– Viena no konferencei pieteiktajām tēzēm ir, ka, mācot mazāk, var iemācīt vairāk. Ko tas īsti nozīmē?

– Man gribētos sākt ar nākotni, jo ... mēs par to neko daudz nezinām. Dzīve kļūst arvien sarežģītāka, un grūti pateikt, kāda veida informāciju mūsu skolēniem vajadzēs nākotnē. Taču skolēniem pilnīgi noteikti vajadzēs dažādas prasmes, piemēram, prasmes atrast informāciju un kritiski to izsvērt, sadarboties ar citiem cilvēkiem, rast sev piemērotu strādāšanas un mācīšanās veidu. Mācīšanās notiek nepārtraukti, katru dienu nākas iemācīties ko jaunu. Es to sapratu, jau strādājot par skolotāju. Tā kā es nezinu, kādu informāciju maniem skolēniem  vajadzēs, man ir jāpievēršas prasmju mācīšanai.  Mums ir jādod iespēja skolēniem lietot  nākotnē tik noderīgās prasmes jau skolā. Sapratu arī to, ka ir jāmaina mans darba stils. Viņiem bija jākļūst par aktīviem darītājiem, bet man – par mācību vadītāju, palīdzot, kad viņiem to vajag, vai modelējot to, kā jāmeklē informācija vai jāsadarbojas.

Mana kā skolotāja loma nav vairs tikai nodot informāciju. Somijā veikts pētījums parādīja, ka 80 % stundas laika runā skolotājs un tikai 20 % – skolēni. Vajadzētu būt otrādi, t. i., skolēniem  jābūt aktīviem darītājiem. Viena no manām tēzēm ir, ka mācīšanās ir daudz svarīgāka par mācīšanu. Bieži vien skolēni iemācās vairāk tad, kad saskaras ar grūtībām. Starptautiski pētījumi ir pierādījuši, ka labākais veids, kā mācīties, ir tad, ja skolēni nezina konkrētus jēdzienus vai viņiem trūkst konkrētas domāšanas stratēģijas, lai atrisinātu kādu problēmu. Skolotājs iesaistās kā mediators, palīdzot rast risinājumu. Šādos gadījumos tiek darbinātas gan domāšanas, gan mācīšanās prasmes.

– Kāda ir skolotāja loma klasē? Kā sadalās atbildība par rezultātu starp skolēnu un skolotāju? Vai šīs atbildības mainās?

– Skolotāja loma mainās.  Viņš vairs ne tikai māca, bet arī darbojas kā starpnieks mācību procesā, tāpēc mums ir ne vien jāpārliecinās, ka skolēni saprot izmantotos jēdzienus, bet arī jāmodelē dažādas stratēģijas, kā darboties ar lietām, jāpārliecinās, ka skolēni saņem pietiekami daudz atgriezeniskās saites.  Pozitīva un iedrošinoša atgriezeniskā saite stundas laikā ir labākais, ko skolotājs var sniegt skolēniem. Arī tad, ja skolēniem ir grūtības veikt kādu uzdevumu, skolotājam ir viņi jāiedrošina. Vissvarīgāk ir palīdzēt un atbalstīt skolēnus, lai viņi atrastu savu veidu, kā atrisināt dažādas problēmas, kuras mēs viņiem piedāvājam. Tas noved pie tā, kā mēs izvēlamies mācību priekšmeta saturu, ko mācām stundās. Es domāju, ka ne tikai skolotājam, bet arī skolēniem būtu jāizvirza savi individuālie mācību mērķi. Lai to izdarītu, viņiem ir jāzina stundas mērķis. Viens no galvenajiem skolotāja uzdevumiem ir pārliecināties, ka skolēni saprot, ko no viņiem sagaida. Tad skolēni pielāgo šo mērķi savām zināšanām un prasmēm, un tā, manuprāt, jau ir augsta līmeņa mācīšana.

– Kāda ir skolēnu atbildība stundas laikā?

– Kad es biju skolotāja, es saviem skolēniem vienmēr teicu: “Tu nevari iemācīties būt atbildīgs, ja tev nekad nav uzticēta atbildība par kaut ko.” Ja mēs kā pieaugušie, skolotāji un arī vecāki nedosim bērniem iespēju darīt lietas pašiem un uzņemties atbildību, viņi to nekad neiemācīsies. Skolēniem būtu jāapzinās savs mācīšanās process un jāuzņemas atbildība par virzīšanos uz izvirzīto mērķi, un neatkarīgi no savām prasmēm vienmēr jādara labākais, ko spēj. Ikviena skolēna atbildība ir uzvesties labi, būt empātiskam un draudzīgam pret citiem. Tādā veidā mēs veidojam kopienu un mācīšanās gaisotni. Arī skolotājs ir iesaistīts šīs vides veidošanā, skolotājs ar savu uzvedību to modelē, tādējādi radot apstākļus, kuros skolēni uzvedas labi.

 – Kurš ir atbildīgs par skolotāju profesionālo pilnveidi?

– Arī Somijā skolotāji nevar iegūt tik daudz profesionālās pilnveides stundu, cik viņi vēlētos, taču ir noteikts, ka skolai katram skolotājam šim nolūkam ir jānodrošina 4  dienas mācību gadā. Parasti tie ir kādi kursi visai skolai. Piemēram,  nesen es vadīju 3 un 6 stundu darbnīcas diviem skolu kolektīviem. Valsts izglītības aģentūra arī nodrošina dažādus atbilstošus kursus skolotājiem, kurus apmaksā valsts. Katru gadu tam no valsts līdzekļiem tiek tērēti 6-8 miljoni eiro dažādu vecumposmu skolotājiem. Šos kursus parasti organizē universitātes vai arī privātas organizācijas. Problēmas sagādā tas, ka ir daži skolotāji, kuri vēlas šādos kursos piedalīties regulāri, un ir tādi pedagogi, kuri tos nevēlas apmeklēt. Piemēram, reiz satiku kādas skolas direktoru, kurš apgalvoja, ka nav piedalījies profesionālās pilnveides kursos kopš universitātes absolvēšanas pirms aptuveni 38 gadiem. Es domāju, ka ikvienam skolotājam būtu par to jārūpējas katru gadu, jo pasaule strauji mainās, ir jauni pētījumi un visu laiku tiek atklāts kas jauns arī pedagoģijā, ir IKT jaunumi,  un skolotājiem ir jābūt informētiem par notiekošo.

– Somijas izglītības sistēma ir viena no labākajām pasaulē, Somijas bērniem starptautiskajos pētījumos ir vieni no augstākajiem sasniegumiem. Vai tas ir arī Somijas izglītības satura reformas nopelns? Kāda ir bijusi reformas loma?

 – Mums jau bija laba izglītības sistēma, un mēs ar to bijām apmierināti. Vajadzība mainīt esošo sistēma nāca no ārpuses, jo pasaule mainījās un skolēni jau ienesa šīs pārmaiņas skolā. Tas bija viens no iemesliem. Mēs arī vēlējāmies mainīt skolotāja lomu, lai skolotājs būtu vairāk kā starpnieks, mediators vai konsultants mācību procesā, tāpat arī  skolēnu lomu, lai viņi būtu aktīvāki mācību procesa dalībnieki. Protams, pievienojām arī kompetences, jo līdz reformai mācību priekšmetu standartā nebija kompetencēs balstītā mācību satura daļa. Tā ietvēra pamatprasmes, kuras skolēniem nākotnē būs nepieciešamas. Mainot sistēmu, mēs nepievērsām uzmanību tik daudz tam, “ko mācīt”, bet vairāk tam, “kā mācīt” un “kā mācīties”. Kādi ir veidi un metodes, kā to darīt, kādas ir vides, kur to darīt, piemēram, digitālā vide, kāda saikne ir jāveido ar institūcijām un iestādēm ārpus skolas, piemēram, ar bibliotēkām un muzejiem, panākot to, ka skolotāji vairāk izmanto autentisku mācību vidi mācību procesā. Liels uzsvars bija uz skolu kā mācīšanās organizāciju un to, kā skola par tādu var kļūt, lai visi skolas darbinieki, skolotāji un skolēni, ir tie, kuri mācās. Mūsdienās skolēni var daudz iemācīt skolotājiem par to, kā darboties ar digitālajiem rīkiem, jo viņi būtībā uzaug šajā vidē. Ir svarīgi apzināties, ka skola kā mācīšanās organizācija var veicināt šādu pieredzes apmaiņu starp skolotājiem un skolēniem.

Mācību priekšmetu standarts tika ieviests, sākot ar 2016. gadu, tāpēc mums pagaidām nav ne starptautisko, ne arī vietējo pētījumu datu, kas vēstītu, kā mums ir veicies ar reformu. Mums ir ļoti labas atsauksmes no skolām par to, kā tās attīsta mācīšanās veidus, un daudzas skolas ir veiksmīgi izveidojušas savas, sev piemērotas sistēmas, lai īstenotu jauno saturu. Ir arī dažas problēmas, piemēram, jaunajā mācību priekšmetu standartā ir lielāks uzsvars uz vērtēšanu, un daži skolotāji ir par to nobažījušies.

– Jūsu novēlējums Latvijas skolotājiem un vecākiem, piedzīvojot pārmaiņas izglītības sistēmā!

– Vienmēr vēlos iedrošināt skolotājus uz pārmaiņām. Vadot kursus pedagogiem, allaž uzsveru, ka viņi ir izvēlējušies pasaulē vissvarīgāko profesiju, jo viņi māca jaunos pieaugušos, kuri veidos un rūpēsies par šo pasauli. Apgūstot jaunas metodes un veidus, kā mācīt, skolotājiem būtu jāapdomā, ko es varu darīt mazāk vai nedarīt nemaz, jo bieži vien, piedzīvojot pārmaiņas un visu laiku mācoties ko jaunu, visa kā kļūst par daudz. Gluži kā visu laiku liekot mantas garāžā, tā vienā brīdī būs pilna un tajā vairs nevarēs iebraukt ar automašīnu. Tāpat ir ar mums, cilvēkiem. Vēloties izdarīt darbu pēc iespējas labāk un visu laiku kau ko pievienojot klāt, mēs neapsveram, ko derētu atmest, taču tas ir svarīgi. Es ceru, ka šī ziņa iedvesmos skolotājus. Vienmēr, kad mums ir kāda veida reforma, ir svarīgi atskatīties uz mūsu līdzšinējo pieredzi un apzināt to, ko esam darījuši labi jau līdz šim, lai nav tā, ka no jauna ir jāmācās pilnīgi viss. Jaunās reformas ietvaros man nācās strādāt ar daudzām Somijas skolām, un skolotāji teica: “Izrādās, ka mēs tā jau strādājām, tikai to neapzinājāmies.”

Vecākiem ir svarīgi atcerēties, ka reforma notiek tāpēc, ka skolotāji vēlas parūpēties par viņu bērnu nākotni. Diezgan bieži Somijas vecāki domā, ka viņu skolas pieredze ir bijusi gana laba un viņu bērni būtu jāmāca tāpat, taču jāatceras, ka šī reforma palīdzēs mūsu bērniem nākotnē. Gan vecākiem, gan pašvaldībai, gan skolotajiem un skolēniem būtu jāatceras, ka izglītības reformai vajag laiku un ka tās gaitā tiks pieļautas dažas kļūdas.
 

Liene Millere