Vai izmantosim šo unikālo iespēju, kas mums dota reizi vismaz pēdējā pusgadsimta laikā, lai pārvērtētu un, iedarbinot iztēli un saņemoties drosmi, radītu labākus veidus katra skolēna iesaistei un izaugsmei, nevis automātiski atgrieztos ierastajā “normālībā”?

Par jaunu iespēju ieraudzīšanu šķietami bezcerīgā situācijā, nākamo risinājumu būvēšanu par atspēriena punktu izmantojot pazīstamu kontekstu, stiprās puses, būvējot tiltus no šodienas uz nākotni, īpaši aizdomājos šovasar, apmeklējot samērā nesen izveidotu Ņujorkas parku Manhetenas Rietumu pusē, sauktu par Hailainas parku (High Line). Tas ir lineārs parks jeb zaļumu ieskauta apmēram 2 kilometrus gara pastaigu taka, kas veidota kā viadukts vairākus metrus virs zemes pilsētas centrā. Parks veidots agrākā dzelzceļa, kas vēsturiski izmantots preču pārkraušanas un transportēšanas mērķiem, vietā, burtiski izmantojot agrākos sliežu balstus un konstrukcijas, kas citādi tiktu pilnībā izdemolēti un nojaukti. Hailainas parks nav tikai pastaigu taka un veids, kā aizbēgt no lielpilsētas kņadas, tajā var baudīt mākslu, gardi paēst, satikt draugus un kaimiņus un iesaistīties kopienas aktivitātēs. Pastaigu takas iecere, konstrukcijas, paņēmieni ikviena apmeklētāja iesaistei un vajadzībām iedvesmo vilkt paralēles ar izglītības telpas un procesu dizainu. Attēlos daži piemēri, kas ilustrē parka ieceri un pilsētas apkaimes transformāciju. Vairāk informācijas par parka vēsturi un attēli šeit: https://www.thehighline.org/.

Diskusijas un izvērtējumu par pandēmijas mācībām labākai izglītībai pašlaik notiek dažādos kontekstos. Četras šādas diskusijas notika arī Skola2030 16.–17. augusta tiešsaistes konferencē “Logos: Tehnoloģijas labākai izglītībai”, kuru ieraksti projekta tīmekļvietnē pieejami arī pēc konferences. Tomēr vissvarīgākās un ietekmīgākās ir tās sarunas, kurām jānotiek katrā izglītības iestādē un kopienā, lai visas iesaistītās puses, uzklausot cita citu, radītu un vienotos par pavisam konkrētiem, saviem risinājumiem, kuriem viņi ir gatavi noticēt un tādēļ arī mērķtiecīgi ieguldīt pūles to īstenošanā.

Kvalitatīvi citāda izglītības procesa radīšanai nav gatavu, vienīgo pareizo atbilžu, priekšrakstu vai procedūru. Tādēļ gribu piedāvāt dažus domāšanas “rīkus” pieredzes izvērtējumam un jaunu risinājumu radīšanai katrā izglītības iestādē no kāda jūlija beigās ASV iznākuša ziņojuma par pandēmijas laika mācībām “Atveseļošanās, kopiena un cilvēcība: Kā skolēni un skolotāji vēlas pārradīt skolas pasaulē pēc COVID-19” (Healing, Community, and Humanity: How Students and Teachers Want to Reinvent Schools Post-COVID), ko veidojuši Hārvarda Universitātes un Masačūsetsas tehnoloģiju institūta pētnieki.

Viens no autoriem ir Džals Mehta (Jal Mehta), kura uzrunu esam iekļāvuši arī “Logos: Tehnoloģijas labākai izglītībai” konferencē. Ziņojumā apkopoti viedokļi no vairāk nekā 200 ASV skolotājiem, kas, savukārt, intervējuši vairāk nekā 4000 bērnu un jauniešu no pirmsskolas līdz vidusskolai. Papildus pētnieki intervēja 50 skolotājus no dažādām – publiskajām un privātajām – skolām, organizēja 10 kopienu sarunas, kurās katrā piedalījās skolēni, skolotāji, vecāki un skolu vadītāji no skolām un kopienām, kas īsteno īpaši inovatīvas izglītības prakses. Šīs izpētes mērķis bija labāk saprast, kā dažādas iesaistītās puses iztēlojas nākamos izglītības procesa pilnveides soļus, ņemot vērā neseno pandēmijas pieredzi.

Respondentu visbiežāk minētie ieguvumi par pandēmijas laiku bija iespēja palēnināt tempu un veidot labākas, patiesas uzticēšanās attiecības starp skolotājiem un skolēniem un viņu ģimenēm, kā arī tas, ka skolēniem tika dota lielāka patstāvība uzņemties atbildību par savu mācīšanos un attīstību. Kad pētījuma dalībniekiem jautāja par problēmām, kuras, viņuprāt, skolu vadītājiem un citiem lēmumu pieņēmējiem vajadzētu risināt nākamajā gadā, skolēni un skolotāji mazāk pieminēja pandēmiju un tās radītās sekas, daudz vairāk aktualizēja jau sen zināmas ilgtermiņa problēmas, piemēram, par nepiemērotajām skolu un klašu telpām, kurās nav ērti mācīties, par pārblīvētajām mācību programmām, kas ierobežo iespējas veidot cilvēciskas attiecības un skolēniem vairāk iedziļināties katra interesēm atbilstošos tematos, par pārspīlētām procedūrām saistībā ar uzvedības jautājumiem un skolēnu fizioloģiskajām vajadzībām neatbilstošo mācību dienas ritu.

Taču vissvarīgāk – tajā izmantotie un aprobētie rīki vai jautājumu komplekti refleksijai un plānošanai tālāk izmantojami līdzīga izpētes procesa īstenošanai ikvienā izglītības iestādē, kas to vēlētos. Šeit piedāvāšu divus rīkus sarunu rosināšanai no ziņojuma. Vairāk par citiem un ieteikumiem procesa organizēšanai lasiet pašā ziņojumā: https://doi.org/10.35542/osf.io/nd52b. Autoru komentārs par ziņojuma mērķiem šeit: https://news.mit.edu/2021/school-year-covid-students-0813.

No institūcijām un medijiem daudz dzirdamas bažas par pandēmijas laikā neapgūto un iekavēto mācību saturu, par nepieciešamību steidzami atgūt nokavēto, mērīt un svērt, un tūlīt izlemt, kā rīkoties, lai šīs problēmas risinātu. Nenoliedzami – ilgstošas attālinātās mācības, bieži mainīgā situācija un sociāli emocionālā spriedze, atbalsta trūkums īpaši neaizsargātajām skolēnu grupām, neadekvātā darba slodze šādai situācijai nesagatavotiem skolotājiem un skolēniem, turpinot replicēt (jeb daudzveidot un uzlabot) pilnīgi citādos, nepiemērotos apstākļos ierastās mācīšanas un mācīšanās prakses, atstājušas robus konkrētās skolēnu zināšanās un pamatprasmēs noteiktās jomās. Tās jāturpina sistemātiski un pēctecīgi attīstīt, kas nebūs ne vienas nedēļas, mēneša, vai pat viena mācību gada jautājums.

Taču, iespējams, ka vienlaikus esam ieguvuši ne mazāk vērtīgu pieredzi un prasmes daudz plašākā nozīmē – skolēni mācījušies patstāvību, apzinājuši un attīstījuši jaunus mācīšanās ieradumus, atklājuši un attīstījuši jaunas intereses garākos iedziļināšanās brīžos, skolotāji labāk iepazinuši skolēnus, atraduši paņēmienus katra skolēna iesaistei, vairāk novērtējuši savstarpējās izticēšanās, sociāli emocionālās mācīšanās nozīmi. Tādēļ ir vērts drīzāk, ievelkot elpu, atrast stūrakmeņus, izšķirties par kvalitatīvi citādu veidu, kā spert nākamos soļus, lai neiekristu mehāniskās, reizēm ierastās vāveres riteņa skrējiena darbībās. Par šiem jautājumiem raksta arī Džals Mehta (Mehta, J., 2020) un Jangs Žao (Zhao, Y., 2021; Zhao, Y.& Watterston, J., 2021).

Atgriežoties pie Ņujorkas Hailainas parka piemēra, piebildīšu, ka parka veidotāji un uzturētāji ir nevalstiska organizācija, lielāko daļu no parka veidošanas un uzturēšanas ienākumiem veido ziedojumi, vietējās kopienas aktīva iesaiste, brīvprātīgie, šo ieceri tālāk attīsta tie, kas šo parku visvairāk paši izmanto. To pašu varētu teikt pat ikvienu skolu. Skolēniem ir atbildes. Skolotājiem ir atbildes. Vecākiem ir atbildes. Vislabākās atbildes iegūstamas, sarunājoties savā starpā katrā skolā. Lai izdodas kopīgi iztēloties citādu septembri! Saglabāt jēgu un mērķi daudzo ārējo, bet visvairāk pašu ģenerēto procedūru līkločos. Citādu mācību gadu un tā turpinājumu nākamajiem!

Skolēnu aptauja

Aiciniet skolēnus ar aptaujas, interviju vai fokusgrupu palīdzību atbildēt uz šādiem jautājumiem:

1. Kādus attālināto mācību aspektus tu vērtē visaugstāk un gribētu, lai tie arī turpmāk tiktu izmantoti klātienes mācībās?
2. Kas tev attālinātajās mācībās sagādāja vislielākās grūtības un ko tu ceri, ka tev nekad vairs nevajadzēs piedzīvot kā skolēnam?
3. Ko tu pēc pandēmijas vēlētos, lai pieaugušie darītu, lai klātienes skola nākamajā gadā būtu labāka? Ko tu vēlētos, lai pieaugušie vairs nedarītu skolā nākamajā gadā?
4. Ko, tavuprāt, tu palaidi garām vai pazaudēji skolā pandēmijas dēļ pagājušajā gadā?
5. Ar ko tu visvairāk lepojies, domājot par pagājušo gadu skolā?

Aiciniet skolotājus iepazīties ar skolēnu atbildēm un pārdomāt šādus jautājumus:

1. Kuras skolēnu atbildes uz jums atstāja vislielāko iespaidu no sarunām ar viņiem?
2. Kādas skolēnu atbildes jūs dzirdējāt visbiežāk?
3. Kas, jūsuprāt, visvairāk mainīsies jūsu praksē vai kādas izmaiņas jūs rosināsiet savā skolā, ņemot vērā skolēnu teikto?

Refleksija un kopīgas sarunas plašākā kopienā

Gatavojoties un/vai uzsākot jauno mācību gadu, organizējiet kopīgas sarunas par pandēmijas laika mācībām ar skolēniem, skolotājiem, vecākiem, kopienas pārstāvjiem, rosinot vispirms katru atbildēt uz trim PASTIPRINĀT – NETURPINĀT – RADĪT
jautājumiem, tad kopīgi apkopojiet atbildes, vienojieties par risinājumiem tālākajam darbam.
PASTIPRINĀT: Kas šogad labi izdevies? Kuras prakses būtu vērts nākotnē pastiprināt un izvērst?
NETURPINĀT: Kuras prakses vajadzētu izbeigt? No kurām mēs varētu atteikties? Pie kā mēs vairs negribētu atgriezties skolā pēc pandēmijas?
RADĪT: Ko mēs varētu radīt nākamajā gadā, kas mums palīdzētu pastiprināt labo un izbeigt prakses, kuras mums vajadzētu pārtraukt?

Ieteicamā literatūra

• Mehta, J. (2020, Dec 23). Make Schools More Human. The New York Times: https://www.nytimes.com/2020/12/23/opinion/covid-schools-vaccine.html

• Reich, J., & Mehta, J. (2021, July 21). Healing, Community, and Humanity: How Students and Teachers Want to Reinvent Schools Post COVID: https://doi.org/10.35542/osf.io/nd52b

• Zhao, Y. (2021). Build back better: Avoid the learning loss trap. Prospects. https://doi.org/10.1007/s11125-021-09544-y

• Zhao, Y., Watterston, J. (2021). The changes we need: Education post COVID-19. J Educ Change 22, 3–12: https://doi.org/10.1007/s10833-021-09417-3