Viesojoties bērnudārzos, kuri jau izmēģina jauno mācīšanās pieeju, nav grūti uzminēt, ar ko nodarbojas un par ko domā bērni. Uzmanību piesaista sienas, kuras klāj tematiski noformējumi un bērnu darbiņi – rakstīti, zīmēti, veidoti – par tematu, kuru viņi pašlaik apgūst, par to, kas svarīgs, ko piedzīvojuši un ko no tā iemācījušies. Vides iekārtojums, kas veicina mācīšanos, ir būtisks, lai rosinātu bērnus domāt un iesaistīties mācību plānošanā un īstenošanā, un tā dēvētās “runājošās sienas” (kā skolotāji mēdz saukt informācijas izlikšanu telpā) ir viens no vides iekārtojuma elementiem, kas ļauj uzskatāmi ieraudzīt darāmo, paveikto un apgūto, t. i., padara mācīšanos ieraugāmu un saprotamu.

Skolotāji parasti pievērš uzmanību telpas estētiskajam noformējumam, lai tas būtu skaists, lai bērni labi justos, bet līdz ar šādu “runājošo sienu” telpa iegūst savu “personību”, kas atspoguļo grupas dzīvi. Bērnu piedalīšanās telpas iekārtošanā un noformēšanā rada piederības izjūtu, attīsta atbildību par kopīgi izveidoto, un var teikt, ka šādi tiek likti pamati iemaņām, kas nepieciešamas dzīvei sabiedrībā un līdzdalībai tās veidošanā.

Telpā var izvietot mācību materiālus, pabeigtus un vēl nepabeigtus darbus, kas dod iespēju sekot līdzi mācību procesam. “Runājošās sienas” informē pašus bērnus, tās ir kā atskaites punkts par paveikto un darāmo skolotājiem, un arī vecāki un viesi uzzina, ar ko nodarbojas bērni, ko viņi pēta, uz kādiem jautājumiem meklē atbildes. 

Izliktie attēli, fotogrāfijas par tematu, kopīgi rakstītie aktuālie vārdi un pārdomu kartes (informācijas uzskatāma apkopošana uz papīra) iedvesmo un rosina izzināt. Vizuālās informācijas atkārtota izpēte palīdz bērnam domāt, saistīt iepriekšējo mācīšanos ar jauno, pašam konstruēt zināšanas un veidot izpratni. Atgādņu (īss simbolisks atbalsts), burtu, ciparu, vārdu kartīšu un dažādu tabulu izmantošana palīdz darboties patstāvīgi, attīstīt pašvadītas mācīšanās prasmes: spēju pašam atrast informāciju, meklēt risinājumu, pārdomāt izdarīto un plānot turpmāko darbību, priecāties par paveikto. Grupas vienošanās vizuāla attēlošana atbalsta pilsoniskās līdzdalības prasmju attīstību – prasmi pašam sekot grupas noteikumu ievērošanai. Darbojoties kopā ar citiem “runājošo sienu” veidošanā un izmantošanā, bērni attīsta sadarbības prasmes: spēju strādāt ar kopīgu mērķi un uzņemties atbildību. Veidojot un izmantojot “runājošās sienas”, bērni apgūst prasmes dažādās mācību jomās, piemēram, lasīt un rakstītprasmi (valodu joma), prasmi skaitīt un attēlot skaitu ar cipariem (matemātikas joma), prasmi aprakstīt augu, dzīvnieku un sēņu pazīmes (dabaszinātņu joma), prasmi mērķtiecīgi izmantot un kombinēt mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus (kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā joma).

Darbojoties šādā vidē, bērni jūt, ka viņu mācīšanās tiek novērtēta, ka tā ir svarīga, viņi izjūt lepnumu par to un gūst apjautu, ka svarīgs ir ne tikai rezultāts, bet arī mācību process.

Kādu informāciju izlikt? Uz sienām var likt informāciju par mācību procesu, kopīgu diskusiju pierakstus vai citus, vienošanos par kārtību, emociju plakātu vai attēlus, dažāda veida un formāta burtus, vārdus, ciparus, mācību centru un plauktu nosaukumus, atgādnes (piemēram, kā mazgāt rokas, tīrīt zobus, apģērbties), dienas gaitas attēlojumu, temata nosaukumu, sasniedzamo rezultātu, vērtēšanas kritērijus, domu kartes un tabulas, attēlus un fotogrāfijas, bērnu darbus un citu svarīgu informāciju.

Kā noformēt? Svarīgi, lai informācija telpā mainītos atbilstoši mācību procesam un to atspoguļotu. Ja kaut kas paliek pie sienas ilgi, tas vairs nepievērš uzmanību. Tomēr  svarīgi ir saglabāt arī dažus nemainīgus elementus, piemēram, grupas kalendāru, vārdu sienu, dzimšanas dienu kalendāru vai laikapstākļu grafiku, vietu darbu izstādei. Lai telpa nebūtu pārāk koša un uzbudinoša, svarīgi saglabāt neitrālu pamattoni (mēbelēm, sienas krāsojumam). Novērojot bērnus un bērnu darbību vidē, skolotājs kopā ar bērniem iekārto vidi tā, lai respektētu katra bērna vajadzības (bērni dažādi reaģē uz telpas krāsu, informācijas daudzumu tajā).

Kur izlikt informāciju? Uz sienām, griestiem, grīdas, stendiem, logiem, durvīm, galdiem, kastēm, lādēm, skapjiem, plauktiem, gultām, stendiem, pa telpu izvilktām šņorēm un citur. “Runājošā siena” nav tikai informācija vai izstāde, tā ir daļa no mācību procesa, tā palīdz domāt, plānot un izvērtēt savu mācīšanos.

Pieredzes stāsts

Pirmsskolas “Maziņš kā jūra” jaukta vecuma grupas (3-6 gadi) bērni šajā rudenī gatavojās doties izbraukumā uz mežu. Pirms došanās ceļā viņi pārrunāja, ko viņi zina par mežu, un vienojās, kā mežā uzvedīsies, lai izbraukums būtu patīkams pašiem un lai nenodarītu kaitējumu mežam. Idejas par mežu kopā ar zīmējumiem un vienošanos par uzvedību pielika pie stenda. Atgriezušies no meža, bērni pārrunāja piedzīvoto un izveidoja “vārdu sienu” – uzrakstīja uz lapiņām vārdus, kas nosauca mežā redzēto un piedzīvoto. Tagad bērni varēja lasīt gan savus, gan citu uzrakstītos vārdus. Ja kāda vārda lasīšana uzreiz neizdevās, varēja lūgt palīdzību pašam rakstītājam vai kādam labākam lasītājam.

Pēc izbraukuma bērniem bija daudz iespaidu, kuri tika attēloti mākslas darbos. Kāds izvēlējās veidot akvareli, cits gleznoja ar guašu. Skolotāja rosināja pierakstīt, kas darbā attēlots; mazāko rakstītāju domas pierakstīja skolotāja. Ik rītu, ienākot telpā, bērni var atcerēties izbraukumu, pārdomāt to, izlasīt vārdus un pievienot jaunus, pārdomāt idejas nākamajam braucienam. 

Šī nedēļa bija bagāta ne tikai ar iespaidiem un piedzīvojumiem, bet arī ar mācīšanos. Bērni attīstīja prasmi diskutēt un pieņemt kopīgu lēmumu, izteikt domas un stāstīt par piedzīvoto, saklausīt skaņas vārdā un pierakstīt atbilstošus burtus, izlasīt uzrakstīto vārdu, izpaust savas domas zīmējumā vai gleznojumā. Bērni iepazina mežu, aktīvi darbojoties, mācījās saudzīgu attieksmi pret dabu. Savu mācīšanos viņi bija padarījuši redzamu sev un citiem, un bērni turpina mācīties un lepojas ar to.

Arita Lauka