05.02.2019

Sociālā un pilsoniskā mācību joma pamatizglītībā

Mērķis: sociālā un pilsoniskā pratība, kas nozīmē, ka skolēns:

  • domā un rīkojas atbildīgi, apzinoties savas rīcības sekas un cienot dzīvību kā vērtību;
  • viņam ir izveidojušies noturīgi, labvēlīgi sociālie ieradumi saziņā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem;
  • ir izkopta nacionālā, vēsturiskā un pilsoniskā apziņa un
  • izpratne par sabiedriskajiem un ekonomiskajiem procesiem.

(MK noteikumi Nr. 747, IV nodaļa, 7. punkts, 7.2. apakšpunkts.)

Lielās idejas: sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā skolēni veido izpratni par tādiem jēdzieniem kā indivīds, sabiedrība (attiecības sabiedrībā, indivīda rīcība sadarbībā), vara un pārvaldes institūcijas, saimniecība (resursi, to izlietojums), kultūru daudzveidība, laika izpratne un pārmaiņas sabiedrībā.

Mācību satura attīstība pamatskolā: pamatizglītības 1.–3. klašu posmā skolēni apgūst mācību priekšmetu “Sociālās zinības”, 4.–6. klašu posmā – integrētu mācību priekšmetu “Sociālās zinības un vēsture”, 7.–9. klašu posmā tiek apgūts gan mācību priekšmets “Sociālās zinības”, gan “Latvijas un pasaules vēsture” (apvienotas vienā mācību priekšmetā).

Būtiskākie uzsvari pilnveidotajā mācību saturā un pieejā:

  • mācot vēsturi un sociālās zinības, mērķis ir veidot vēsturisko, nacionālo un pilsonisko apziņu, tādējādi faktu zināšanas saglabā būtisku nozīmi, tomēr tas nav pašmērķis;
  • Latvijas un pasaules vēsture tiks mācīta kā vienots mācību priekšmets saskaņā ar vēstures skolotāju atzinumu, ka tādā veidā skolēni labāk spēs izprast cēloņsakarības pasaules un Latvijas valsts vēsturē un iegūs pilnīgāku vēstures procesa izpratni;
  • mācīšanas pieejā ir svarīgi veidot skolēnā izjūtu par vēsturi, sākot no tuvākās apkārtnes, vides un ģimenes, veidot izpratni par vēstures notikumu ietekmi uz mūsdienu apstākļiem un uzskatiem un apziņu par piederību vietai, dzimtai, tautai un valstij;
  • ir svarīgi skolēniem piedāvāt mācību procesu dažādās vidēs – apkārtējā daba, kultūrvide, muzeji un vietējā pašvaldība sniedz iespēju iepazīties ar nepastarpinātu pieredzi no pirmavotiem;
  • gan vēsturē, gan sociālajās zinībās ir svarīgi attīstīt konkrētas, vēstures zinātnei svarīgas prasmes un domāšanas stratēģijas: vēstures un informācijas avotu kritika; vēstures un informācijas avotu analīze; cēloņsakarību noteikšana; prasme argumentēt; hronoloģiskā domāšana;
  • svarīgi ir attīstīt sadarbības un līdzdalības prasmes, tādējādi veidojot noturīgus sociālus ieradumus un orientējoties uz visu līdzdalību pieprasošu rezultātu.​

Papildresursi:

Jautājumi mācību satura veidotājiem.

Atbild Skola2030 sociālās un pilsoniskās mācību jomas vadītājs, vecākais eksperts Ansis Nudiens.

– Ar kādiem izaicinājumiem esat saskārušies satura izstrādē? Kā grūtības ir pārvarētas?

– Viens no lielajiem izaicinājumiem ir mainīt līdzšinējo mācīšanas pieeju, kas vairāk balstījās faktu iegaumēšanā, īpaši vēsturē. Tagad virzāmies uz dziļāku izpratni, prasmju attīstīšanu, kritisko domāšanu. Līdz ar to uzsvars vairs nav tik daudz uz datumu un faktu iegaumēšanu kā pašmērķi, bet gan to analīzi, sakarību meklēšanu, tādā veidā mācoties patstāvīgi spriest. Viens no veidiem, kā to panākt, ir apvienot Latvijas un pasaules vēsturi, tādā veidā Latvijas vēsture iekļaujas plašākā Eiropas un pasaules vēstures kontekstā Latvijā. Gandrīz katrā novadā iespējams atrast kādu liecību, kas ilustrē Austrumeiropas vēsturē svarīgu procesu izpausmes Latvijā, tādējādi ir iespējams meklēt un saskatīt plašākas cēloņu un seku sakarības starp lielajiem vēstures procesiem Eiropā un pasaulē un to izpausmes Latvijā.

Jaunums sociālās un pilsoniskās mācību jomas mācību priekšmetu klāstā ir arī mācību priekšmets “Sociālās zinības un vēsture” 4.–6. klašu posmā. Agrāk skolēni sāka mācīties vēsturi, sākot ar 6. klasi, tagad piedāvājam noteiktus vēstures elementus mācīt, sākot ar 4. klasi, tādējādi veidojot padziļinātu izpratni par tuvāko apkārtni un notikumiem tajā. Līdz šim, sākot mācīt vēsturi 6. klasē, tematiski tā sākās ar aizvēstures periodu, turklāt bieži vien gana akadēmiskā veidā. Taču ar mācību priekšmetu “Sociālās zinības un vēsture” ir paredzēts pirms aizvēstures temata apgūšanas radīt interesi un izpratni par to vēsturi, kas katram ir tuvāka, piemēram, kā dažādas vēstures norises ietekmējušas tuvāko apkārtni un skolēna ģimeni, dzimtu. Tādā veidā vēstures izpratne veidojas no personiskās pieredzes, un skolēni apgūst sev interesantu un svarīgu saturu. Šāda mācību priekšmeta mērķis ir veicināt skolēna izpratni par to, kā rodas vēsture.

– Vai ir kāds jautājums, par ko visbiežāk interesējas jūsu mācību jomas skolotāji?

– Būtiski ir uzsvērt, ka, mācoties vēsturi dažādās klašu grupās, faktu zināšanas netiek atceltas. Fakti, notikumi un vēsturiskas personas vēl joprojām ir pamatā, lai veidotu izpratni par vēsturiskiem notikumiem un cēloņu un seku sakarībām. Taču faktu zināšanas nav vēstures mācīšanas gala punkts, faktu iegaumēšana nevar būt rādītājs tam, vai skolēns ir sekmīgi iemācījies vēsturi. Tas ir tieši saistīts ar vērtēšanu – vai tiek vērtētas iegaumētās zināšanas vai skolēnu izpratne par tām un prasme tās lietot, veidojot savu viedokli un attieksmi.

Tieši faktos pamatots viedoklis par sabiedriskajiem, politiskajiem un vēstures jautājumiem ir tas mērķis, kuru esam izvirzījuši, sakot, ka skolēns veido un izkopj savu nacionālo, pilsonisko un vēsturisko apziņu. 

– Kas jums ir sagādājis vislielāko gandarījumu šajā darbā?

– Gandarījums ir tajā brīdī, kad savu darbu atrādām skolotājiem, ekspertiem, vēl citiem nozarē iesaistītajiem, un no šiem cilvēkiem saņemtais iedrošinājums, atbalsts, ka ceļš, ko ejam, ir pareizs. Tas man dod gandarījumu, un domāju, ka manas komandas cilvēkiem tāpat. Visi eksperti šajā darbā iesaistījās ar vienu domu – izglītības sistēma ir jāuzlabo.