No podziņām līdz jūtūberei

Lūk, Jēkabs un Zane nespēj risināt augstākā līmeņa uzdevumus, tos ieraugot, nemaz nesāk vai pamet iesāktus, pie darba neatgriežas. Kas tagad ir svarīgi – norādīt uz to, ko viņi nevar, vai ļaut viņiem trenēties līmenī, kas ir pa spēkam? Elizabete un Hugo toties var atslābt – visu dienā paredzēto izdara divās stundās, un gatavs. Vai es kā skolotāja varu atrast rosinošus izaicinājumus arī šiem skolēniem?

Krīze ir iespēja piedzīvoto pieredzi uzkrāt un izmantot tad, kad visi atkal satiksimies skolā. Tālāk apkopošu dažādu skolu skolotāju atziņas par vērtīgo, ko sniedz pašreizējā pieredze.

Skolēni ir dažādi

Var sacīt, ka piedzīvojam dažādības izgaismošanās laiku. To, ka skolēni ir dažādi, mēs teorētiski zinām, fiziski to esam piedzīvojuši skolā, taču reāli dzīve pirms pandēmijas ļāva nepievērst uzmanību tam, ka kādam, piemēram, nav datora, ka daļa bērnu mājās runā citā valodā un līdzās nav neviena, kas palīdzētu mācīties, ka ir bērni, kas netiek galā ar emocionālo spriedzi ģimenē un, lai gan vēlētos mācīties, to nevar izdarīt. Savā ziņā skolā visi bija vairāk vai mazāk vienlīdzīgi – pielīdzināti apgūstamajam mācību saturam, pārbaudes formām, un atšķirībām varēja nepievērst uzmanību.

Nu mums ikdienā šī dažādība ir jāpieņem. Skolotāji tai pielāgojas, jo tikai tā var sasniegt ikvienu. Jaunās vielas skaidrojums video, audio vai papīra formātā ir maksimāli vienkāršots, saprotams. Ātrie prāti to spēj pārnest uz sarežģītākām situācijām, pārējie trenējas sev paredzētajā līmenī. Skolēni saņem atšķirīgas izpildāmo uzdevumu komplektācijas ar iespējām strādāt / mācīties papildus.

Arī dažādotā “atbilžu” pieņemšana ir pielāgošanās situācijai, kas dod papildu pievienoto vērtību. Audioziņas, filmēti eksperimenti, saruna ar skolotāju pa telefonu, apraksti, fotogrāfijas ar skaidrojumiem, kļūdas meklēšana savā darbā pēc skolotāja attālinātās norādes paver visām pusēm iespējas eksperimentēt un radīt mūsu mācīšanās vidē vēl neierastas zināšanu un prasmju demonstrēšanas / pārbaudes formas.

Mācības reālā vidē

Mācīšanās ir saistīta ar dzīvi. Skolotāji domā – ko patiešām ir būtiski iemācīties un kā vislabāk to iemācīt katram klases skolēnam, ņemot vērā pieejamos resursus, atmet lieko un nemitīgi meklē veidus, kā ikdienas dzīvi saistīt ar mācību saturu. Dabaszinībās ieviešot pavasara dārziņus uz palodzes, fizikā demonstrējot apstiprinājumu inerces likumam mājas apstākļos, mājturībā meklējot radošus, vienkāršus risinājumus ēdienu pagatavošanai no ledusskapī pieejamajiem produktiem, mākslā izveidojot krāsu apli un rakstu rindas no sadzīves priekšmetiem, latviešu valodā analizējot viltus ziņas portālos, veidojot klases blogus par attālināto mācīšanos vai rakstot vēstules klasesbiedriem ar iepriekš piedzīvotās kopā būšanas pieredzes analīzi.

Skolotāju sadarbība mācību plānošanā

Skolotāji sadarbojas, saskaņojot mācību priekšmetu saturu. Ģeogrāfs paziņo anglim, ko skolēni tagad mācīsies, anglis piemeklē tematam atbilstošu filmu un / vai tekstu. Mākslas skolotāji ir gatavi pielāgoties visiem, lai tikai viņus paņem attālinātās mācīšanās pulciņā, – top reizināšanas apguves sistēmas paraugi, fotogrāfijas / plakāti / zīmējumi. Skolotāji sāk saskaņot bērnu slodzi – šodien uzsvars uz latviešu valodu, pārējie mācību priekšmeti tiek atkārtoti, vienojas par stundu norisi tiešsaistē. Agrāk kolēģi kopīgi apspriedās par pārbaudes darbiem, tagad mēģina un meklē, kā saskaņot mācīšanos.

Uzrunāt un ieraudzīt katru bērnu

Mācīšanās ir personalizēta, katrs bērns saņem tieši viņam adresētu atgriezenisko saiti, gabaliņu no tieši viņam veltītas skolotāja uzmanības. Daļai bērnu tā ir īpaša vērtība un iespējas nostiprināt, veidot ciešas, cieņpilnas attiecības. Skolotāji, ja vien to vēlas, ierauga līdz šim neievēroto – bērna intereses, vajadzības, prieku, vēlēšanos sarunāties un iepazīstināt ar sevi. Tā skolotāji uzzina, ka Jānis tikai skolā ir klusētājs, taču pa telefonu ar audzinātāju ir gatavs pastāstīt katru ikdienas detaļu. Pāvels, kas nāk no cittautiešu ģimenes, ļoti labi runā latviski, varbūt skolā viņš ir kautrējies sazināties? Mārai patīk saimniekot pa virtuvi. Tā ir lieliska iespēja ieraudzīt skolēnu stiprās puses, tās izmantot tagad un vēlāk.

Pašvadītas mācīšanās prasmes

Iepriekš visās skolās runājām un domājām par paša skolēna vadītas mācīšanās nozīmību. Prasme plānot visu darbu izpildi, saprast, kā es varu tikt galā ar grūtākiem un garākiem projektiem, kā atlikt malā interesanto, pievērsties mācībām un apbalvot sevi par to, ka plānotais ir paveikts. Nu šo vajadzību ieraugām jo īpaši spilgti. Tie, kas ieraduši plānot dienas norises, ar vai bez vecāku atbalsta ir saplānojuši darbus nedēļai un tādējādi ir vinnētāji. Viņi jūtas droši, jo zina, kas kurā brīdī ir darāms. Tas šajā apjukuma un neziņas pilnajā laikā ir tik būtiski.

Katrs bērns sastopas ar uzdevumu, kurš šķiet sarežģīts. Tieši šī pieredze ir kā indikators bērna prasmēm, attieksmei un rīcībai. Vai bērni izmanto dažādās stratēģijas – pasvītrot atslēgas vārdus, sadalīt darbības pa soļiem, atgriezties pie risinājuma meklēšanas pēc pauzes, paveikt visu citu iecerēto un tad saprast, ko darīt ar sarežģīto? Vai arī viņi mājās spiedz: “Nevaru, palīdzi!”, raksta skolotājam: “Palīdziet!” Ja tā, tad plāns ir skaidrs, atgriežoties skolā, būs jāmācās pievarēt uzdevumus, kas šķiet neiespējamā misija. Tādējādi mēs kā skolotāji esam uzzinājuši, kas ir jādara atgriežoties, lai mūsu skolēni kļūtu aizvien patstāvīgāki! Tas ir svarīgs atklājums!

Skolotāji mācās

Visbeidzot, pašu skolotāju mācīšanās ir neatņemama ikdienas daļa. Skolotāji mācās ātri un intensīvi – kā rīkot stundas tiešsaistē, kā labot darbus, ja tie nosūtīti attēla formātā, kā un kur pieejamas papildu iespējas trenēt matemātikā vajadzīgās prasmes, kā rosināt skolēnu saziņu un diskusijas, kā nepazaudēt piederības izjūtu skolai un klasei. Nonākot krīzes situācijā, redzams, cik elastīgi un ātri skolotāj spēj mācīties, eksperimentēt, meklējot risinājumus negaidītām grūtībām. Jautājumi rodas nemitīgi, un skolotāji atrod uz tiem atbildes. Es cienu un apbrīnoju redzēto un padarīto.

Šajā brīdī iederas arī stāsts par mani. Es kā skolas vadītāja katras darbadienas vakarā jūtos piekususi no spraigās mācīšanās darot, taču arī gandarīta par paveikto. Kolēģe brīvlaikā man iemācīja pašas filmēto materiālu ievietot YouTube slēgtajā kontā, lai tālāk to izsūtītu skolotājiem vai vecākiem un bērniem. (Kādam no jums tas šķiet viegli un pašsaprotami, taču es lepojos ar paveikto, jo vēl vasarā, lai izvairītos no pārlieku intensīvas komunikācijas, lietoju podziņtelefonu.) Kāds no skolēniem šo statusu apzīmēja ar izsaucienu, ko mums nodeva vecāki: “Vau, stilīgi! Direktore un skolotājas kļuvušas par jūtūberēm!”, tādējādi liekot saprast, ka šāds skolas personāls viņa acīs ir īpaši vērtīgs.

Paglabājiet prāta atvilktnē vai, vēl labāk, – pierakstiet to, ko esat iemācījušies, lai vilktu ārā un izmantotu tad, kad atkal tiksimies skolā.

 Solvita Lazdiņa, Skola2030 vecākā eksperte, Rīgas pilsētas sākumskolas direktore