Jebkurš darbinieks un pieaugušais, ne tikai skolotājs, ir bērniem paraugs

“Saprotam, ka vērtības ar runāšanu vien bērnos ieaudzināt nevar. Bērni mācās atdarinot. Galvenais atdarināšanas paraugs ir pieaugušie. Vislielākais paraugs bērniem ir viņu vecāki. To arī uzsveram un stāstām vecākiem sapulcēs. Ar dažādu piemēru palīdzību rosinām vecākus aizdomāties, kāpēc arī viņiem ir svarīgi praktizēt to rīcību, kuru viņi sagaida no bērna. Piemēram, ja vecāki bērnam skaidro, ka ilgstoši skatīties animācijas filmas vai spēlēt datorspēles ir kaitīgi, bet paši visu vakaru pavada pie datora, bērns šo neatbilsmi pamanīs. Tas pats attiecas uz mums – pirmsskolas darbiniekiem. Es, skolotāja, varu teikt, ka ir pieklājīgi jāsasveicinās, bet man pašai tas vienmēr tā arī jādara. Izšķiroša ir mūsu rīcība ikdienā. No mūsu puses ir svarīgi ar cieņu un laipni izturēties gan pret bērniem, gan pret vecākiem, tāpat darbiniekiem savā starpā. Esmu ievērojusi – ja mēs laipni un pieklājīgi izturamies pret vecākiem, viņi tāpat izturas pret mums. Ir būtiski, lai bērniem ikdienā būtu iespēja piedzīvot laipnu un pieklājīgu saskarsmi. Mēs saprotam, ka bērni pamana visu – gan to, kā darbinieki savā starpā sarunājas, gan to, kā cits pret citu izturas, gan to, vai vārdi sakrīt ar darbiem.

Bērniem saprotama kārtība rada fiziski un emocionāli drošu vidi

Līdztekus pieaugušā paraugam liela nozīme pirmsskolas izglītības iestādē ir videi. Skolotājas kopā ar bērniem veido vizuālas atgādnes par pieklājības frāžu lietošanu, bērni paši ierosina grupas noteikumus un tos paraksta, paši izveido zīmītes uz skapjiem un krēsliņiem. Pie sienām ir atgādnes, teksts un zīmējumi. Tā top un pilnveidojas vide, par kuru rūpēties, un tajā mācīties ir vērtība.

Pirms vēl bija apstiprinātas jaunās vadlīnijas, mēs jau vecākiem sapulcēs skaidrojām, ko ar konkrētām vērtībām un tikumiem saprotam un kā to bērniem mācām – cieņu, atbildību, drošību, gudrību, savaldību, godīgumu. Piemēram, atbildība. Bērns mācās atbildēt par savu rīcību, veicamajiem pienākumiem, apģērbu, savu higiēnu, drošību, ēdienreizēm, atpūtu. Kad jauns bērns ienāk bērnudārzā, vispirms viņu iepazīstinām ar vidi, kurā viņš pavadīs ikdienu, ar darbiniekiem, kuri par viņu rūpēsies un atbalstīs ikdienā, ar kārtību, kāda pie mums ir, lai viņš justos droši. Gan fiziskā, gan emocionālā drošība ir liela vērtība. Mums ir smagas durvis, ap kurām bērni mēdz drūzmēties, un ir ļoti jāuzmanās, lai kāds neievērtu pirkstu. Tāpēc vienmēr no bērnu vidus ir kāds atbildīgais, kurš šīs durvis pietur, kamēr visi pārējie bērni iziet tām cauri.

Pašlaik ļoti aktuāla ir savaldība. Bērniem ir grūti savaldīt savas emocijas. Pirmsskolā mācāmies veidot ieradumu kontrolēt un vadīt savu uzvedību un emocijas (vērtība – kultūra). Bērni mācās atpazīt savas emocijas, emocionālās situācijās rīkoties sev un citiem pieņemami, kā arī vērtēt savu rīcību. Tas ir atkarīgs arī no bērna temperamenta. Ir mierīgāki bērni, un ir ļoti aktīvi, kuriem ļoti ātri uzšvirkst dusmas. Jāpalīdz tādiem bērniem atrast veidu, kā viņi var nomierināties. Ja es redzu, ka bērns ir satraukts, dusmīgs vai agresīvi noskaņots, vispirms cenšos palīdzēt viņam nomierināties. Tikai pēc tam varam aprunāties – kas noticis, kāpēc tā noticis, kā tu jūties, kā es varu tev palīdzēt?

Vērtību un tikumu apgūšanu ieplāno kopā ar tematu

Balstoties uz vadlīnijām, esam sapratuši, ka svarīgi ir katra temata sākumā formulēt tieši to vērtību, tikumu, ko vairāk uzsvērsim. Mērķtiecīgi plānojot tematus, mēs akcentējam, kādu vērtību, kādu ieradumu tajā mēnesī bērniem stiprināsim. Paturam prātā jau arī visas pārējās vērtības, bet kāda ir izvirzīta priekšplānā. To pasakām bērniem, par to informējam vecākus, tas ir uzrakstīts un izvietots pie vecāku stenda.

Cieņpilnas attiecības un drošība. Septembrī, kad formulējam ziņu bērnam, sasniedzamos rezultātus tematos, īpaši pievēršam uzmanību kārtības un drošības noteikumiem. Tas pēc vasaras atpūtas ir loģiski. To paturot prātā, stiprinām ieradumu veidot cieņpilnas attiecības ar citiem cilvēkiem – pieklājīgi sasveicināties ar citiem, pateikties. Veidojam dažādus vizuāļus, atgādnes, kas atgādina pieklājības frāzes, kārtības noteikumus, sasveicināšanās veidus. Iesaistām arī bērnus, piemēram, akcentējot drošības noteikumus. Bērni arī labprāt paši veido dažādas atgādnes, un tad, ja pats esi iesaistījies, domājis un darījis, tas pamazām kļūst par ieradumu būt atbildīgam un rūpēties par vidi, kurā tu dzīvo, mācies.

Latvijas valsts. Nupat novembrī par godu Latvijas dzimšanas dienai godinājām valsti. Daudz domājam, kā iesaistīt arī bērnu ģimenes pasākumu tapšanā. Jau vairākus gadus pirmsskolas pedagogi vienojas, kādu kopīgu darbiņu piedāvās īstenot vecākiem kopā ar saviem bērniem, kas palīdzēs noformēt vidi atbilstoši Latvijas tematikai, piemēram, izveidot Latvijas siluetā savu redzējumu par mūsu valsti. Šādus Latvijas siluetus veidoja arī visi darbinieki. Bērniem notika svinīgs pasākums, kas palīdzēja stiprināt piederības izjūtu Latvijai. Šādos pasākumos vienmēr cenšos pateikt, kāpēc mēs to darām, kuru vērtību izceļam un aktualizējam.

Ģimene. Vectētiņu un vecmāmiņu dienā stiprinām mūsu vērtību – ģimeni, cieņu pret vecākām paaudzēm. Tas arī notiek, apgūstot kādu tematu, kad aicinām ciemos bērnu vecvecākus. Bērni šim pasākumam īpaši gatavojas, katru gadu iedziļinoties kādā no aspektiem, kas viņiem saistās ar vecvecākiem. Tās ir bijušas gan pasakas, gan profesijas, kurās strādā vai strādājuši vecvecāki, esam izzinājuši un apkopojuši informāciju par mīļvārdiņiem, kādos bērni uzrunā vecvecākus. Mērķis ir iepriecināt un parūpēties par vecvecākiem, kad viņi ciemojas pie mums. Bērni gatavo vecvecākiem gan ielūgumus, gan dāvaniņas, gan dažādus pārsteigumus, rāda un stāsta par savu ikdienu pirmsskolā. Šie pasākumi parasti ir ļoti emocionāli, sirsnīgi, labestības un mīlestības caurstrāvoti, un to jūt visas iesaistītās puses.

Ar cita temata palīdzību mēs atkal pievērsīsimies dabai. Bet ikdienā dažādās situācijās atceramies to, ko regulāri, konsekventi bērniem stiprināt.

Vērtības apgūst gan plānoti, gan izmantojot brīdi

Plānot darbu vajag – paredzēt, ko un kā skolotājam strādāt ar bērniem, bet svarīgi ir arī mācēt izmantot situācijas, kuras rodas negaidot ikdienas norisēs. Skolotāja lielā veiksme ir noķert to brīdi, kurā viņš var bērnam konkrēto vērtību stiprināt.

Piemēram, bērni mūsu iestādes teritorijā rotaļājoties izraka bedri. Septembris, jauks laiks, bērni gribēja turpināt šo rotaļu, bet bija pienācis pusdienlaiks. Bērni jautāja skolotājai, vai bedri tā var atstāt. Vieglākais risinājums būtu pateikt: “Nē, nevar, tas ir bīstami. Beram ciet, pēc tam raksiet citu bedri.” Bet skolotāja saprata, ka tā ir iespēja bērniem veidot izpratni par drošību, un viņa pajautāja, kas būtu jādara, lai bedre varētu palikt. Visi kopīgi nosprieda, ka jāizveido nožogojums, jāizliek dažādi brīdinājumi, lai kāds netīšām tur nepakluptu vai neieveltos. Tā veidojas un attīstās bērnu mācīšanās par brīdinājuma zīmēm, kā tās izmantot, lai norobežotu bīstamu vietu. Bērni pavisam dabiski mācās saprast – ja ir brīdinājums par bīstamību, tad tiešam var būt bīstami, otrkārt, viņi mācās brīdināt citus. Tas ir ļoti svarīgi viņu nākotnei – uzmanīties, saudzēt savu un arī citu veselību un dzīvību. Tā ir arī atbildības audzināšana. Tālāk attīstot domu par šo bīstamo vietu, bērni sprieda, kas var notikt, ja bedrei iet garām tumsā. Jāuzliek atstarotāji! Ar pirmajiem pieejamajiem resursiem bērni no papīra sataisīja zīmes, pēc tam veidoja nopietnākas zīmes ar atstarojošiem elementiem. Pēc tam vēl secināja – ja pārvietojas tumšajā laikā, tad arī pašiem vajag pielikt atstarotājus.

Cits piemērs. Reiz kāds bērns no rīta bija satraucies. Viņš pa ceļam bija pamanījis, ka teritorijā ir samīti gliemezīši. Ko mēs varam darīt? Bērni nosprieda, ka visi kopā varētu izveidot citiem bērniem, arī skolotājiem, pārējiem iestādes darbiniekiem un vecākiem atgādnes “Uzmanību, gliemeži! Skatieties zem kājām” un novietot tās tajās vietās, kur biežāk ir sastopami gliemeži. Bet runa jau, protams, nav tikai par gliemežiem. Bērns ir sadzirdēts, uzklausīts. Skolotāja ir bijusi atsaucīga un atbalstījusi bērnu viņa centienos glābt gliemežus, saudzēt dabu, palīdzējusi atrast veidu, kā to var izdarīt. Es gribētu teikt, ka tādas pirmsskolas skolotājas ir vērtība.

Svarīga regularitāte, konsekvence un pacietība

Regularitāte ir tā, kas veido ieradumu. Ja es kaut ko daru diendienā, tad tas ieietas. Nomazgāt rokas pirms ēdienreizes, iztīrīt zobus, sakārtot savu darbavietu utt. Tam vajag gan laiku, gan vienotas prasības, to vajag atkārto diendienā. Jau pirmsskolas vecumā ir svarīgi iemācīties patstāvīgi rūpēties par savām lietām, uzturēt kārtībā mācību vidi. Šis ieradums ir balstīts tādās vērtībās kā darba tikums un atbildība. Bērns mācās patstāvīgi izvēlēties lietas,darboties ar tām, pēc tam nolikt tās paredzētajā vietā un tikai pēc tam izraudzīties nākamo, piedalīties mācību vides sakārtošanā. Ideāli būtu, ja arī vecāki iesaistītos un rosinātu bērnus mājās kārtot savas rotaļlietas. Tad bērniem būtu vieglāk, un ieradums noteikti veidotos noturīgāks.

Vajag laiku un mieru. Lai bērni mierīgi nomazgā rokas, lai visi iztīra zobus, lai rāmi sakārto lietas. Jaunā pieeja arī dod vairāk laika, lai to visu darītu. Mierīgā, labvēlīgā gaisotnē par ieradumiem ir jādomā ik uz soļa. Piemēram, kā ikdienas situācijā attīstīt mērenību, kā taupīt resursus, sākot ar pašu vienkāršāko, to pašu papīru. Vienoties, ka nemest ārā A4 lapu, ja uz tās ir uzvilktas tikai trīs svītriņas. Bērniem ļoti patīk brīvajos brīžos zīmēt. To taču var labi darīt arī uz šādas lapas – uz otras puses! Ļoti svarīgi ir iemācīt saudzēt pārtiku. Tāpēc ēdienreizēs allaž aicinām bērnus padomāt: vai apēdīsi visu šķēli, varbūt paņem tikai pusi? Mēs arī veidojam ieradumu šķirot atkritumus. Tā vērtībās balstīti ieradumi pamazām tiek veidoti, vajag tikai regularitāti, pacietību, laiku, konsekvenci.

Vecāku atbalsts vērtību stiprināšanā

Vārdos mums neviens līdz šim nav iebildis. Pēc bērniem jau redzam, vai pie mums veidotos ieradumus mājās stiprina vai ne. Bieži ir novērots, ka vecāki dara bērnu vietā to, ko bērns var izdarīt pats, piemēram, ģērbj piecgadīgu bērnu, lai gan mēs zinām, ka bērns pats lieliski prot saģērbties. Vēl šobrīd redzam, ka vecākiem ir grūti noteikt bērnam robežas, prasīt ievērot noteikto kārtību, kā arī panākt, lai bērns izturas ar cieņu gan pret vecākiem, gan pret citiem. Protams, runājam ar vecākiem, ja jūtam, ka bērnam vajag lielāku atbalstu, vai arī redzam, ka saruna būtu nepieciešama pašiem vecākiem. Jebkurā situācijā cenšamies saglabāt mieru, cieņu un savaldību."

Uzziņai par Rīgas PII “Viršu dārzs”

• Pirmsskolas izglītības iestāde dibināta 1948. gada 30. oktobrī.
• Pašlaik pirmsskolā ir 31 darbinieks, tostarp 11 pedagogi un 6 skolotāja palīgi (auklītes).
• “Viršu dārzu” apmeklē 86 bērni vecumā no trīs līdz sešiem gadiem. Trīs grupās ir 5–6 gadus veci bērni, vienā ir 3–5 gadus veci bērni.
• Vēl pirms iesaistīšanās [pilnveidotā satura un pieejas aprobācijas] projektā “Viršu dārzs” bija definējis šai iestādei nozīmīgākās vērtības un tikumus (saskaņā ar 2016. gada Ministru kabineta noteikumiem Nr. 480, kuros ir formulēti audzināšanas procesā būtiskākie izkopjamie tikumi) – par to stāstīts gan bērniem, gan vecākiem. Jauno vadlīniju un pirmsskolas mācību programmas apstiprināšana viesa vēl lielāku skaidrību par to, kādus vērtībās balstītus ieradumus veidot pirmsskolā. “Pirmsskolas vadlīnijās ir saprotami definēts, kādas vērtības ir iekļaujamas, kādi tikumi ir attīstāmi, programmas 2. pielikumā nosaukti ieradumi, kas jāveido pirmsskolā, norādītas bērna darbības, lai attīstītu ieradumu, kā arī konkretizētas vērtības un tikumi, ar kuriem nosauktais ieradums saistīts. Tas, manuprāt, ļoti palīdz pirmsskolas skolotājiem viņu darbā,” atzīst vadītāja Dina Gaide.
• Pirmsskolas izglītības saturā un procesā iekļaujamās vērtības ir dzīvība, cilvēka cieņa, brīvība, ģimene, darbs, daba, latviešu valoda un Latvijas valsts, kā arī citas Satversmē un Ministru kabineta noteikumos par izglītojamo audzināšanas vadlīnijām minētās vērtības.