērus un idejas lietot arī savā darbā. Man gribas teikt, ka tad sākās tāds apjukums, saprotot, ka pa vecam strādāt vairs nevar, bet kā pa jaunam, to īsti nezinājām. Bija dažādas eksperimentālās programmas, un strādājām tā, kā mācējām, kā jutām ar sirdi. Es teiktu, ka bērns vienmēr jūtas labi, ja par viņu rūpējas, par viņu gādā. Tā bija manā bērnībā, ko jutu no savām audzinātājām, un uzskatīju par ļoti svarīgu un varbūt arī galveno, lai mani audzēkņi tā justos.

Vai tad, kad jūs pirms pieciem gadiem azartiski sākāt, jums šķita, ka līdzšinējā pieejā darbam kaut kas īsti nedarbojas?

Nē, domāju, ka viss ir kārtībā, ka daru savu darbu pēc vislabākās sirdsapziņas un sagatavoju bērnus, lai viņi būtu gatavi doties uz skolu! Strādājot Salacgrīvā, jau dzirdēju par kompetenču pieeju mācību saturā, bet nodomāju – tas ir tālu, kamēr līdz mums atnāks… Sākot strādāt Rīgā, sapratu, ka esmu nokļuvusi PII, kura ir uzsākusi šo jauno pieeju aprobēt. Arī man modās interese, gribēju uzzināt ko vairāk un galvenais – neko nenokavēt un neatpalikt no pārējiem kolēģiem! Sākumā negāja viegli, jo man bija jāielec braucošā vilcienā – gan dzīves vietas maiņa, gan jauna darbavieta, vide, kolēģi un vēl jaunā kompetenču pieeja. Bet ar katru reizi tas, ko kursos uzzināju, pilnībā mainīja manu redzējumu un darbu. Līdz tam domāju kā daudzi – ja sagatavojam bērnus skolai, lai visi lasītu, rakstītu un rēķinātu, tad savu darbu esam godam izdarījuši. Tagad zinu, ka varu iedot daudz ko citu, ko pirms tam neesam darījuši, kaut vai sociāli emocionālajā jomā. Nav gluži tā, ka neesmu to darījusi, bet tagad saprotu, ka ne pietiekami daudz un labi. Bērns no rīta uzliek savu emociju kartīti, bet ar to vien nepietiek. Viņam jāsaprot sevi, jāspēj pārvaldīt sevi, saprast citus un veidot attiecības ar citiem. Tam ir jāvelta liels darbs un laiks! Ja skolotāja neievēros, kādu emociju bērns ir izvēlējies, nepievērsīs tai uzmanību un neatradīs laiku ar bērnu aprunāties, tad tam nav nekādas jēgas! “Viršu dārzā” mūsu diena iesākas tā, ka bērnam tūlīt pēc ierašanās jāpaveic rīta darbiņi, un viens no tiem ir – pielikt pie sava skapīša durtiņām savu sajūtu emociju kartīti. Savukārt mans pirmais darbs ir ieiet garderobē, apskatīties un piefiksēt bēdīgos un domīgos, pavērot šos bērnus un tad ar viņiem aprunāties. Reizēm bēdu iemesls ir kas tāds, ko uzreiz var novērst.

Pirmdienu rītos mums ir rīta aplis, kurā bērniem ir iespēja pastāstīt, kā kuram klājies brīvdienās. Jā, ne visi bērni ir gatavi atklāties, visiem dzirdot, tas atkal skolotājai ir jāpamana un jāsajūt, un noteikti jāatrod laiks, lai ar šo bērnu aprunātos. Reiz atsevišķi aprunājoties, uzzināju, ka bērns grib, lai brīvdienās mamma pavada vairāk laika ar viņu, bet mamma ļoti daudz strādā, kāds cits bija sastrīdējies ar tēti. Skolotājai jāatrod mierinoši vārdi bērnam un noteikti jānodod ziņa vecākiem par bērna sajūtām.

Lielu uzmanību veltām arī iestādes vērtībām – pirmsskolas izglītības iestādē ir jābūt emocionālai un fiziskai drošībai, lai bērns vispār spētu mācīties. Ja paliek sāpe sirsniņā, tad kā viņš mācīsies burtus vai ciparus? Bērniem ir ļoti svarīgi izrunāties, izstāstīt, kā jūtas, arī tāpēc, lai pats saprastu, kāpēc viņš tā jūtas, arī tāpēc, lai skumjas nepāraugtu dusmās. Lai meklētu palīdzību un to saņemtu!

Ko jūs teiktu tiem, kas uzskata, ka tagad bērni tikai spēlēsies, nemācīsies, neievēros disciplīnu? Aizies uz skolu un neko nemācēs.

Manuprāt, ir tieši otrādi. Jau teicu, ka bērnu no rīta sagaida darbiņi, un tos palīdz atcerēties atgādinājums pie durvīm. Bērns var sekot līdzi: 1) pie grupas simbola esmu pagriezis redzamu sava vārda zīmīti, 2) pie skapīša esmu uzlicis emociju, 3) ar draugiem esmu sasveicinājies, 4) rokas esmu nomazgājis, 5) zīmulīti – uzasinājis. Tātad esmu gatavs dienai.

Mēs, kopā ar bērniem pārrunājot dažādas situācijas, esam izstrādājuši grupas noteikumus, punktu pa punktam, katrs bērns ir uzrakstījis savu vārdu zem noteikumiem un apliecinājis, ka centīsies tos ievērot. Bērni ļoti seko, lai visi šos noteikumus ievērotu, un vajadzības gadījumā arī atkārtojam, ja kādam kaut kas aizmirstas.

Kopā ar bērniem esam izveidojuši dzimšanas dienu kalendāru. Katrs pats uzrakstīja savu vārdu, datumu un mēnesi, salikām kalendārā secībā, un tas paliek labāk bērna atmiņā nekā tad, ja to izdara skolotāja un tas kalpo vien kā dekors.

Agrāk grupās skolotājas visu iekārtoja, dekorēja, noformēja, uzrakstīja. Viss bija glīti un rūpīgi sagatavots. Tagad “Viršu dārzā” mēs kopā ar bērniem esam veidojuši mūsu vidi, un bērni ļoti labi zina, kur kas atrodas, katrs atrod sev vēlamo nodarbi kādā no mācību centriem, atrod dažādas norādes, kas ir telpās uz sienām, un labi tajās orientējas.

Pirmsskolas izglītības iestādē bērni mācās mācīties, bet ne jau vienmēr tam jānotiek pie galda, mācīties var jebkurā vietā un situācijā. Arī pagalmā, bērnu laukumiņā, ēdamzālē un sporta zālē. Mācīšanās ir nepārtraukta! Ar bērniem ir daudz jārunā gan pirms kāda darbiņa vai uzdevuma veikšanas, gan pēc. Bērniem ir jāsaprot, kāpēc viņam tas bija jādara un ko viņš varēja uzzināt, iemācīties.

Ir arī tādi bērni, kas nespēj savākties.

Jā, ir bērni, kuriem grūti atrast kādu sev interesējošu nodarbi. Tādos gadījumos jāpiedāvā kaut kas īpašs, aizrautīgs. Dažus var ieinteresēt uzspēlēt kādu galda spēli kopā ar pieaugušo. Dažiem palīdz zīmēšana, dažiem – sīkā knibināšanās ar lego klucīšiem.

Reizēm vecāki bažīgi jautā – ja skolotāja tieši nerāda, kas un kā jādara, tad bērni nedara vispār.

Man arī bija bažas, kā būs, ja es neko nerādīšu! Tam jātiek pāri un jāiedrošina bērni sākt darīt pašiem (jo arī viņi bija pieraduši skatīties, kā jādara, un vēl viņiem ir bail izdarīt tā, kā nevajag). Un pieaugušajiem jāiemācās ieraudzīt bērna darba burvību. Cik tie ir dažādi, cik atšķirīgi, cik vienreizēji!

Protams, ir kāds, kurš jāpamāca, kāds, kurš neuzdrošinās. Jāpalīdz, jāatbalsta uzsākt, un tad jau aizies! Galvenais – nedarīt darbu viņa vietā! Kad bērns jau sāk darīt pats, tad var redzēt, cik viņš ir priecīgs un lepns par to, ko var izdarīt.

Viens no mācīšanās veidiem ir kopēt. Bērni atdarina pieaugušos. Es saprotu, kā ir radies tāds pedagoģiskais paņēmiens – es rādu, tu atkārto. Kā jūs uzturat līdzsvaru – starp nerādīt neko priekšā, lai bērns pats izdomā, un tomēr kaut ko parādīt?

Mums grupā ir daudz enciklopēdiju, skatāmies attēlus, izmantojam arī internetu un digitālos materiālus. Protams, ir bērni, kuriem vajag ierosmei kādu paraugu. Tad ir jābūt vairākiem variantiem, lai bērns varētu izvēlēties. Lai var izmēģināt, ko vēlas un kas izdodas. Lai tas nav viens variants, viens paraudziņš.

Vēl vecāki bažījas: ja bērniem ļauj izvēlēties visu, ko gribas, tad grupā valdīs pilnīgs haoss, visi skries, nebūs nekādas disciplīnas.

Grupa ir iekārtota centros, kas atbilst dažādām jomām – dabas, matemātikas, valodas, mākslas, tehnoloģijas, es un mēs (sociālā un pilsoniskā mācību joma) un rotaļas. No rīta bērns, atnākot uz grupu, izvēlas, uz kuru doties, un līdz pulksten deviņiem (līdz rīta aplim) darbojas centriņos, katrs dara tur, ko vēlas, kas interesē un patīk.

Rīta aplī pārrunājam tēmas uzdevumus, kas veicami centros, un to, kāds ir sasniedzamais rezultāts, lai bērni saprastu, kad darbiņš ir paveikts. Katrā centrā ir sagatavoti uzdevumi. Bērni izvēlas, uz kuru centru dosies. Daži sākumā izvēlas, viņuprāt, vieglāko, citi – grūtāko. Uzdevumi tur ir tik interesanti, ka nav tā, ka bērns katru dienu grib būt vienā un tajā pašā. Pārrunājam, kas katrā centriņā būs nepieciešams, lai darbu varētu veikt. Bērniem nav jābaidās kļūdīties, bet jāiemācās to ieraudzīt un izlabot. Bērnu brīva izvēle, un nav nekāda haosa!

Bet ja bērni būtu izkrāsojuši ķirbi zilu? Cik tālu ļaut izpausties bērna radošumam vai skolotājam tomēr paturēt virsvadību?

Grupā bērni bija redzējuši oranžu un zaļu ķirbi, kā arī daudz dažādu attēlu ar ķirbjiem, pat vienu melnu (tas gan bija dekoratīvs). Pārrunājam par ķirbju raksturīgajām krāsām, arī to, ka, sajaucot par daudz, var dabūt melno, – to pateica viena meitene! Savukārt es ieteicu mēģināt tā, lai nesanāk melns. Ja bērns nokrāsotu zilu, tad varētu pastāstīt, kāpēc tāds ir sanācis. Ja ir stāsts, tad viss ir kārtībā, lai ir zils!

Vēl par disciplīnu. Ir gadījies dzirdēt viedokli: tiklīdz bērniem iedod vairāk vaļas, tā viņi sāk klaigāt, dauzīties, ne cits citu vairs dzird, ne skolotāju. Vai ir kāda brīvības robeža, aiz kuras jau sākas haoss?

Ja ir noteikta sistēma, kā mums ar darbošanos centros, tad tā nenotiek. Reizēm jau bērni iekarst kādā spēlē, bet, tā kā centrā nav vairāk par četriem bērniem, tas ir pārraugāmi. Ir jājūt situācija, kad kaut kas jāmaina. Pēcpusdienā viņiem ir iespēja centros spēlēties, man – ar kādu bērnu pastrādāt individuāli, un tad jau redzu – ja kļūst ļoti trokšņaini, tad ejam no centra ārā. Bērni jau signalizē, ka ir apnicis. Vai atkal – no rīta redzu, ka viņi ir tā aizrāvušies ar kādām spēlēm, ka ļauju kādas desmit minūtes ilgāk paspēlēties un tad sākt rīta apli, jo negribas iejaukties, pārtraukt. Mums ir ierasts – kad kaut ko dienas ritējumā mainām, kad jāpulcējas, jāmostas no diendusas vai jādodas pastaigā, atskan mūzika. Tas ir signāls, ka jāpārkārtojas, jānoliek nost kādas lietas, vienlaikus tā vēl ir iespēja pabeigt iesākto. Mums ir sarunāts – ja tu zini, ka to turpināsi, tad atstāj iesākto darbu, kad būs iespēja, tad varēsi turpināt.

Katram bērnam ir savs mācīšanās ātrums. Kā to ņemat vērā?

Jā, tas atšķiras, tāpat tas, kas kuram labāk padodas. Sākumā kāds kaut ko nespēj izdarīt, bet ar laiku pat iemanās labāk par citiem. Jāņem vērā bērnu atšķirīgā attīstība, kādam tā noris lēnām, pakāpeniski, kāds atkal lec tā kā pa trepītēm. Jāvēro un pacietīgi jāgaida, kad kurš atvērsies. Tas ir dabiski, ka visi nav vienādi.

Kā vecāki raugās uz āra nodarbībām?

Vecāki to ļoti atbalsta, ir sagādājuši drēbes dažādiem laikapstākļiem. Mums ir gana liela teritorija, bērni var gan izskraidīties, gan mācīties. Taisnība, epidemioloģiskās prasības mūs ir ierobežojušas. Bijām iecerējuši par godu 18. novembrim visi doties uz Mežaparka jauno estrādi un tur nodziedāt Latvijas himnu. Diemžēl ārpus iestādes teritorijas šobrīd nevaram doties.

Bērni arī ģērbjas dažādā ātrumā. Vai tas nerada sarežģījumus?

Laukā ejam tad, kad visi ir saģērbušies. Jā, tas nav tik vienkārši. Kad aizejam uz garderobi, tad kāds ļoti ātri saģērbjas, un viņam ir jāgaida pārējie. Gadījumā, ja bērns paziņo, ka viņam ir karsti, aicinu kādu apģērba gabalu novilkt. Daži nezina, ko vilkt mugurā, un daži gaida, kad viņus saģērbs. Bērniem pašiem gan vajadzētu zināt, kas viņiem jāvelk mugurā, tam nevajadzētu tērēt laiku, lai pārējiem nebūtu jāgaida. Bet tas ir jāiemācās! Arī ģērbtuvē notiek mācīšanās!

Vecāki sezonālos priekšnesumus mēdz uztvert kā atskaites punktu, redz, ka bērni ir iemācījušies to un to. Bet cik lielā mērā to var uzskatīt par mērauklu? Vai to vispār vajag?

Pēdējā laikā klātienē daudz ko vairs neesam varējuši darīt, bet mums “Viršu dārzā” bija izveidojušās vairākas labas tradīcijas, un, manuprāt, nevienu no tām nevar dēvēt par kaut ko līdzīgu atskaitei. Septembrī svinējām Tēvu dienu. Protams, ka ir kāds muzikālais priekšnesums, bet vēl arī dažādas aktivitātes, ko veic bērni kopā ar tēviem. Gatavojam cienastiņu, kādu dāvaniņu. Šī diena ir prieka pilna gan bērniem, gan tētiem!

Ziemassvētki – tas vienmēr ir gaidīšanas un svinēšanas laiks ar kādu teātra izrādīti vai koncertu, gan iesaistot vecākus, gan arī svinot paši savā grupā. Dekorējam grupu, egli, gatavojam dāvaniņas darbiniekiem, vecākiem. Esmu sapratusi, ka svētku svinēšanai nemaz nevajag skatītājus!

Maijā māmiņām gatavojam dažādus pārsteigumus. Protams, ka ir arī muzikāli priekšnesumi, bet galvenais ir kopā būšana un svētku izjūta. Tāpat šogad izlaidumā iztikām bez skatītājiem. Paši savā pulciņā bijām uzposušies, zāle – izrotāta, bija svinīgi, skaisti un mīļi. Vēl viena mūsu tradīcija – katrs bērns norunā runu, saka atvadu vārdus bērnudārzam. Šogad ierosināju, lai bērni paši izveido sarakstu, secību, kā runās. Sakumā jau bija uztraukums – kā tas būs, bet man lielākais pārsteigums bija, ka viņi lieliski atcerējās secību, kurš aiz kura bija pieteicies, sekoja līdzi un lieliski tika ar to galā! Ja skolotāja pati tādu sarakstu izveido, tad bērni īpaši neseko līdzi un gaida, kad viņiem pateiks, kuram kārta! Bērni paši arī izvēlējās, ko izlaiduma koncertā dziedās un dejos. Visi jutās ļoti atbildīgi un priecīgi. Arī svētku izrādēm ļauju viņiem pašiem izvēlēties lomas, vienlaikus aicinot izvērtēt, ko kurš var.

Vienmēr būs bērni, kas paši rausies pirmajās rindās, vairāk gribēs atzinību, uzmanību, un būs tādi, kas visvairāk nogaidīs. Ja vienmēr ļauj pašiem izvēlēties, vai nevar būt tā, ka biklākie nemaz nepagūs izvēlēties?

Skolotājam jāredz un jāsaprot, kāpēc bērns nevēlas piedalīties. Vai tā ir kautrība, vai bailes, ka nevarēs, vai vēlas darīt kaut ko citu, ko nepiedāvā? Jāuzrunā, jāiedrošina, jācenšas saprast un atrast veidu, kā bērnam palīdzēt iesaistīties pasākumā. Nevienu nevar atstāt bez solo priekšnesuma!

Kas, jūsuprāt, ir būtiskākais, ko bērns dārziņā iemācās? Ko viņam tieši šajā vecumā vissvarīgāk ir iemācīties?

Tas sarakstiņš ir gana garš, jo katrā jomā ir daudz dažādu sasniedzamo rezultātu, ar kuriem ir jāspēj tikt galā. Kā jau sākumā teicu – agrāk gatavojām skolai, tagad – dzīvei, lai bērns skolā “lielo dzīvi” varētu sekmīgi uzsākt, lai spētu orientēties telpās, savā somā, sadraudzēties, sadarboties, palūgt palīdzību, turklāt ne tikai pieaugušajiem, bet arī klasesbiedriem, arī – sevi prezentēt (kas es esmu), arī par sevi pastāvēt un vēl, un vēl. Bet tas viss ir izdarāms divu gadu laikā, kopš brīža, kad bērns ierodas uz obligāto apmācību skolai līdz izlaidumam. Man jau divi izlaidumi ir bijuši, un prieks par to, kādi viņi dodas tālāk uz skolu, ir neaprakstāms!

Skolotāja Žanna Līdaka iesaka

• Skolotājam ir jāatrod laiks ar bērnu aprunāties.
• Reizēm vajag aprunāties ar vecākiem, likt saprast, cik svarīgi viņi ir saviem bērniem.
• Bērni ļoti labi saprot un tāpēc arī ievēro pašu radīto kārtību.
• Katram bērnam jāļauj darīt tā, kā viņam izdodas. Saku bērniem, ka tas ir svarīgi – pašam redzēt, ka esi kļūdījies, varbūt pat vairākkārt, un beidzot sapratis, kā ir pareizi. Ar aizliegumiem un kļūdu uzrādīšanu jebkuru, arī pieaugušo, agrāk vai vēlāk var noslāpēt. Pareizā pieeja ir iedrošināt un atbalstīt.
• Jo bērniem vairāk ļauj darīt pašiem, jo viņi vairāk dara un mazāk lūdz pieaugušā palīdzību.
• Bērni sāk vandīties tad, kad ir noguruši. Tas jāpamana un tad kaut kas jāmaina.
• Ja bērniem uzticas, tad viņi izdarīs ar lielu atbildību.
• Vienmēr jāparedz iespēja visiem bērniem sevi parādīt, izpausties, kautrīgākie jāiedrošina.