Vīzija par skolu katram bērnam ir iespējama un realizējama praktiskās ikdienas darbībās ikvienā ģimenē, klasē, skolā, pašvaldības, valsts līmenī. Skola katram bērnam nozīmē virzīties no samierināšanās ar reizēm ierasto priekšstatu “mēs jau esam tikai masu skola” uz tādu mācību pieeju un organizāciju, kur mērķis ir visiem sasniegt augstus, katra bērna stiprajām pusēm un varēšanai nozīmīgus mērķus, nodrošinot katram kvalitatīvu pamatu un daudzpusīgas iespējas, pieaugošu intelektuālo izaicinājumu un dziļumu akadēmiski sekmīgākajiem skolēniem un ikdienas dzīves organizācijas, emociju pašregulācijas sadzīves prasmes skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Tas nozīmē arī paplašinātus un tostarp vispusīgus izglītības mērķus – ierasti šauru akadēmisku disciplīnu vietā, – rodot arvien vairāk iespēju skolēniem pašiem pieņemt atbildīgus lēmumus, izdarīt izvēles, saprast, kam der tas, ko viņš mācās skolā, kādā pasaulē jaunietis grib dzīvot.

Mācoties šādā skolā, katram bērnam kļūst skaidrs, kādēļ viņš kaut ko mācās, kā tas saistās ar ko citu, kurp tas ved kādēļ tas ir svarīgi, kā tas saistās ar kaut ko, ko viņš jau zina, un tādēļ viņam ir lielāka motivācija mācīties. Skolotāji plāno mācības, domājot par to, ko darīs skolēns, lai nonāktu pie izpratnes, un kā viņš ieraudzīs kopsakarības, saistīs jauno ar vēl zināmo. Skolotāji domā par to, kāds atbalsts katram skolēnam nepieciešams, lai viņš saprastu, kas katrā tematā ir būtiskākais; par to, kā skolēns iemācīsies paveikt šim uzdevumam līdzīgus nākotnē, proti, apgūs mācīšanās stratēģijas domāšanai un darīšanai; un kā zinās, kā viņam iet un ko viņš var darīt, lai uzlabotu sniegumu.

Skolā katra bērna interesēs darbojas uz pašvadītu mācīšanos virzīta klases sistēma ar skaidriem spēles noteikumiem – lai es kā skolēns zinu, ko no manis sagaida, man ir skaidri kritēriji, kā vērtēs manu darbu; mani iedrošina izvirzīt sev mērķus un strādāt, lai tos sasniegtu; šī sistēma darbojas, ir paredzama un konsekventa, man ir kāda teikšana un iespēja ietekmēt to, kas notiek. Mēģināšana un kļūdīšanās šeit ir ikdiena, neviens nesmejas par nepareizām atbildēm.

Šādā skolā dažādība ir norma, nevis izņēmums. Te tiek pieņemts, ka pie rezultāta var tikt pa dažādiem ceļiem un katram, iespējams, vajadzēs citādu atbalstu. To visi saprot, pieņem un iesaistās. Skolotāji prasmīgi izmanto dažādus diferencēšanas paņēmienus klasē. Klases darba organizācija ir mainījusies – pamatā vairs nav frontāls mācību darbs kā galvenā un vienīgā mācību darba forma, kur skolotājs priekšā visiem vienlaikus stāsta informāciju, visi vienā tempā secīgi vienā ātrumā pilda vienādus uzdevumus. Daudz vairāk skolēnu strādā patstāvīgi, darbojas mazās grupās, reizēm arī veicot dažādus uzdevumus. Tas dod iespēju skolotājam individuāli un atšķirīgi, turklāt vairāk atbalstīt katru skolēnu. Skolēniem bieži ir izvēles iespējas dažādu projektu tematikā, veidā, kā viņi mācīsies, kas savukārt mācīšanos padara personiski nozīmīgāku un arī rada lielāku motivāciju.

Skolā katram bērnam klases un skolas līmenī ir risinājumi, kā sekot skolēnu attīstības dinamikai. Balstoties uz datiem par skolēnu sniegumu un regulāru snieguma un skolēnu mācīšanās vajadzību analīzi, tiek ieviesti atbalsta risinājumi plašā spektrā – skolotāju asistenti, papildu laiks un konsultācijas dažādiem skolēniem par konkrētām prasmēm, arī dažādi grupēšanas risinājumi, piemēram, klases dalīšana mazākās grupās konkrētu mācību priekšmetu apguvei. Katrā ziņā – tie ir konkrēti katram gadījumam atbilstoši risinājumi, kuru ietekme tiek izvērtēta un kas tiek ikdienā mainīti, pielāgoti.

Šādā skolā skolotāji plāno mācību saturu saskaņoti un pēctecīgi. Šāda plānošana ir kļuvusi par ierastu praksi – gan skolotāju vidū, kas māca vienu un to pašu mācību priekšmetu (viņi zina, ko skolēni ir mācījušies iepriekšējā gadā un kas sekos pēc tam, viņi apspriež un plāno, kā labāk mācīt vienu vai otru tematu un nostiprināt nozīmīgas prasmes), gan ar attiecīgās mācību jomas skolotājiem un citiem kolēģiem par kopīgajiem saskares punktiem. Rezultātā skolēni ierauga un saprot, kā vienā mācību priekšmetā apgūtais saistās ar citu mācību priekšmetu un ir izmantojams tajā. Viņiem veidojas dziļāka izpratne, mācības vairs nav sadrumstalotas, tās notiek efektīvāk, tādēļ skolēni iemācās labāk.

Skolā katram bērnam tiek panāktas un reāli ieviestas konsekventas, pamatotas un visiem saprotamas, vērtībās balstītas vienošanās par visiem nozīmīgiem skolas dzīves aspektiem, kas skar gan mācību pieeju, gan klasvadību, gan to, kā darbojas skola kā organizācija, – vai skolā ir svarīgi, ka skolēni ikdienā savstarpēji sarunājas vai visu laiku pavada telefonos, vai pastāv skaidri noteikumi un sekas pozitīvai uzvedībai, kā skolā seko līdzi, reaģē, nepieļauj pāridarījumu gadījumus, vai pastāv skaidras un pamatotas sistēmas darbu labošanai, vērtēšanai, kuras ievēro visi skolotāji? Tādēļ skolā ir izveidota laba saziņa un sadarbība ar skolēnu vecākiem ikdienā, ar atbalsta personālu, un nemitīgi tiek ieviesti nepieciešamie risinājumi skolēnu mācīšanās vajadzību atbalstam. Arī skolotāji jūt, ka viņu darbam ir atbalsts, un tieši tādēļ neizpaliek arī ietekme – skolēnu attīstības dinamika ir pozitīva, ir pavisam cita vilkme strādāt un arī gandarījums.

Skolā katram bērnam skolotāji pastāvīgi izvērtē savu praksi. Viņi meklē arvien jaunus risinājumus, ko konkrēti katrs no viņiem var darīt, lai uzlabotu klases, atsevišķu skolēnu mācīšanos, šos risinājumus izmēģina un ievieš. Viņiem ir kopīga valoda, kādā viņi sarunājas par mācīšanu un mācīšanos. Skolotāji tiek iedrošināti mēģināt un kļūdīties, viņiem ir iespēja mācīties, saņemt atgriezenisko saiti un atbalstu ikdienā no kolēģiem un vadības. Skolotāji var droši runāt par izaicinošām situācijām klasē, jautāt pēc padoma un atbalsta, kā labāk risināt konkrētas situācijas ar dažādiem skolēniem. Skolotāju mācīšanās iespējām var būt dažādas formas – savstarpēja stundu vērošana ar konkrētu mērķi, dalība mācīšanās grupās, gadskārtējas izvērtēšanas sarunas ar vadību, izvirzot darba pilnveides mērķus nākamajam gadam.

Skolā katram bērnam ir veidi, kā tā saņem atgriezenisko saiti par savu darbību, kā tiek sekots līdzi tam, ko domā gan iekšējie pasūtītāji – skolēni, skolotāji, vecāki –, gan ārējie – dibinātājs, vietējā kopiena, plašāka sabiedrība. Veidi var būt dažādi – aptaujas, sarunas, sekošana līdzi tendencēm un to analīze, lai turpinātu arvien pilnveidot darbu. Šāda atvērtība pasaulei un atgriezeniskajai saitei, sistēmas darba izvērtēšanai un pilnveidei ir pamats skolas kā organizācijas pastāvīgai attīstībai pretstatā pārliecībai, ka “mēs to zinām un sen jau darām”, “mēs jau esam labākie” u. tml.

Kā sagatavoties pilnveidotā mācību satura un pieejas ieviešanai? Kā skolu vadības komandām atbalstīt savus skolotājus? Skaidrība par mācību saturu, mācību priekšmetu programmu paraugi neapšaubāmi ir ļoti svarīgs un nepieciešams pieturas punkts. (Pirmsskolas mācību programma, skolas mācību priekšmetu un kursu programmu paraugi atrodami Skola2030 mācību resursu krātuvē http://mape.skola2030.lv; pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības standartā ietvertie sasniedzamie rezultāti darbam pieejami šeit: https://bit.ly/merkiskolenam_ SR.) Taču šajos dokumentos nav atbildes uz visiem sekmīgai pilnveidotā mācību satura ieviešanai nozīmīgajiem jautājumiem. Tikpat svarīgi katrā skolā kopīgi rast atbildes uz jautājumiem, kādēļ mēs kā skola pastāvam, kāds cilvēks būs katrs no mūsu skolas absolventiem, kā satiksim katru viņam unikālajā sākumpunktā. Kā iedzīvināsim šo mūsu vīziju ikdienā, kādi mācīšanas un mācīšanās principi ir visbūtiskākie tieši mūsu skolā, kādi būs praktiskie soļi to ieviešanā, kas būs mūsu kā kopienas veiksmes kritēriji? Ne tikai stundu skaita tabulas katrā mācību priekšmetā, bet arī daudzi no šiem būtiskajiem principiem, rodami standartu dokumentos: skolotāji mācīšanās mērķu sasniegšanai izmanto daudzveidīgas mācību organizācijas formas, regulāri sadarbojas, pēc iespējas agrīni noskaidro skolēna pamatprasmes un mācīšanās vajadzības un seko katra skolēna izaugsmei, izglītības iestāde attīsta organizācijas kultūru, kurā respektē skolēnu dažādību, iesaista vecākus skolēna mācīšanās atbalstam, veido mācību vidi, kas ir fiziski un emocionāli droša, u. tml.

Pozitīvi, ka attālināto mācību laiks daudzās skolās stiprinājis pārliecību par vadības komandas, skolotāju sadarbības spēku – iegūta pieredze kopīgi plānot un saskaņot mācību saturu, uzdevumus, mācību grafiku, saziņu, rīku izmantošanu, izmēģinātas tehnoloģijas kopdarbam un saziņai. Vai tā nav lieliska iespēja šo praksi turpināt? Lai izdodas vārdus pārvērst darbos, palīdzot katram bērnam un jaunietim atrast un tikt tuvāk saviem sapņiem!