Ko mēs saprotam ar vārdiem “iekļaujoša izglītība”? Kas to raksturo? Uz ko tā attiecas?

Šobrīd iekļaujoša izglītība ir definēta kā process, kurā tiek nodrošinātas visu skolēnu daudzveidīgās vajadzības, palielinot ikviena skolēna līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā un dažādās kopienās un samazinot iespējas būt izslēgtiem no izglītības ieguves procesa.

Tas nozīmē to, ka iekļaujoša izglītība attiecas uz visiem skolēniem. Visi skolēni mācās atbilstoši savām spējām un attīstības līmenim, saņem atbilstošu palīdzību mācību satura apguvē un skolā jūtas labi. Plašākā nozīmē iekļaujoša izglītība attiecas uz visu sabiedrību.

Jaunajā mācību gadā stāsies spēkā Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām”. Kāpēc vajadzēja pieņemt jaunus noteikumus? Kas būtiski mainās ar to pieņemšanu salīdzinājumā ar to, kā bija agrāk?

Nav jau tā, ka mēs tikai tagad sākam domāt, kā no 2020. gada 1. septembra palīdzēt skolēniem ar speciālām vajadzībām. Atbalsta pasākumi MK noteikumos ir noteikti jau no 2008. gada pavasara. Skolēnu ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem zināšanas, prasmes un iemaņas atbilstoši katra individuālajam izglītības programmas apguves plānam vērtē no 2006. gada. No 2008. gada individuālos izglītības programmas apguves plānus veidojam un īstenojām aizvien lielākam skaitam skolēnu ar speciālām vajadzībām vispārējās izglītības iestādēs. 2011. gadā tika grozīts Vispārējās izglītības likuma 53. pants, kurš nosaka, ka izglītības iestāde katram vispārējās izglītības programmā uzņemtam skolēnam ar speciālām vajadzībām izstrādā individuālu izglītības programmas apguves plānu.

Pa šiem gadiem mēs esam apguvuši jaunu pieredzi un ieguldījuši lielu darbu iekļaujošas izglītības veicināšanā, un rezultāts tam ir arī 2019. gada 19. novembrī pieņemtie MK noteikumi Nr. 556 “Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām” (https://bit.ly/ likumi_310939 ). Šo noteikumu pielikumos ir atbalsta pasākumu saraksts un individuālā izglītības programmas apguves plāna paraugs, lai skolām atvieglotu darbu un nodrošinātu atbilstošu palīdzību skolēniem ar dažādām speciālām vajadzībām. Noteikumu 1. pielikumā ir uzskaitīti atbalsta pasākumi skolēniem ar speciālajām vajadzībām vispārējās izglītības programmas apguvē – skolēniem ar redzes, dzirdes, valodas, fiziskās attīstības, jauktiem attīstības, mācīšanās, garīgās veselības, garīgās attīstības traucējumiem, kā arī ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Līdzīgi MK noteikumi ir bijuši arī iepriekš, tomēr tik plašs atbalsta pasākumu kopums ir aprakstīts pirmo reizi. Mūsu centra tīmekļa vietnē (https://visc.gov.lv/specizglitiba/ metmat.shtml) ir pieejami metodiskie ieteikumi iekļaujošas izglītības īstenošanai, atbalsta pasākumu nodrošināšanai, individuālo izglītības programmas apguves plānu izveidei, atbalsta komandas darba organizācijai un vairāki citi. Šos metodiskos ieteikumus savā ikdienas darbā var izmantot skolotāji un atbalsta komandu speciālisti.

Jāatzīst, ka tāda daudzveidība, kāda skolēnu vidū ir pašlaik, agrāk nav bijusi. Tagad satopamies ar gadījumiem, par kādiem pirms gadiem 15 pat iedomāties nevarējām. Nesen pie mums uz Valsts pedagoģiski medicīnisko komisiju bija ieradusies ķīniešu ģimene, kurā aug skolēns ar speciālajām vajadzībām. Tātad tagad saskaramies arī ar citu kultūrvidi, mentalitāti, kā arī īpaši sarežģītiem gadījumiem, kuri ir rūpīgi jāizvērtē, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu par skolēnu turpmāko izglītību.

Tātad ar iekļaujošu izglītību mēs saprotam plašu bērnu spektru – gan citas ādas krāsas un valodas prasmju līmeņus, gan speciālās vajadzības, kuras noteikusi Valsts pedagoģiski medicīniskā komisija. Tiem pirmajiem daudzveidības gadījumiem skolotājs daudz var izdarīt ikdienā, diferencējot mācības klasē, dažādību uztverot kā normu. Vispārizglītojošajām skolām, atšķirībā no speciālajām skolām, ir divi veidi, kā skolēnus ar speciālām vajadzībām varētu izglītot: veidojot speciālās klases un iekļaujot vispārizglītojošās klasēs. Vai jums ir ieteikumi, kuru ceļu labāk iet, kādi ir apsvērumi vienā un otrā gadījumā?

Es ieteiktu rūpīgi izvērtēt situāciju – kādi atbalsta personāla speciālisti ir pieejami skolā vai pašvaldībā, kāds ir skolēnu ar speciālām vajadzībām skaits, kāda ir šo speciālo vajadzību smaguma pakāpe, kādas ir vecāku vēlmes, kāds ir pašvaldības redzējums. Izvērtējot situāciju un pieejamos resursus, var pieņemt korektu lēmumu par skolēnu ar speciālām vajadzībām turpmāko izglītošanu.

Ko varētu ieteikt skolām, kuras nolēmušas īstenot speciālā izglītības programmas paralēli vispārizglītojošajām?

Iekļaujoša izglītības būtība ir nodrošināt atbilstošas visu skolēnu daudzveidīgās vajadzības, un mūsu mērķis ir palīdzēt visiem tieši tik, cik tas ir vajadzīgs kvalitatīvai mācību satura apguvei. Tas nozīmē, ka ļoti svarīgi skolotājiem ir novērtēt izglītojamo daudzveidību, atbalstīt visus skolēnus, strādāt komandā un nepārtraukti pilnveidoties. Šādus ieteikumus piedāvā arī Eiropas speciālās un iekļaujošās izglītības aģentūras projekts “Iekļaujošu skolotāju profils”. Šī projekta materiāli latviešu valodā pieejami tīmekļa vietnē: https://www.european-agency.org/ sites/default/files/profile_of_inclusive_teachers_lv.pdf.

Ko ieteikt skolām? Pats galvenais – ļoti pārdomāti pieņemt lēmumu un izglītoties. Visam skolas kolektīvam vajag rūpīgi sagatavoties, kopīgi izdiskutēt un tad izlemt, jau saprotot, ka būs jāizglītojas arī turpmāk. Nepareizi šādu jautājumu būtu izlemt direktoram vienam pašam, tāpat nevajadzētu spriest šādi: mūsu skolā trūkst skolēnu, ko darīt, varbūt licencēsim kādu speciālās izglītības programmu. Tas nav labākais ceļš. Svarīga ir visa skolas kolektīva pārliecība par vienotu mērķi. Ja māc šaubas, sak, varbūt darām, varbūt ne, tad labāk būtu vēl vienu gadu kārtīgi sagatavoties un tad darīt ar pārliecību.

Izglītības iestādēm ir jāieplāno laiks regulārai skolotāju profesionālās kompetences pilnveidei. Profesionālās kompetences pilnveides kursus lasa gan augstskolu mācībspēki, gan mūsu nodaļas speciālisti, mācību centri, arī citi kvalificēti un pieredzējuši kolēģi. Skolotāju izglītība un profesionālās kompetences pilnveide ir noteikta 2018. gada 11. septembra MK noteikumos “Noteikumi par pedagogiem nepieciešamo izglītību un profesionālo kvalifikāciju un pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kārtību”. Iesaku skolotājiem arī aizbraukt uz kādu skolu, kur jau ilgāku laiku strādā ar šādiem skolēniem, iepazīt viņu pieredzi. Vai mēs tā varētu, ja mēs tā nevaram, tad ko mēs varam piedāvāt? Tāds būtu pārdomāts ceļš līdz speciālās izglītības programmas licencēšanai izglītības iestādē.

Gribu vēlreiz uzsvērt, ka iekļaujoša izglītība attiecas pilnīgi uz visiem skolēniem skolā, nevis tikai uz tiem astoņiem vai desmit, kurus vēlamies iekļaut. Kā citi skolēni uz to reaģēs? Vai viņi būs gatavi palīdzēt vājākajam, citādajam, arī tad, ja tas ir skolēns ratiņkrēslā? Tātad iepriekš jāizrunājas ar visiem skolēniem un visiem vecākiem. Cik mēs esam gatavi pieņemt atšķirīgo? Tas ir milzu darbs un prasa laiku! Tam vajag vairākas sarunas ar vecākiem, arī vecākiem kopā ar bērniem. Jā, skolēnam ar invaliditāti visdrīzāk līdzās būs asistents, bet runa ir par pārējo skolēnu attieksmi, arī par viņu labsajūtu.

Jāpiebilst, ka visi skolēni nav iekļaujami, un tas arī nav mūsu mērķis. Vienmēr būs skolēni ar ļoti smagiem, kompleksiem traucējumiem vai ļoti specifiskiem traucējumiem, kuriem vislabāko atbalstu mācību satura apguvē var sniegt speciālās skolas. Šīs skolas turpina darbu un pastāvēs arī nākotnē.

Kā nodrošināt atbalsta pasākumus skolā? Kas un kā var palīdzēt dažādos līmeņos – skolas, pašvaldības un valsts?

Vispārējās izglītības likuma 53. pantā ir noteikts, ka atbilstošu atbalsta pasākumu pieejamību skolēniem ar speciālām vajadzībām, kuri uzņemti vispārējās izglītības programmā, nodrošina izglītības iestāde. Atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai atbalsta pasākumus skolēniem ar speciālām vajadzībām mācību procesā un pārbaudes darbos var noteikt ar izglītības vai klīniskā psihologa, logopēda, kā arī valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu. Skolas pienākums ir nodrošināt atbalsta pasākumus visiem skolēniem, kuriem ir spēkā esošs atzinums par to nepieciešamību. Skolai būtu jāizveido sava iekšēja kārtība, kādā veidā to darīt un kurš ir atbildīgs par katru veicamā darba daļu. Mūsu centra tīmekļa vietnē (https://visc.gov.lv/specizglitiba/ dokumenti/metmat/atb_komandas_organizacija.pdf) ir pieejams metodisks līdzeklis “Atbalsta komandas darba organizācija izglītības iestādē”, kurā ir ieteikts skolā izveidot savu sistēmu, kādā veidā tiek sniegts atbalsts skolēniem ar speciālām vajadzībām. Skola varētu plānot, piemēram, septembrī – frontālu un padziļinātu speciālo vajadzību izvērtējumu sākumskolā, oktobrī – individuālo izpēti, novērošanu dinamikā, novembrī – individuālo plānu izstrādi, rīkojumu rakstīšanu par atbalsta pasākumu nodrošināšanu, decembrī – atbalsta pasākumu un mācību darba rezultātu izvērtēšanu.

Diezgan daudz skolu organizē individuālās un grupu nodarbības pēc mācību stundām. Skolēni ar speciālām vajadzībām pēc skolas noteiktā grafika var apmeklēt individuālās nodarbības, pabeigt iesāktos uzdevumus un izpildīt mājas darbus. Tā var izvairīties no pārslodzes un mācībām vēlu vakarā. Kad pēcpusdienā skolēni dodas mājās, viņi ir brīvi, var apmeklēt interešu izglītības nodarbības vai būt kopā ar ģimeni. Individuālas nodarbības pie logopēda, pie speciālā pedagoga – tas viss saistās ar rūpīgu skolas iekšējo darba organizāciju.

Mūsu valstī ir vēl arī citas iestādes, kas sniedz dažāda veida palīdzību atbalsta pasākumu nodrošināšanā skolēniem ar speciālām vajadzībām. Valstī darbojas divpadsmit speciālās izglītības attīstības centri. Šīs skolas ir izpildījušas noteiktus kritērijus un saņēmušas attīstības centru statusu. Ministru kabineta noteikumi Nr. 187 “Noteikumi par kritērijiem un kārtību, kādā speciālās izglītības iestādei piešķir speciālās izglītības attīstības centra statusu” paredz, ka šīm skolām (tādas ir pa divām katrā plānošanas reģionā, bet Rīgas plānošanas reģionā – četras) jāsniedz konsultatīva un metodiska palīdzība vispārizglītojošām skolām. Speciālās izglītības attīstības centri izstrādā arī metodiskos materiālus un ievieto tos savas skolas tīmekļa vietnē, kā arī konsultē skolotājus, vecākus, interesentus. Informācija par speciālās izglītības attīstības centriem ir pieejama IZM tīmekļa vietnē https://www.izm.gov.lv/images/izglitiba_visp/specizglitiba2019.pdf.

Atbalstu izglītības iestādēm sniedz arī astoņi iekļaujošās izglītības atbalsta centri, kas atrodas dažādos Latvijas novados. Iekļaujošās izglītības atbalsta centros ir pieejami kvalificēti psihologi, logopēdi, speciālie pedagogi. Šie speciālisti var izvērtēt skolēnu spēju un attīstības līmeni ar valstī standartizētiem testiem, sniegt atzinumus par atbalsta pasākumu nepieciešamību, kā arī konsultēt vecākus un pedagogus. Iekļaujošās izglītības atbalsta centru tīmekļa vietnēs ir pieejama informācija par viņu piedāvātajiem pakalpojumiem.

Latvijā atgriežas mūsdienu trimdinieki no dažādām valstīm. Šo ģimeņu bērniem var būt robi izglītībā, grūtības ar latviešu valodu un vispār tamdēļ, ka dzīvojuši citas kultūrtelpas vidē. Kas domāts par to, lai viņiem palīdzētu iekļauties Latvijas skolās?

Šajā situācijā skolām jārīkojas MK noteikumu Nr. 591 “Kārtība, kādā izglītojamie tiek uzņemti vispārējās izglītības programmās, speciālajās izglītības iestādēs un speciālajās pirmsskolas izglītības grupās un atskaitīti no tām, kā arī pārcelti uz nākamo klasi” 30. punktā aprakstītajā kārtībā. Pēc visu nepieciešamo darbību veikšanas ar direktora rīkojumu nosaka viena mācību gada laikā īstenojamos valsts finansētos atbalsta pasākumus obligātās pamatizglītības ieguvei – latviešu valodas prasmes pilnveidei un mācību priekšmetu “Latviešu valoda” vai “Literatūra”, vai “Latviešu valoda un literatūra”, “Sociālās zinības”, “Latvijas vēsture”, kā arī to mācību priekšmetu apguvei, kuri atšķiras Latvijas un izglītojamā iepriekš apgūtajā izglītības programmā.

Kā organizēt mācību procesu klasē, kurā iekļauts skolēns ar speciālās pamatizglītības programmu?

Mums tiešām ir daudz atbalsta pasākumu, kas aptver visas mācību procesa jomas: mācīšanas metodes, mācību materiālus, mājas darbus un vērtēšanu, laika plānojumu, mācību vidi, informācijas tehnoloģijas. Regulāri braucot uz skolām un runājot ar skolotājiem, esam sapratuši, ka visvairāk izmantotais atbalsta pasākums ir pagarinātais darba izpildes laiks, kas ir divdesmit – trīsdesmit procenti, atsevišķos gadījumos pat līdz simt procentiem no uzdevumu veikšanai paredzētā laika. Skolēniem mācību satura apguvē labi palīdz arī atgādnes.

Kā izpaužas laika pagarinājums?

Piemēram, skolēnam nepieciešami atbalsta pasākumi – pagarināts darba izpildes laiks līdz 30 % un atgādņu izmantošana. Atgādne ir legāls špikeris. Uz nelielas atgādnes kartītes var uzrakstīt likumus, sakarības, formulas, shēmas, tabulas, paraugus. Atgādnes sakārto mapītē vai albumā un izmanto mācību procesā. Atgādne var būt, piemēram, reizināšanas tabula, gramatikas likumu shematisks attēlojums, darbības secības apraksts un dažādas citas skolēnam noderīgas lietas. Atgādnes var izmantot jebkurā mācību priekšmetā un visās vecuma grupās.

Spēkā esošajā likumdošanā ir noteikts, ka pārbaudes darbus skolēni ar speciālām vajadzībām kārto atsevišķā telpā. Savukārt ikdienas mācību procesā pagarinātu darba izpildes laiku nosaka skolas iekšējā darba organizācija. Nedrīkst skolēnam likt rēķināt vai rakstīt visu starpbrīdi! Protams, ja pēc zvana skolēns nav pabeidzis pēdējo teikumu, tad to var izdarīt. Bet kā īstenot 20 vai 30 procentu laika pagarinājumu noteiktu uzdevumu veikšanai? Skolotājiem ir jānosaka, kurus uzdevumus var pabeigt konsultāciju laikā, kurus individuālo vai grupu nodarbību laikā. MK noteikumos Nr. 556 kā viens no iespējamiem variantiem ir minēts arī apjoma samazinājums. Ja skolotājs zina, ka pārējie bērni noteiktā laikā spēs atrisināt četrus uzdevumus, tad atsevišķi skolēni ar speciālām vajadzībām, visticamāk, varēs divus. Es iesaku uzdevumu apjoma samazinājumu izmantot atsevišķās mācību stundās vai atsevišķās tēmās, bet ne katru dienu un katrā mācību stundā. Mums ir jāpatur prātā, ka septiņās no deviņām speciālās pamatizglītības programmām skolēni ar atbalsta pasākumu palīdzību apgūst valsts pamatizglītības standartā noteikto mācību saturu un tiek vērtēti atbilstoši minētā standarta prasībām. Ja skolēns nespēj šo mācību saturu apgūt arī ar atbalsta pasākumu palīdzību, iespējams, ir atkārtoti jāizvērtē skolēna spēju un attīstības līmenis, un viņam ieteicams turpināt mācīties speciālās pamatizglītības programmā ar atvieglotu mācību saturu.

Un kāda ir pašvaldības loma?

Skolai ar pašvaldību jāsadarbojas ikdienā, jo pašvaldība ir skolas dibinātāja. Speciālās izglītības programmas licencēšana ir jāsaskaņo ar pašvaldību. Pašvaldība var būtiski atbalstīt izglītības iestādes. Mums ir zināmi gadījumi, kad pašvaldības veikušas izglītības iestāžu vides pielāgojumus, piešķīrušas papildu līdzekļus atbalsta personālam, jo tam ir bijis atbilstošs pamatojums. Speciālās vajadzības bērniem diagnosticē jau no agrīna vecuma, un atbalsta sistēma pirmsskolas izglītības iestādēs ir pašvaldību kompetencē.

Apmēram kāds skaits no visām vispārizglītojošām skolām Latvijā jau strādā ar speciālajām programmām?

Vairāk nekā puse ir licencējusi kādu no speciālās pamatizglītības programmām. Vecāki vēlas, lai viņu bērni mācītos skolā tuvāk pie mājām, lai pēcpusdienās pārrastos savā dzīvesvietā un augtu ģimenē. Tā arī ir sociālā iekļaušana – bērni ir ierastā vidē, ģimenē, sasaistē ar kaimiņiem, draugiem.

Noteikti ir labās prakses piemēri, kur tas tiek realizēts. Kā tas notiek?

Jāsāk ar izglītošanu – skolotāju un, vēlams, arī vecāku. Mūsu nodaļa regulāri rīko seminārus, arī speciālās izglītības attīstības centri lasa kursus un vada seminārus. Pašlaik arī vairāku projektu ietvaros notiek aktīva skolotāju izglītošana, tostarp iekļaujošās izglītības jomā. Esmu redzējusi daudz labu piemēru. Pirmkārt, ir ļoti svarīgi, lai skolā būtu atbalsta speciālisti – logopēds, speciālais pedagogs, pedagoga palīgs, ko paredz arī MK noteikumi. Nozīmīga ir skolotāju prasme agrīni atpazīt speciālās vajadzības, izvērtēt skolēna pamatprasmes. Ļoti labi, ja skolā ir psihologs, vai viņš ir pieejams pašvaldībā. Psihologa kompetencē ir veikt skolēna intelekta izvērtējumu ar valstī standartizētiem testiem un sniegt savus ieteikumus atbalstu pasākumu nodrošināšanai.

Vienas receptes nav, bet lielais jautājums ir par skolas iekšējo darba organizāciju un skolotāju sadarbību. Mūsu joma ir ļoti jutīga. Ja kāds no kolēģiem kāda jautājuma risināšanā izrāda vienaldzību, tad tas apgrūti-nās visas komandas darbu. Lai sekmīgi īstenotu atbalsta sniegšanu skolēniem ar speciālām vajadzībām, svarīga ir skolotāju attieksme, izglītība, atbalsts un resursi, un visvairāk man gribas uzsvērt pirmo vārdu – attieksme. Un neapšaubāmi arī sadarbība starp skolotājiem, atbalsta komandas speciālistiem un skolas administrāciju