Edgars Niklasons, dramaturgs un teātra režisors, Rīgas Teikas vidusskolā vada jauniešu teātri  “Te13” un Siguldas pilsētas vidusskolā 10. un 11. klasei māca drāmu kā mācību priekšmetu – divas blokstundas nedēļā katrai klasei. Grupā 25-30 skolēni.

“Skolēni uz stundām nāk sporta tērpos. Sākumā ir fiziska iesildīšanās līdzīgi kā aktieriem. Tad ir spēles, kas atmodina prātu un rosina koncentrēšanos. Pēc tam seko galvenā daļa, kurā ir dialogs, saruna, tematiska spēle, kas var būt saistīta ar dzīves notikumiem, kurā iepazīt sevi un otru. Pēc tam seko nodarbības rezumējums par to, kā pagāja stunda.

Manā uztverē drāma kā mācību priekšmets un drāma kā metode citos mācību priekšmetos ir divas dažādas lietas. Man drāma nav teorētisks priekšmets, bet vērsts uz darbību un savstarpēju attiecību izspēli, jo drāma ir par cilvēciskām attiecībām, un tās mēdz būt sarežģītas. Mūsu nodarbības ir par dzīvi, par to, kā komunicēt, kā būt attiecībās. Par savas eksistences apzināšanos un jēgas meklējumiem. Saviem skolēniem esmu teicis: “Jūsu jēgas meklējumi turpināsies, bet mēs esam šeit, lai padarītu tos interesantākus un varbūt iegūtu kādas atbildes par sevi, par to, ko meklējat citos cilvēkos.”   

Mēs spēlējam dažādas spēles, kas ir aizgūtas no teātra sporta vai improvizācijas teātra, vai no iesildīšanās uzdevumiem profesionāliem aktieriem. Spēlēm vienmēr ir konkrēts mērķis. Piemēram, vienā nodarbībā spēlējām melu spēli – trīs skolēni ir centrā un vienojas par vienu stāstu; vienam tas ir patiess, bet pārējie divi stāsta nepatiesību. Šī spēle spēcīgi iedarbina asociatīvo domāšanu, dod iespēju iejusties citā pieredzē, un beigās mums bija iespēja pārrunāt, ko vispār meli nozīmē sabiedrībā un cilvēkam. Sabiedrībā un darba vidē mēs valkājam dažādas maskas, tomēr paliekot patiesi pret sevi. Runa ir par krīzes situācijām – kā tu psiholoģiski spēj sevi nostādīt, ka būs labi. Caur šo spēli mēs mācāmies psiholoģisko noturību saskarsmē ar citiem cilvēkiem.

Drāmā ir svarīgas attiecības ar skolotāju, lai skolēns justos droši. Manās nodarbībās mērķis ir radīt drošu vidi, kur visi var izpausties, izteikt savu viedokli, un bērni atveras, arī tie, kas parasti klusē. Atklāts dialogs drāmā ir svarīgs, un drāmas skolotājam ir jābūt labam psihologam, ja šis priekšmets ir par attiecībām, par sevis paša saprašanu, par komunikāciju šajā sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, par to, kā būt laimīgākam šajā pasaulē.

Mana izpratne par drāmu nāk no profesionālā teātra, kurā cilvēki satiekas, un viņi arī domā un analizē dzīvi, savstarpējās attiecības. Lai kāds būtu sižets, lai aktieris veiksmīgi iestudētu savu lomu, ir jāveido asociācijas, un tās ir jāmeklē paša dzīvē, tā augot un izveidojot savu lomu.”

Ruta Dišereite, vēstures skolotāja Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā, drāmas metodi izmanto vēstures stundās.

“Iepriekšējā mācību gadā 7. klasē ar 28 skolēniem tematu “Viduslaiki” (11.– 15. gs.) mēs realizējām, izmantojot drāmas metodi. Skolēni iejutās lomās, izpētīja sabiedrības sociālās grupas, kā veidojās izglītība, zinātne, kādas vērtības tajā laikā bija. Skolēni bija sadalīti četrās grupās, un viņiem vajadzēja izstrādāt viduslaiku pilsētas modeli. Tur bija gan tirgotāji, gan amatnieki, miesnieki, ādmiņi un citu profesiju pārstāvji – mūsdienās daudzas profesijas no šīm vairs nav, taču viņiem vajadzēja sameklēt informāciju par tām. Bija pilsētas rāte, birģermeistari, garīdznieki, bruņinieki. Bija jāizvēlas nosaukums un jāiegūst pilsētas statuss. Lai grupa iegūtu pilsētas tiesības, bija jāizstrādā modelis ar visām tā laika institūcijām un jāiejūtas tā laika pilsētnieku ikdienas dzīvē. Grupas cita citai sagatavoja izaicinājumus jeb nestandarta situācijas, uzdeva jautājumus. Katram bija jāveic konkrēti uzdevumi savā lomā un jāizvērtē savs veikums, jānovērtē pēc amata aprakstiem un jādod punkti. Iegūtos individuālos punktus grupā saskaitīja kopā, nestandarta situācijas vērtēja citas grupas, un beigās visi kopā lēma, vai piešķirt pilsētas statusu, pamatojot savu viedokli. Viena grupa neieguva pilsētas statusu, jo cita grupa bija konstatējusi, ka ādminis gribējis atvērt ādas ģērētavu pilsētas centrā, taču tā izplata smaku, tāpēc, lai gan rātskungs to atļāva, pārējie noprotestēja, un tika nolemts pilsētas tiesības nepiešķirt.

Ar šīs metodes palīdzību skolēni labāk izprata viduslaikus, un, ja nebija paši atraduši informāciju par tā laika profesijām, tad iepazina tās no citiem. Skolēni bija pētījuši enciklopēdijas, sameklējuši “Ilustrētās Vēstures” žurnālus, tulkojuši materiālus no citām valodām, atraduši mūziku un vilkuši paralēles ar literatūru un iepriekš dzirdēto. Rezultāts bija ļoti labs, jo skolēni bija ieinteresēti, visi bija iesaistīti un juta atbildību par savu ieguldījumu. Rātskungs nevarēja tikt uz noslēguma stundu, bet bija sarunāts, kas lomu atveido, un viņi paši vienojās par to.

Otra vērtīga atziņa man bija, ka stundās plānotais man izdevās, jo skolēni paši meklēja informāciju, pašiem tā bija jāatrod, un šīs zināšanas viņiem bija jāizmanto. Tā kā viņi strādāja grupās, te bija sadarbības moments. Skolēni vērtēja, secināja, un viņiem patika šis temats.

Ideja par šo projektu radās pēkšņi. Esmu izmēģinājusi dažādus paņēmienus, bet šis, man šķiet, bija vislabākais, jo skolēni patiešām atceras šo laiku, it kā viņi būtu viduslaikus piedzīvojuši, un daudz uzzināja par tā laika sadzīvi – smakām, pārtiku, higiēnu un slimībām, neprasmi lasīt, ietekmēšanu ar likumiem, sieviešu tiesībām.  Sākumā biju domājusi, ka tikai pamēģināšu šo drāmas metodi, bet aizrāvos gan es, gan skolēni. Vidusskolā esam spēlējuši senos grieķus, romiešus. Pirms desmit gadiem esmu mēģinājusi arī vikingus.” 

Zane Bēķe Ikšķiles vidusskolā jau trešo gadu pasniedz mācību priekšmetu “Drāmas pamati” humanitārā virziena grupai 10.–12. klases skolēniem, kas ieviests pēc direktora ierosmes. Pēc izglītības filoloģe un literatūras skolotāja, Zane ir ieguvusi improvizācijas teātra sertifikātu. Ligitas Smildziņas un Astras Kacenas audzēkne. Nemitīgi pilnveido savu praksi izglītības kursos.  Sagatavojusi mācību priekšmeta “Drāmas pamati” standartu savai skolai, un tas ir apstiprināts IZM. 

“Savā praksē esmu piedzīvojusi, cik labu saķeri gluži organiski veido literatūra un drāma. Drāmas pamati katrai klasei ir reizi nedēļā tieši pēc literatūras. Piemēram, 12. klases programmā mācāmies par Imantu

Ziedoni – mēs to apgūstam literatūrā un vienlaikus varam turpināt sarunu arī drāmas stundā. 

Domāju, ka drāmas priekšmets veido skolēnu ar plašāku skatījumu, tādu skolēnu, kurš ir izglītotāks un intelektuālāks, un arī spriest un vērtēt spējīgāks. Mēs arī diezgan daudz apmeklējam izrādes. Ir skaidrs, ka skolas uzdevums nav audzināt aktieri, bet izglītotu, spriestspējīgu skatītāju, tādu, kas redz vairāk par virspusi, noteikti var audzināt, un drāmas priekšmets to var veicināt.

Drāmas pamatu stundās vidusskolas pirmajā gadā vairāk ir sevis un skatuves iepazīšana, ir etīdes, spēles, vingrinājumi, ainu būvēšana, tēla veidošana, apgūstam spēli kā darbību, improvizāciju, izmantojam aktiermeistarības vingrinājumus, lai skolēns apzinātos savas spējas, savu ķermeni un drāmas izteiksmes līdzekļus – vārdu, kustību, skaņu. Tad 11. vai 12. klasē īstenojam tādu projektu kā “Monologi” uz izvēlēta literāra teksta pamata un strādājam pie tā visu gadu. Tā top maza mono izrāde ar savu scenogrāfiju, savu vidi. Savukārt 12. klases beigās top mazās formas uzvedums grupā kā skatuvisks priekšnesums.

Es teiktu, ka drāma palīdz dziļāk ieskatīties lietās un parādībās. Literatūrā ne vienmēr pietiek laika analizēt katru tēlu, un drāma nāk palīgā, dod iespēju piedzīvot tēla fizisko izpausmi, iejusties, tā veido empātiju.  Arī teātra izrādes skolēni sāk vērtēt citādi, analizē, diskutē. Ne jau visi mīl literatūru un lasīšanu, un reizēm ar drāmas starpniecību var ieinteresēt arī par literatūru, tā dod iespēju labāk izprast tēlu. Piedzīvotais veido citu skatījumu. Mana pieredze rāda, ka tas ir efektīvi.” 

Ingūna Vēja, drāmas mācību priekšmeta skolotāja Druvas vidusskolā, Saldus pagastā. Klasē ir 12 skolēni. Pēc izglītības svētku režisore, papildinājusi zināšanas un prasmes dažādos kursos. Sagatavojusi drāmas mācību priekšmeta standartu savai skolai, kas apstiprināts IZM.

“Drāma kā mācību priekšmets humanitārā novirziena skolēniem mūsu skolā ir jau no pagājušā gadsimta beigām. Tas ir viens no pašizpausmes, personības atraisīšanas priekšmetiem. Tagad skolā ienāk vairāk multimediālās un tehnoloģiju prasmes, bet drāma ir palikusi, un man tai ir atvēlētas divas blokstundas vidusskolā. Mūsu mācību pārzine Daina Tursa jau pirms daudziem gadiem saskatīja šī mācību priekšmeta vērtību, un tas ir viņas nopelns, mūsu skola vienmēr ir kā soli priekšā – tas, ko esam paveikuši, pēc laika tiek atzīts par vajadzīgu inovāciju. Tas attiecas gan uz kritisko domāšanu, gan uz drāmu. Mēs bijām vieni no pirmajiem, kur tās tika akceptētas izglītības programmas līmenī. 10. klasē mēs spēlējam etīdes, 11. klasē ir publiskā runa, 12. klasē veidojam publikai rādāmu izrādi.  

Mūsu skolā drāmu uztveram kā procesu – procesā ir vērtība. Mēs zinām, ka ikkatrs cilvēks ir radošs, un drāma palīdz atraisīties radošajam aspektam. Bieži vien jaunietis, kurš ir sevī noslēgts un nedomā, ka varētu iziet publikas priekšā, drāmas stundā to izdara. Drāmas stundā mēs darām neparastas lietas, un tad mēs esam drošāki darīt neparasto arī dzīvē. Saskatu drāmu kā mācāmu nelielās grupās, jo ir vajadzīga telpa, kustība, laiks sarunām un atgriezeniskajai saitei.

Ar drāmas metodi iepazinos jau 1998. gadā drāmas pedagoģijas kursos, kurus vadīja pasniedzējs no Beļģijas. Kā zināms, Eiropā drāmu praktizē jau sen. Šie kursi man bija pirmais impulss, un pēc tam jau apzināti meklēju iespējas pilnveidoties. Nākamajā gadā man deva iespēju izmēģināt drāmas mācīšanu skolā. 

Ir gadi, kad ir atsaucīgāki skolēni, ir gadi, kad raugās ar skepsi, bet, skolu beidzot, atzīst, ka ir ieguvuši ko vērtīgu – uzdrīkstēšanos darīt to, ko no sevis negaida, spēju runāt par lietām, attiecībām, situācijām, kam citās stundās nepietiek vietas. Viņi ir ieguvuši drosmi uzdrīkstēties. Ja cilvēks ir izdarījis kaut ko neparastu uz skatuves vai zālē, viņš ir drosmīgāks dzīvē. Ir cilvēki, kas pēc skolas ir kļuvuši par pasākumu vadītājiem, sabiedrības cilvēkiem, kas sākumā vidusskolā tādi nemaz neizskatījās.” 
 

Vaira Baltgaile, latviešu valodas un literatūras skolotāja Ādažu vidusskolā, savās stundās izmanto drāmas paņēmienus 5.–12. klašu grupā. Jau 25 gadus vada teātra interešu izglītības pulciņu. Drāmu un drāmas metodes apguvusi teātra pedagogu kursos. 

“Latviešu valodā mēdzu izmantot pavisam vienkāršus paņēmienus, piemēram, improvizācijas teātrī izmantoto iesildīšanās vingrinājumu ar bumbiņas mētāšanu lietoju arī, nostiprinot pareizrakstību. Mētājam bumbiņas – es metu un saucu darbības vārdu nenoteiksmē, un man pretī met darbības vārdu tagadnes formā, kur jāizšķiras par “a” vai “ā” lietojumu. Tādus pašus vingrinājumus var izmantot arī divdabju pareizrakstībā. Var trenēt arī vārdšķiras vai citas būtiskas tēmas. Tās ir nelielas piecminūtes, it kā spēle, bet trenē atmiņu. 

Literatūrā arī mēdzu ievadīt drāmas elementus. Piemēram, pirms mēs runājām par Faustu, mēs runājām par saviem vectētiņiem, un bija ļoti interesanti pieredzes stāsti. Skolēni stāstīja, par ko viņu vectētiņi ir laimīgi vai nav laimīgi, ar ko savu dzīvi ir piepildījuši, kā viņiem bija pietrūcis. Un tad mēs nonācām pie Fausta un tā, kā trūkst Fausta dzīvē.

Organizējam arī projektus, piemēram, par viduslaikiem, kad audzēkņi veido bruņinieku ordeņus, meklē moto no tā laika dzejas rindām, mēģinām izspēlēt vienu dienu šī ordeņa dzīvē. Skolēni paši nes rekvizītus, tērpus, ir rīkots pasākums gan zālē, gan klasē. Par seno Grieķiju runājot, skolēni iejutās gida lomā un stāstīja citiem, kā tur izskatās.

Literatūrā esam izspēlējuši Blaumaņa stāstu motīvus, piemēram, jauna meitene un vecs vīrs, kā “Salna pavasarī”, un skatāmies, kā Blaumanis šo tēmu risinājis un kā tas ir mūsdienu skatījumā.

Man liekas, ka drāmas nodarbības palīdz cilvēkbērnam dzīvot un sevi realizēt. Kas ir ļāvies drāmai, tas būs radošāks, atvērtāks.  Drāma – tas ir pašattīstības, pašizveides ceļš, kas palīdz aptvert arī kultūras kopainu un tajā īstenot sevi.  Aptvert kultūras ainu un sevi radoši tur iepludināt.

Manuprāt, drāmas pedagogiem ir vajadzīgi domu apmaiņas brīži, lai iegūtu kaut ko jaunu un saprastu, ka ir labi tā, kā dari.”