Mācīšanās iedziļinoties

Lietpratības attīstīšana saistīta ar mācīšanos iedziļinoties – procesu, kura laikā skolēns attīsta spēju vispārināt, pārnest jaunās zināšanas un prasmes uz nezināmām situācijām (arī reālās dzīves situācijām), priekšplānā mācīšanā izvirzot procesus, ar kuru palīdzību mēs iegūstam zināšanas (kā mēs zinām?), ne tikai uzkrātu noteiktu satura apjomu (ko mēs zinām?). Īstenojot metodisko pieeju, kas rosina mācīties iedziļinoties, skolotājs dod iespēju skolēnam izmantot un attīstīt augstākā līmeņa domāšanas prasmes (analizēt, sintezēt, izvērtēt, risināt problēmas), attīsta skolēnu pašvadītas mācīšanās prasmes, lai skolēnam veidotos patiesa izpratne par apgūto saturu un viņš prastu risināt kompleksus uzdevumus jaunās situācijās un kontekstos.

Mācīšanās iedziļinoties pieejas īstenošanai skolā ir izveidota atbilstoša mācību vide – jēgpilna, mainīga un izzinoša, pētīt, mācīties un radīt rosinoša, droša un nediskriminējoša, fiziskajai, garīgajai un intelektuālajai attīstībai labvēlīga. Mācību vide ir orientēta uz savstarpēju uzticēšanos, sadarbību un atbalstu, veicina skolēnu patstāvības un rīcībspējas attīstību un nodrošina skolēnu pārstāvniecību un līdzdalību lēmumu pieņemšanā, to izpildes nodrošināšanā un pārraudzībā. Lai mācību procesā skolēnam dotu iespēju iedziļināties, skolu darbā nepieciešams mainīt uzsvarus:

• no gatavu zināšanu nodošanas un atprasīšanas uz jautāšanu, sarunu, situāciju analīzi, produktīviem uzdevumiem, dodot iespēju skolēniem radīt sev jaunas zināšanas;
• no frontāla procesa uz skolēnu iesaistīšanu un sadarbību;
• no faktoloģisku zināšanu iegaumēšanas kā mācību mērķi uz zināšanu lietošanu un radīšanu daudzveidīgās situācijās un kontekstos, lai skolēni iegūtu šādas vingrināšanās un pārnesuma veidošanas pieredzi;
• no primāri summatīvās vērtēšanas uz jēgpilnas atgriezeniskās saites sniegšanu skolēnam par mācīšanās procesu, skolēna refleksiju par savu darbu un savas mācīšanās apzināšanos.

Mācīšanās iedziļinoties pamatelementi

Skolēna mācīšanās rezultāts ir patiesa izpratne un lietpratība tad, ja skolotājs:

• plāno un īsteno mācības ar skaidri definētu sasniedzamo rezultātu skolēnam; mērķi ir subjektīvi nozīmīgi skolēniem un viņi iesaistās to izvirzīšanā;
• par mācību mērķi izvirza dziļāku izpratni, pārnesi un zināšanu, prasmju un ieradumu koordinētu lietošanu; vērtēšanai izmanto snieguma vērtēšanai ierastas formas – portfolio, darbības novērojumus praksē, lomu spēles, gadījumu izpēti u.tml.;
• sniedz skolēniem konkrētu, savlaicīgu, izmantojamu, cieņpilnu atgriezenisko saiti par viņu sniegumu, kas palīdz uzlabot viņu mācīšanos; piedāvā skolēniem skaidrus sasniedzamos rezultātus un snieguma vērtēšanas kritērijus, plāno iespējas skolēniem izmantot atgriezenisko saiti sava darba uzlabošanai, iesaista viņus sava darba pašnovērtēšanā;
• piedāvā skolēniem intelektuāli izaicinošus, kompleksus, ilgtermiņa uzdevumus, kas rosina izmantot augstākos izziņas darbības līmeņus, piedāvā autentiskas situācijas, rosina integrēt un koordinēti lietot zināšanas, prasmes un attieksmes, ikdienas praksē izmantojot projektu metodi, problēmrisināšanas pieeju mācībām un līdzīgas pieejas;
• piedāvā vairākus, daudzveidīgus, personiski nozīmīgus piemērus un praktizēšanās iespējas apgūstamajām prasmēm un izpratnes nostiprināšanai; rosina  skolēnus aktīvi iesaistīties mācībās, uzdodot jautājumus un diskutējot;
• nodrošina atbilstošu atbalstu un pārraudzību, piedāvājot atgādnes, paraugus, procesa aprakstus sekmīgai darba veikšanai, atgriezenisko saiti, kas palīdz uzlabot mācīšanos, vairākas iespējas vingrināties izmantot zināšanas un prasmes, arī dažādu mācību jomu kontekstā visu mācību gadu;
• rosina skolēnus domāt par savu domāšanu un mācīšanos, rosinot viņus izvērtēt un pamatot savas izvēles mācīšanās procesā, analizēt savas kļūdas un pieredzi; rosina skolēnus izvirzīt mācību mērķus, sekot to izpildei, izmantot dažādus paškontroles paņēmienus, iesaista lēmumu pieņemšanā par mācību vidi un paņēmieniem;
• apzināti strādā pie skolēnu motivācijas palielināšanas, par nozīmīgu mācību mērķi izvirzot skolēnu pozitīvas attieksmes un intereses radīšanu par apgūstamo mācību saturu;
• veido sadarbības attiecības ar skolēniem, lai virzītu pašvadītu mācīšanos pretstatā neefektīviem skolotāja un skolēnu attiecību modeļiem, kur skolēnam ir vai nu pārāk liela autonomija, vai gluži otrādi – visu nosaka skolotājs; tiek īstenota partnerība, kas pakāpeniski – ar mērķtiecīgu skolotāja atbalstu – rosina skolēnus izdarīt izvēles un uzņemties atbildību;
• mācās pats, pastāvīgi reflektējot par savu darbu, pētot mācību procesu un savas rīcības ietekmi uz skolēniem; sadarbojas ar kolēģiem, lai proaktīvi identificētu un ieviestu uzlabojumus mācību procesā.

Mācības notiek visdažādākajās vietās – skolā, bibliotēkā, muzejā, uzņēmumā, mežā – tik ilgi, cik vajag konkrēto mērķu sasniegšanai, izmantojot daudzveidīgas mācību darba organizācijas formas, ne tikai 40 minūšu mācību stundu.

Fiziskā mācību vide skolā ir pārveidota no statiskas un nemainīgas uz pārveidojamu, reālas dzīves problēmsituāciju risināšanai un pašvadītas mācīšanās nostiprināšanai piemērotu mācību vidi. Skolēni strādā gan individuāli, gan grupās, risinot apjomīgus, starpdisciplinārus uzdevumus un projektus. Skolā ir iekārtotas daudzfunkcionālas telpas, plašas klases, kurās viegli pāriet no īsas frontālas lekcijas uz bāzes stacijām grupu darbam, elastīgu telpu plānojumu, kur pēc nepieciešamības iespējams vienkopus izmantot un pārraudzīt daudzveidīgas darba formas. Skolēni var ērti piekļūt daudzveidīgām tehnoloģijām gan informācijas iegūšanai, gan problēmu risināšanai un risinājumu īstenošanai, improvizētām darbnīcām modeļu un prototipu izgatavošanai, ir apspriežu telpas mazām grupām, vietas fokusētam individuālam darbam, vietas vēl nepabeigto darbu izvietošanai u.tml.