Vairāk domāt par aktivitātēm, kurās bērniem būtu jāmācās uzstāties un prezentēt paveikto, mūs pamudināja vecāki. Kādā no sanāksmēm viņi atzina, ka publiska uzstāšanās arī viņiem sagādā grūtības. Tā prasa skaidru valodu, plašus teikumus, lai skaidri pasniegtu domu. Sākām mērķtiecīgi domāt par aktivitātēm, lai šīs prasmes attīstītu bērnos. Pērn to mēģinājām ar dzejolīšu mācīšanos un runāšanu par attiecīgu tematu, bet šogad jau gājām tālāk un izvēlējāmies prezentāciju formātu – sagatavotu vizuālo materiālu un stāstījumu par to –, vairāk sasaistījām ar mācīšanās procesu un temata izziņu – jautājumiem un atbilžu sagatavošanu. Turklāt iesaistījām visu ģimeni, kas ļāva atklāt ko jaunu gan bērniem, gan vecākiem. Vecāku iesaiste bērniem deva drosmi iziet priekšā un stāstīt, turklāt vecākiem bija iespēja tieši piedzīvot, kā bērni mācās.

Gaidot rudeni, grupā ar 5–6 gadus veciem bērniem temata “Pārmaiņas rudenī” sākumā rīta aplīša sarunās par to, kādas pārmaiņas notiek rudenī, kas ir citādi, skolotāja izzināja bērnu intereses, un bērniem radās tik daudz jautājumu, ka skolotājai nācās atzīties bērniem, ka viņai vajag palīdzību atbilžu meklēšanā. Skolotāja piedāvāja bērniem izvēli – vai nu meklēt atbildi katram uz savu jautājumu, vai atbildi uz drauga jautājumu. Bērni piedāvāja jautājumus izlozēt.

Tādā veidā katrs bērns saņēma vienu jautājumu, uz kuru mēneša laikā kopā ar ģimeni vajadzēja sagatavot atbildi un prezentēt grupas bērniem. Jautājumi bija visdažādākie, sākot no tā, kāpēc krāsojas lapas un kur guļ eži, līdz “Kas nosaldē puķes?” un “Kā rodas migla?”. Atbildēm bija jābūt zinātniski pamatotām, taču bērniem saprotamā valodā.

Bērniem tika paskaidrots, ka gala darbiņu vērtēs grupas draugi kopā ar skolotāju pēc noteiktiem kritērijiem, par kuriem arī visi iepriekš vienojās. Skolotāja gan deva iespēju tiem, kas vēlējās, savstarpēji vienoties un samainīties jautājumiem. Taču visi bija priecīgi tieši par saviem izlozētajiem jautājumiem.

No bērnu jautājumiem līdz prezentēšanas prasmēm

Bērni izlozēja jautājumus. Vienojāmies par darba izpildes termiņu un pārrunājām prezentācijas izpildes veidu (viens pats vai kopā ar vecākiem). Skolotāja izveidoja sarakstu ar katra bērna izlozēto jautājumu un ļāva bērniem pašiem iepazīstināt vecākus ar pētāmo jautājumu. Otro jautājumu komplektu skolotāja izvietoja garderobē, lai vecāki redzētu bērnu jautājumus, reizē tas kalpoja kā atgādinājums par veicamo darbiņu. Rīta aplī skolotāja pārrunāja ar bērniem prezentācijas gatavošanas procesu un aicināja jautāt, ja vajag palīdzību. Pēc nedēļas notika pirmā jautājuma atbilžu prezentācija, ko veica bērns viens pats.

Bērns kopā ar ģimeni, meklējot atbildes uz izlozēto jautājumu, nonāca katrs pie sava prezentācijas veida. Jā, skolotāja kopā ar bērniem pārrunāja, ka visiem būs jāpastāsta vai jāparāda atbilde uz savu izlozēto jautājumu tā, lai citi saprastu atbildi. Skolotāji ikdienas sarunās ar vecākiem centās to atgādināt, rosinot un atbildot uz vecāku jautājumiem par prezentācijas veidu. Katrs bērns kopā ar ģimeni, gatavojot atbildi, nonāca pie bērnam vissaistošākā prezentācijas veida. Bija gan zīmējumi, gan dzejolis ar kustībām, aplicējumi, gan telpiskie veidojumi un dažādu atribūtu izmantošana, arī kulinārijas izstrādājumi. Tā meitenīte, kas kopā ar mammu bija sagatavojusi atbildi uz jautājumu “Kur vāvere glabā riekstus?”, ieradās vāveres kostīmā, ar koka dobuma zīmējumu un groziņu ar cepumu riekstiņiem. Šī atbilde bērniem ļoti palika prātā: koka dobumos, augstu virs zemes, lai citi zvēri netiek klāt. Pēc tam, ejot rotaļāties bērnudārza laukumā, bērni meklēja koka dobumus, kur varētu būt paslēpti rieksti. Savukārt skolotājas iepriecināja izdoma un radoši risinājumi. Prātā palikusi prezentācija “Kā rodas migla?”. Ja zeme ir silta un gaiss ir auksts, veidojas pilieniņi gaisā, gaiss kļūst biezs un rodas migla. Lai šo parādību ilustrētu, bērns kopā ar vecāku bija izveidojis lapu, kas bija sadalīta divās daļās – vienā pusē matēts, puscaurspīgs materiāls, kuru var pārbīdīt – miglu izkliedēt.

Vēl interesanti, ka grupiņā bija zēns, kas runā angliski. Viņa prezentācija arī bija angļu valodā, un viņš to prezentēja kopā ar tulku. Šo funkciju pildīja mūsu skolotāja.

Grupā tika izveidota “runājošā siena” – redzamā vietā bija izlikti jautājumi, vērtēšanas atgādne ar smaidiņiem, kā arī pašas prezentācijas, kad tās bija tapušas.

Ko stāsta bērni cits citam, tas labāk paliek atmiņā

Skolotāja ar bērniem pirms stāstījuma vienojās, ka visi noklausīsies un tikai tad uzdos jautājumus. Lielākā daļa vecāku bija piedomājuši pie atbildēm, lai tās saprastu pašu bērni, tādēļ atbildes bija viegli uztveramas, uzskatāmas, saprotamas, kaut arī pamats bija ņemts no dabas zinātnēm. Mēs visi kopā mācāmies mācīties dažādi, un mums gadās arī pa kļūdai. Kāda ģimene bija izkopējusi no interneta sarežģītu tekstu, ko bērns bija iemācījies no galvas bez izpratnes.

Mēneša beigās, kad bijām noklausījušies visas prezentācijas, bērniem vēlreiz tika uzdoti visi jautājumi, lai noskaidrotu, cik daudz bērni atceras no citu bērnu stāstītā. Skolotāja secināja, ka bērni šos jautājumus ir apguvuši labāk, nekā tas būtu tad, ja viņa būtu stāstījusi pati. Bērniem bija iespēja atgādināt ar repliku, piemēram, “Vai tad tu neatceries, ka Keita stāstīja par...”, ja bija kas aizmirsies.

Šāda stāstīšana “Bērns – bērnam” ceļ bērna pašapziņu, t. i., ka viņš var iedot kādu jaunu informāciju grupas biedram, rada zinātkāri par citu viņu interesējošu jautājumu izzināšanu un padalīšanos ar atbildēm grupā.

Vecāku iesaiste dod bērnam drošību

Svarīgi, ka bērniem tika dota iespēja apgūt sev nozīmīgu tematu un pārliecinoši to prezentēt (un to veic pat tie bērni, kas ikdienā ir nedroši). Lielākajai daļai bērnu drosmi prezentēt radīja pārliecība par atbildes pareizību, kuru viņi bija gatavojuši kopā ar ģimeni. Bērni, kuri parasti ir kautrīgāki, nepārliecinātāki, šajā reizē atbildot bija droši, jo kopīgi ar vecākiem bija atraduši tādu prezentācijas veidu, kas bērnam vislabāk padodas. Piemēram, atbildot uz jautājumu “Kāpēc rudenī cilvēki biežāk slimo?”, meitenīte kopā ar mammu bija sameklējusi žurnālā fotogrāfijas ar vitamīniem, dārzeņiem un apģērbu, ko bija salīmējušas, un varēja secīgi pastāstīt. Savukārt bērns, kurš apzinājās, ka prezentējot viņš var justies nedroši, atbildi mājās gatavoja kopīgi ar ģimenes locekļiem, uzdodot viņiem vēl arī citus sev interesējošus jautājumus, bet sagatavoto materiālu prezentēja kopā ar mammu.

Ir prieks, ka bērni uzticas grupas skolotājai un no rīta priecīgi stāsta, ka ir sagatavota atbilde, bet grupas skolotājai pajautā: “Vai tu man palīdzēsi?”

Ģimenēm tika dota iespēja saturīgi pavadīt kopā laiku, meklējot atbildes un sagatavojot prezentāciju. Tie vecāki, kuri bija gatavi ar bērniem meklēt atbildes uz jautājumiem, darīja to kopā ar viņiem, jo bērni vieni paši nevar sagatavot uz patiesiem faktiem balstītas (zinātniski pamatotas) atbildes. Viņi var pateikt to, ko ir redzējuši televīzijā vai datorā animācijas filmās un citās filmās, bet ne vienmēr tas atbilst patiesībai.

Vecāki labāk iepazīst bērnus, bērni – vecākus

Kopīgi darbojoties, vecāki “redzēja” sava bērna spējas, pacietību u. c. rakstura īpašības.

Vecāki bija aicināti piedalīties prezentācijās, bet lielākā daļa ir strādājoši un izbrīvēt laiku tam neizdevās, un bērni prezentēja paši. Šajā reizē katra prezentācija tika nofotografēta un aizsūtīta vecākiem. Arī mēs mācāmies šo pieredzi un sapratām, ka šādas prezentācijas ir jāfilmē un jāparāda pašiem bērniem, lai sevi redz no malas kā iedrošinājumu, ka viss ir sanācis, kā arī vecāku informēšanai. Radās ideja, ka bērnudārzā varētu būt diena “Mācies no manis!”, kad visi vecāki vakarpusē noskatās sagatavotās prezentācijas un iemācās no bērniem viņu jaunatklātās gudrības. Pieaugušie ne vienmēr visu zina!

Bērniem bija svarīgi, ka vecāki tika iesaistīti mācīšanās procesā, un bērni atklāja arī daudzus vecāku talantus (piemēram, ka mamma prot skaisti zīmēt, tētis prot griezt no koka!).

Bērni mācās izteikt un pieņemt vērtējumu

Bērniem tika dota iespēja mācīties vērtēt un pieņemt citu grupas biedru vērtējumu. Turklāt mums bija noruna, ka vērtējam saturiski, pēc kritērijiem, nevis tāpēc, ka runātājs ir labākais draugs. Skolotāja aicināja bērnus vērot un vērtēt prezentācijas, atgādinot kritērijus. Bērni mācījās ieraudzīt vērtīgo cita bērna prezentācijā. Nepietika tikai pateikt, ka bija interesanti, savs vērtējums bija jāpamato – kāpēc bija interesanti, jāpasaka, kas šajā prezentācijā bija īpašs.

Bērni sākumā izteica pārsvarā tikai vienu vērtējumu: “Man patika!” Taču arī pozitīva vērtējuma sniegšanu bija jāmācās pamatot. Vēlāk jau izskanēja teikumi: “Ļoti patika priekšnesums, jo X dejoja !” Kāds ieteica: “Vai vari runāt skaļāk, es gribu dzirdēt?”

Grupā bija meitenīte, kas bija ļoti kautrīga un parasti neizteicās. Taču viņa bija sagatavojusies un runāja – bērni to pamanīja un atzinīgi novērtēja, ka viņa tomēr runāja, turklāt skaļi.

Bērns, kurš prezentēja atbildi, pie sava izvēlētā jautājuma garderobē pielīmēja “smaidiņu” par labi paveiktu darbu un savu prezentāciju izvietoja grupā bērniem redzamā vietā.

Aug bērna pašapziņa un sadarbošanās prasmes

Šī skolotājas piedāvātā aktivitāte ir ar lielu pievienoto vērtību. Tas nav tikai paveikts darbiņš kā zīmējums, telpisks veidojums, kustību izrāde, cienasta gatavošana, pārgājiens pa mežu. Tas bija pozitīvu izjūtu (prieka par paveikto, atbildība pret grupas biedriem, ģimene locekļiem) un prasmju (uzstāšanās, griešana, līmēšana u. c.) apvienojums, kura rezultātā auga bērna pašapziņa un sadarbošanās prasmes ģimenē. Ir labi mācīšanās procesā iekļaut šādas aktivitātes, tomēr jāpārdomā to biežums, lai ģimenēm tas būtu interesanti, bet ne apgrūtinoši. Daļa vecāku bija ļoti atsaucīgi, daļa atlika atbildes sagatavošanu uz pavasari, taču tad strauji mainījās apstākļi un citas prioritātes izvirzījās priekšplānā. Skolotāji atzīst – lai vecāki aktīvi iesaistītos un būtu atsaucīgi, ar viņiem ir vairāk jārunā. Ja kāds no vecākiem nebūtu gatavs iesaistīties, protams, mēs ar skolotājas palīgu pieslēgtos un palīdzētu bērnam šo uzdevumu veikt.

Nākotnē plānojam turpināt attīstīt prezentācijas un runas prasmes. Sākoties jaunam mācību gadam un sanākot grupā jauniem bērniem, katrs bērns varētu veidot prezentāciju par sevi pašu, par savām interesēm, par to, ko katrs prot, tā dodot iespēju iepazīt sevi dziļāk. To varētu darīt pa vienam vai kopā ar draugu – mācoties sadarboties.

Uzziņai

• Apes PII “Vāverīte” ir 60 bērnu 3 grupās, 8 skolotājas.
• Pirmsskola šogad svinēs 70. dzimšanas dienu.
• Piedalījusies Skola2030 satura aprobācijā, kā arī citos projektos (Comenius un Erasmus).
• Vadītāja: Iluta Apine.
• Moto ikdienā: “Es varu, jo es daru!”

Sagatavoja Iluta Apine, PII "Vāverīte" vadītāja, Liene Rolanda, Skola2030