Mēs visi pilnīgi negaidot tikām iemesti tādos apstākļos, kas krasi prasīja īstenot izglītības darbā citu darba formu, atšķirīgu satura apguves plānošanu, sadarbību utt., par ko pirms kāda laika pat iedomāties nevarējām. Kā veicies pārkārtoties? Ko pašu galveno jums šobrīd būtu svarīgi pateikt skolotājiem?

Mēs visi pēkšņi esam nokļuvuši nākotnē, par kuru agrāk tikai spriedām, ka tā kaut kad varētu būt, t. i., izmantot digitālās platformas un mācīties attālināti. Tagad tajā negaidot esam iemesti un šobrīd vienlaikus mācāmies un mācām, un tas tiešām ir nepieredzēts izaicinājums. Vispirms gribu izteikt lielu atzinību visiem izglītības sistēmā iesaistītajiem – gan skolotājiem, gan skolēniem, gan vecākiem – par ļoti atbildīgu, elastīgu un ātru pielāgošanos un to, ka izglītības sistēma darbojas. Ja līdz šim kāds šaubījās par to un izteica viedokļus, ka izglītības sistēma ir ļoti vecmodīga, birokrātiska, nespējīga pielāgoties pārmaiņām, tad pirmo trīs nedēļu pieredze ir pierādījusi, ka visi Latvijas izglītības sistēmas dalībnieki – gan skolotāji, gan skolēni, gan vecāki – spēj mobilizēties ļoti īsā laikā.

Lēmums par ārkārtējo stāvokli tika pieņems ceturtdien, 12. martā, un jau nākamajā dienā stājās spēkā attālinātais mācību process. Šis bezprecedenta gadījums parāda, ka mūsu cilvēki spēj ļoti ātri mobilizēties, pārkārtoties un sākt strādāt citā darba formā. Tas ir pirmais lielais secinājums. Protams, mēs paši vēl neesam spējuši īsti izvērtēt to, kā tas notika, arī to, kādas tam būs tālejošas sekas.

Tieši tāpat es gribētu izteikt lielu atzinību visiem saviem kolēģiem, īpaši Skola2030 komandai par ieguldīto darbu šajā spraigajā laikā. Mēs sagatavojām izvērstas un precīzas vadlīnijas ar ļoti daudziem ieteikumiem, tostarp par digitāliem rīkiem, kurus ieteiktu izmantot arī parastos apstākļos. Šāds darbs, tāda sagatavošanās aizņemtu apmēram mēnesi, bet mēs kopīgiem spēkiem to paveicām trīs dienās. Vislielākos atzinības vārdus varu veltīt visiem saviem darbiniekiem par to darbu, kas tika paveikts tik eks-tremālos apstākļos un tik īsā laikā, tāpat arī skolotājiem, kuru lielākā daļa, spriežot pēc aptaujām, strādāja ļoti intensīvi, cenšoties negaidītajos apstākļos izdarīt labāko, ko viņi spēj. Brīdī, kad šo tekstu lasīs, mēs jau dzīvosim pagarinātajā ārkārtējā situācijā, tāpēc, tuvākā nākotnē raugoties, novēlu visiem saglabāt mieru, ievērot noteiktos piesardzības pasākumus un būt iecietīgiem pret visiem, arī pašiem pret sevi, jo skaidrs, ka, cenšoties uzdot un arī izpildīt ļoti daudz darba, cilvēki var nonākt stresā. Saudzēsim līdzcilvēkus un paši sevi, lai varētu veiksmīgi noslēgt šo mācību gadu attālinātās mācībās pietiekami labā kvalitātē.

IZM ir aptaujājusi skolu vadītājus. Kā viņi pēc pirmās attālinātas mācīšanās nedēļas vērtējuši attālinātās mācīšanās procesu? Ar kādiem izaicinājumiem sastapušies? Kā tie risināti? Kāds atbalsts vēl nepieciešams?

Ir noslēgusies ne vien skolu vadītāju, bet arī arī skolēnu un vecāku aptauja, un tās būtu lietderīgi aplūkot kopveselumā. Līdzīgās aptaujās parasti mēdz sagaidīt atšķirīgus viedokļus. Šajās aptaujās bija pārsteidzoši daudz līdzīgā. Tā, piemēram, gan skolu direktori, gan skolotāji ļoti vienādi redz kopējo situāciju, gan pozitīvo, gan izaicinājumus. Skolu vadītāju aptauju es dēvētu par pozitīvu, mēs neidentificējām nevienu mācību iestādi, kas nebūtu spējusi organizēt attālināto mācību procesu. Visu skolu skolotāji turpināja strādāt un skolēni – mācīties. Iepriecina arī tas, ka gan skolotāju, gan skolu vadītāju aptaujas apliecināja, ka lielum lielā daļa skolotāju ir nodrošināti ar tehnoloģiskajiem rīkiem – ar datoru, internetu, vajadzīgajām platformām. Tagad zinām arī to, ka aptuveni 90 % skolotāju jau pirmajā nedēļā pārgāja uz attālinātu darbu un tikai pavisam neliela daļa pedagogu turpināja iet uz skolām un no turienes strādāt attālināti. Process tika organizēts labi.

Mums bija visai daudz jautājumu par digitālo ekosistēmu – kādas ir platformas, kādas darba formas skolotāji lieto. Te atklājās diezgan liela dažādība. Tas nav pārmetums, pat ne problēma, bet vienkārši realitāte, proti, mēs atrodamies vidē, kurā ir ļoti daudz dažādu digitālo pakalpojumu sniedzēju. Ir tādas, ka dominē, kā e-klase. Tā minēta pilnīgi visās aptaujās, to kā galveno saziņas iespēju min gan skolu vadītāji, gan skolotāji, gan skolēni un vecāki. Tur skolotāji dod uzdevumus un sagaida atgriezenisko saiti. E-klasē notiek lielā informācijas aprite. Raugoties tālāk, kādus uzdevumus, kādas mācību resursu krātuves tiek izmantotas, paveras ļoti liela dažādība. Viena no populārākajām vietnēm ir uzdevumi.lv, arī “Lielvārda” Soma.lv, “Zvaigznes ABC” Māconis, Skola2030 mācību resursu krātuve, Letonika.lv un vēl daudzas citas. Aptaujas ļāva izdarīt būtisku secinājumu: daudzās skolas nav īsti vienotas politikas, vienota rīcības plāna, kādas digitālās resursu krātuves un saziņas platformas mācību iestādei izmantot. Sastopama liela dažādība. To apliecina arī tās ziņas, gan no aptaujas, gan vēstulēm, ko mums sūta vecāki un kurās tiek izteikti vērojumi, arī bažas, ka bērni pārpūlas, strādājot ļoti dažādās platformās. Īpaši grūti tas ir tad, ja ģimenē ir vairāki bērni. Acīm redzami, ka skolotāji reizēm nepietiekami sadarbojas savā starpā vienas skolas ietvaros un lieto katrs savu platformu, pat arī atšķirīgus saziņas veidus ar vieniem un tiem pašiem skolēniem. Saprotams, ka vēlama būtu viendabīga pieeja, lai visi skolēni, veicot uzdevumus, varētu strādāt augstākais divās trijās, varbūt četrās digitālajās platformās. Šī pārlieku raibā aina un ar to saistītās vecāku bažas būtu viens aspekts, ko atklāj anketas.

Otrs – pedagoģiskais aspekts. Saņemam daudz ziņu no skolotājiem, kuri cenšas attālinātajā mācīšanās formā pārnest visu ierasto mācību apjomu un metodes, ko pieraduši lietot klātienē. Tas ir, gan uzdot katru dienu savā mācību priekšmetā tos uzdevumus, ko viņi būtu devuši gan klases darbā, gan tos, ko būtu devuši mājas darbā. Tad bieži vien cilvēks pārpūlas, jo strādā no sešiem rītā līdz deviņiem desmitiem vakarā, gandrīz vai neatejot no datora, īpaši, ja māca mācību priekšmetu dažādās klašu grupās un cenšas nodrošināt līdz šim ierastā ikdienas procesa intensitāti. Tā cilvēki ļoti riskē izdegt, turklāt abas puses – gan skolotāji, uzdevumu sagatavotāji un uzdevēji, gan izpildītāji – skolēni. Tādu gadījumu varbūt nav daudz, tomēr skolēnu aptaujas dati arī uzrāda satraucošu ainu un apliecina to pašu, proti, aptuveni puse visu respondentu (un mēs saņēmām vairāk nekā 23 000 skolēnu atbilžu) min, ka viņi pavada mācībās vairāk un pat ievērojami vairāk laika nekā iepriekš klātienē, un tas ir statistiski nozīmīgs daudzums. No vienas puses, tas nav nemaz tik slikti, jo pierāda arī to, ka skolēni jaunajos apstākļos pieiet mācībām ļoti atbildīgi un motivēti, tiešām cenšas sasniegt maksimumu, bet tas arī izvirza lielus izaicinājumus gan pašvadītas mācīšanās plānošanai (vai nu cenšoties visu izdarīt uzreiz, līdzko saņem uzdevumu, vai citādi plānojot savu laiku) no skolēnu puses, gan arī no skolotāju puses. Vajadzētu tomēr to līdzsvarot, lai šie uzdevumi nesabirtu daudzos mācību priekšmetos uzreiz, turklāt ar vienu un to pašu termiņu. Bet es gribu uzsvērt, ka no plānošanas viedokļa attālināto mācību laiks ir ļoti labs mācību laiks, arī domājot par nākotni, kā īstenot jauno mācību saturu. Jaunā situācija liek skolotājiem īpaši sadarboties un plānot mācību saturu kopā, saskaņojot gan tā apjomu, gan ilgtermiņā mācāmās prasmes, gan prasības un termiņus skolēniem.

Jūs jau analizējāt skolēnu un vecāku aptauju, vēl mazliet par pēdējo. Populārākie viedokļi, ko dzirdam: vecāki kļuvuši par savu bērnu skolotājiem; iepazīst skolotāja darbu, sava skolēna mācīšanās īpašības u. c. Kas būtu piebilstams?

Arī vecāki ir snieguši līdzīgas atbildes, arī skaitā – ap 27 000, par visu mācību procesu, par tehnoloģijām, kuras izmanto. Respondentu vairākums gan ir no Rīgas, no valsts centrālajiem reģioniem, lielākajām pilsētām, tomēr tas dod gana reprezentablu ainu. Arī vecāku lielākā daļa pozitīvi vērtē jauno mācīšanās procesu, pilnīgi noteikti lielum lielais vairākums atzīst, ka mācības notiek, par saziņu ar skolu nav iebildumu, un šķiet, ka tieši komunikācija darbojas vispilnīgāk. Nav sūdzību, ka mājās nezinātu, kas bērnam jādara, visi skolēni ir aizņemti un nodarbināti. Patīkami ir tas, ka vecāki aktīvi iesaistās.

Sarežģītāk ir tajās ģimenēs, kurās ir trīs četri, pat pieci skolas bērni. Tas rada dažāda rakstura izaicinājumus, sākot jau ar tehnoloģijām (cik daudzbērnu ģimenē ir datoru un citu viedierīču, kāda ir interneta jauda u. tml.). Vecāki arī min, ka viņiem nav vienlīdzīgas iespējas tehnoloģiskajā nodrošinājumā, daļai ģimeņu ir novecojuši datori.

Vairāki indikatori liecina, ka tomēr pietrūkst skolotāju skaidrojošā darba. Izplatīta darba forma ir dot uzdevumus un sagaidīt atbildes. Uzdevumiem gan ir paskaidrojums, bet izpaliek tā skaidrojošā daļa, kas ir klātienes stundās. Jāuzteic tā skolotāju daļa, kas veido videomateriālus, un tie, kas cenšas strādāt tiešsaistē. Protams, tas nenozīmē klātienes klases imitāciju, bet strukturētu skaidrojumu un mācību procesa virzību. Tas jau prasa ne vien prasmes, bet arī atbilstošas tehniskās iespējas, turklāt no abām pusēm, arī skolēna mājās, lai varētu pieslēgties tiešsaistē. Atgriežoties pie vecāku atbildēm, viens liels atzinums ir, ka tas, ko viņi visvairāk dara, ir – skaidro saviem bērniem uzdevumu saturu un būtību. Šķiet, šis ir viens no vājākajiem posmiem visā mācīšanās ķēdē, un lielākajai daļai mācībās iesaistīto ir grūtības ar to tikt galā.

Kādas ir jūsu domas par TV Klase? Sarunājamies laikā, kad projekts tikko sācies, tomēr – vai, jūsuprāt, tas sasniegs auditoriju?

Manuprāt, tas ir tiešām vērtīgs projekts. Gribu izteikt atzinību IZM vadībai par ļoti operatīvu rīcību, organizējot šo gana sarežģīto projektu, kas prasīja sazināties ar uzņēmējiem, ar TV kanāliem, un tas viss notika dažu nedēļu laikā. Tāpat vēlos izteikt pateicību tiem uzņēmīgajiem skolotājiem, kas pieteicās šim izaicinošajam darbam, zinot, ka viņus skatīsies un vērtēs arī kolēģi, ne tikai skolēni un vecāki. Visu cieņu par šo ierosmi, ka šāds darbs ir uzsācies! Par to, vai šis raidījums sasniegs mērķauditoriju, manuprāt, bažu nav. Cik man zināms, 6. aprīli, pirmajā dienā, to jau bija redzējuši ap 50 000 skatītāju, kas ir diezgan liela auditorija televīzijai, un, starp citu, bija skatījušies arī ārpus Latvijas. Izvērtēt to, cik tas būs noderīgi, vēl nevaram, jāpaiet ilgākam laikam, bet cerēsim, ka kvalitāte būs laba, jo strādās pieredzējuši mācību priekšmetu skolotāji.

Saistībā ar šo projektu gribu uzsvērt divus aspektus. Vispirms, svarīgi ir tas, ka šādas papildu iespējas ar televīzijas starpniecību ir piedāvātas šajos apstākļos, kad pietrūkst tieši mācību satura skaidrojuma, kas, kā jau minēju, ne visiem skolotājiem ir pa spēkam. Arī pati iespēja tieši redzēt “dzīvu”, runājošu skolotāju, lai arī TV ekrānā, ir ļoti būtiska attālinātu mācību gadījumā.

Otrs apstāklis ir pieejamība. Tā kā gana daudzās ģimenēs ir gan tehnoloģisko ierīču trūkums un ierobežotas iespējas sazināties ar skolotājiem, šī ir laba pagaidu iespēja skolēniem dažas stundas dienā vai nedēļā veltīt, skatoties šos televīzijas raidījumus tiešraidē vai arī sev izdevīgā laikā TV arhīvā. Tātad ieguvums ir gan pieejamība, gan tas, ka jaunais TV projekts aizpilda vienu trūkstošo elementu šajā attālināto mācību ķēdē. Tas ir apsveicami, un ceru, ka darbs izdosies, ka stundas būs labas un tās arī atzinīgi novērtēs.

Kas ir vērtīgākais, ko, jūsuprāt, mēs visi šajos ārkārtējās situācijas apstākļos esam iemācījušies un turpinām mācīties? Digitālās prasmes, pašvadītu mācīšanos, sadarbību... Un – kas lielākais zaudējums, ja tāds ir?

Jūs jau precīzi nosaucāt trīs caurviju prasmes, kas jaunajā mācību saturā ir īpaši uzsvērtas. Tiešām, bez šīm svarīgajām prasmēm, bez labas komunikācijas mācības jaunajos apstākļos, darot to attālināti, sekmīgi nevarētu notikt. Šis laiks dod iespēju šīs prasmes attīstīt un pilnveidot praksē.

Es drīzāk teiktu, ka jaunajā, neierastajā situācijā būs gan ieguvēji, gan zaudētāji. Attālināta mācīšanās savā ziņā vairo nevienlīdzību – nevis spēju vai iespēju nevienlīdzību, bet faktiskās īstenošanas ziņā. Tie skolotāji, tās skolas, tie skolēni un viņu vecāki, kuri aktīvi, produktīvi ir iesaistījušies šajā procesā, visdrīzāk būs ieguvēji, gan attīstot jau minētās prasmes, gan apgūstot mācību saturu, un īpaši gribu uzsvērt iespēju mācīties mācoties, pašvadīti mācīties, kas, iespējams, ir vissvarīgākā komponente. Turpretī, ja skolotāji un skolēni nav bijuši aktīvi un tādi nav arī tagad, nevar vai nespēj izmantot jaunās iespējas, tad šie mācību procesa dalībnieki var arī palikt malā. Ir kāda daļa skolēnu, kas dažādu apstākļu dēļ jau klātienes mācību laikā ieraduši būt pasīvi mācību procesa dalībnieki. Droši vien arī tagad, strādājot attālinātā režīmā, viņus sasniegt būs ļoti grūti, un viņi savās mācībās un progresā var iepalikt.

Mēs arī domājam par īpašiem atbalsta risinājumiem. Protams, visi izglītības procesa dalībnieki nav vienādi. Liels izaicinājums ir speciālajā izglītībā, īpaši smagajām programmām – kodi 58, 59. Šiem bērniem vajag ikdienas, ik brīža asistentu, pat ne tik daudz mācību ziņā, cik aprūpē. Pašreizējā situācija ir ļoti izaicinoša šādiem bērniem un viņu izglītotājiem. Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) īstenotais Eiropas Sociālā fonda projekts “PuMPuRs” bija orientēts uz bērniem, kas dažādu iemeslu dēļ riskē atpalikt mācībās un izkrist no izglītības sistēmas. Pašlaik tiek domāts, kā šis projekts varētu pārveidot savu darbību no klātienes formas un attālināto.

Tāpat izaicinājumi ir daudzām sistēmām, kas darbojušās un darbojas izglītībā. Dažādi pedagogu kursi tagad notiek attālināti vai arī ir pārcelti uz vēlāku laiku. Aina ir visai sarežģīta, un nevaram teikt, kas viss viens pret vienu darbojas tikpat perfekti, kā tas notiktu klātienē. Skaidrs, ka šajā posmā kādai daļai cilvēku iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību būs ierobežotas. Šādi atsevišķi gadījumi varētu būt lielākais zaudējums.

Pienāks laiks, kad atgriezīsimies skolās, ierastajā ikdienā, un pilnveidotā satura ieviešanas termiņš arī tuvojas. Kādas atziņas paņemsim līdzi nākotnē?

Mēs diezgan daudz un bieži, runājot par jaunā satura ieviešanu, esam uzsvēruši orientāciju uz sasniedzamo rezultātu, kas ir jauno standartu un vadlīniju pamatā. Šis laiks mums ir parādījis, cik ļoti svarīga ir skaidra izpratne par sasniedzamo rezultātu skolēnam visām mācībās iesaistītajām pusēm. Ka tas palīdz ieraudzīt, ka var būt dažādi ceļi, kā pie tā var nonāk, ka palielinās paša skolēna loma un pašnoteikšanās iespēja tādā procesā un tā ir daudz iekļaujošāka pieeja tad, kad dažādi ceļi ir akceptēti un atvērti.

Šo mērķi, sasniedzamo rezultātu ar visām caurviju prasmēm, pratībām mācību priekšmetos var iegūt dažādi – mācoties klātienē, attālināti, sportojot, tiešsaistē, no dažādiem avotiem, konsultējoties ar skolotāju, ar vienaudžiem utt. Vērtīgākais, ko varētu paņemt no darba jaunajos apstākļos, ir pārorientēšanās mums visiem – skolotājiem un skolēniem – savā domāšanā no pievēršanās procesam (kā es piepildīšu savu mācību stundas laiku?) uz rezultātu. Tā ir lielā atziņa – uzsvars uz rezultātu. Ja to var panākt, skatoties TV pārraides vai meklējot informāciju internetā, vai strādājot ar skolotāja dotiem kompleksiem uzdevumiem, kas prasa ilgāku laiku un iedziļināšanos, tas ir apsveicami, un pašreizējās attālinātās mācības varētu lielā mērā veicināt mūsu domāšanas maiņu. Mēs visi vēl esam procesā, bet notiekošais paliks vēsturē kā milzīgs pārbaudījums un izaicinājums izglītības sistēmai Latvijā.

Uzziņai

Izglītības un zinātnes ministrija attālinātas mācīšanās pirmajās nedēļās aptaujāja skolu vadības komandas, vecākus un skolēnus, lai noskaidrotu nepieciešamo atbalstu skolām un skolēniem.

Aptaujās piedalījušies:
• vairāk nekā 27 000 vecāku – visu vispārizglītojošo un profesionālo izglītības iestāžu skolēnu vecāki;
• gandrīz 10 000 skolotāju – visu vispārizglītojošo un profesionālo izglītības iestāžu skolotāji;
• vairāk nekā 23 000 skolēnu (7.–12. klašu skolēni un 1.–4. kursa audzēkņi profesionālās izglītības iestādēs);
• vairāk par IZM un Edurio aptauju rezultātiem šeit: https://bit.ly/IZM_attalinatamacisanas