Ne mehānisku atcerēšanos, ne maldīgus priekšstatus par pasauli! 

Pirmsskolā bērni veido priekšstatus par to, kas notiek dabā, un par lietu pasauli, lai tālāk dzīvē varētu gūt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Kas mācību procesā notiek skolēna galvā? Kā var zināt Zemes formu? Kā bērns šo jautājumu saprot? Vai skolēna ceļā gadās cilvēki, kas uzdod par šo tematu jautājumus? Kā tu domā, vai Zeme ir apaļa? Vai apaļa kā lode? Vai kā kompaktdisks? Uzzīmē, kā tu domā, kā tas izskatās! Uzzīmē cilvēkus, kas stāv uz zemes, uzzīmē, kā krīt akmens. Kāpēc cilvēki nekrīt nost? Tikai sarunājoties varam redzēt, kā bērni domā, kā saprot un kas būs vēlāk, kad viņi jau saviem bērniem skaidros pasaules uzbūvi.

Lielum lielai daļai bērnu jau ir kaut kādi priekšstati par pasauli, bieži vien maldīgi. Būtībā dabaszinību apguve nozīmē esošos maldīgos priekšstatus pārvērst zinātniskos priekšstatos jau no pirmās nodarbības pirmsskolā. To lēnām ietērpjam vārdos, uzbūvējam jēdzienus, rosinot skolēnus jautāt, novērot, eksperimentēt, turklāt to visu darīt ar prieku.

Piemēri no dzīves rāda, ka bieži vien bērni ir mehāniski iegaumējuši bez jēgas. Marija staigā pa māju un skaita trešo Ņūtona likumu – katram spēkam eksistē pretēji vērsts vienliels spēks. Vai Marija saprot šī likuma jēgu? Viņa tikai demonstrē spēju mehāniski iegaumēt jebko. Kārlis ir atnācis no bērnudārza, un skolotāja viņam ir likusi rakstīt darbību 5 – 0 =... Kārlis prasa mammai, kā tas ir – no pieci atņemt neko? Bet jautājums ir, ko domā skolotājs, liekot bērnam pirmsskolā rakstīt simbolus, vienādības zīmi, nulli? Vislielākais risks ir veicināt mehānisko atcerēšanās veidu bez dziļākas jēgas un uzbūvēt maldīgos priekšstatus.

Pieaugušajiem ļoti jāuzmanās no aplamiem vārdiem. Piemēram, ja skolotājs teic, ka sega silda, ka saule vasarā ir tuvāk, bet ziemā tālāk, tie ir maldi! Ja bērns tādus iegaumēs, vēlāk viņam varbūt būs grūti iemācīties to, kā ir pareizi, kā ir īstenībā, vai pat neiespējami to izdarīt. Tāpēc jāizvēlas pareizi vārdi jau pirmsskolā. Nodalīsim dabu no pasakām. Pasakas un tēlu veidošanu, iztēles veicināšanu atstāsim valodas nodarbībām! Sarunāsimies ar skolēniem ar dabaszinību vārdiem tad, kad viņi veic eksperimentus un novērojumus.

Konkrētība, jautājumi, saruna 

Jebkuru lietu izpratni iegūstam, izejot cauri vairākām fāzēm. Pirmā ir konkrētā darbošanās ar objektiem, novērojot, aptaustot, visādi izzinot un mēģinot saprast katra atsevišķā vārda jēgu un nozīmi. Tad jau pirmsskolas klasēs sākam veidot sakarības, lai vēlāk varētu tikt līdz formulām un simboliem. Svarīgi, lai līdz brīdim, kad māca formulas, skolēnam jau ir bijusi pieredze caur sajūtām, viņš jau eksperimentā ir sapratis, ko nozīme vārds “ātrāk”, ko nozīmē “lēnāk”, ko nozīmē attālums, laiks. Pēc tam jau var sākt veidot vārdiskas sakarības. Ja es ātrāk iešu, tad man vajadzēs mazāk laika, lai tiktu no skolas līdz mājām. Tikai pēc šādas pieredzes iegūšanas var sarunāties par to, ar kādiem simboliem šo jēgu varam pierakstīt savās burtnīcās. Pievērsīsimies pirmsskolā taustāmajai, konkrētajai pasaulei un mācīsimies šo vārdu nozīmi.

Tikai mēģinot un darot, skolēni mācās saprast, ka, piemēram, viens priekšmets ir vieglāks vai smagāks nekā otrs. Nekādu īpašo aprīkojumu tas neprasa. Citi izmanto pakaramo, citi vienkāršu dēlīti, bet galvenais, lai, darot un taustot, skolēns saprastu jēgu, par ko ir saruna. Un tā jārīkojas vienmēr, lai veidotu izpratni par jēdzieniem. Dabaszinātņu apguve iet roku rokā ar matemātiku. Strādājot ar reāliem objektiem, reizē runājam par satura jēgu jeb kvalitatīvi un par matemātisko jēgu jeb kvantitatīvi. Tā skolēni mēģina taustot saprast, kas ir skaitļu ass, vai mēģina izlikt perimetrus dažādā veidā, bet vienādā garumā, un matemātika parādās vispirms nevis kā skaitļi, bet kā objekti un vārdi.

Paskatīsimies uz šādu piemēru. Kā veidojas izpratne? Katrs bērns ir mājās redzējis, ka tējā ber cukuru. Ko ar to varam darīt pirmsskolā? Varam dot iespējas bērniem darboties ar pieejamām vielām un jautāt viņiem, kas notiek. Un mēģināt saskatīt, kā varam ieraudzīt to, kas glāzē notiek, kad cukuru (vai sāli) ieber ūdenī. Pasaulē ir daudzi tūkstoši pētījumi par to, kā vispār skolā mācīt dabaszinības. Britu pētījumi atspoguļo skolēnu priekšstatus par to, kas notiek, vielai šķīstot ūdenī. Izrādās, ka vēl deviņu gadu vecumā daļa domā, ka sāls vai cukurs kaut kur izzūd, ka notiek burvestība. Jāmāca nošķirt brīnumus no dabaszinātniskas pārvērtības, kurai ir pamatojums! Eksperimentos bērns iegūst pierādījumus par to, kas tur patiesībā notiek. Nākamais jautājums – ja zinām, ka sāls ir ūdenī, vai to no turienes var dabūt atpakaļ vai nevar? Deviņu gadu vecumā 40 % domā, ka nevar.

Ko mēs kā skolotāji varam darīt, lai process no eksperimenta līdz formulai būtu jēgpilns? Kā mums būvēt mācīšanos, lai pārveidotu skolēnu galvās esošos maldīgos priekšstatus?

Pirmā atslēga ir jautājumi, kurus uzdodam. Kā tas notika? Vai sāls tur vēl ir? Vai ūdens ir tāds pats vai kļuvis citāds? Un kas tieši ir citāds? Vai tagad šis šķidrums sver vairāk vai mazāk? Ja bērsim sāli vēl klāt, kas tad notiks? Kas notiks ar ūdens masu? Ja es to darīšu cilindrā, vai ūdens līmenis celsies vai necelsies?
Ja bērnam neviens šādi nejautā, tad viņam atliek noticēt. Bet dabaszinības nav ticības mācība. Dabaszinības ir par to, ka mēs varam eksperimentēt un novērojumos iegūt pierādījumus, lai pārveidotu savās galvās esošās idejas.

Tālāk nākamais solis – mācām prognozēt. Ja es cukuru ielikšu karstā ūdenī, vai tas šķīdīs ātrāk? Kā tu domā, kas notiks, ja...? Kas būtu, ja...? Tie ir jautājumi, kas rosina dabaszinātnisko domāšanu. Veidojot šo prognozi, plānojot, eksperimentējot, lai attīstītu dabaszinātnisko domāšanu, ir ļoti svarīgi uzreiz mācīt salīdzināt. Vienā eksperimentā man būs siltais ūdens, blakus būs aukstais. Ir svarīgi izvēlēties, lai būtu vienādi trauki, vienāda ūdens masa, vienāda cukura masa. Tā varam mācīt domāt zinātniski, domāšanas veidu, kā pasaulē rodas zinātniskas zināšanas, – ar pierādījumiem.
Vēlāk pirmajās trīs klasēs skolēns sāks mācīties par to, kas ir lielumi un kā kaut kas no kaut kā ir atkarīgs. Bet mēs varam neapzināti jau būvēt pareizo veidu, kā notiek eksperiments.
Nākamais mūsu rīks ir saruna. Noteikti ir vajadzīga saruna pirms un pēc eksperimenta, novērojuma mazākā vai lielākā grupā, lai bērni var atspoguļot savu domu un skolotāji to sadzirdēt.

Ja nedzirdam, kā skolēns domā, tad mums nav iespēju pārveidot viņa priekšstatus.

Mums jāmāca arī novērot. Ir nācies dzirdēt, ka pieaugušais saka bērnam – paskaties uz šo koku un uzzīmē. Tas neattīsta novērošanas spējas, te drīzāk ir runa par pirmo impulsu. Bet ko es īstenībā gribu uzzināt par šo egles skuju vai kļavas lapu? Novērot nozīmē saskatīt konkrētas pazīmes, kas palīdzētu atšķirt šo objektu no citiem, parādīt pašu raksturīgāko. Tas nozīmē, ka man vajag reālu objektu, man jābūt iespējai aptaustīt, pasmaržot, pārliecināties, kā ir tad, kad egles skuja ieduras pirkstā, ieraudzīt, kas ir atšķirīgs starp vienu un otru lapu, un tad veidot zīmējumu iespējami tuvu reālajam. Tad uzdevumā var skaidri redzēt novērošanas jēgu. Piemēram, ja es savu zīmuli aprakstu tā, ka pēc tam, to sajaucot ar citiem, pēc uzrakstītajām pazīmēm spēju “savu zīmuli” atrast, tad es to esmu novērojis. Novērot nozīmē fiksēt to, ko es redzu, ne interpretēt.

Vēl viens aspekts dabaszinībām – lietu pasaule, tehnoloģijas, modeļi. Kā domā inženieris? Jau no pirmās klases parādīsies inženierzinātnes elementi. Bet īstenībā tie jau ir tagad! Kad dodam uzdevumu bērniem no klučiem uzbūvēt iespējami augstāko torni, kas negāžas, tad tas ir pirmais dabaszinātniskais modelis tam, lai būvētu augstceltnes. Kad mēģinām no vienkāršām detaļām uzbūvēt mašīnu, kas aizbrauks ātrāk, un saprotam, kāpēc tā aizbrauks ātrāk, tas arī ir dabaszinātniskais modelis. Dabaszinības ir gan dzīvā daba, gan lietu pasaule jeb nedzīvā daba. Skolēnam it tikpat daudz jautājumu par lietu pasauli, par to, kā lietas darbojas, kā par dzīvās dabas pasauli. Taču atcerēsimies, ka modelis nav objekta vai procesa precīza kopija mazā mērogā. Modelim vienmēr ir priekšrocības un ierobežojumi. Nepareizi modeļi var radīt maldīgus priekšstatus.

Pats galvenais, rosināsim bērnos zinātkāri, interesi un atklāšanas prieku!

Dr.paed. Daces Namsones prezentācijas ierakstu no konferences "Darbojos, izzinu - mācos ar prieku!" (14.03.2019.) meklējiet Skola2030 Youtube kanālā: http://ejuz.lv/pfv 

Sagatavoja Alnis Auziņš (Skola2030)